Senie pilnveidošanās stāsti

  • Lai Debesis atzītu tevi par labu cilvēku, nepieciešams sekot Debesu likumiem

    Dzjadzjin laikmetā, Min dinastijas imperatora Šidzuna valdīšanas laikā, Dzjansi provincē dzīvoja skolotājs vārdā Judu. Viņam bija pieci dēli un četras meitas. Četri no viņa pieciem dēliem saslima un nomira. Trešais dēls bija veselīgs un gudrs zēns. Par nelaimi, astoņu gadu vecumā, spēlējoties uz ielas, viņš pazuda. No četrām meitām izdzīvoja tikai viena. No lielas raudāšanas Ju kundze zaudēja redzi. Mācību centrs tika slēgts, jo tā ieņēmumi bija nepietiekoši. Kļūstot arvien nabadzīgāks, Judu domāja: „Sava dzīvē neesmu izdarījis pārāk lielas kļūdas, kādēļ gan Debesis mani tā soda?”
  • Senās Ķīnas stāsti: Ir jāturas tālāk no tiem, kas pieglaimojas

    Saskaņā ar imperatora galma dzīves anekdošu kolekciju „Šišuosjiņju” no Dižās Tan dinastijas, kādu dienu pēc tiesas sēdes Tan Taidzuns (Tan dinastijas imperators) gāja garām kokam un priecājās par tā plaukstošajiem zariem un lapām. Viņam blakus stāvošais Juveņšidzji centās pieglaimoties Tan Taidzunam un turpināja slavēt koku. Tan Taidzuns viņu nopietni sabāra: „Vei Džens deva man padomu turēties tālāk no cilvēkiem ar zemu raksturu. Lai arī man bija aizdomas, ka tu varētu būt tāds cilvēks, taču es nebiju par to pārliecināts. Bet tagad es zinu.” Juveņšidzji bija pārbijies un lūdza piedošanu.
  • Būt cēlsirdīgam un piedodošam

    Vei Ba bija augsta ranga ierēdnis Austrumu Haņ dinastijas laikā senajā Ķīnā. Viņš nāca no vietas, ko sauca par Dzjujanu. Viņš piedzima ģimenē, kura bija labi izglītota un prata atšķirt pareizo no nepareizā. Paaudžu paaudzēs šajā ģimenē bija augsta ranga ierēdņi. Attiecībās ar cilvēkiem, Vei Ba sekoja vienam vienkāršam principam: būt cēlsirdīgam un piedodošam.
  • Senās Ķīnas stāsti: Tikumīgais ārsts

    Senajā Ķīnā bija kāds ārsts, kuram piemita izcilas mediķa spējas un augsta tikumība. Viņš izglāba daudzus slimniekus, kas sirga ar smagām kaitēm, un bija cienījams, slavens un vietējo ļaužu iemīļots. Kādu dienu pie viņa ieradās cilvēks no ārpilsētas un lūdza palīdzēt viņa smagi slimajam ģimenes loceklim, kura dzīvība bija briesmās. Neko neteikdams, ārsts ātri sagatavojās ceļam. Tajā brīdī viņš saņēma sliktas ziņas – viņa dēlu bija nolaupījuši bandīti, kas pieprasīja izpirkšanas maksu par viņa atbrīvošanu. Ārsta priekšā bija dilemma.
  • Dievu atstātā kultūra: Morāla tīrība bez mantkārības

    Dievu atstātajai kultūrai piemīt visaugstākā morālā tīrība. Nekādas pasaulīgas grūtības vai šķēršļi, bagātība vai iekāre nepiespiedīs cilvēku ar augstu tikumību mainīt savu uzvedību, brālības kodeksu vai taisnprātīgumu. Lai atbilstu šim standartam, cilvēkam ir jākontrolē savas vēlmes un mantkārība. Tālāk seko stāsti par Konfūciju un viņa skolniekiem, kas ilustrē šos principus.
  • Ar drosmi izlabot savas kļūdas un bez vilcināšanās pilnveidot sevi

    „Kļūdīties ir cilvēcīgi”, vēsta sens ķīniešu sakāmvārds. Tas nozīmē, ka pat godavīrs var kļūdīties. Pretstatā parastam cilvēkam, gudrais vairāk tiecas ieskatīties sevī, izlabot savas kļūdas un pilnveidot sevi. Lūk, kādēļ viņš ir dižens un gudrs.
  • Senās Ķīnas stāsti: Dievu un Budu skatījumā vissvarīgākais ir cilvēka sirds

    Šeņlun periodā (705.-707.g.), Tan dinastijas imperatora Džundzuna valdīšanas laikā senajā Ķīnā, Hubejas provinces Sjanjanas pilsētā tika nolemts uzstādīt Budas statuju. Daudzi cilvēki, kas ticēja Budam vai Dieviem ziedoja naudu šim mērķim. Koordinators pierakstīja viņu vārdus, kurus bija paredzēts iegravēt kā uzrakstu piemiņas akmenī. Kāda pavecāka sieviete, kas bija ļoti trūcīga, arī gribēja ziedot, taču viņai bija tikai viena monēta, ko viņa bija saņēmusi pirms kāzām no savas mātes. Šo monētu sieviete bija glabājusi vairāk nekā 60 gadus, un tā bija viņas vienīgā nauda.
  • Senās Ķīnas stāsti: Cilvēkam ar lielu žēlsirdību nav ienaidnieku

    Men Ke (pazīstams arī kā Mendzi), kurš dzīvoja laikā no 372. līdz 289. g. p.m.ē., bija dzimis Dzou karalistē, mūsdienu Dzou apgabalā Ķīnā. Viņš bija ievērojams seno laiku domātājs un skolotājs Ķīnā, kuram pieder tādi neaizmirstami izteikumi, kā „Godavīram jābūt taisnīgam un jāizturas ar cieņu”, „Valdi ar tikumu” un „Cilvēkam ar lielu žēlsirdību pasaulē nav ienaidnieku”. Tālāk seko stāsts par viņu.
  • Citu glābšana ir sevis glābšana

    Dzji Juņs (dzīvoja apmēram 1724. -1805. g.), pazīstams arī kā Sjaolaņs, bija zinātnieks un rakstnieks Cin dinastijas valdīšanas laikā. Grāmatā „Juevei būdiņas dienasgrāmatas” viņš apraksta kādu atgadījumu ar cilvēku, kurš glāba citus, un pēc tam tika izglābts pats. Viņa stāsts arī mūsdienās var labvēlīgi ietekmēt cilvēkus.
  • Tulkojums no Juaņ Cai grāmatas „Paraugs pasaulei”

    "Bieži vien tuvi draugi, mīļoti radinieki un veci paziņas atsvešinās, nevis viņu pateikto vārdu dēļ, bet gan tādēļ, kā viņi tos pasaka, darot to ar rupju attieksmi vai toni. Ja mēs spējam saglabāt maigu un pieklājīgu attieksmi, tad brīdī, kad mēs norādām uz citu nepilnībām ar tiešiem un atklātiem vārdiem, viņi nebūs aizvainoti, pat ja viņi neņems vērā mūsu padomu. No otras puses, kad mēs runājam aprautiem vārdiem, tad, pat ja mēs nebijām domājuši atstumt citus, viņi vienalga jutīsies aizskarti, ja ne pat galīgi dusmīgi."
  • Senās Ķīnas stāsti: Laulību nozīme senajā Ķīnā

    Liu Tinši atbildēja: „Kad es izteicu viņai bildinājumu, es jau atdevu viņai savu sirdi. Viņa var būt akla, bet viņas sirds ir vesela. Ja es lauztu savu solījumu, tad tas nozīmētu, ka mana sirds ir samaitāta. Turklāt visi kādu dienu paliek veci. Kad cilvēka sieva kļūst veca, viņš nevar aizvietot viņu ar jaunāku, vai ne? Cilvēkam ir jātur savs vārds. Manai sirdij nav jāmainās.”
  • Senās Ķīnas stāsti: Neko neiegūt un neko nezaudēt

    Šiem diviem vīriem bija dažāda attieksme pret dāvanām, ko viņi saņēma. Li Šihens uztvēra tās viegli un nepievērsa tām lielu uzmanību, un viņš neko nezaudēja. Tajā pašā laikā Ju Jins ļoti rūpējās par savām mantām un neieguva neko.
  • Senās Ķīnas stāsti: Ar pateicību pieņemt ieteikumus un kritiku

    Dzisi atbildēja: „Ja karalis domā, ka viņš ir nevainojams, tad neviens neiedrošinās izteikt savu viedokli. Pat ja karalis rīkojas pareizi, bet neuzklausa citu cilvēku viedokļus, tas vēl aizvien ir tas pats, it kā viņš būtu noraidījis citu viedokļus. Nemaz jau nerunājot par to, ka šobrīd visi ministri izplata nepareizu viedokli un veicina šo slikto domāšanu. Tā vietā, lai spriestu, kas ir pareizi un kas ir nepareizi, karalis bauda citu uzslavas. Viņš uzvedas nesaprātīgi..."
  • Īsa diskusija par ķīniešu hieroglifu ”žeņ” (忍, pacietība)

    Ķīniešu hieroglifs ”žeņ” ir piktofonētiska rakstu zīme (hieroglifs, kas veidots, apvienojot viena elementa nozīmi un cita skanējumu). Hieroglifs ”žeņ” (忍, pacietība) sastāv no elementa ”sjiņ” (心, sirds), kas pārstāv nozīmi, un elementa ”žeņ” (刃, naža asmens), kas pārstāv skanējumu. ”Žeņ” nozīmē izturēt, atturēties un paciest. Tas ietver arī tādu blakus nozīmi, kā pašsavaldīšanās. Hieroglifs ”žeņ” (pacietība) ir veidots, novietojot ”nazi” virs ”sirds”, it kā norādot, ka ”žeņ” (pacietība) parastam cilvēkam nav viegli sasniedzama, bet gan prasa augstāka līmeņa pilnveidošanos, disciplīnu un gribu.
  • Senās Ķīnas stāsti: Mazais mūks Miaojaņs

    Reiz dzīvoja jauns mūks vārdā Miaojaņs. Kādu reizi, kad viņš bija ieradies Imperatora pili, viņu ieraudzīja Imperatore. Viņa nodomāja, ka viņš ir abrīnojams un jauks, tādēļ gribēja apskaut viņu. Taču Miaojaņs apturēja viņu un teica: “Jums nevajadzētu nākt pārāk tuvu klāt mūkam.” Imperatore nepiekrita un sacīja: “Tu esi apmēram vienā vecumā ar manu dēlu, un tas nav kas nepareizs, ja es tevi apskauju.”