Kā komunisma rēgs valda mūsu pasaulē (6. nodaļa)

Kā komunisma rēgs valda mūsu pasaulē (5. nodaļa, 2. daļa)

Satura rādītājs

Ievads

1. Austrumos: vardarbīga sacelšanās pret Dievu

a) Vardarbīgā ortodoksālo reliģiju iznīcināšana Padomju Savienībā

b) Ķīnas Komunistiskās partijas īstenotā kultūras un reliģijas iznīcināšana

2. Rietumos: iefiltrēšanās baznīcā un tās vājināšana

a) Iefiltrēšanās reliģijās

b) Reliģijas ierobežošana

3. Komunisma sagrozītā teoloģija

4. Reliģiskais haoss

Atsauces

***

Ievads

Pasaules tautām ir savi seni mīti un leģendas par to, kā dievišķais radīja cilvēku pēc savas līdzības. Šie tradicionālie ticējumi ir viņu tautas morāles un kultūras pamats, kas ticīgajiem paver ceļu uz atgriešanos Debesīs. Gan austrumos, gan rietumos pastāv leģendas par to, kā Ņuiva un Jehova radīja savus cilvēkus.

Dievišķais aicina cilvēku ievērot viņa baušļus, pretējā gadījumā viņu sagaida dievišķa atmaksa. Laikā, kad pasaulē plaši izplatījies morālais pagrimums, dievišķais iznīcina cilvēku, lai saglabātu Visuma tīrību. Daudzām pasaules tautām ir leģendas par lieliem plūdiem, kas iznīcinājuši civilizācijas. Leģendārā Atlantīda esot pazudusi jūrā vienas nakts laikā.

Lai uzturētu cilvēku morāli noteiktā līmenī, ir gadījumi, kad cilvēku pasaulē dzimst apskaidrotas būtnes vai pravieši, kuru uzdevums ir labot cilvēku sirdis un vadīt civilizācijas uz attīstību un briedumu. Šādi gudrie ir Mozus un Jēzus Tuvajos Austrumos, Laodzi Ķīnā, Šakjamuni Indijā un Sokrats Senajā Grieķijā.

Cilvēces vēsture un kultūra palīdz cilvēkiem saprast, kas ir Budas, Daosi un Dievi, ko nozīmē ticēt Dievam, un kā praktizēt garīgo pilnveidošanos. Dažādas garīgās pilnveidošanās skolas sniedz standartus kā atšķirt taisno no ķecerīgā, patiesību no meliem un labo no ļaunā. Tās māca cilvēcei gaidīt Radītāja atgriešanos uz Zemes pirms iestājas pasaules gals, lai cilvēki varētu tikt izglābti un spētu atgriezties Debesīs. Tiklīdz cilvēki sarauj saikni ar dievībām, kas viņus radījušas, viņu morāle strauji pasliktinās. Morāles pagrimums noved pie kultūras un civilizācijas, un galu galā arī pašas cilvēces iznīcības.

Austrumos, jo īpaši senajā Ķīnā, ticējumi ir iesakņojušies cilvēku sirdīs pateicoties tradicionālajai kultūrai, kas pārmantota gadu tūkstošu gaitā. Tāpēc ir grūti ar vienkāršiem meliem maldināt ķīniešu tautu, lai tā pieņemtu ateismu. Lai iznīdētu Ķīnas piecus tūkstošus gadu senos ticējumus un kultūru, komunisma rēgs masveidā pielietoja vardarbību, slepkavojot sabiedrības eliti, kas no paaudzes paaudzē bija uzturējusi šīs tradīcijas dzīvas. Ķīnas komunistiskā partija uzsāka arī vairākas kampaņas, lai iznīcinātu tradicionālos ķīniešu ticējumus un mantojumu, aizstājot tos ar ateistisko komunistisko kultūru.

Rietumos un citviet pasaulē reliģija un ticība ir līdzeklis, kas palīdz uzturēt saikni starp cilvēku un dievišķo, un tie ir svarīgi stūrakmeņi morāles normu saglabāšanai. Lai gan ļaunais rēgs šajās valstīs nav iedibinājis komunistisko tirāniju, tas tomēr ir sasniedzis savu mērķi – iznīcināt ortodoksālās reliģijas un samaitāt cilvēkus ar maldināšanu, novirzēm [no normas] un iefiltrēšanos.

1. Austrumos: vardarbīga sacelšanās pret Dievu

a) Vardarbīgā ortodoksālo reliģiju iznīcināšana Padomju Savienībā

"Komunistiskās partijas manifests" aicina iznīcināt ģimeni, baznīcu un nacionālu valsti. Viens no svarīgākajiem komunistiskās partijas mērķiem ir reliģiju izskaušana un sagraušana.

Sākot no ticības Dievam, līdz brīdim, kad viņš kļuva par sātana sekotāju, Kārlis Markss skaidri zināja par dievišķā un velna esamību. Viņš arī zināja, ka ļaudīm – īpaši reliģioziem cilvēkiem – ir grūti pieņemt atklātas dēmoniskas mācības. Tāpēc viņš jau no paša sākuma iestājās par ateismu, paziņojot, ka "reliģija ir tautas opijs", "komunisms [jau no paša sākuma] sākas ar ateismu" utt. [1]

Ja cilvēki vairs netic dievišķajam, velns var izkropļot un pārņemt viņu dvēseles, galu galā ievelkot tos ellē. Tāpēc komunistu himnā "Internacionāle" tiek apgalvots, ka nav nekādu augstāko glābēju – ne Dieva, ne cilvēku valdnieku –, uz kuriem varētu paļauties. Markss savās teorijās zaimoja reliģiju un dievišķo, savukārt Vladimirs Ļeņins pēc varas sagrābšanas 1917. gadā spēja izmantot valsts aparātu, lai uzbruktu reliģijai. Ļeņins izmantoja vardarbību un citas represīvas augsta spiediena taktikas, lai apspiestu ortodoksālās reliģijas un taisnu ticību un tādējādi piespiestu cilvēkus atteikties no dieviem.

1919. gadā Ļeņins ieviesa jaunu partijas programmu, kas ietvēra vērienīgu reliģijas likvidēšanu. Pēc tam 1922. gadā viņš pieņēma slepenu rezolūciju, kurā noteica, ka visas vērtslietas, tostarp dārgakmeņi, ir jāizņem no baznīcām un reliģiskām iestādēm "ar nesaudzīgu apņēmību, neatstājot nekādas šaubas, un pēc iespējas īsākā laikā." Viņš paziņoja: "Jo vairāk reakcionārās garīdzniecības un reakcionārās buržuāzijas pārstāvju mums izdosies šajā sakarā nošaut, jo labāk, jo tieši tagad šai "auditorijai" ir jāsniedz tāda mācība, lai viņi vairākus gadu desmitus pat neuzdrošinātos domāt par jebkādu pretošanos." [2]

Turpmākajos gados tika izlaupīti ļoti daudzu baznīcu īpašumi, slēgtas baznīcas un klosteri, un nezināms skaits pareizticīgo un katoļu garīdznieku tika nogalināti.

Pēc Ļeņina nāves Josifs Staļins sekoja viņa piemēram un 20. gadsimta 30. gados uzsāka ārkārtīgi nežēlīgu tīrīšanu. Staļins pavēlēja visā valstī īstenot Ateisma piecgades plānu. Viņš paziņoja, ka pēc šī plāna īstenošanas tiks slēgta pēdējā baznīca, sodīts ar nāvi pēdējais priesteris un Padomju Savienība kļūs par auglīgu zemi komunistiskajam ateismam – nekur nebūs ne miņas no reliģijas. 20. gadsimta 30. gados simtiem tūkstošu garīdznieku tika arestēti un spīdzināti līdz nāvei. 1941. gadā sabiedrībai atvērtas vairs bija palikušas tikai 4 225 pareizticīgo baznīcas; pirms padomju režīms sagrāba varu, to bija vairāk nekā 46 000. 97% pareizticīgo klosteru tika iznīcināti vai slēgti, palika tikai 37. Šajā laikā kultūras eliti un inteliģenci izsūtīja uz gulagu vai nošāva.

Otrā pasaules kara laikā, vēloties izmantot baznīcas finansiālos un cilvēkresursus cīņā pret nacistisko Vāciju, Staļins, šķiet, pārtrauca pareizticības un katolicisma vajāšanu, radot iespaidu, ka viņš varētu šīs reliģijas reabilitēt. Taču viņa rīcību motivēja vienkāršs oportūnisms: īstenot stingru kontroli pār atjaunotajām pareizticīgo un katoļu baznīcām, kā līdzekli reliģiskās ticības graušanai, pakļaujot garīdzniecību komunistiskās partijas pārvaldei. Tādējādi reliģija tika padarīta par komunisma rēga instrumentu, lai maldinātu un kontrolētu sabiedrību, īpaši ticīgos, kuru tradicionālā ticība bija pārāk spēcīga, lai to iznīcinātu ar atklātu vajāšanu.

Aleksijs II no bijušās Padomju Savienības 1961. gadā tika paaugstināts par Tallinas un Igaunijas bīskapu, 1964. gadā – par arhibīskapu un 1968. gadā – par metropolītu. 1990. gadā, pirms Padomju Savienības sabrukuma, viņš kļuva par pareizticīgo baznīcas patriarhu. Pēc Padomju Savienības sabrukuma uz īsu brīdi atslepenotajos VDK arhīvos atklājās, ka Aleksijs II ir strādājis šī izlūkdienesta labā.

Vēlāk Aleksijs II atzinās, ka bijis kompromitēts un darbojies kā padomju aģents. 1991. gadā viņš atklāti nožēloja savus grēkus intervijā laikrakstam Известия: "Lai aizsargātu vienu, bija nepieciešams atdot kaut ko citu. Vai tajos gados Padomju Savienībā bija vēl kādas citas organizācijas vai cilvēki, kuriem nācās uzņemties atbildību ne tikai par sevi, bet arī par tūkstošiem citu likteņu un kuri nebija spiesti rīkoties līdzīgi? Taču to cilvēku priekšā, kuriem kompromisi, klusēšana, piespiedu pasivitāte vai lojalitātes izpausmes, ko tajos gados pieļāva baznīcu vadītāji, radīja sāpes, šo cilvēku, ne tikai Dieva priekšā, es lūdzu piedošanu, sapratni un aizlūgšanu." [3]

Padomju Savienība nepaturēja šo viltoto reliģiju tikai savā teritorijā, bet izplatīja tās ļaundabīgo ietekmi visā pasaulē.

b) Ķīnas komunistiskās partijas īstenotā kultūras un reliģijas iznīcināšana

Tradicionālās ķīniešu kultūras iznīcināšana

Ķīna ir pasaulē senākā saglabājusies civilizācija, kuras rakstiskās vēstures liecības bez pārtraukumiem sniedzas piecus tūkstošus gadu senā pagātnē. Tā bija pazīstama kā "Debesu impērija", un tās krāšņā un brīnišķīgā tradicionālā kultūra izpelnījās daudzu tautu cieņu. Ķīniešu kultūra dziļi ietekmēja visu Austrumāzijas reģionu un veicināja Ķīnas civilizācijas sfēras veidošanos. Zīda ceļa atvēršana un Ķīnas četru lielo izgudrojumu (papīra ražošana, kompass, šaujampulveris un grāmatu iespiešana) izplatīšanās Rietumos palīdzēja paātrināt Eiropas civilizācijas attīstību.

Lai gan ķīniešu ticībai nav raksturīga viena dominējoša reliģija, kā tas bieži ir citās valstīs, ķīniešiem ir stingra ticība Dieviem un Budām, un reliģiskie ticējumi ir Ķīnas tradicionālās kultūras pamats. Ķīnā jau tūkstošiem gadu mierīgi ir līdzāspastāvējis konfuciānisms, budisms, daoisms un pat rietumu reliģijas.

Komunisms centās iznīcināt šo seno kultūru, taču nekad nespēja sasniegt šo mērķi, vienkārši maldinot ķīniešu tautu un liekot tai atteikties no senās tradicionālās kultūras. Tāpēc, nākot pie varas, ĶKP savās gadu desmitiem ilgajās un neatlaidīgajās politiskajās kampaņās izmantoja visdažādākās ļaunās taktikas, sākot ar masu slepkavībām. ĶKP vajāja reliģisko ticību piekopējus, centās graut un izkropļot tradicionālo konfesiju ortodoksālās mācības un iznīcināja to materiālās kultūras objektus, piemēram, tempļus, kultūras relikvijas, antīkās gleznas un senos artefaktus.

Visā Ķīnas komunistu valdīšanas vēstures gaitā nemitīgās politiskās kampaņas, vajāšanas un masu slepkavības ir devušas partijai nepārspējamu sapratni par to, kā izmantot propagandu, teroru, ekonomiskos spaidus un citas taktikas, lai pakļautu un noturētu cilvēkus savā varā. Iznīcinot tradicionālo kultūru, ĶKP iedibināja ļauno komunistiskās partijas kultūru, kas ir saindējusi vairākas ķīniešu paaudzes.

ĶKP ļauno iezīmju – maldināšanas, postīšanas un cīņaskāres – pārņemti, miljoniem ķīniešu ir zaudējuši jebkādu sapratni par universālajām vērtībām, kas veidojušās gadu tūkstošiem ilgās civilizācijas gaitā. Tas bija komunisma rēga kroplīgais plāns, kas tika izstrādāts, gatavojoties mūsu pasaules galīgajai sadursmei starp taisnuma un ļaunuma spēkiem.

Zemes īpašnieki un muižnieki lauku apvidos un tirgotāji un zinātnieki pilsētās bija elites pārstāvji, kas nesa Ķīnas tradicionālo kultūru. Sākotnējā posmā pēc tam, kad ĶKP 1949. gadā sagrāba varu, partija izmantoja virkni kampaņu, lai masveidā iznīcinātu zemes īpašniekus, muižniekus laukos un kapitālistus pilsētās, tādējādi sagrābjot sabiedrības bagātības un vienlaikus radot teroru. Tajā pašā laikā partija pakļāva zinātniekus "ideoloģiskai pārveidošanai", iepotējot viņiem materiālismu, ateismu un evolūcijas teoriju, lai sistemātiski skalotu smadzenes jaunās paaudzes studentiem un ieaudzinātu viņos naidu un nicinājumu pret tradicionālo kultūru.

20. gadsimta 50. gados, īstenojot antilabējo kustību, visi nepakļāvīgie intelektuāļi tika izsūtīti trimdā un notiesāti uz pāraudzināšanu ar piespiedu darbu, tādējādi nostumjot viņus pašā sabiedrības apakšā. Partija padarīja zinātniekus par ņirgāšanās un izsmiekla objektiem. Līdz ar tradicionālās elites iznīdēšanu beidzās tradicionālās ķīniešu kultūras pārmantošana un nodošana no paaudzes paaudzē. Tajā laikā jaunieši ģimenē, skolā, sabiedrībā vai ciematā vairs netika socializēti un audzināti šajā kultūrā, tādējādi klūstot par paaudzi bez tradicionālās kultūras.

Pēc antilabējo kustības neatkarīgas balsis vairs nebija dzirdamas, taču ĶKP joprojām nebija apmierināta. Galu galā vecāka gadagājuma cilvēki joprojām saglabāja atmiņā tradicionālo kultūru, un visur bija redzami materiālie priekšmeti, piemēram, senie artefakti un arhitektūra. Turklāt māksla vēl joprojām nesa tradicionālās vērtības.

1966. gadā ĶKP uzsāka Kultūras revolūciju – postošu kustību, kuras mērķis bija iznīcināt tradicionālo kultūru visas valsts mērogā. Izmantojot studentus, kuriem pēc Ķīnas Tautas Republikas nodibināšanas bija izskalotas smadzenes, partija kurināja jauniešos nemieru un dumpinieciskumu, un īstenoja kampaņu "Iznīcināt četras pagātnes paliekas" (vecās idejas, veco kultūru, vecās paražas un vecos tikumus), lai sētu postu.

Kampaņas nevaldāmās zvērības plosīja visu Ķīnas zemi. Klosteri, tempļi, kultūras objekti, budistu statujas un gleznas tika iznīcināti, un tos atjaunot vairs nebija cerību. Pirms Kultūras revolūcijas katra Ķīnas pilsēta un mazpilsēta bija bagāta ar seniem artefaktiem. Tikai vienu pēdu zem zemes atradās daudzi nesenās vēstures priekšmeti; bet vēl divu, trīs vai divdesmit pēdu dziļumā varēja atrast neskaitāmus iepriekšējo dinastiju atstātos artefaktus. Kampaņa ne tikai izpostīja reliģiskās prakses, lūgšanu un pilnveidošanās vietas – senās vietas, kas simbolizēja harmoniju starp cilvēku un Debesīm, – bet arī centās no ķīniešu sirdīm izdzēst senās gudrības pamatprincipus, tādus kā ticība harmonijai starp cilvēku un Visumu.

Turklāt, lai pārrautu ķīniešu tautas saikni ar senčiem un dieviem, ĶKP uzņēmās vadību senču nolādēšanā un tradicionālās kultūras apgānīšanā. Visas pasaules tautas parasti ciena savus senčus un pagātnes valdniekus, kā arī augstu vērtē savas tradīcijas. Taču ĶKP acīs senās Ķīnas dižie imperatori, drosmīgie ģenerāļi, talantīgie zinātnieki un slavenās skaistules nebija nekam derīgi. Šāda savu senču aizvainošana patiešām ir liels retums vēsturē. ĶKP vadībā ķīnieši sāka pretoties dievišķajam, noliedza savus senčus un iznīcināja savu kultūru, tādējādi nostājoties uz bīstama ceļa.

Reliģiju vajāšana

Ieguvusi varu, ĶKP īstenoja Padomju Savienības pieeju reliģiju izskaušanai. No vienas puses, ĶKP popularizēja ateismu un veica ideoloģiskus uzbrukumus reliģiskajiem uzskatiem. No otras puses, vairākās politiskās kustībās tā apspieda un nogalināja reliģiju praktizētājus. Ortodoksālo ticību piekritēju vajāšana kļuva arvien brutālāka, līdz 1999. gadā sasniedza kulmināciju ar Faluņgun (jeb Faluņ Dafa) asiņaino vajāšanu.

Neilgi pēc varas sagrābšanas 1949. gadā ĶKP aizliedza reliģiskās sanāksmes un sadedzināja neskaitāmas Bībeles un citu reliģiju svētos rakstus. Tā pieprasīja no kristiešiem, katoļiem, daoistiem un budistiem piereģistrēties valsts iestādēs un nožēlot savas "kļūdas". Tie, kas atteicās paklausīt, tika bargi sodīti. 1951. gadā ĶKP paziņoja, ka tiem, kas turpinās apmeklēt reliģiskās sapulces, tiks izpildīts nāvessods vai piespriests mūža ieslodzījums. Daudzi budistu mūki tika padzīti no tempļiem vai piespiesti dzīvot un strādāt laicīgajā sabiedrībā. Katoļu un kristiešu priesteri tika ieslodzīti un spīdzināti. Ticīgie tika sodīti ar nāvi vai nosūtīti "pāraudzināšanai" ar piespiedu darbu. Saskaņā ar nepilnīgiem statistikas datiem pirmajos gados pēc ĶKP nākšanas pie varas tika arestēti vai sodīti ar nāvi gandrīz trīs miljoni reliģiju sekotāju un reliģisko organizāciju biedru.

Līdzīgi kā Padomju Savienības Komunistiskā partija (PSKP), arī ĶKP katrai reliģiskajai grupai izveidoja regulatīvas institūcijas, piemēram, Ķīnas Daoistu asociāciju, Ķīnas Budistu asociāciju un tamlīdzīgi. Lai kontrolētu katoļus, ĶKP izveidoja Ķīnas Patriotisko katoļu asociāciju. Visas reliģiskās asociācijas bija spiestas pakļauties partijas gribai, kas "laboja ticīgo domāšanu". Tajā pašā laikā ĶKP izmantoja šīs organizācijas, lai izdarītu to, ko ļaunais rēgs nevarēja izdarīt tieši – sētu nesaskaņas un grautu ortodoksālās reliģijas no iekšienes.

Līdzīgā veidā pēc tam, kad 1950. gadā ĶKP nosūtīja karaspēku okupēt Tibetu, tā uzsāka bargas represijas pret Tibetas budismu. 14. Dalailama 1959. gadā aizbēga no Tibetas, lai dzīvotu trimdā Indijā. ĶKP to uzskatīja par sacelšanos. 1962. gada maijā 10. Pančenlama iesniedza ĶKP Valsts padomei lūgumrakstu, kurā aprakstīja partijas īstenoto Tibetas kultūras un budisma tradīciju graušanu, ko īstenoja Ķīnas armija:

"Kas attiecas uz budistu statuju, budistu rakstu un budistu stūpu iznīcināšanu, tad, runājot pēc būtības, izņemot ļoti nelielu skaitu klosteru, tostarp četrus lielos klosterus, kas tika pasargāti, citos Tibetas klosteros un ciematos, mazpilsētās un pilsētās plašās lauksaimniecības un lopkopības teritorijās daži mūsu haņu kadri izstrādāja plānu, mūsu tibetiešu kadri mobilizējās, un daži cilvēki no aktīvistu vidus, kas nesaprata iemeslus, uzņēmās plāna izpildītāju lomu.

Viņi apgalvo, ka dara to tautas masu labā un slēpjas aiz tautas masu maskas, lai radītu lielu kustību Budas statuju, budistu svēto rakstu un stūpu iznīcināšanai. Tās tiek mestas ūdenī, nogāztas zemē, sasistas un izkausētas. Viņi neapdomīgi veica mežonīgu un nepārdomātu klosteru, budistu lūgšanu zāļu, "mani" akmeņu [uz kuriem iekaltas mantras], sienu un stūpu sagraušanu, kā arī nozaga daudzus Budas statuju rotājumus un dārglietas no budistu stūpām.

Tā kā valsts iepirkumu iestādes bez izvēles iepirka krāsainos metālus, tās iegādājās daudzas Budas statujas, stūpas un ziedošanas traukus, kas bija izgatavoti no krāsainajiem metāliem, un izrādīja attieksmi, kas mudināja iznīcināt šos priekšmetus. Rezultātā daži ciemati un klosteri izskatījās tā, it kā tie nebūtu cilvēku apzinātas darbības rezultāts, bet drīzāk, it kā tie būtu nejauši nopostīti bombardēšanas rezultātā un tikko būtu beidzies karš, un uz tiem nebija iespējams skatīties.

Turklāt viņi bez sirdsapziņas pārmetumiem apgānīja reliģiju, izmantojot "Tripitaku" kā mēslošanas materiālu, jo īpaši izmantojot Budas attēlus un budistu sūtras, apavu izgatavošanai. Tas bija absolūti nesaprātīgi. Tā kā viņi darīja daudzas lietas, ko diez vai darītu pat vājprātīgie, cilvēki no visiem sabiedrības slāņiem bija pamatīgi satriekti, viņi bija pilnīgi apjukuši, ļoti sarūgtināti un nomākti. Viņi raudāja, no viņu acīm plūda asaras: "Mūsu rajons ir pārvērsts par tumšu vietu," un izkliedza citus līdzīgus izmisuma pilnus un žēlabainus saucienus. [4]

Pēc kultūras revolūcijas sākuma 1966. gadā daudzi lamas bija spiesti atgriezties laicīgajā dzīvē, un daudzi vērtīgi Svētie raksti tika sadedzināti. Līdz 1976. gadam no 2700 Tibetas klosteriem bija palikuši tikai astoņi. Tika izlaupīts Džokhangas templis, kas celts pirms vairāk nekā 1300 gadiem un ir vissvarīgākais templis Tibetā. [5]

Ķīnā daoisma praktizēšanai ir sena vēsture. Pirms vairāk nekā 2500 gadiem Laodzi aiz sevis atstāja "Daodedzjin", kurā piecos tūkstošos ķīniešu rakstu zīmju ir apkopota daoistu pilnveidošanās būtība. Daoisma ietekme neaprobežojās tikai ar Ķīnu vai Austrumiem. "Daodedzjin" ir tulkots daudzās rietumu valodās, un ir sniedzis garīgu iedvesmu daudziem cilvēkiem visā pasaulē. Tomēr Kultūras revolūcijas laikā Laodzi tika kritizēts par liekulību, un "Daodedzjin" tika uzskatīts par "feodālu māņticību".

Konfuciānisma pamatprincipi ir labestība, taisnīgums, morāla vēlme darīt labu, pareiza uzvedība, gudrība un uzticība. Konfūcijs noteica morāles standartus vairākām paaudzēm uz priekšu. Kultūras revolūcijas laikā nemiernieki Pekinā veda sarkangvardus uz Konfūcija dzimto pilsētu Cjuifu, kur tie apgānīja un sadedzināja senās grāmatas un izpostīja tūkstošiem vēsturisko kapu pieminekļu, tostarp paša dižā skolotāja kapa pieminekli. 1974. gadā ĶKP aizsāka vēl vienu kustību "Kritizēt Liņu Biao, kritizēt Konfūciju". ĶKP uzskatīja, ka konfuciānisma tradicionālā izpratne par to, kā būtu jādzīvo, un kāds morāles normas jāievēro, ir bezvērtīga.

Tomēr visnežēlīgākā un traģiskākā no visām ĶKP īstenotajām kampaņām pret ķīniešu ticību ir Faluņgun vajāšana.

1999. gadā aptuveni simts miljonu cilvēku praktizēja Faluņgun, kas māca ''Īstenības, Labestības, Pacietības'' principus. Toreizējais ĶKP līderis Dzjans Dzemiņs uzskatīja šo garīgo praksi par eksistenciālu draudu komunismam; tā gada jūlijā viņš mobilizēja ĶTR lieliski attīstītos drošības spēkus un propagandas mašinēriju un vērsa tos pret Faluņgun, aizsākot tāda mēroga un intensitātes kampaņu, kāda nebija pieredzēta kopš Kultūras revolūcijas laikiem.

Faluņgun vajāšanas palielināja Dzjana politisko autoritāti un ļāva viņam iecelt savus sabiedrotos ietekmīgos un ienesīgos amatos. Dzjana brutālā politika attiecībā uz Faluņgun un korupcija, ko viņš veicināja, lika pamatus ĶKP totalitārisma atdzimšanai mūsdienās un iedzina Ķīnu vēl nepieredzētā morālā pagrimumā.

Turklāt līdz pat šai dienai partija pastrādā noziegumu, kāds uz šīs planētas vēl nekad nav pieredzēts, – orgānu izņemšanu dzīviem Faluņgun praktizētājiem.

Tikai dažu gadu desmitu laikā ĶKP iznīcināja tūkstošiem gadu seno Ķīnas tradicionālo kultūru, morālās vērtības un ticību sevis pilnveidošanai. Tā rezultātā cilvēki vairs netic dieviem, novēršas no dievišķā un izjūt garīga tukšuma sāpes, jo morālais pagrimums pieņemas spēkā.

2. Rietumos: iefiltrēšanās baznīcā un tās vājināšana

Komunisma rēgs sistemātiski uzbrūk reliģiskajiem ticīgajiem arī nekomunistiskās valstīs. Ar PSKP un ĶKP starpniecību tas izmantoja naudu un spiegus, lai, aizbildinoties ar "reliģisko apmaiņu", iefiltrētos citu valstu reliģiskajās organizācijās ar mērķi izkropļot taisno ticību vai tiešā veidā uzbrukt tai un ieviest reliģijā sociālistisko un komunistisko ideoloģiju. Ticīgie joprojām turpina pielūgt un praktizēt reliģijas, ko komunistiskā ideoloģija ir neatgriezeniski izmainījusi.

a) Iefiltrēšanās reliģijās

Amerikas Savienotajās Valstīs marksisti iefiltrējās kristīgajās baznīcās un iestājās semināros, savā manierē maldinoši izglītojot priesterus un mācītājus grupu pēc grupas, kuri pēc tam ietekmēja reliģiju plašākā mērogā visā valstī.

Sniedzot liecību ASV Pārstāvju palātas Neamerikānisko aktivitāšu komisijai 1953. gada jūlijā, augsta ranga komunistiskās partijas biedrs Menings Džonsons teica:

"Kad Kremlis bija noteicis iefiltrēšanās taktiku reliģiskajās organizācijās, "jaunās līnijas" īstenošanas mehānisms faktiski bija saistīts ar sekošanu vispārējai pieredzei, kas gūta dzīvās baznīcas kustībā Krievijā, kur komunisti atklāja, ka reliģijas iznīcināšana var notikt daudz ātrāk, ja baznīcā iefiltrējas komunistu aģenti, kas darbojas pašā baznīcā. …

Vispārīgi runājot, doma bija novirzīt uzsvaru klerikālajā domāšanā no garīgā uz materiālo un politisko – ar politisko, protams, tika domāta politika, kas balstīta uz komunistu doktrīnu par varas iekarošanu. Tā vietā, lai akcentētu garīgos un dvēseles jautājumus, jauns un spēcīgs uzsvars tika likts uz tiem jautājumiem, kas galvenokārt bija vērsti uz komunistu "tūlītēju prasību" programmu. Šīm sociālajām prasībām, protams, bija tāds raksturs, ka cīņa par tām vājinātu mūsu pašreizējo sabiedrību un sagatavotu to galīgai iekarošanai no komunistisko spēku puses." [6]

Bulgāru vēsturnieks Momčils Metodijevs pēc Bulgārijas Komunistiskās partijas Aukstā kara perioda arhīvu vērienīgas izpētes atklāja faktu, ka Austrumeiropas komunistu izlūkdienestu tīkls cieši sadarbojās ar partijas reliģiskajām komitejām, lai ietekmētu un iefiltrētos starptautiskajās reliģiskajās organizācijās. [7]

Globālā mērogā viena no organizācijām, kurā Austrumeiropā bija iefiltrējies komunisms, bija Pasaules baznīcu padome (PBP). 1948. gadā dibinātā Pasaules baznīcu padome ir starptautiska starpbaznīcu kristiešu organizācija. Tās biedri ir dažādu galveno kristietības novirzienu baznīcas, kas pārstāv aptuveni 590 miljonus cilvēku no 150 dažādām valstīm. Tādējādi PBP ir nozīmīgs spēks pasaules reliģiskajās aprindās. Tā bija arī pirmā starptautiskā reliģiskā organizācija, kas Aukstā kara laikā pieņēma komunistiskās valstis par savām loceklēm un saņēma no tām finansiālu atbalstu.

Kembridžas Universitātes profesors un vēsturnieks Kristofers Endrjū, pamatojoties uz publiskotu VDK 1969. gada dokumentu, raksta, ka Aukstā kara laikā pieci VDK aģenti ieņēma vietas Pasaules baznīcu padomes Centrālajā komitejā, slepus ietekmējot komitejas politiku un darbību. 1989. gadā atklātībā nonākusī KGB dokumentācija liecina, ka šie KGB kontrolētie aģenti nodrošināja, lai komiteja publicētu sociālistiskiem mērķiem atbilstošus publiskus paziņojumus. [8]

1975. gadā Krievijas pareizticīgo bīskaps Nikodims (dzimis kā Boriss Georgijevičs Rotovs), Ļeņingradas metropolīts, tika ievēlēts par vienu no sešiem PBP prezidentiem. VDK aģents-veterāns Nikodims šajā amatā nostrādāja trīs gadus, līdz pat savai nāvei 1978. gadā. [9]

Vēl viena uzvara bija Bulgārijas komunistu spiega Todora Sabeva ievēlēšana par PBP ģenerālsekretāra vietnieku 1979. gadā. Sabevs šajā amatā nostrādāja līdz 1993. gadam.

Zinot, kā Austrumeiropas komunisti iefiltrējās baznīcās un kā ar tām manipulēja, nav grūti saprast, kāpēc PBP 1980. gada janvārī, neskatoties uz tās locekļu pretestību, uzstāja uz dotāciju piešķiršanu Zimbabves afrikāņu nacionālajai savienībai-Patriotiskajai frontei (ZANS-PF). ZANS-PF, komunistu-teroristu grupējums toreizējā Rodezijā, bija bēdīgi slavens ar misionāru nogalināšanu un komerciālo lidmašīnu notriekšanu.

Arī ĶKP ar Ķīnas Kristīgās padomes starpniecību bija iefiltrējusies Pasaules Baznīcu padomē. Finasiālas un cita veida ietekmes dēļ PBP gadiem ilgi atbalstīja ĶKP intereses. PBP ģenerālsekretārs oficiāli apmeklēja Ķīnu 2018. gada sākumā un tikās ar vairākām partijas kontrolētām kristiešu organizācijām, tostarp Ķīnas Kristīgo padomi, Ķīnas protestantu baznīcu Trīspusējās patriotiskās kustības nacionālo komiteju un Valsts reliģisko lietu pārvaldi. Ķīnā neoficiālo kristiešu grupu (tā saucamo mājas vai pagrīdes baznīcu) dalībnieku skaits ievērojami pārsniedz oficiālo grupu dalībnieku skaitu, tomēr, lai izvairītos no domstarpībām ar Pekinu, PBP delegāti neorganizēja tikšanos ar nevienu no neoficiālajām kristiešu grupām.

b) Reliģijas ierobežošana

Komunistu iefiltrēšanās Rietumos ir visuresoša, un reliģijas ir pārņemtas ar ideoloģijām un uzvedību, kas zaimo Dievu. Tādas idejas kā "baznīcas un valsts nošķiršana" un kreisais "politkorektums" tikušas izmantotas, lai atstumtu un sabotētu taisnas, ortodoksālas reliģijas.

Amerikas Savienotās Valstis tika veidotas kā viena nācija Dieva pakļautībā. Visi ASV prezidenti, dodot zvērestu, uzliek roku uz Bībeles un lūdz Dievu svētīt Ameriku. Mūsdienās, kad ticīgi cilvēki kritizē uzvedību, idejas un politiku, kas neatbilst dievišķajam, vai kad iestājas pret abortiem vai homoseksuālismu, ASV komunisti vai karojošie kreisie pāriet uzbrukumā. Viņi izmanto "baznīcas un valsts nošķiršanas" principu, lai pateiktu, ka reliģijai nav nekāda sakara ar politiku, tādējādi cenšoties ierobežot Dieva gribu un cilvēcei noteiktās tradicionālās morāles normas.

Gadu tūkstošiem dievišķās būtnes ir devušas par sevi zināt tiem, kas viņām tic. Cilvēki ar taisniem uzskatiem agrāk veidoja lielāko sabiedrības daļu, un tam bija ārkārtīgi pozitīva ietekme uz sabiedrības morāli. Šodien cilvēki par Dieva gribu var runāt tikai baznīcā. Ārpus baznīcas viņiem lielākoties ir liegts kritizēt vai pretoties vispārējai sabiedrības tendencei, kas vērsta pret reliģiskajām mācībām un reliģisko gudrību. Reliģija ir gandrīz zaudējusi savu funkciju – uzturēt sabiedrības morāli, un rezultātā morāle ASV gāžas lejā kā neapturams zemes nogruvums.

Pēdējos gados politkorektums ir pacelts jaunās virsotnēs līdz tādam līmenim, ka cilvēki kautrējas teikt "Priecīgus Ziemassvētkus" valstī, kas dibināta uz kristietības pamatiem, jo daži apgalvo, ka tas ir politiski nekorekti un aizskar nekristiešu jūtas. Līdzīgi, kad cilvēki atklāti runā par savu ticību Dievam vai lūdz Dievu, daži apgalvo, ka tā ir diskriminācija pret cilvēkiem ar citu ticību, tostarp neticīgajiem. Patiesībā visiem cilvēkiem ir jābūt iespējai paust savus uzskatus, tostarp cieņu pret saviem dieviem, savā veidā, un tam nav nekāda sakara ar diskrimināciju.

Šobrīd skolās nav atļauts pasniegt mācību priekšmetus, kas saistīti ar taisnu ticību un tradicionālajām vērtībām. Skolotāji nedrīkst runāt par Radīšanu, jo zinātne vēl nav pierādījusi dievišķā esamību. Lai gan zinātne vēl nav pierādījusi arī ateismu un evolūcijas teoriju, taču šīs idejas skolās tiek pasniegtas kā patiesība vai gandrīz patiesība.

Komunisma rēga iefiltrēšanās sabiedrībā, tā ierobežojumi un manipulācijas ar reliģiju, kultūru, izglītību, mākslu un tieslietām ir ārkārtīgi sarežģīta un sistēmiska problēma.

3. Komunisma sagrozītā teoloģija

Pagājušajā gadsimtā, kad komunistiskā doma pārņēma reliģisko pasauli, graujot garīdzniecību, iefiltrējoties ortodoksālajās reliģijās un nemanāmi izkropļojot tās, popularitāti ieguva dažādas izkropļotas teoloģijas. Garīdznieki bezkaunīgi interpretēja Svētos Rakstus atbilstoši savām iegribām, sagrozot Apgaismoto atstātās taisnās mācības. Īpaši 20. gadsimta 60. gados "revolucionārā teoloģija", "cerības teoloģija", "politiskā teoloģija" un citas izkropļotas, ar marksisma idejām piesātinātas teoloģijas, sēja haosu reliģiskajā pasaulē.

Daudzi Latīņamerikas priesteri pagājušajā gadsimtā bija izglītojušies Eiropas semināros, un viņus dziļi ietekmēja jaunās teoloģijas teorijas, kuras bija mainījušās komunistiskā strāvojuma ietekmē. "Atbrīvošanās teoloģija" bija izplatīta Latīņamerikā pagājušā gadsimta 60. un 80. gados. Tās galvenais pārstāvis bija peruāņu priesteris Gustavo Gutjeress.

Šīs domas skola ienesa reliģijā šķiru cīņu un marksistisko domāšanu, interpretējot Dieva žēlsirdību pret cilvēci kā nepieciešamību atbrīvot nabadzīgos, un tas nozīmēja, ka reliģiskajiem ticīgajiem ir jāpiedalās šķiru cīņā, lai nabadzīgie iegūtu līdztiesību. Tā Kunga norādījumi Mozum izvest ebrejus no Ēģiptes tika izmantoti kā teorētisks pamats pārliecībai, ka kristietībai ir jāatbrīvo nabadzīgie.

"Atbrīvošanās teoloģiju" ļoti atzinīgi novērtēja Kubas komunistiskā režīma vadītājs Fidels Kastro. Lai gan tradicionālā Katoļu baznīca ir pretojusies šo, tā dēvēto, jauno teoloģiju izplatībai, 2013. gadā ieceltais jaunais pāvests uzaicināja Gutjeresu, kā galveno viesi, piedalīties preses konferencē Vatikānā 2015. gada 12. maijā, tādējādi apliecinot mūsdienu Katoļu baznīcas klusu piekrišanu un atbalstu "atbrīvošanas teoloģijai".

Dažādās pasaules daļās ir parādījušās daudzas jaunas teoloģijas, kas līdzīgas "atbrīvošanās teoloģijai", piemēram, "melnādaino atbrīvošanās teoloģija", "feministiskā teoloģija", "liberālā teoloģija", "kvīru teoloģija" un pat "Dieva nāves teoloģija". Šīs sagrozītās teoloģijas ir būtiski iedragājušas katoļu, kristiešu un citas ortodoksālās ticības visā pasaulē.

Amerikas Savienotajās Valstīs pagājušā gadsimta 70. gados bēdīgi slavenā Kristus mācekļu Tautu tempļa vadītājs Džims Džonss, kurš sevi dēvēja par Ļeņina reinkarnāciju, par sava kulta doktrīnu izvirzīja sākotnējās marksisma-ļeņinisma un Mao Dzeduna mācības. Viņš apgalvoja, ka veicis prozelītisma darbību Savienotajās Valstīs, lai īstenotu savus komunistiskos ideālus. Pēc tam, kad tika nogalināts amerikāņu kongresmenis Leo Raiens, kurš izmeklēja apsūdzības pret šo kultu, Džonss zināja, ka viņam būs grūti izvairīties no atbildības, tāpēc nežēlīgi piespieda savus sekotājus izdarīt masu pašnāvību. Viņš nogalināja pat tos, kuri nevēlējās doties nāvē kopā ar viņu. Rezultātā gāja bojā vairāk nekā 900 cilvēku. Kults aptraipīja reliģisko grupu reputāciju un nelabvēlīgi ietekmēja cilvēku taisno ticību ortodoksālajām reliģijām. Tādējādi tam bija nopietna negatīva ietekme uz Amerikas tautu kopumā.

4. Reliģiskais haoss

1958. gadā izdotajā grāmatā "Kailais komunists" ir uzskaitīti 45 komunistu mērķi viņu misijā iznīcināt Amerikas Savienotās Valstis. Pārsteidzoši, ka lielākā daļa mērķu jau ir sasniegti. Saraksta 27. punkts skan: "Iefiltrēties baznīcās un aizstāt dievišķās atklāsmes reliģiju ar "sociālo" reliģiju. Diskreditēt Bībeli. …" [10]

Vairākus tūkstošus gadu reliģija ir bijusi svarīgs Rietumu pasaules stūrakmens, taču pēdējo paaudžu laikā komunisma rēgs šo svēto institūciju ir izkropļojis līdz nepazīšanai. Jo īpaši trīs ortodoksālās reliģijas – kristietība, katoļticība un jūdaisms (kopā sauktas par [dievišķās] atklāsmes reliģijām) – ir tikušas pārveidotas un nonākušas komunistiskā rēga kontrolē, tās ir zaudējušas savas funkcijas, kuras tām bija to sākotnējā formā. Jaunās konfesijas, kas izveidotas vai dēmoniski pārveidotas ar komunistiskajiem principiem un koncepcijām, ir kļuvušas par vēl tiešākām komunistiskās ideoloģijas sludinātājām.

Mūsdienu baznīcās daudzi bīskapi un priesteri sludina sagrozītu teoloģiju, vienlaikus pavedinot un stājoties sakaros ar saviem sekotājiem, kas izvēršas nepārtrauktā skandālu virknē. Daudzi ticīgie dodas uz baznīcu ieraduma dēļ vai pat kā uz izklaides un socializēšanās pasākumu, nevis no patiesas apņemšanās pilnveidot savu raksturu vai pietuvināties Dievam.

Reliģijas ir samaitātas no iekšienes. Rezultātā cilvēki zaudē ticību reliģijām, savu taisno ticību dievišķajam un beigās atsakās no tām. Ja cilvēks vairs netic, tad dievišķais viņu neaizsargās un galu galā cilvēce tiks iznīcināta.

2002. gadā laikraksts The Boston Globe publicēja vairākus rakstus par bērnu seksuālu izmantošanu, ko pastrādājuši katoļu priesteri. Izmeklēšanā atklājās, ka vairāku gadu desmitu laikā gandrīz 250 Bostonas priesteri ir ļaunprātīgi izmantojuši bērnus, un ka baznīca, cenšoties to noslēpt, ir pārcēlusi tos no vienas vietas uz citu, nevis informējusi par to policiju. Priesteri turpināja uzmākties bērniem arī viņu jaunajās vietās, tādējādi radot vēl vairāk jaunu upuru.

Šādi gadījumi drīz vien nāca gaismā visās Amerikas Savienotajās Valstīs un tika saņemtas līdzīgas ziņas arī no citām valstīm, kurās bija katoļi, tostarp Īrijas, Austrālijas utt. Citas reliģiskās grupas sāka publiski nosodīt Romas katoļu baznīcas morālo pagrimumu.

Galu galā sabiedrības spiediens piespieda pāvestu Jāni Pāvilu II sapulcināt kardinālus uz konferenci Vatikānā, lai apspriestu šos skandālus. Pēc tikšanās viņš paziņoja, ka baznīcas administratīvā struktūra tiks reformēta un no tās tiks izraidīti priesteri, kuri pastrādājuši dzimumnoziegumus. Līdz šim baznīca par šādiem pārkāpumiem kompensācijās ir izmaksājusi vairāk nekā 2 miljardus ASV dolāru.

Reliģijas morālais pagrimums ir izplatīts arī citās kristīgajās konfesijās un citās ticībās visā pasaulē. Ķīnā oficiālās reliģiskās grupas ir tendētas uz tādām pašām ļaunprātībām, kādas sastopamas visā partijvalstī. Mūki un daoistu priesteri ir pārvērtuši reliģiju par biznesu, nevaldāmi piesavinoties naudu no ticīgajiem, izmantojot viņu ticību budām un tradicionālajām ķīniešu dievībām. Maksa par reliģiskām ceremonijām un vīraka dedzināšanu var sasniegt desmitiem tūkstošu dolāru. Tempļi Ķīnā ir pārvērtušās par komercializētiem tūrisma objektiem, kur mūki saņem algas un budistu un daoistu klosteru priekšnieki rīkojas kā uzņēmumu vadītāji.

Ir uzcelts vēl vairāk baznīcu un tempļu, kas ārēji izskatās vēl krāšņāk, bet tajā pašā laikā taisnā ticība dieviem mazinās. Arvien mazāk paliek ticīgo, kas patiesi pilnveidojas. Daudzi tempļi un baznīcas ir kļuvušas par rēgu un ļauno garu pulcēšanās vietām.

Partijas atļautās piecas reliģijas Ķīnā ir pārveidotas par organizācijām, kuru mērķis ir izkropļot sākotnējās ticības un kalpot partijas ateistiskajai ideoloģijai. Budisms Ķīnā ir zaudējis savu garīgās pilnveidošanās kopienas būtību. Tajā ir pilns ar mūkiem-politiķiem, kuri slavē ĶKP un uzskata to par savu dievību.

Ķīnas Budistu asociācijas priekšsēdētāja vietnieks, atsaucoties uz Ķīnas Komunistiskās partijas 19. kongresa ziņojumu, sacīja: "19. kongresa ziņojums ir mūsdienu budistu svētie raksti, un es to esmu trīs reizes pārrakstījis ar roku." Viņš arī apgalvoja: "Ķīnas Komunistiskā partija ir mūsdienu Buda un Bodhisatva, un 19. kongresa ziņojums ir mūsdienu Ķīnas budistu svētie raksti, kas mirdz ticības komunistiskajai partijai spožajos staros." Citi mūki aicināja budistu ticīgos sekot priekšsēdētāja vietnieka piemēram un ar "dievbijīgu sirdi" pārrakstīt 19. kongresa ziņojumu, lai varētu piedzīvot apgaismību. [11]

Vairāk nekā tūkstoš gadus katoļu bīskapus visā pasaulē ir tieši iecēlis vai atzinis Vatikāns. Aptuveni 30 bīskapu Ķīnā, kurus iepriekš atzinis Vatikāns, nav atzinusi ĶKP. Līdzīgi arī Vatikāns un tam lojālie katoļi Ķīnā (īpaši pagrīdes ticīgie) nav atzinuši komunistiskās partijas ieceltos bīskapus. Tomēr, pakļaujoties ilgstošam un pastāvīgam ĶKP spiedienam un vilinājumiem, pāvests 2018. gadā atzina septiņus ĶKP ieceltus bīskapus, kurus Vatikāns iepriekš bija izslēdzis no baznīcas. Kritiķi uzskatīja, ka mēģinājums dalīt baznīcas varu ar totalitāru režīmu radīs bīstamu precedentu, kas varētu ietekmēt pārējo pasauli. Baznīca ir reliģiska kopiena [ticīgo sabiedrība], kuras uzdevums ir palīdzēt ticīgajiem paaugstināt savu morāli, tuvoties Dievam un galu galā atgriezties Debesīs. Kad cilvēku pasaulē tiek slēgti darījumi ar ļauno rēgu, kas sacēlies pret Dievu, kad ĶKP tiek ļauts izraudzīties un iecelt bīskapus un tādējādi uzņemties atbildību par desmitiem miljonu katoļu ticības jautājumiem Ķīnā, kā uz to raudzīsies Dievs? Kāda nākotne sagaida desmitiem miljonu Ķīnas katoļu?

Ķīnā komunisma rēgs pastrādāja tādu politisku neģēlību, kas iznīcināja tradicionālo kultūru un apspieda ticību ar masveida slepkavībām un teroru. ĶKP īstenoto ateistisko vajāšanu un tradīciju iznīcināšanas mērķis ir piespiedu kārtā saraut cilvēku saikni ar dievišķo, kas izraisījis Ķīnas morālo sabrukumu.

Rietumos un citās pasaules daļās maldināšana un iefiltrēšanās ir novedusi pie taisno reliģiju sagrozīšanas un demonizēšanas, tādējādi mulsinot un maldinot cilvēkus, liekot tiem atteikties no savas ortodoksālās ticības. Saceļoties pret dievišķo, komunisma rēgs darbojas kā velns, kas valda mūsu pasaulē. Ja cilvēce turpinās zaudēt savas zināšanas par dievišķo un saikni ar to, cilvēks arvien vairāk nonāks rēga varā, līdz viņam vairs nebūs cerību uz glābšanu.

Atsauces

1. Karl Marx, as quoted in Dimitry V. Pospielovsky, A History of Marxist-Leninist Atheism and Soviet Antireligious Policies: History of Soviet Atheism in Theory and Practice, and the Believer, Vol. 1 (London: Palgrave Macmillan, 1987), 80.

2. US Library of Congress, "Translation of Letter from Lenin," Revelations from the Russian Archives, piekļūts 2020. gada 17. aprīlī, https://www.loc.gov/exhibits/archives/trans-ae2bkhun.html.

3. Patriarch Alexy II as quoted in Nathaniel Davis, trans., A Long Walk to Church: A Contemporary History of Russian Orthodoxy (Oxford: Westview Press, 1994), 89.

4. Choekyi Gyaltsen, Tenth Panchen Lama, as quoted in Central Tibetan Administration: Department of Information and International Relations, From the Heart of the Panchen Lama (Dharamsala, India: Central Tibetan Administration, 2003 edition), piekļūts 2020. gada 17. aprīlī, http://tibet.net/wp-content/uploads/2015/04/FROM-THE-HEART-OF-THE-PANCHEN-LAMA-1998.pdf.

5. Tsering Woeser, Forbidden Memory: Tibet During the Cultural Revolution, Susan T. Chen, trans., Robert Barnett, ed. (Lincoln, NE: Potomac Books, April 2020)

6. US Congress, House, Committee on Un-American Activities. Investigation of Communist Activities in the New York City Area. 83rd Cong., 1st sess., July 8, 1953. https://archive.org/stream/investigationofcnyc0708unit/investigationofcnyc0708unit_djvu.txt.

7. Momchil Metodiev, Between Faith and Compromise: The Bulgarian Orthodox Church and the Communist State (1944–1989) (Sofia: Institute for Studies of the Recent Past/Ciela, 2010).

8. Christopher Andrew, "KGB Foreign Intelligence from Brezhnev to the Coup," in Wesley K. Wark, ed., Espionage: Past, Present, Future? (London: Routledge, 1994), 52.

9. Metodiev, "Between Faith."

10. W. Cleon Skousen, The Naked Communist (Salt Lake City: Ensign Publishing Co., 1958).

11. "Zhongguo Fojiao xiehui fuhuizhang: ‘Shijiu Da Baogao shi dangdai Fojing Wo yijing shouchao san bian’" 中國佛教協會副會長：十九大報告是當代佛經 我已手抄三遍 ["Chinese Buddhist Association Deputy Chairman: ‘The Chinese Communist Party’s 19th Congress Report Is the Contemporary Buddhist Scripture, I Have Hand-copied It Three Times’ / Ķīnas Budistu asociācijas priekšsēdētāja vietnieks: "Ķīnas komunistiskās partijas 19. kongresa ziņojums ir mūsdienu budistu svētie raksti, un es to esmu trīs reizes pārrakstījis ar roku."], Stand News, December 13, 2017. [ķīniešu valodā]

(turpinājums sekos)

Avots: https://www.epochtimes.com/gb/18/6/7/n10464261.htm