Kā komunisma rēgs valda mūsu pasaulē (7. nodaļa, 2.daļa)

Satura rādītājs

4. Kā komunisms iznīcina ģimenes Rietumos (turpinājums)

b) Feminisma veicināšana un atteikšanās no tradicionālās ģimenes (turpinājums)

c) Ģimenes graušana, veicinot homoseksualitāti

d) Laulības šķiršanas un abortu veicināšana

e) Sociālās palīdzības sistēmas izmantošana, lai veicinātu vientuļo vecāku ģimeņu veidošanos

f) Deģenerētas kultūras popularizēšana

5. Kā Ķīnas komunistiskā partija iznīcina ģimenes

a) Ģimeņu izjaukšana vienlīdzības vārdā

b) Laulāto noskaņošana vienam pret otru

c) Piespiedu aborti iedzīvotāju skaita kontrolei

6. Komunisma īstenotās ģimenes sagraušanas sekas

Atsauces

***

4. Kā komunisms iznīcina ģimenes Rietumos (turpinājums)

b) Feminisma veicināšana un atteikšanās no tradicionālās ģimenes

Feminisma kustības pamatā esošā komunistiskā ideoloģija

Feminisma kustība ir vēl viens instruments, ko komunisms ir izmantojis, lai iznīcinātu ģimeni. Kad 18. gadsimtā Eiropā aizsākās feminisma kustība (jeb feminisma pirmais vilnis), tā prasīja, lai izglītības, nodarbinātības un politikas jomā pret sievietēm tiktu nodrošināta tāda pati attieksme kā pret vīriešiem. 19. gadsimta vidū feminisma kustības centrs no Eiropas pārcēlās uz ASV.

Pirmā viļņa laikā komunistu veiktie pasākumi ieviesa dažādas radikālas idejas, kas bruģēja ceļu pret tradīcijām, pret laulību un pret ģimeni vērstajam feminisma otrajam un trešajam vilnim 20. gadsimtā.

Sākoties feminisma pirmajam vilnim, tradicionālās ģimenes jēdziens sabiedrībā joprojām bija spēcīgi iesakņojies, un feminisma kustība necentās to tieši apstrīdēt. Tā laika ietekmīgākie feministi, piemēram, Mērija Volstonkrafta 18. gadsimta Anglijā, Mārgareta Fullere 19. gadsimta Amerikā un Džons Stjuarts Mills 19. gadsimta Anglijā, kopumā uzskatīja, ka precētām sievietēm par prioritāti jāizvirza ģimene, ka sieviešu potenciāls jāattīsta ģimenes ietvaros un ka viņām jābagātina sevi (piemēram, ar izglītību), lai uzlabotu savas ģimenes dzīvi. Šīs agrīnās feministes iestājās par stingro sociālo normu mīkstināšanu, lai īpaši talantīgas sievietes varētu brīvi attīstīt savas prasmes jomās, kurās pārsvarā darbojas vīrieši.

Pirmā viļņa feminisms izzuda pēc tam, kad daudzās valstīs sievietēm tika piešķirtas balsstiesības, jo bija sasniegts mērķis panākt vīriešu un sieviešu vienlīdzību likuma priekšā. Turpmākajos gados, Lielās depresijas un Otrā pasaules kara dēļ, feminisma kustība faktiski apsīka.

Taču komunisma rēgs jau labu laiku iepriekš bija sācis sēt tradicionālās laulības un seksuālās ētikas iznīcināšanas sēklas. Agrīnie utopiskie sociālisti 19. gadsimtā lika pamatus mūsdienu radikālajām feminisma kustībām. Furjē, ko dēvē par "feminisma tēvu", paziņoja, ka laulība padara sievieti par privātīpašumu. Ouens nolādēja laulību kā ļaunumu. Šo utopisko sociālistu idejas pārmantoja un attīstīja vēlākās feministes, tostarp Frānsisa Raita, kura pārņēma Furjē idejas un 19. gadsimtā iestājās par sieviešu seksuālo brīvību. Britu feministu aktīviste Anna Vīlere pārmantoja Ouena idejas un asi nosodīja laulību par to, ka tā it kā esot padarījusi sievieti par verdzeni. Arī sociālistiski noskaņotās feminisma aktīvistes bija nozīmīga feminisma kustības daļa 19. gadsimtā. Tolaik starp ietekmīgākajiem feministu izdevumiem Francijā bija La Voix des Femmes [Sieviešu balss], La Femme Libre [Brīvā sieviete] (vēlāk pārdēvēta par La Tribune des Femmes [Tribīne sievietēm]) un La Politique des Femmes [Sieviešu politika]. Šos izdevumus dibināja vai nu modernā industriālā sociālisma piekritēja Anrī de Sensimona, vai arī Furjē sekotāji.

Otrais feminisma kustības vilnis sākās Amerikas Savienotajās Valstīs 20. gadsimta 60. gadu beigās, pēc tam izplatījās Rietumeiropā un Ziemeļeiropā, un ātri aptvēra visu Rietumu pasauli. 20. gadsimta 60. gadu beigās amerikāņu sabiedrība piedzīvoja satricinājumu periodu, kad sākās kustība par pilsoniskajām tiesībām, kustība pret Vjetnamas karu un dažādas radikālas sociālās tendences. Šajos unikālajos apstākļos parādījās un kļuva populārs vēl radikālāks feminisma virziens.

Par feminisma otrā viļņa stūrakmeņiem kļuva 1963. gadā izdotā Betijas Frīdanas grāmata "Sievišķā mistika" un Nacionālā sieviešu organizācija (NOW), kuras līdzdibinātāja bija tā pati Frīdana. Frīdana asi kritizēja sievietes tradicionālo lomu ģimenē un apgalvoja, ka klasiskais, apmierinātas un priecīgas, mājsaimnieces tēls ir patriarhālās sabiedrības izveidots mīts. Viņa apgalvoja, ka vidusslāņa piepilsētas mājas ir "ērta koncentrācijas nometne" amerikāņu sievietēm, un ka mūsdienīgām izglītotām sievietēm vajadzētu atteikties no piepildījuma sajūtas, ko viņas gūst, atbalstot savus vīrus un izglītojot bērnus, un tā vietā apzināties savu vērtību ārpus ģimenes. [21]

Dažus gadus vēlāk Nacionālajā sieviešu organizācijā sāka dominēt vēl radikālākas feministes, kas pārmantoja un attīstīja Frīdanas idejas. Viņas apgalvoja, ka patriarhāts jau kopš seniem laikiem ir apspiedis sievietes, un sieviešu apspiešanas pamatcēloni piedēvēja ģimenei. Saistībā ar to viņas iestājās par pilnīgu sociālās sistēmas un tradicionālās kultūras pārveidošanu, kā arī veicināja cīņu par sieviešu līdztiesību visās dzīves jomās – ekonomikā, izglītībā, kultūrā un ģimenē. [22]

Sabiedrības locekļu iedalīšana "apspiedējos" un "apspiestajos", lai aizstāvētu cīņu, atbrīvošanos un līdztiesību, ir tieši tas, ko dara komunisms. Tradicionālais marksisms klasificē cilvēku grupas pēc to ekonomiskā stāvokļa, savukārt neofeminisma kustības šķiro cilvēkus pēc dzimuma.

Frīdana nebija vidusmēra vidusšķiras priekšpilsētas mājsaimniece, kurai bija apnicis rūpēties par mājsaimniecību, kā viņa to aprakstīja savā grāmatā. Patiesībā Frīdana, ar pirmslaulības uzvārdu Goldšteina, bija radikālā sociālisma aktīviste jau kopš studiju gadiem līdz pat 20. gadsimta 50. gadiem. Studējot Kalifornijas Universitātē Bērkli, Frīdana bija Jauno komunistu līgas biedre un divas reizes pat lūdza iespēju iestāties ASV Komunistiskajā partijā (ASVKP). Arī Džūdita Henesī, kurai Frīdana uzticēja rakstīt savu biogrāfiju, neslēpa, ka Frīdana bija marksiste. Dažādos laikos viņa bija profesionāla žurnāliste – vai, precīzāk, propagandiste – vairākām radikālām arodbiedrībām, kuras atradās ASVKP kontrolē. [23][24]

Amerikāņu zinātniece Keita Veiganda savā grāmatā "Sarkanais feminisms: amerikāņu komunisms un sieviešu atbrīvošanās kustības veidošanās" aprakstīja, kā no 20. gadsimta sākuma līdz 60. gadiem Savienotajās Valstīs nostiprinājās feminisms. Šajā laikā liela grupa feministu-rakstnieču ar komunistisku pagātni bruģēja ceļu feminisma kustības otrajam vilnim, tai skaitā Sjūzena B. Entonija II, Elizabete Milarda un Eleonora Fleksnere. Jau 1946. gadā Entonija pielietoja marksisma analītisko metodi, lai vilktu paralēles starp baltajiem, kas apspiež melnādainos, un vīriešiem, kas apspiež sievietes. Šajā laikā, makartisma dēļ, rakstniekiem nācās slēpt savu piederību komunismam. [25]

Eiropā franču rakstnieces Simonas de Bovuāras 1949. gada ikoniskais darbs "Otrais dzimums" aizsāka feminisma otrā viļņa neprātu. De Bovuāra bija sociāliste, un 1941. gadā kopā ar komunistu filozofu Žanu Polu Sartru un citiem rakstniekiem viņa nodibināja franču pagrīdes sociālistu organizāciju Socialisme et Liberté [Sociālisms un brīvība] . 20. gadsimta 60. gados, pieaugot viņas kā feminisma popularizētājas reputācijai, de Bovuāra paziņoja, ka vairs netic sociālismam, sakot, ka ir tikai feministe.

De Bovuāra uzskatīja, ka "cilvēks nevis piedzimst, bet gan kļūst par sievieti". Viņa apgalvoja – ja dzimumu nosaka fizioloģiskas īpašības, tad dzimte ir psiholoģisks jēdziens, kas veidojas cilvēka sociālās vides ietekmē. Viņa uzskatīja, ka paklausība, pakļāvība, pieķeršanās un maternitāte ir atvasinājumi no "mīta", ko patriarhāts speciāli radījis sieviešu apspiešanai, un iestājās par to, lai sievietes izlauztos no tradicionālajiem priekšstatiem un realizētu savu nepieradināto "es".

Kopš tā laika nemitīgā straumē ir parādījušies dažādi feminisma strāvojumi, kas uz pasauli raugās no patriarhāta tradicionālās ģimenes institūcijas apspiesto sieviešu skatupunkta, galu galā padarot ģimeni par šķērsli sieviešu līdztiesības īstenošanai. [26]

Daudzas mūsdienu radikālās feministes uzskata, ka laulībā sievietes ierobežo viņu vīri, un pat dēvē šo institūciju par prostitūcijas formu. Līdzīgi agrīnajiem komunistu utopistiem, kas runāja par "kopīgām sievām" vai "sieviešu kopienu", viņas aizstāv " brīvas attiecības" un neierobežotas seksuālās aktivitātes.

Feminisma kustības sekas

Šobrīd feminisms ir izplatījies visās sabiedrības jomās. Viens no galvenajiem mūsdienu feminisma argumentiem ir tas, ka, izņemot fizioloģiskās atšķirības vīriešu un sieviešu reproduktīvajos orgānos, visas pārējās fiziskās un psiholoģiskās atšķirības starp vīriešiem un sievietēm ir tikai sabiedrības un kultūras radītas koncepcijas. Saskaņā ar šo loģiku, vīriešiem un sievietēm vajadzētu būt pilnīgi vienlīdzīgiem visos dzīves un sabiedrības aspektos, un visas "nevienlīdzības" izpausmes starp vīriešiem un sievietēm ir represīvas un seksistiskas kultūras un sabiedrības rezultāts.

Piemēram, vīriešu skaits, kas ir vadītāji lielos uzņēmumos, augsta līmeņa mācībspēki elitārās universitātēs vai kuri ieņem vadošus amatus valdībās, ir daudz lielāks nekā sieviešu skaits līdzīgos amatos. Daudzas feministes uzskata, ka tas galvenokārt ir saistīts ar seksismu, lai gan patiesībā taisnīgi salīdzināt dzimumus var tikai tad, ja ņem vērā tādus faktorus kā darba spējas, darba stundu skaits, darba ētika, dzīves mērķi un tamlīdzīgi. Lai gūtu panākumus augsta līmeņa amatos, bieži vien ir nepieciešams ilgstošs un intensīvs virsstundu darbs – jāziedo nedēļas nogales un vakari, jāpiedalās neparedzētās ārkārtas sanāksmēs, bieži jādodas komandējumos un tamlīdzīgi.

Bērna piedzimšana parasti pārtrauc sievietes karjeru, un sievietes ir vairāk tendētas atvēlēt laiku ģimenei un bērniem, nevis pilnībā veltīt sevi darbam. Turklāt cilvēki, kas spēj ieņemt augsta līmeņa amatus, mēdz būt spēcīgas un enerģiskas personības, savukārt sievietes parasti ir piekāpīgākas. Tomēr feminisma piekritēji uzskata, ka sieviešu tieksme būt maigām un orientēties uz ģimeni un bērniem ir seksistiskas sabiedrības uzspiestas iezīmes. Pēc feministu domām, valsts finansētiem pakalpojumiem, piemēram, bērnudārziem un citiem sociālās labklājības pakalpojumiem, būtu jākompensē šīs dzimumu atšķirības.

Mūsdienu feminisms nevar paciest nekādus skaidrojumus par atšķirībām starp vīriešiem un sievietēm, kas balstīti uz dabiskām fizioloģiskām vai psiholoģiskām īpašībām. Saskaņā ar šo ideoloģiju visa vaina gulstas uz sabiedrības priekšnoteikumiem un tradicionālajām vērtībām.

2005. gada zinātniskajā konferencē toreizējais Hārvarda universitātes prezidents Lourenss Sammerss skaidroja, kāpēc sievietes retāk nekā vīrieši pasniedz dabaszinātņu un matemātikas priekšmetus labākajās universitātēs. Papildus tam, ka šim darbam ir nepieciešams veltīt 80 un vairāk stundu nedēļā, un ka darba grafiks ir neprognozējams (kas samazina laiku, ko lielākā daļa sieviešu atvēl ģimenei), Sammerss izteica viedokli, ka vīriešu un sieviešu kompetence progresīvo zinātņu un matemātikas jomās var vienkārši atšķirties, un ka diskriminācija vairs nav šķērslis. [27] Sammerss savus argumentus pamatoja ar atbilstošiem pētījumiem, taču vienalga kļuva par galvenās feministu organizācijas – Nacionālās sieviešu organizācijas protestu mērķi. Grupa apsūdzēja viņu seksismā un pieprasīja viņa atstādināšanu. Sammerss tika asi kritizēts plašsaziņas līdzekļos un bija spiests publiski atvainoties par saviem izteikumiem. Pēc tam viņš paziņoja, ka Hārvarda universitāte atvēlēs 50 miljonus ASV dolāru savu mācībspēku daudzveidības palielināšanai. [28]

1980. gadā žurnālā Science tika publicēts pētījums, kas parādīja, ka vidusskolnieku un vidusskolnieču matemātiskās domāšanas spējas būtiski atšķiras, un zēni šajā jomā pārspēj meitenes. [29] Vēlākā pētījumā, kurā tika salīdzināti SAT matemātikas testa (standartizēts tests uzņemšanai augstākajās mācību iestādēs ASV) rezultāti, tika konstatēts, ka vīrieši četras reizes biežāk nekā sievietes ir uzrādījuši rezultātu, kas pārsniedz 600 punktus. Šī atšķirība kļuva vēl lielāka, sasniedzot 700 punktu slieksni, kad šādu rezultātu sasniedza 13 reižu vairāk vīriešu nekā sieviešu. [30]

Tā pati pētnieku grupa 2000. gadā veica vēl vienu pētījumu un atklāja, ka tie testa dalībnieki, kuri pēc SAT rezultātiem apliecināja savu ģenialitāti matemātikā, parasti iegūst augstākos zinātniskos grādus dabaszinātņu un ar matemātiku saistītās jomās un ir apmierināti ar saviem sasniegumiem neatkarīgi no dzimuma. [31]

Dažās publikācijās norādīts, ka attieksme pret Sammersu pēc viņa 2005. gadā teiktās runas atspoguļo komunistisko režīmu īstenoto pāraudzināšanas politiku, ko tie izmanto disidentu apspiešanai. Lai gan nevienlīdzības cēloņi vēl nebija noskaidroti, rezultātu vienlīdzība tika panākta, veicinot "daudzveidību" – proti, nodrošinot, ka matemātikas un dabaszinātņu mācību priekšmetos ir vairāk pasniedzēju sieviešu.

Saikne starp feminismu un sociālismu ir acīmredzama. Aleksis de Tokvils 1848. gadā teica: "Demokrātijai un sociālismam nav nekā kopīga, izņemot vienu vārdu: vienlīdzība. Taču pamaniet atšķirību: ja demokrātija tiecas pēc vienlīdzības brīvībā, sociālisms tiecas pēc vienlīdzības ierobežošanā un pakļaušanā." [32]

Lai gan psiholoģiskās un intelektuālās atšķirības starp vīriešiem un sievietēm var arī nebūt acīmredzamas, to fizisko un reproduktīvo atšķirību noliegšana ir klajā pretrunā ar faktiem. Gan Austrumu, gan Rietumu tradicionālajos uzskatos vīrietis ir aizstāvis. Tas ir normāli, ka, piemēram, ugunsdzēsēji pārsvarā ir vīrieši. Tomēr feministes, ticot absolūtai vīriešu un sieviešu vienlīdzībai, pieprasa, lai sievietes uzņemas tradicionālos vīriešu pienākumus, kas bieži vien dod neparedzētus rezultātus.

2015. gadā Ņujorkas Ugunsdzēsības departaments atļāva sievietei kļūt par ugunsdzēsēju, nenokārtojot fizisko pārbaudi, kas paredz uzdevuma veikšanu ar skābekļa balonu un citu ekipējumu, kas sver gandrīz 23 kg. Departaments pieņēma šo sievieti darbā daļēji tādēļ, lai izvairītos no tiesas prāvas, jo feministu grupas jau sen bija nosodījušas departamenta noteiktos augstos fiziskos standartus, kuru dēļ ugunsdzēsēju rindās ir maz sieviešu. Citi ugunsdzēsēji, tostarp sievietes, kas bija nokārtojušas testu, pauda bažas par kolēģiem, kuri neatbilst fiziskajiem standartiem. Viņi norādīja, ka šādas personas nenovēršami radītu apgrūtinājumu un apdraudējumu komandai un sabiedrībai. [33]

Austrālijā ugunsdzēsības dienesti ieviesa dzimumu kvotas 2017. gadā. Uz katru darbā pieņemto vīrieti ir jāpieņem darbā arī sieviete. Lai izpildītu šo prasību, sievietēm tika noteikti ievērojami zemāki fiziskie standarti, lai gan šis bīstamais un stresa pilnais darbs abiem dzimumiem ir vienāds. [34]

Ar to šī neloģiskā kampaņa par rezultātu vienlīdzību nebeidzās. Kvotas izraisīja domstarpības starp ugunsdzēsējiem vīriešiem un sievietēm, kuras sūdzējās, ka kolēģi viņām pārmet, ka viņas nav pietiekami kvalificētas un kompetentas. Feministu grupas to uztvēra kā "bulingu" un "psiholoģisku spiedienu". Šī situācija feministēm kalpoja par iemeslu vēl vienai cīņai viņu iedomātajā krusta karā par vienlīdzību.

Taču šis absurds ir apzināts komunisma rēga solis: feminisms, metot izaicinājumu iedomātajam patriarhātam – tas ir tradicionālajai sociālajai kārtībai – grauj tradicionālo ģimeni tāpat, kā šķiru cīņa tiek izmantota, lai grautu kapitālistisko sistēmu.

Tradicionālajā kultūrā ir pašsaprotami, ka vīrieši ir vīrišķīgi, bet sievietes – sievišķīgas. Vīrieši uzņemas atbildību par savām ģimenēm un kopienām, aizsargājot sievietes un bērnus – tieši šo patriarhālo struktūru feminisms apstrīd, pamatojoties uz to, ka tā piešķir netaisnīgas priekšrocības vīriešiem, vienlaikus ierobežojot sievietes. Feminismā nav vietas tradicionālajam bruņnieciskuma garam vai džentlmeniskai uzvedībai. Feministiskā pasaulē vīrieši uz grimstošā "Titānika" nebūtu atdevuši savas vietas glābšanas laivās, lai pasažierēm sievietēm būtu lielākas izredzes izdzīvot.

Feminisma krusta karš pret patriarhātu ir spēcīgi ietekmējis arī izglītību. 1975. gada tiesas spriedums saistībā ar prasību pret Pensilvānijas Starpkoledžu sporta asociāciju uzlika skolām par pienākumu atļaut skolniecēm trenēties un sacensties ar zēniem sporta komandās un citās fiziskās aktivitātēs, tostarp reslingā un amerikāņu futbolā. Meitenes vairs nevarēja izslēgt no vīriešu komandas tikai dzimuma dēļ. [35]

2013. gadā izdotajā grāmatā "Karš pret zēniem: kā aplamais feminisms kaitē mūsu jaunajiem vīriešiem" amerikāņu zinātniece Kristīna Hofa Sommersa uzskatāmi parāda, kā tiek uzbrukts vīrišķībai, par piemēru minot Aviācijas vidusskolu Kvīnsā, Ņujorkā, kurā mācās galvenokārt skolēni no ģimenēm ar zemiem ienākumiem. Šī skola, kas specializējas savu audzēkņu apmācībā par lidaparātu uzbūvi un darbību, izmantojot praktiskus projektus, virza savus audzēkņus uz augstiem akadēmisko sasniegumu standartiem, ko augstu novērtējis žurnāls US News & World Report. Skolā pārsvarā mācās zēni. Meitenes, lai gan tās veido skaitliski mazāku skolēnu daļu, arī uzrāda teicamus rezultātus un izpelnās vienaudžu un pasniedzēju cieņu.

Neskatoties uz to, Aviācijas vidusskola ir saskārusies ar kritiku un tiesvedības draudiem no feministu organizācijām, kas pieprasa uzņemt skolā vairāk meiteņu. 2009. gadā Baltajā namā notikušajā apaļā galda diskusijā Nacionālā sieviešu tiesību centra dibinātāja īpaši vērsās pret Aviācijas vidusskolu kā "kliedzošu piemēru tam, ka profesionāli tehniskajās skolās turpinās segregācija". Baltā nama Sieviešu un meiteņu padomes priekšsēdētāja diskusiju noslēdza ar vārdiem: "Mēs diez vai atpūtīsimies uz lauriem, kamēr nebūsim panākušas absolūtu vienlīdzību, bet mēs vēl neesam to sasniegušas." [36]

Feministes uzskata, ka audzināt zēnus, lai tie tiektos pēc tādām vīrišķīgām īpašībām, kā neatkarība un piedzīvojumu meklēšana, un mudināt meitenes būt maigām, uzmanīgām un uz ģimeni orientētām, nav nekas cits kā apspiešana un seksistiska nevienlīdzība. Mūsdienu feminisms, uzbrūkot vīriešu un sieviešu psiholoģiskajām īpatnībām, kas raksturo attiecīgo dzimumu, spiež sabiedrību virzīties uz "bezdzimumu" nākotni. Tas īpaši smagi ietekmē bērnus un jauniešus, kuru personības vēl tikai veidojas.

Dažās Eiropas valstīs arvien vairāk bērnu uzskata, ka viņi ir piedzimuši nepareizā ķermenī. 2009. gadā Gender Identity Development Service [Dzimuma identitātes attīstības dienests], kas atrodas Tavistock and Portman NHS Foundation Trust paspārnē Londonā, saņēma 97 nosūtījumus saistībā ar dzimuma maiņu. 2017. gadā dienests saņēma vairāk nekā 2500 šādu iesniegumu. [37]

Tradicionālajās sabiedrībās bērna dzemdēšana un audzināšana tiek uzskatīta par svētu, dievišķu pienākumu. Gan Austrumu, gan Rietumu hronikas vēsta, ka ikvienu varoni ir izaudzinājusi izcila māte. Feminisms noraida šo tradīciju kā patriarhālu apspiešanu un uzskata, ka prasība, lai sievietes būtu atbildīgas par savu bērnu audzināšanu, ir galvenais šīs apspiešanas piemērs. Mūsdienu feminisma literatūra ar nosodījumu apraksta maternitāti un laulību kā monotonu, garlaicīgu un nepilnvērtīgu dzīvi. Šī tuvredzīgā viedokļa neobjektivitāte ir acīmredzama, aplūkojot vadošo feministu personīgo dzīvi, jo vairums no viņām ir cietušas no izjukušām attiecībām vai neveiksmīgām laulībām, vai arī ir bez bērniem.

Radikālās feministes uzstāj, ka "personīgais ir politisks", un ģimenes iekšējos konfliktus uzlūko kā dzimumu karus. Dažas uzskata, ka vīrieši ir parazīti, kas paverdzina sieviešu ķermeņus un prātus. Citas uzskata bērnus par šķērsli sieviešu centieniem pilnībā realizēt savu potenciālu un apgalvo, ka apspiešanas saknes meklējamas ģimenes struktūrā. Mūsdienu feminisms atklāti sludina, ka tā mērķis ir iznīcināt tradicionālo ģimeni. Tipiskākie apgalvojumi ir šādi: "Mājsaimniece ir nelikumīga profesija. ... Izvēle kalpot, būt aizsargātai un plānot ģimenes veidošanu – ir izvēle, kurai nevajadzētu būt. Radikālā feminisma būtība ir to mainīt," [38] un "Mēs nevaram iznīcināt nevienlīdzību starp vīriešiem un sievietēm, kamēr neiznīcināsim laulību." [39]

Feminisma kustības atrisināja šķietamās sociālās problēmas, "atbrīvošanās" vārdā veicinot morālo deģenerāciju un iznīcinot cilvēciskās attiecības. Amerikāņu ekonomiste un dzimumu līdztiesības speciāliste Silvija Anna Hjūleta uzskata, ka mūsdienu feminisms ir galvenais faktors, kas veicinājis vientuļo māšu ģimeņu skaita palielināšanos, savukārt laulības šķiršana bez vainas [pierādīšanas] faktiski ir ērts veids, kā vīriešiem atteikties no savu pienākumu pildīšanas. Ironiskā kārtā feminisma uzbrukums pastāvošajai ģimenes struktūrai iznīcina to patvērumu, kas lielākajai daļai sieviešu garantē laimi un drošību.

Vienkāršā šķiršanās procedūra nepadarīja sievietes emancipētākas. Londonas Ekonomikas skolas 2009. gadā veiktajā pētījumā konstatēts, ka 27 % šķirto sieviešu dzīvo uz nabadzības sliekšņa, savukārt vīrieša ienākumiem pēc šķiršanās ir tendence pieaugt par vairāk nekā 30 %. [40] Komunismam it nemaz nerūp sieviešu tiesības; feminisms ir tikai līdzeklis cilvēces samaitāšanai.

c) Ģimenes graušana, veicinot homoseksualitāti

Vīrietis un sieviete tika radīti pēc Dieva līdzības, un Dievs noteica cilvēka eksistences standartus. Ikviens ir pelnījis labestību un cieņu, un patiesa līdzjūtība nozīmē ievērot dievišķā noteiktos morāles kodeksus.

Pēdējās desmitgadēs viendzimuma laulības un citi lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu (LGBT) jautājumi tiek agresīvi popularizēti visā Rietumu sabiedrībā. LGBT kustība ir cieši saistīta ar komunismu, jau no brīža, kad pirmie utopisti sāka propagandēt homoseksualitāti kā cilvēktiesības. Tā kā komunistiskā kustība apgalvo, ka vēlas atbrīvot cilvēkus no tradicionālās morāles verdzības, tās ideoloģija, protams, aicina nodrošināt LGBT tiesības kā daļu no seksuālās atbrīvošanas programmas. Daudzi seksuālās atbrīvošanās piekritēji, kas stingri atbalsta homoseksualitāti, ir komunisti vai kreisie. Apvienojot LGBT tiesības ar seksuālo atbrīvošanu un tādējādi normalizējot izlaidību kopumā, komunisti ir iedragājuši laulības svētumu.

Komunisms nav pa īstam ieinteresēts LGBT kopienas tiesībās. Tas izmanto LGBT tiesību aizstāvību kā līdzekli, lai sasniegtu savu mērķi – iznīcināt ģimenes struktūru.

Pasaulē pirmo lielāko geju tiesību organizāciju 1897. gadā izveidoja Vācijas Sociāldemokrātiskās partijas biedri, tostarp Magnuss Hiršfelds, viens no Zinātnes un humanitāro jautājumu komitejas (Wissenschaftlich-humanitäres Komitee) dibinātājiem. Hiršfelds publiski iestājās par homoseksualitātes dekriminalizāciju.

Viens no radikālākajiem seksuālās atbrīvošanās piemēriem šajā laikmetā bija boļševiku Oktobra revolūcija 1917. gadā. Padomju Savienības politika attiecībā uz seksuālo jomu, kas tika aplūkota iepriekš šajā nodaļā, atcēla juridiskos aizliegumus homoseksuālām attiecībām, tādējādi saskaņā ar kreisajiem standartiem, padarot Padomju Savienību par visliberālāko valsti pasaulē.

1924. gadā Henrijs Gerbers, iedvesmojies no Hiršfelda Zinātnes un humanitāro jautājumu komitejas, nodibināja pirmo Amerikas geju tiesību organizāciju "Cilvēktiesību biedrība" (The Society for Human Rights). Nākamajā gadā organizāciju izformēja, jo vairāki tās biedri tika arestēti. 1950. gadā amerikāņu komunists un marksisma skolotājs Harijs Hejs savā Losandželosas rezidencē nodibināja "Matašīnu biedrību" (Mattahine Society). Šī organizācija bija pirmā ietekmīgā geju tiesību aizsardzības grupa ASV. Tā izdeva savas publikācijas un izvērsa darbību arī citās pilsētās. Hejs atbalstīja arī pedofiliju.

20. gadsimta 60. gados, līdz ar seksuālās atbrīvošanās vilni un hipiju kustību, homoseksuālisms kļuva populārs. 1971. gadā Nacionālā sieviešu organizācija pieņēma rezolūciju, kurā atzina, ka "lesbiešu tiesības ir likumīga feminisma rūpe".

1997. gadā Dienvidāfrikas politiskā partija "Āfrikas Nacionālais kongress" apstiprināja pasaulē pirmo konstitūciju, kurā homoseksualitāte tika atzīta par cilvēka tiesībām. Āfrikas Nacionālais kongress, kas ir Sociālistiskās Internacionāles (tagad vairs neeksistējošās Otrās Internacionāles nodaļa) dalībnieks, ir konsekventi atbalstījis homoseksuālismu.

Komunisma atbalsts homoseksualitātei ir veicinājis vairāku neveselīgu stāvokļu rašanos minētajā kopienā. ASV Slimību kontroles un profilakses centra veiktajā pētījumā konstatēts, ka 2008. gadā homoseksuāļu vidū diagnosticēto HIV gadījumu skaits bija 59 līdz 75 reizes lielāks nekā citu vīriešu vidū; sifilisa gadījumu skaits bija 63 līdz 79 reizes lielāks nekā heteroseksuāļu vidū. [41] Pirms pagājušā gadsimta 90. gados tika panākts izrāviens AIDS ārstēšanā, homoseksuāļu vidējais mūža ilgums bija par astoņi līdz divdesmit vienu gadu īsāks nekā vidējais iedzīvotāju mūža ilgums. [42]

d) Laulības šķiršanas un abortu veicināšana

Pirms 1969. gada, kad štatos sāka legalizēt laulības šķiršanu bez vainas [pierādīšanas], štatu likumi visā ASV teritorijā balstījās uz tradicionālajām reliģiskajām vērtībām. Lai varētu izskatīt laulības šķiršanu, bija nepieciešama viena vai abu laulāto pamatots apgalvojums par otras puses vainu. Rietumu reliģijas māca, ka laulību ir iedibinājis Dievs. Stabila ģimene ir izdevīga vīram, sievai, bērniem un sabiedrībai kopumā. Šī iemesla dēļ baznīcas un ASV štatu likumi uzsvēra laulības saglabāšanas nozīmi, izņemot gadījumus, kad ir ļoti pārliecinoši iemesli laulības šķiršanai.

Taču pagājušā gadsimta 60. gados Frankfurtes skolas ideoloģija bija izplatījusies jau daudz plašākā sabiedrībā. Tradicionālā laulība tika pakļauta uzbrukumiem, un vislielāko kaitējumu tai nodarīja liberālisms un feminisms. Liberālisms noliedz laulības dievišķo būtību, reducējot tās definīciju līdz sociālam līgumam starp diviem cilvēkiem, savukārt feminisms uzskata tradicionālo ģimeni par patriarhālu instrumentu sieviešu apspiešanai. Šķiršanās tika pasniegta kā sievietes atbrīvošanās no apspiešanas nelaimīgā laulībā vai kā ceļš uz aizraujošu un piedzīvojumiem bagātu dzīvi. Šāda attieksme noveda pie tā, ka tika legalizēta laulības šķiršana bez vainas [pierādīšanas], kas ļauj jebkuram laulātajam izbeigt laulību jebkāda iemesla dēļ.

20. gadsimta 70. gados ASV strauji pieauga šķirto laulību skaits, un 1981. gadā tas sasniedza maksimumu. Pirmo reizi Amerikas vēsturē vairāk laulību tika izbeigtas nevis nāves, bet domstarpību dēļ. Seksuālās atbrīvošanās aizstāvji uzskata, ka seksam nevajadzētu aprobežoties tikai ar laulību, taču nevēlama grūtniecība ir dabisks šķērslis šādam dzīvesveidam. Kontracepcija var pievilt, tāpēc neierobežota seksa piekritēji iestājās par abortu legalizāciju. 1994. gadā Kairā notikušās ANO Starptautiskās konferences par iedzīvotājiem un attīstību oficiālajā ziņojumā teikts, ka reproduktīvā veselība "nozīmē to, ka cilvēkiem ir iespēja dzīvot apmierinošu un drošu seksuālo dzīvi un ka viņiem ir iespēja vairoties un brīvība izlemt, vai, kad un cik bieži to darīt". [43]

Tajā pašā laikā feministes ieviesa saukli "Mans ķermenis, manas tiesības", lai apgalvotu, ka sievietēm ir tiesības izvēlēties, dzemdēt vai arī nogalināt savus vēl nedzimušos bērnus. Debates paplašinājās no jautājuma par abortu atļaušanu īpašos apstākļos līdz tiesību piešķiršanai sievietēm vienpusēji izlemt, vai pārtraukt sava nedzimušā bērna dzīvību personisku neērtību dēļ.

Piekrītot abortiem, cilvēki bija spiesti atļaut slepkavot vēl nedzimušus mazuļus un tai pat laikā atteikties no tradicionālās izpratnes, ka dzimumdzīve ir paredzēta pēcnācēju radīšanai.

e) Sociālās palīdzības sistēmas izmantošana, lai veicinātu vientuļo vecāku ģimeņu veidošanos

20. gadsimta 60. gadu sākumā ārlaulībā dzima salīdzinoši maz bērnu. Tolaik tika uzskatīts par pašsaprotamu, ka bērni uzaug, zinot savus bioloģiskos tēvus.

Tikai pusgadsimtu vēlāk neprecētas mātes jau dzemdēja vairāk nekā trešdaļu no visiem bērniem. [44] No 1965. līdz 2012. gadam nepilno ģimeņu skaits Amerikā palielinājās no 3,3 miljoniem līdz 13,2 miljoniem. [45] Lai gan daži tēvi turpināja iesaistīties ģimenes dzīvē, dzīvojot kopā vai vēlāk stājoties laulībā, lielākā daļa bērnu, kas piedzima šīm vientuļajām mātēm, uzauga bez tēva.

Tēvi kalpo par paraugu saviem dēliem, mācot viņiem, kādam jābūt vīrietim, un parāda meitām, ko nozīmē tikt cienītai tā, kā sieviete to ir pelnījusi. Bērni ļoti cieš no tēva trūkuma; pētījumi liecina, ka tiem, kas auguši bez tēva, bieži vien ir zems pašvērtējums. Pastāv liela iespējamība, ka viņi biežāk [par saviem vienaudžiem] pametīs skolu, lietos narkotikas, pievienosies bandām, izdarīs noziegumus un veiks pašnāvības. Lielākā daļa ieslodzīto jauniešu nāk no ģimenēm, kurās nav tēvu. Izplatīta ir arī agrīna seksuāla pieredze, pusaudžu grūtniecība un izlaidīgs dzīvesveids. Tiem, kas uzauguši bez tēva, ir 40 reižu lielāka iespēja izdarīt dzimumnoziegumus nekā pārējiem cilvēkiem. [46]

Brukingsas institūts sniedz trīs galvenos padomus jauniešiem, kuri vēlas izvairīties no nabadzības: pabeigt vidusskolu, iegūt pilna laika darbu un nogaidīt līdz 21 gada vecumam, lai apprecētos un laistu pasaulē bērnus. Saskaņā ar statistikas datiem tikai 2 % amerikāņu, kas atbilst šiem nosacījumiem, dzīvo nabadzībā, un 75 % tiek pieskaitīti vidusslānim. [47] Citiem vārdiem sakot, tas ir visdrošākais ceļš, kā kļūt par atbildīgu pieaugušo, kas dzīvo veselīgu un pilnvērtīgu dzīvi.

Lielākā daļa vientuļo māšu paļaujas uz valsts atbalstu. The Heritage Foundation publicētajā ziņojumā tiek izmantoti detalizēti statistikas dati, lai parādītu, ka sociālās labklājības politika, ko tik ļoti atbalsta feministes, patiesībā veicina vientuļo māšu ģimeņu veidošanos, pat līdz tādam līmenim, ka tiek diskriminēti pāri, kas stājas laulībā, jo tiem ir mazāk tiesību saņemt pabalstus. [48] Daudzos gadījumos valdība faktiski ir aizstājusi tēvu ar sociālo palīdzību.

Sociālās palīdzības politika nav palīdzējusi nabadzībā dzīvojošām ģimenēm. Tā vietā viņi vienkārši ir atbalstījuši arvien pieaugošo vientuļo vecāku ģimeņu skaitu. Tā kā šādu ģimeņu bērni paši ir pakļauti nabadzībai, veidojas apburtais loks, kurā pieaug atkarība no valsts atbalsta. Tieši tas arī ir komunisma mērķis – kontrolēt ikvienu indivīda dzīves aspektu.

f) Deģenerētas kultūras popularizēšana

2000. gadā 55 % amerikāņu vecumā no 25 līdz 34 gadiem bija precējušies un 34 % nebija precējušies ne reizi. Līdz 2015. gadam šie rādītāji bija mainījušies – 40 % bija precējušies un 53 % nekad nebija stājušies laulībā. Teksasas Universitātes (Ostinā) pētnieki, kas pētīja šo tendenci, atklāja, ka Amerikas Savienoto Valstu jaunieši izvairās no laulības, jo mūsdienu kultūrā sekss ir lielā mērā atdalīts no laulības. [49]

Šajā deģenerētajā vidē valda tendence uz gadījuma rakstura attiecībām bez saistībām, kurās seksam nav nekāda sakara ar jūtām, nemaz nerunājot par saistībām un atbildību. Vēl absurdāka ir jauno seksuālo orientāciju pārpilnība, kuras tagad kļuvušas par jaunāko modes kliedzienu. Piemēram, Facebook lietotāja profila opcijās Apvienotajā Karalistē vienu brīdi bija vairāk nekā 70 dažādu dzimumu iespējas. Ja jaunieši pat nevar pateikt, vai viņi ir vīrieši vai sievietes, kā viņi raudzīsies uz laulību? Komunisms ir izmantojis likumu un sabiedrību, lai pilnībā pārveidotu šos Dieva noteiktos jēdzienus.

Kādreiz "laulības pārkāpšana" bija negatīvs jēdziens, kas apzīmēja amorālu seksuālu uzvedību. Mūsdienās tas ir sašaurināts līdz "ārlaulības seksuālajām attiecībām" vai "kopdzīvei". Nataniēla Hotorna klasiskajā 1850. gada romānā "Sarkanais burts" galvenā varone Estere Prīna izdarīja laulības pārkāpumu un visiem spēkiem centās laboties, nožēlojot grēkus. Taču mūsdienu sabiedrībā grēku nožēlošana nav nepieciešama – laulības pārkāpēji var ar lepnumu un augstu paceltu galvu baudīt dzīvi. Agrāk gan Austrumu, gan Rietumu kultūrās šķīstība bija tikums, bet mūsdienās tā tiek uzskatīta par smieklīgu anahronismu. Mūsdienu politkorektums aizliedz izteikt savus uzskatus par homoseksualitāti un seksuālo ētiku. Vienīgā pieņemamā nostāja ir respektēt citu cilvēku "brīvo izvēli". Tas attiecas ne tikai uz ikdienas dzīvi, bet arī uz akadēmiskajām aprindām, kurās morāle ir atrauta no reālās dzīves. No tradicionālās morāles novirzījusies un deģenerēta uzvedība tiek pieņemta kā norma. Tie, kas ļaujas savām tieksmēm, neizjūt nekādu spiedienu vai vainas apziņu.

Rietumnieki, kas jaunāki par 50 gadiem, diez vai atceras to kultūru, kāda pastāvēja sabiedrībā, kurā gandrīz visi bērni uzauga savu bioloģisko tēvu klātbūtnē. Tolaik vārds "gejs" nozīmēja "laimīgs". Baltās kāzu kleitas simbolizēja līgavas šķīstību. Televīzijā un radio bija aizliegts pārraidīt pornogrāfisku saturu. Tikai 60 gadu laikā tas viss ir ticis iznīcināts.

5. Kā Ķīnas komunistiskā partija sagrauj ģimenes

a) Ģimeņu izjaukšana vienlīdzības vārdā

Mao Dzeduna sauklis "Sievietes tur pusi no debesīm" tagad ir nonācis Rietumos kā moderns feministisks sauklis. Ķīnas komunistiskās partijas propagandētā ideoloģija, ka vīrieši un sievietes ir vienādi, būtībā ne ar ko neatšķiras no Rietumu feminisma. Rietumos "dzimumu diskriminācija" tiek izmantota kā ierocis, ar kura palīdzību uzturēt "politkorektumu". Ķīnā apzīmējums "vīriešu šovinisms" tiek lietots ar līdzīgu destruktīvu nozīmi, lai gan tā lietošanas specifika atšķiras.

Rietumu feminisma aizstāvētā dzimumu līdztiesība pieprasa vīriešu un sieviešu vienlīdzību rezultātos, īstenojot tādus pasākumus kā dzimumu kvotas, finansiālās kompensācijas un pazemināti standarti. Saskaņā ar ĶKP saukli, ka sievietes tur pusi no debesīm, no sievietēm tiek sagaidīts, ka viņas parādīs tādas pašas spējas tajā pašā darbā kā viņu kolēģi vīrieši. Tās, kuras mēģināja veikt darbu, kuram viņas nebija pietiekami kvalificētas, tika slavinātas kā varones un godinātas ar tādiem tituliem kā "8. marta sarkanā karoga turētāja", ko piešķir mūsdienu sievietēm, kuras "enerģiski popularizē sociālisma pamatvērtības".

ĶKP propagandas plakātos 60. un 70. gados sievietes parasti tika attēlotas kā fiziski spēcīgas un izturīgas, savukārt Mao ar entuziasmu aicināja sievietes pārvērst savu mīlestību pret kosmētiku mīlestībā pret militāro uniformu. Kalnrūpniecība, mežizstrāde, tērauda ražošana, cīņa kaujas laukā – sievietēm bija pieejamas visu veidu darbavietas un funkcijas.

1966. gada 1. oktobrī laikrakstā Žeņmiņ Žibao tika publicēts raksts "Arī meitenes var kaut cūkas". Tajā bija aprakstīta 18 gadus veca meitene, kas kļuva par vietējo slavenību, strādājot lopkautuvē par mācekli. Mao Dzeduna ideju studēšana palīdzēja viņai rast drosmi cūku kaušanai. Viņa paziņoja: "Ja jūs nevarat nokaut pat cūku, kā gan jūs varēsiet nogalināt ienaidnieku?" [50]

Lai gan ķīnietes "tur pusi no debesīm", feministes Rietumos uzskata, ka dzimumu līdztiesība Ķīnā daudzās jomās joprojām ir neapmierinoša. ĶKP Politbiroja pastāvīgajā komitejā, kurā pašlaik ir septiņi locekļi, vēl nekad nav bijusi sieviete. ĶKP uzskata, ka sievietes iekļaušana tās augstākajā lēmējinstitūcijā varētu izraisīt aktivitāti sabiedrībā, kura pieprasītu plašākas politiskās tiesības sievietēm, tādējādi radot nāvējošus draudus partijas totalitārajai varai.

Līdzīgu bažu dēļ partija arī atturas publiski atbalstīt homoseksualitāti, ieņemot šajā jautājumā relatīvi neitrālu nostāju. Tomēr dažkārt partija ir slepus veicinājusi homoseksualitāti Ķīnā, izmantojot plašsaziņas līdzekļu un popkultūras ietekmi. Piemēram, plašsaziņas līdzekļi diskrēti aizstāja sarunvalodas vārdu "gejs" ar vārdu "biedrs", kam ir pozitīvāka nokrāsa. 2001. gadā Ķīnas Psihiatru biedrība svītroja homoseksualitāti no psihisko saslimšanu saraksta. 2009. gadā ĶKP apstiprināja pirmo Šanhajas praida nedēļu.

Pieejas var būt dažādas, taču komunisma rēgs visur tiecas sasniegt vienu un to pašu: likvidēt tradicionālo labas sievas un mīlošas mātes ideālu, piespiest sievietes atteikties no sava maigā rakstura un sagraut harmoniju starp vīriešiem un sievietēm, kas nepieciešama, lai izveidotu līdzsvarotu ģimeni un izaudzinātu labus bērnus.

b) Laulāto noskaņošana vienam pret otru

Ķīniešu tradicionālo vērtību pamatā ir ģimenes vērtības. Velns zina, ka visefektīvākais veids, kā graut tradicionālās vērtības, ir sākt ar cilvēku attiecību postīšanu. Nepārtrauktajās politiskās cīņās, ko uzsāka ĶKP, ģimenes locekļi ziņoja viens par otru varas iestādēm, neprātīgi cīnoties par labāku politisko statusu. Nododot savus tuvākos, viņi varēja demonstrēt stingrāku, lojālāku atbalstu partijas ortodoksijai.

1966. gada decembrī Mao sekretārs Hu Cjaomu tika aizvikts uz Pekinas Dzelzs un tērauda institūtu, kur viņa paša meita kāpa uz skatuves un kliedza: "Sašķaidiet Hu Cjaomu suņa galvu!" Lai gan faktiski viņa pati nesita savu tēvu, citi viņu pamatīgi savainoja. Aptuveni tajā pašā laikā sarkangvardi Pekinas Dunsi rajona apkaimē atrada "kapitālistu" ģimeni un sita vecākus gandrīz līdz nāvei, pēc tam piespieda vidusskolas vecuma dēlu ar hanteli sadragāt tēva galvaskausu. Zēns pēc tam sajuka prātā. [51]

Bieži vien tie, kurus partija nodēvēja par "šķiras ienaidniekiem", atteicās no savām ģimenēm, lai pasargātu tās no apsūdzībām. Pat tiem "šķiras ienaidniekiem", kas izdarīja pašnāvību, vispirms bija jāsarauj ģimenes saites, lai ĶKP pēc tam nevajātu viņu radiniekus. Piemēram, kad literatūras teorētiķis Je Jicjuņs Kultūras revolūcijas laikā tika vajāts un novests līdz pašnāvībai, viņa atvadu vēstulē ģimenei bija teikts: "Turpmāk vienīgais, kas no jums tiek prasīts, ir apņēmīgi ieklausīties partijas vārdos, stingri pieturēties partijas nostājai, pamazām apzināties manus grēkus, audzēt naidu pret mani un apņēmīgi saraut mūsu radnieciskās saites." [52]

Garīgās prakses Faluņgun vajāšana ir lielākā ĶKP uzsāktā politiskā kampaņa mūsdienās. Viena no galvenajām taktikām, ko varas iestādes izmanto pret Faluņgun praktizētājiem, ir piespiest viņu ģimenes locekļus piedalīties vajāšanā. ĶKP piemēro administratīvu vajāšanu, finansiālus sodus un citus iebiedēšanas un ietekmēšanas veidus pret ģimenes locekļiem, lai tādējādi piespiestu praktizētājus atteikties no savas ticības. ĶKP vaino vajāšanas upurus par to, ka viņu ģimenes cieš no vajāšanas, un apgalvo, ka vajāšana turpinās tikai tāpēc, ka praktizētāji nevēlas atteikties no savas pārliecības. Daudzi Faluņgun praktizētāji šāda veida vajāšanas dēļ ir šķīrušies vai arī no viņiem ir atteikušies tuvinieki. Šī partijas kampaņa ir sagrāvusi neskaitāmas ģimenes.

c) Piespiedu aborti iedzīvotāju skaita kontrolei

Neilgi pēc tam, kad Rietumu feministes guva panākumus cīņā par abortu legalizāciju, sievietēm Ķīnas Tautas Republikā ĶKP ģimenes plānošanas (dzimstības kontroles) politikas ietvaros sāka veikt piespiedu abortus. Nedzimušo masveida nogalināšana ir izraisījusi vēl nebijuša mēroga humanitāro un sociālo katastrofu.

ĶKP vadās pēc marksistiskā materiālisma un uzskata, ka dzemdības ir ražošanas process, kas ne ar ko neatšķiras no tērauda ražošanas vai lauksaimniecības. No tā izriet, ka ekonomiskās plānošanas filozofija ir jāatiecina arī uz ģimeni. Mao teica: "Cilvēcei ir jākontrolē sevi un jāīsteno plānveida pieaugums. Dažreiz tas var nedaudz palielināties, un reizēm tas var apstāties." [53]

20. gadsimta 80. gados Ķīnas režīms ar ekstrēmiem un brutāliem pasākumiem sāka īstenot viena bērna politiku, par ko liecināja visā valstī redzamie un dzirdamie saukļi: "Ja viens cilvēks pārkāps šo likumu, viss ciems tiks sterilizēts"; "Dzemdē pirmo, pēc otrā nosien olvadus, trešo un ceturto izkasi!" (vēl viena šī saukļa variācija bija vienkārši "Nogalināt, nogalināt, nogalināt trešo un ceturto."); "Labāk lai plūst asins upes, nevis lai piedzimst par vienu bērnu vairāk"; un "Labāk desmit kapi nekā viena lieka dzīvība." Šādi asinskāri saukļi bija plaši izplatīti viscaur Ķīnā.

Nacionālā veselības un ģimenes plānošanas komisija piemēroja lielus naudas sodus, īstenoja nolaupīšanu, dzīvojamo māju nojaukšanu, fiziskus uzbrukumus, aizturēšanu un citus sodus, lai cīnītos pret viena bērna politikas pārkāpumiem. Dažās vietās ģimenes plānošanas amatpersonas noslīcināja zīdaiņus, iemetot tos appludinātajos rīsu laukos. Tāpat bieži gadījās, ka pat topošās māmiņas, kurām bija atlikušas tikai dažas dienas līdz dzemdībām, bija spiestas veikt abortus.

2013. gadā režīma Veselības ministrija publicēja skaitļus, kas liecināja, ka kopš 1971. gada Ķīnā veikti vismaz 336 miljoni abortu. Viena bērna politika sākās 1979. gadā, un tas nozīmē, ka vairāk nekā 30 gadu laikā ĶKP katru gadu ir nogalinājusi vairākus miljonus vēl nedzimušu bērnu.

Viena no nopietnākajām viena bērna politikas sekām ir neproporcionāli lielais meiteņu skaits, kas nepiedzimst, jo tiek pārtraukta grūtniecība vai arī no tām atsakās, un tas rada nopietnu dzimumu nelīdzsvarotību starp ķīniešiem, kas jaunāki par četrdesmit gadiem. Sieviešu trūkuma dēļ tika lēsts, ka līdz 2020. gadam aptuveni 30 miljoni jaunu vīriešu nevarēs apprecēt sievieti reproduktīvā vecumā.

Mākslīgi radītā dzimumu nelīdzsvarotība Ķīnā ir izraisījusi nopietnas sociālās problēmas, piemēram, seksuālās vardarbības un prostitūcijas pieaugumu, komercializētas laulības un sieviešu tirdzniecību.

6. Komunisma īstenotās ģimenes sagraušanas sekas

Markss un citi komunisti apspēlēja tādas parādības kā laulības pārkāpšana, prostitūcija un ārlaulības bērni, lai piešķirtu ticamību savām pret laulībām un ģimeni vērstajām teorijām – it kā šādu netikumu esamība nozīmētu, ka pastāvošās sociālās normas ir liekulīgas un amorālas.

Pakāpeniskā morāles degradācija, kas sākās Viktorijas laikmetā, iedragāja svēto laulības institūciju un aizvien vairāk attālināja cilvēkus no dievišķajām mācībām. Komunisti mudināja sievietes pārkāpt laulības zvērestu savas šķietamās personīgās laimes vārdā, taču rezultāts bija gluži pretējs.

Komunisma piedāvātais "risinājums" apspiešanai un nevienlīdzībai nav nekas cits, kā vien cilvēka morāles standartu pazemināšana līdz elles dziļumiem. Tas pārvērš uzvedību, kas kādreiz tika vispārēji nosodīta kā neķītra un nepiedodama, par jaunu normu. Komunisma "vienlīdzībā" visi soļo pretī vienam un tam pašam liktenim – iznīcībai.

Komunisma rēgs radīja maldīgu pārliecību, ka grēka iemesls nav vis morāles deģenerācija, bet gan sociālā apspiestība. Tas lika cilvēkiem meklēt izeju, novēršoties no tradīcijām un attālinoties no dievišķā. Tas izmantoja skaisto retoriku par brīvību un atbrīvošanos, lai aizstāvētu feminismu, homoseksuālismu un seksuālās perversijas. Šodien sievietēm ir atņemta viņu cieņa, vīriešiem ir atņemta viņu atbildība, un ģimenes svētums ir samīdīts, pārvēršot mūsdienu bērnus par rotaļlietām velna rokās.

Lasīt tālāk: 8. nodaļa 1. daļa

Atsauces

21. Betty Friedan, The Feminine Mystique (New York: W.W. Norton & Company, 1963).

22. Joanne Boucher, "Betty Friedan and the Radical Past of Liberal Feminism," New Politics, vol. 9, no.3 (Summer 2003).

23. David Horowitz, "Betty Friedan’s Secret Communist Past," Salon, January 19, 1999, https://www.salon.com/1999/01/18/nc_18horo.

24. Kate Weigand, Red Feminism: American Communism and the Making of Women’s Liberation (Baltimore, MD, and London: The Johns Hopkins University Press, 2002).

25. turpat.

26. Simone de Beauvoir, The Second Sex, trans. Constance Borde and Sheila Malovany-Chevallier (New York: Vintage Books, 2011).

27. Lawrence Summers, "Harvard President Summers’ Remarks About Women in Science, Engineering," PBS NewsHour, February 22, 2005, https://www.pbs.org/newshour/science/science-jan-june05-summersremarks_2-22.

28. Alan Finder, "Harvard Will Spend $50 Million to Make Faculty More Diverse," The New York Times, May 17, 2005, https://www.nytimes.com/2005/05/17/education/harvard-will-spend-50-million-to-make-faculty-more-diverse.html.

29. C. P. Benbow and J. C. Stanley, "Sex Differences in Mathematical Ability: Fact or Artifact?" Science, 210, issue 4475 (December 1980): 1262–1264, https://science.sciencemag.org/content/210/4475/1262.

30. C. P. Benbow, "Sex Differences in Ability in Intellectually Talented Preadolescents: Their Nature, Effects, and Possible Causes," Behavioral and Brain Sciences 11, no. 2 (June 1988): 169–183. https://www.cambridge.org/core/journals/behavioral-and-brain-sciences/article/sex-differences-in-mathematical-reasoning-ability-in-intellectually-talented-preadolescents-their-nature-effects-and-possible-causes/C0BC8628A056CB9B38A3464D2DF5FA44.

31. C. P. Benbow et al, "Sex Differences in Mathematical Reasoning Ability at Age 13: Their Status 20 Years Later," Psychological Science 11, no. 6 (November 2000): 474-480, https://my.vanderbilt.edu/smpy/files/2013/02/SexDiffs.pdf.

32. Alexis de Tocqueville, as quoted in Friedrich A. Hayek, The Road to Serfdom (London: Profile Books, 2005), 47.

33. Susan Edelman, "Woman to Become NY Firefighter Despite Failing Crucial Fitness Test," New York Post, May 3, 2015. https://nypost.com/2015/05/03/woman-to-become-ny-firefighter-despite-failing-crucial-fitness-test.

34. Una Butorac, "These Female Firefighters Don’t Want a Gender Quota System," Special Broadcasting Service, March 24, 2017, https://www.sbs.com.au/news/the-feed/these-female-firefighters-don-t-want-a-gender-quota-system.

35. Commonwealth Court of Pennsylvania, Commonwealth of Pennsylvania by Israel Packel, Attorney General, v. Pennsylvania Interscholastic Athletic Association, 334A.2d 839, 18 Pa. Commw. 45 (March 19, 1975).

36. Christina Hoff Sommers, The War Against Boys: How Misguided Feminism Is Harming Our Young Men (New York: Simon & Schuster, 2001).

37. Jamie Doward, "‘Take These Children Seriously’: NHS Clinic in the Eye of Trans Rights Storm," The Guardian, November 18, 2017, https://www.theguardian.com/society/2017/nov/19/nhs-clinic-trans-rights-storm-gender-identity-specialist-centre-transgender.

38. Vivian Gornick, as quoted in The Daily Illini, University of Illinois, April 25, 1981.

39. Robin Morgan, ed., Sisterhood Is Powerful: An Anthology of Writings From the Women’s Liberation Movement (New York: Vintage Books, 1970), 537.

40. Darlena Cunha, "The Divorce Gap," The Atlantic, April 28, 2016, https://www.theatlantic.com/business/archive/2016/04/the-divorce-gap/480333.

41. David W. Purcell et al., "Estimating the Population Size of Men Who Have Sex with Men in the United States to Obtain HIV and Syphilis Rates," Open AIDS Journal 6 (September 2012): 98–107, https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC3462414.

42. R. S. Hogg et al., "Modelling the Impact of HIV Disease on Mortality in Gay Men," International Journal of Epidemiology 26, no. 3 (June 1997): 657–661.

43. United Nations, "Programme of Action of the International Conference on Population and Development," The International Conference on Population and Development (ICPD) in Cairo, Egypt (New York: United Nations, 1995), 59, https://www.un.org/en/development/desa/population/events/pdf/expert/27/SupportingDocuments/A_CONF.171_13_Rev.1.pdf.

44. The Vice Chairman’s Staff of the Joint Economic Committee at the Request of Senator Mike Lee, "Love, Marriage, and the Baby Carriage: The Rise in Unwed Childbearing," Social Capital Project no. 3–17 (December 2017), https://www.lee.senate.gov/public/_cache/files/3a6e738b-305b-4553-b03b-3c71382f102c/love-marriage-and-the-baby-carriage.pdf.

45. Robert Rector, "How Welfare Undermines Marriage and What to Do About It," The Heritage Foundation, November 17, 2014, https://www.heritage.org/welfare/report/how-welfare-undermines-marriage-and-what-do-about-it.

46. Phyllis Schlafly, Who Killed The American Family? (Washington, DC: WND Books, 2014), chap. 1.

47. Ron Haskins, "Three Simple Rules Poor Teens Should Follow to Join the Middle Class," Brookings Institution, March 13, 2013, https://www.brookings.edu/opinions/three-simple-rules-poor-teens-should-follow-to-join-the-middle-class.

48. Rector, "How Welfare Undermines."

49. Mark Regnerus, "Cheap Sex and the Decline of Marriage," The Wall Street Journal, September 29, 2017, https://www.wsj.com/articles/cheap-sex-and-the-decline-of-marriage-1506690454.

50. Yang Meiling 杨美玲, "Guniang ye neng xuehui sha zhu" 姑娘也能学会杀猪 ["Girls Can Slaughter Pigs Too"], People’s Daily, October 1, 1966.

51. Yu Luowen 遇罗文, Wo jia: wo de gege Yu Luoke 我家：我的哥哥遇罗克 [My Family: My Brother Yu Luoke], (Beijing: World Chinese Publishing Co., Ltd, 2016).

52. Ye, Zhou 葉舟, "Ye Yuqin de zuihou shinian" 葉以群的最後十年 ["The Last Decade of Ye Yiqun"], Wenhui Monthly, no. 12 (1989).

53. Pang Xianzhi 逄先知 and Jin Chongji 金冲及, Mao Zedong zhuan (1949–1976) 毛泽东传(1949–1976) [Biography of Mao Zedong (1949–1976)] (Beijing: Central Party Literature Press, 2003).

Avots: https://www.epochtimes.com/gb/18/6/7/n10464261.htm