Senie pilnveidošanās stāsti

  • Katra liktenis ir iepriekš nolemts, cilvēks nedrīkst iegūt naudu negodīgā ceļā

    Min dinastijas laikā (1368. – 1644. m.ē.) dzīvoja He Žučuns no Tunčenas, viņam bija vecākais brālis vārdā He Žušeņs. 1573. gadā, kas bija imperatora Vaņli otrais valdīšanas gads, viņi abi ieguva pirmo vietu vietējos pārbaudījumos uz valsts dienestu. Vēlāk He Žučuns kļuva par augsta ranga ierēdni karaļa tiesā, kamēr viņa vecākais brālis, He Žušeņs, kļuva par Džedzjanas provinces valsts kases ierēdni.
  • Dzimšana un nāve ir iepriekšnolemta; labklājību un slavu nosaka Debesis

    Van Biao, Tan dinastijas (618. - 917.) troņmantnieka kancelejas galvenā sekretāra palīgs, sacīja: „Viss, ar ko cilvēks dzīves laikā saskaras, ir saistīts ar viņa likteni. Viņa liktenis un karjera ir sen iepriekšnoteikti. Veiksme vai neveiksme, pat katra notikuma laiks ir iepriekš izplānoti.”
  • Kokuši

    Tan dinastijas laikā dzīvoja mūks vārdā Vu Tatsu, kuram bija piešķirts Kokuši tituls (goda tituls, kuru piešķīra budistu meistariem). Reiz, pirms vēl Vu Tatsu bija piešķirts Kokuši tituls, viņš satika mūku, kurš bija smagi slims. Šim mūkam uz visa ķermeņa bija augoņi. Viņš bija ļoti netīrs, un no viņa ķermeņa nāca šausmīga smaka. Visi no viņa vairījās, izņemot Vu Tatsu Kokuši. Viņam kļuva žēl slimā mūka, un viņš sāka rūpēties par viņu. Pamazām mūks izveseļojās. Pirms viņi šķīrās, mūks pateicās Vu Tatsu Kokuši un teica: „Ja jums kādreiz notiek kāda nelaime, lūdzu, meklējiet mani pie Dzju Garā kalna, Pen Džou, Sičuaņas provincē. Jums jāmeklē divas blakus augošas priedes.”
  • Budas Likuma spēks (2. daļa)

    Šis stāsts ļauj mums izprast, ka Budas Likums ir visdziļākais likums Visumā. Tam piemīt neizmērojama gudrība un neierobežots spēks. Budas Likums spēj pārveidot necilu kalpu par Arhatu, kuram piemīt brīnumainas pārdabiskās spējas. Budas Likums spēj glābt cilvēkus neatkarīgi no viņu tautības, reliģiskās piederības, rases un materiālā stāvokļa. Budas Likuma žēlsirdība ir it visā. Gadsimtiem ilgi cilvēki uzskatīja, ka tas, ko viņiem mācījis Šakajmuni, ir Budas Likumu visā pilnībā, taču Šakjamuni teica, ka visu dzīvi viņš nav sludinājis nekādu Likumu.
  • Budas Likuma spēks (1. daļa)

    Reiz Šakjamuni novēroja Niti, kad tas meditēja. Niti bija gandrīz norēķinājies par savu karmu, tādēļ bija pienācis laiks, kad viņa ciešanām bija jābeidzas. Šakjamuni un Ananda devās uz ielu, kurā dzīvoja Niti, un Šakajmuni viņam jautāja; „Niti, tu vēlies kļūt par mūku? Vai vēlies izbēgt no ciešanu jūras?” Aiz kauna Niti nolieca galvu un sacīja: „Jūs esat tik dižciltīgs un cienījams. Pat jūsu skolnieki ir no karaliskām dzimtām. Kā gan es, tik zemas kārtas cilvēks, varu līdzināties viņiem? Vai tad es varu saņemt iespēju kļūt par mūku un atbrīvoties no ciešanām?”
  • Imperators, kurš ļoti cienīja Debesis un nenogurstoši strādāja savas tautas labā

    Imperatora Ju uzvārds bija Si, un viņa vārds bija Veņmins. Viņš dzīvoja 21. gadsimtā pirms mūsu ēras un bija pazīstams kā viens no vistikumīgākajiem imperatoriem Ķīnas vēsturē. No iepriekšējiem imperatoriem Jao un Šuņa viņš bija mantojis tikumu „strādāt dzīvo būtņu, nevis savā labā”. Viņš apliecināja lielu cieņu dievišķajam un Debesīm, strādāja pie plūdu regulēšanas un mācīja saviem padotajiem morāles principus. Viņš paveica tik daudz, un viņa nopelni bija tik diži, ka cilvēki teica, ka viņu sūtījušas Debesis, lai likvidētu plūdus un glābtu cilvēkus. Tādēļ daudzi sauca viņu par „Dižo Ju” vai „Dievu Ju”.
  • Seno ļaužu uzvedība: Stingri noturēt raksturu haotiskajā pasaulē, tikumība ir nenovērtējama

    Laikā starp Sun dinastiju un Juaņ dinastiju dzīvoja ļoti erudīts izglītots cilvēks. Kopš dzimšanas viņu sauca par Hen Sju (1209.-1281.), viņa stilistiskais vārds bija Džun Pins, un viņa iesauka bija Lu Džai. Savas dzīves laikā viņš uzskatīja konfūcisma principu uzturēšanu un ķīniešu tradīciju tālāku nodošanu par savu pienākumu. Viņš publicēja grāmatu „Lu Džai Ji Šu”. Tālāk seko daži stāsti par viņu.
  • Mendzi nepadevās viegli

    Mendzi sacīja saviem skolniekiem: „Ja tu rūpējies par citiem, bet viņi joprojām paliek atturīgi, tad tev jāpajautā sev, vai tu esi patiešām labs. Ja tu dod padomus citiem, bet ciet neveiksmi, tad tev jāpajautā sev, vai tu esi patiešām gudrs. Ja tu esi laipns pret citiem, bet viņi neatbild tev ar to pašu, tad tev jāpajautā sev, vai tu esi patiešām patiess. Ja tu kaut ko dari, bet nesaņem atbildi, nežēlojies par citiem. Tev vispirms jāpaskatās sevī un jāatrod, kur tev jāizmaina pašam sevi.”
  • Lai Debesis atzītu tevi par labu cilvēku, nepieciešams sekot Debesu likumiem

    Dzjadzjin laikmetā, Min dinastijas imperatora Šidzuna valdīšanas laikā, Dzjansi provincē dzīvoja skolotājs vārdā Judu. Viņam bija pieci dēli un četras meitas. Četri no viņa pieciem dēliem saslima un nomira. Trešais dēls bija veselīgs un gudrs zēns. Par nelaimi, astoņu gadu vecumā, spēlējoties uz ielas, viņš pazuda. No četrām meitām izdzīvoja tikai viena. No lielas raudāšanas Ju kundze zaudēja redzi. Mācību centrs tika slēgts, jo tā ieņēmumi bija nepietiekoši. Kļūstot arvien nabadzīgāks, Judu domāja: „Sava dzīvē neesmu izdarījis pārāk lielas kļūdas, kādēļ gan Debesis mani tā soda?”
  • Senās Ķīnas stāsti: Ir jāturas tālāk no tiem, kas pieglaimojas

    Saskaņā ar imperatora galma dzīves anekdošu kolekciju „Šišuosjiņju” no Dižās Tan dinastijas, kādu dienu pēc tiesas sēdes Tan Taidzuns (Tan dinastijas imperators) gāja garām kokam un priecājās par tā plaukstošajiem zariem un lapām. Viņam blakus stāvošais Juveņšidzji centās pieglaimoties Tan Taidzunam un turpināja slavēt koku. Tan Taidzuns viņu nopietni sabāra: „Vei Džens deva man padomu turēties tālāk no cilvēkiem ar zemu raksturu. Lai arī man bija aizdomas, ka tu varētu būt tāds cilvēks, taču es nebiju par to pārliecināts. Bet tagad es zinu.” Juveņšidzji bija pārbijies un lūdza piedošanu.
  • Būt cēlsirdīgam un piedodošam

    Vei Ba bija augsta ranga ierēdnis Austrumu Haņ dinastijas laikā senajā Ķīnā. Viņš nāca no vietas, ko sauca par Dzjujanu. Viņš piedzima ģimenē, kura bija labi izglītota un prata atšķirt pareizo no nepareizā. Paaudžu paaudzēs šajā ģimenē bija augsta ranga ierēdņi. Attiecībās ar cilvēkiem, Vei Ba sekoja vienam vienkāršam principam: būt cēlsirdīgam un piedodošam.
  • Senās Ķīnas stāsti: Tikumīgais ārsts

    Senajā Ķīnā bija kāds ārsts, kuram piemita izcilas mediķa spējas un augsta tikumība. Viņš izglāba daudzus slimniekus, kas sirga ar smagām kaitēm, un bija cienījams, slavens un vietējo ļaužu iemīļots. Kādu dienu pie viņa ieradās cilvēks no ārpilsētas un lūdza palīdzēt viņa smagi slimajam ģimenes loceklim, kura dzīvība bija briesmās. Neko neteikdams, ārsts ātri sagatavojās ceļam. Tajā brīdī viņš saņēma sliktas ziņas – viņa dēlu bija nolaupījuši bandīti, kas pieprasīja izpirkšanas maksu par viņa atbrīvošanu. Ārsta priekšā bija dilemma.
  • Dievu atstātā kultūra: Morāla tīrība bez mantkārības

    Dievu atstātajai kultūrai piemīt visaugstākā morālā tīrība. Nekādas pasaulīgas grūtības vai šķēršļi, bagātība vai iekāre nepiespiedīs cilvēku ar augstu tikumību mainīt savu uzvedību, brālības kodeksu vai taisnprātīgumu. Lai atbilstu šim standartam, cilvēkam ir jākontrolē savas vēlmes un mantkārība. Tālāk seko stāsti par Konfūciju un viņa skolniekiem, kas ilustrē šos principus.
  • Ar drosmi izlabot savas kļūdas un bez vilcināšanās pilnveidot sevi

    „Kļūdīties ir cilvēcīgi”, vēsta sens ķīniešu sakāmvārds. Tas nozīmē, ka pat godavīrs var kļūdīties. Pretstatā parastam cilvēkam, gudrais vairāk tiecas ieskatīties sevī, izlabot savas kļūdas un pilnveidot sevi. Lūk, kādēļ viņš ir dižens un gudrs.
  • Senās Ķīnas stāsti: Dievu un Budu skatījumā vissvarīgākais ir cilvēka sirds

    Šeņlun periodā (705.-707.g.), Tan dinastijas imperatora Džundzuna valdīšanas laikā senajā Ķīnā, Hubejas provinces Sjanjanas pilsētā tika nolemts uzstādīt Budas statuju. Daudzi cilvēki, kas ticēja Budam vai Dieviem ziedoja naudu šim mērķim. Koordinators pierakstīja viņu vārdus, kurus bija paredzēts iegravēt kā uzrakstu piemiņas akmenī. Kāda pavecāka sieviete, kas bija ļoti trūcīga, arī gribēja ziedot, taču viņai bija tikai viena monēta, ko viņa bija saņēmusi pirms kāzām no savas mātes. Šo monētu sieviete bija glabājusi vairāk nekā 60 gadus, un tā bija viņas vienīgā nauda.