Katra liktenis ir iepriekš nolemts, cilvēks nedrīkst iegūt naudu negodīgā ceļā

Min dinastijas laikā (1368. – 1644. m.ē.) dzīvoja He Žučuns no Tunčenas, viņam bija vecākais brālis vārdā He Žušeņs. 1573. gadā, kas bija imperatora Vaņli otrais valdīšanas gads, viņi abi ieguva pirmo vietu vietējos pārbaudījumos uz valsts dienestu. Vēlāk He Žučuns kļuva par augsta ranga ierēdni karaļa tiesā, kamēr viņa vecākais brālis, He Žušeņs, kļuva par Džedzjanas provinces valsts kases ierēdni.

Tika uzskatīts, ka He ģimene cieta no nabadzības. Jaunībā He Žučuns un He Žušeņs mācījās Šiu budistu templī, kas atradās Cin kalnā, Tunčenā. Reiz, ķīniešu Jaunā gada priekšvakarā, kad visas ģimenes pilsētā svinēja Jauno gadu un laida gaisā uguņošanas raķetes, viņi paskatījās viens uz otru un nopūtās, jo dzīvoja tādā nožēlojamā nabadzībā, ka nevarēja doties mājās un svinēt Jauno gadu. Pēkšņi viņi ārā izdzirdēja troksni, kas līdzinājās pērkona dārdoņai. Viņi ātri izskrēja no tempļa un atklāja, ka pārlūzis milzu akmens, un tā iekšpusē atklājās dārgumi. He Žušeņs ļoti nopriecājās. Viņš nodomāja, ka tā droši vien bija Debesu dāvana aiz žēluma par viņu nabadzību. Viņš vēlējās aiznest dārgumus mājās.

He Žučuns apstādināja viņu un sacīja: „Nē, mums nevajadzētu to ņemt! Krietnam cilvēkam ir jābūt apmierinātam ar to, kas viņam ir. Iegūt naudu bez jebkāda iemesla – nav labi. Turklāt tas, iespējams, ir pārbaudījums no Debesīm. Tu nedrīksti ņemt dārgumus.”

He Žušeņs sacīja: „Labi jau labi. Bet mēs esam ļoti nabadzīgi. Nav nekā slikta, ja aizņemšos nedaudz naudas.” Viņš paņēma 50 platīna monētas un iemeta salūzušajā akmenī uzrakstītu parāda zīmi. Lūzuma vieta akmenī aizvērās pati no sevis, un milzu akmens atkal kļuva tāds pats, kā agrāk.

Pagāja daudzi gadi. He Žušeņs uzvarēja vietējos pārbaudījumos uz valsts dienestu un vēlāk kļuva par valsts kases ierēdni. Reiz, kad viņš pārbaudīja valsts kasi, viņš atklāja, ka pazudušas 50 platīna monētas. Viņš kļuva vai traks, cenšoties atrast vaininieku, līdz kāds darbinieks stūrī atrada zīmīti, uz kuras bija rakstīts: „Tādā un tādā mēnesī, dienā un gadā He Žušeņs aizņēmās no Debesīm 50 monētas.”

Darbinieks atdeva He Žušeņam zīmīti. He Žušeņs bija satriekts. Apskatot rūpīgāk, viņš atklāja, ka tā bija tieši tā pati parādzīme, ko viņš bija uzrakstījis un iemetis milzīgā akmens lūzumā. Pēc tam viņš pastāstīja visiem atgadījumu, kas bija noticis templī, kad viņš bija jauns, un atmaksāja iztrūkstošo naudu no savas kabatas.

Iespējams, Debesis redzēja, ka abi nabadzīgie brāļi ir tikumīgi, un tādēļ parādīja viņiem brīnumu, lai mudinātu viņus. He Žučuns nepadevās vilinājumam un bija mierā ar to dzīvi, ko Debesis bija viņam sagatavojušas. Viņš tiešām bija tikumīgs un krietns cilvēks, kurš sargāja savu morāli, pat tad, kad neviena nebija blakus. Viņa vecākais brālis He Žušeņs, padevies egoisma jūtām, paņēma naudu, bet beigu beigās atgrieza naudu, ko bija aizņēmies. Tie, kuri dzirdēja šo stāstu, bija aizkustināti un vēl vairāk noticēja tam, ka laime ikviena cilvēka dzīvē ir iepriekš nolemta, un nevienam nevajadzētu iegūt naudu ar viltu.

Sevi pilnveidojošo cilvēku aprindās tā ir patiesība. Laimīgs liktenis, bagātība, ilgs mūžs katram cilvēkam ir iepriekš noteikti, balstoties uz De (tikums), kas uzkrāts iepriekšējās dzīvēs. Pat ja cilvēks kļūs bagāts negodīgā ceļā, viņam būs jāmaksā par to agrāk vai vēlāk, tādā vai citādā veidā, šajā dzīvē vai nākamajā.

Raksts krievu valodā pieejams: http://ru.clearharmony.net/articles/200704/4379.html