Seno ļaužu uzvedība: Stingri noturēt raksturu haotiskajā pasaulē, tikumība ir nenovērtējama

Laikā starp Sun dinastiju un Juaņ dinastiju dzīvoja ļoti erudīts izglītots cilvēks. Kopš dzimšanas viņu sauca par Hen Sju (1209.-1281.), viņa stilistiskais vārds bija Džun Pins, un viņa iesauka bija Lu Džai. Savas dzīves laikā viņš uzskatīja konfūcisma principu uzturēšanu un ķīniešu tradīciju tālāku nodošanu par savu pienākumu. Viņš publicēja grāmatu „Lu Džai Ji Šu”. Tālāk seko daži stāsti par viņu:

1. Cītīgi mācīties un kļūt talantīgam, būt izcili tikumīgam

Hen Sju dzīvoja Henei (mūsdienu Henaņas provinces Cjiņjanas apgabalā). Viņa ģimene paaudzi no paaudzes bija zemnieki, un viņi bija ļoti nabadzīgi. Hen Sju ēdiens bija ļoti vienkāršs, taču viņš bija uzcītīgs mācībās. 7 gadu vecumā viņš jautāja savam skolotājam: „Kādēļ cilvēki lasa grāmatas?” Skolotājs teica: „Lai nokārtotu imperatora konkursa eksāmenu.” Nedaudz padomājis, Hen sacīja: „Tur jābūt kaut kam vairāk par to.” Skolotāju pārsteidza viņa atbilde.

Hen izauga par vīrieti, taču viņš nevarēja atļauties nopirkt grāmatas. Hen gāja mācīties pie daudziem izglītotiem vīriem. Aizņemoties grāmatas, pārrakstot un lasot tās, viņš ieguva daudz zināšanu. Kādu dienu viņš devās uz tirgu un uz pareģotāja galda ieraudzīja grāmatu „Šu Dzjin Dzji Dzje”. Viņš apsēdās zemē un sāka lasīt grāmatu. Pareģi tas aizkustināja, un viņš atļāva Hen paņemt grāmatu līdzi un pārrakstīt to. Zināšanas Hen Sju ieguva tādā veidā, ka dienā viņš strādāja, bet pa naktīm pārrakstīja un lasīja grāmatas. Kad imperators Juaņ Šidzu vēl bija princis, viņš iecēla Hen Sju par izglītības ministru Guaņ Džunas reģionā. Vēlāk Hen Sju tika piešķirts Dižā zinātnieka tituls, un viņš tika paaugstināts par ierēdni, kas bija atbildīgs par piemiņas ceremonijām. Hen Sju ieteica imperatoram Juaņ Šidzu: „Valdības pārvaldīšanai vajadzētu sekot iepriekšējo veiksmīgo imperatoru ceļam, tai vajadzētu sekot principiem, jo principi ir „nemainīgi”. Nerīkojieties pretēji tradicionālajiem tikumiem.”

2. Noturēt stingru raksturu, jo īpaši haotiskajā pasaulē

Kad Hen Sju bija jauns, viņš salīdzināja savu uzvedību ar to, kas rakstīts grāmatās. Viņš ticēja, ka gudro vārdi ir vispirms jāpiemēro, lai disciplinētu sevi, un pēc tam šie vārdi var tikt mācīti citiem, un ka šī kārtība nevar būt apgriezta.

Hen izmantoja gudro vārdus, lai vadītu savu runu un rīcību. Pirms kaut ko teikt, vai darīt, viņš domāja, vai tas atbilst principiem, kurus viņš bija sapratis. Kādu vasaru viņš kopā ar dažiem citiem izbēga no karadarbības rajona. Bēgot viņiem visu diennakti nebija ko ēst un dzert, un tobrīd viņi bija ļoti izslāpuši. Pēc tam viņi uzgāja Pūķa pērļu augļu koku, kura zaros bija daudz augļu. Pārējie metās pie koka un ēda augļus. Tikai Hen Sju palika malā, apsēdās un lasīja grāmatu, it kā nezinātu, ka kokā ir augļi.

Viens no draugiem viņam teica: „Šie augļi ir tikko nogatavojušies, tie ir ļoti sulīgi un ļoti garšīgi. Kāpēc tu negāji un nepaņēmi dažus?” Hen Sju atbildēja: „Šis koks nepieder man. Kā gan es drīkstu ēst no tā augļus? Es nevēlos iet.” Tad viņa draugs teica: „Tagad ir kara laiks, visur valda haoss, cilvēki mirst, cilvēki bēg. Tagad šis koks vairs nevienam nepieder. Neuztraucies, ej un apēd dažus augļus.” Hen teica: „Pat ja šim kokam nav saimnieka, mana sirds nevar būt bez saimnieka. Tikumība ir manas sirds saimniece.” Hen stingri turējās pie saviem morāles principiem: „Neņem to, kas nepieder tev, neņem to, ja tā rīkoties nav pareizi.” Viņš neņēma augļus no šī koka.

3. Nauda nav nekā vērta, tikumība ir nenovērtējama

Hen Sju zināšanas un tikumība arvien pieauga. Daudzi cilvēki viņu patiesi cienīja. Sjucai [1], kurš dzīvoja Cjiņjanas apgabalā, sagatavoja daudz dāvanu un devās viņu apciemot. Ieraudzījis šīs dāvanas, Hen Sju kļuva bēdīgs. Hen sasveicinājās ar Sjucaju un sacīja: „Kāds gan talants un tikumība man piemīt, ka jūs pagodināt mani ar savu apmeklējumu? Jūs neizturaties noraidoši pret manu tumsonību un atnācāt uz manu noplukušo mājokli. Es to patiešām novērtēju. Taču es nevēlos pieņemt lietas, kad tas neatbilst principiem, un es nevēlos mainīties. Lūdzu, piedodiet man.” Sjiucai bija aizkustināts un teica: „Brāli Sju, jūs patiešām esat izcili tikumīgs un rīkojieties taisnīgi. Kaut arī mēs esam tikko satikušies, es esmu daudz no jums iemācījies.”

Vēlāk aizvien vairāk cilvēku vērsās pie Hen Sju. Pusmūžā būdams, viņš veltīja savu dzīvi izglītībai. Viņš cerēja, ka sabiedrība gūs labumu no viņa centieniem. Viņa zināšanas bija ļoti plašas: Dzjin, Džuaņ, Dzi, vēsture, ceremonijas, astroloģija, noziegumi, uzturs, ūdens pārvaldīšana u.t.t. Pateicoties viņa plašajām zināšanām un viņa mācītajai tikumībai, kā arī pasniegtajām akadēmiskajām zināšanām, viņš bija ļoti iecienīts savu skolnieku vidū. Hen pret visiem saviem skolniekiem izturējās vienādi, neatkarīgi no tā, vai viņš bija bagāts, vai nabags.

Kādu dienu sniga, un viens no viņa skolniekiem ieradās viņu apciemot. Hen Sju ieraudzīja, ka viņš no aukstuma trīc. Hen novilka savus kokvilnas svārkus un iedeva tos skolniekam. Mierinādams skolnieku, Hen sacīja: „Kāpēc tu esi ģērbies tikai neoderētos svārkos?” Skolnieks atbildēja: „Mana māte bija slima, tāpēc es pārdevu savus kokvilnas svārkus,, lai varētu nopirkt viņai zāles.” Hen iedeva skolniekam naudu, lai viņš varētu atpirkt savus kokvilnas svārkus. Skolnieks zināja, ka Hen nav bagāts, tāpēc noraidīja viņa piedāvājumu. Hen Sju teica: „Vēlos tev palīdzēt pārvarēt šīs grūtības. Tas mani finansiāli neapgrūtinās. Vecs sakāmvārds vēsta: „Nauda nav nekā vērta, tikumība ir nenovērtējama.” Es vienmēr uzskatu, ka mani ienākumi ir pietiekoši, ja spēju apmaksāt ikdienišķās vajadzības. Pāri palikušo naudu ir jāizmanto, lai palīdzētu trūcīgajiem. Tas ir daudz svarīgāk, nekā tērēt naudu paša priekam.” Beigās Hen iedeva naudu skolniekam.

Juaņ Šidzu valdīšanas laikā visi valdības ierēdņi zināja par Hen Sju plašajām zināšanām un cildeno raksturu. Tas bija ļoti noderīgi tradicionālās ķīniešu kultūras un tikumības tālākajai nodošanai un veicināšanai. Tāpēc pēc Hen Sju nāves viņam tika piešķirts pēcnāves tituls - „Veņ Džen”.

Tas nozīmē:
Stingrs pret sevi,
Cildena uzvedība;
Izplata tikumību,
Cilvēku cienīts!

Paskaidrojumi:

1. Sjiucai - cilvēks, kurš nokārtojis imperatora eksāmenus apgabala līmenī.