Kokuši

Tan dinastijas laikā dzīvoja mūks vārdā Vu Tatsu, kuram bija piešķirts Kokuši tituls (goda tituls, kuru piešķīra budistu meistariem).

Reiz, pirms vēl Vu Tatsu bija piešķirts Kokuši tituls, viņš satika mūku, kurš bija smagi slims. Šim mūkam uz visa ķermeņa bija augoņi. Viņš bija ļoti netīrs, un no viņa ķermeņa nāca šausmīga smaka. Visi no viņa vairījās, izņemot Vu Tatsu Kokuši. Viņam kļuva žēl slimā mūka, un viņš sāka rūpēties par viņu. Pamazām mūks izveseļojās. Pirms viņi šķīrās, mūks pateicās Vu Tatsu Kokuši un teica: „Ja jums kādreiz notiek kāda nelaime, lūdzu, meklējiet mani pie Dzju Garā kalna, Pen Džou, Sičuaņas provincē. Jums jāmeklē divas blakus augošas priedes.”

Tā kā Vu Tatsu Kokuši bija augstas morāles cilvēks, un viņa rīcība bija tikumīga, imperators Tan Ji Džuns viņu ļoti cienīja. Viņš piešķīra viņam Kokuši titulu un ļoti labi pret viņu izturējās. Bet kādu dienu uz Vu Tatsu Kokuši ceļa izauga augonis cilvēka sejas formā. Tam bija visi cilvēka sejas vaibsti, ieskaitos muti un zobus. Kad to baroja, tas varēja pat norīt barību. Slaveni ārsti no visas valsts ieradās, lai izmeklētu Vu Tatsu Kokuši slimību, taču viņi nevarēja nekādi palīdzēt.

Reiz Vu Tatsu Kokuši atcerējās slimo mūku, kuru reiz bija izārstējis, un devās uz Dzju Garo kalnu viņu meklēt. Pievakarē viņš atrada divas blakām augošas priedes. Tās bija tik augstas, ka, šķita, tās iesniedzas debesīs. Mūks viņu jau sagaidīja pie ieejas brīnišķīgā pilī. Mūks lūdza Vu Tatsu Kokuši palikt.

Vu Tatsu Kokuši pastāstīja mūkam par savu dīvaino un mokošo slimību. Mūks atbildēja: „Neraizējieties par to. Kalnā zem klints ir sens avots. Pagaidiet līdz rītdienas rītam. Nomazgājiet celi šī avota ūdenī, un būsiet izdziedināts.”

Nākamajā dienā agri no rīta Vu Tatsu Kokuši devās pie avota. Mirklī, kad viņš gatavojās pasmelt saujā ūdeni, augonis ar cilvēka seju skaļi iekliedzās: „Brīdi uzgaidi! Vēl nemazgājies. Tu daudz zini un esi daudz lasījis. Vai esi lasījis „Juaņ An un Čao Cuo” stāstu Rietumu Haņ dinastijas grāmatās?”

Vu Tatsu Kokuši atbildēja: „Jā, es esmu lasījis šo stāstu.”

Augonis teica: „Ja tu zini šo stāstu, tu nevari neatcerēties, ka Juaņ An nogalināja Čao Cuo. Savā iepriekšējā dzīvē tu biji Juaņ An, bet es biju Čao Cuo. Tu apmeloji mani imperatora priekšā, un es tiku nogalināts. Dzīvi pēc dzīves es centos tev atriebties. Taču tādēļ, ka tu biji augsti tikumīgs mūks un tava rīcība bija laba, es nespēju neko izdarīt. Taču šajā dzīvē, tādēļ, ka tu kļuvi par imperatora mīluli, tava tikumība nebija pietiekoši augsta. Tu tiecies pēc naudas un slavas. Tādēļ es varēju tev atriebties. Tagad, kad cienījamais Dzja Žuo Dzja (kurš pārvēta sevi par slimo mūku) piedāvāja man Samadhi ūdeni, lai atbrīvotu mani, aizmirsīsim mūsu seno nepatiku!”

Izdzirdējis šo stāstu, Vu Tatsu Kokuši ļoti izbijās. Viņš ātri uzpilināja nedaudz ūdens, lai notīrītu augoni. Sāpes bija tik mokošas, ka viņš zaudēja samaņu. Kad viņš atguvās, augonis bija izzudis. Kad viņš pagriezās, lai atrastu lielo pili, tā bija nozudusi. Vēlāk Vu Tatsu Kokuši apmetās šai vietā, lai pilnveidotos un nekad to nepameta. Tāds ir slavenais stāsts „Nožēla pie Samadhi ūdens”. Vu Tatsu Kokuši to atstāja nākamajām paaudzēm.

Kaut arī Vu Tatsu Kokuši desmit dzīves pēc kārtas bija augsti tikumīgs mūks, viņš nevarēja izvairīties no karmiskās atmaksas, ko izraisīja naids pirms desmit dzīvēm, tikai tādēļ, ka viņa tikumība nebija pietiekoši augsta un viņš tiecās pēc naudas un slavas.

Šis patiesais stāsts noteikti kalpo par brīdinājumu neignorēt pat vienu vienīgu domu. Kurš gan spēj apšaubīt karmiskās atmaksas likuma taisnīgumu?

Raksts krievu valodā pieejams:
http://ru.clearharmony.net/articles/200903/6527.html