Kā komunisma rēgs valda mūsu pasaulē (8. nodaļa, 1. daļa)

Satura rādītājs

Ievads

1. Komunisms: cilvēces iznīcināšanas politika

a) Politikas un reliģijas konverģence komunistiskajos režīmos

b) Liberālisma un progresīvisma reliģiskais raksturs

c) Mūsdienu liberālisms un progresīvisms: komunisma varianti

2. Valdību nonākšana kreiso spēku kontrolē

3. Naids un cīņa: komunistiskās politikas nemainīgais kurss

Atsauces

***

Ievads

Līdz ar Aukstā kara beigām komunistiskā ideoloģija nenogrima vēsturē; pirms un pēc komunistisko režīmu sabrukuma Austrumeiropā ar diversiju palīdzību marksistiskās idejas tika izplatītas pa visu brīvo pasauli, un daudzās demokrātiski ievēlētās valdībās ir nostiprinājušās kreiso spēku grupas.

Virspusēji raugoties, šķiet, ka brīvā pasaule izprot komunisma nodarīto ļaunumu. Tomēr 170 gadu laikā kopš "Komunistiskās partijas manifesta" publicēšanas valdības visā pasaulē ir atklāti vai slēpti ietekmējusi marksisma teorija.

Lielākajai daļai cilvēku komunistiskā politika asociējas tikai ar tām valstīm, kurās valda komunistiskās partijas vai kurās tiek atklāti sekots marksistiskām ekonomiskām doktrīnām. Taču patiesībā Rietumu kreisā politika seko tai pašai cīņas filozofijai, kas ir "tradicionālo" Austrumu komunistisko režīmu pamatā. Un ja runājam par kreiso mērķu īstenošanu praksē, tad dažos aspektos brīvā pasaule ir pat pārspējusi pašpasludinātās komunistiskās valstis.

Pat tad, kad Amerika Aukstā kara laikā saskārās ar Padomju Savienības radītajiem draudiem, komunisma formas liberālisma, progresīvisma un sociālisma aizsegā ienāca gandrīz visos Rietumu sabiedrības uzskatu kopumos. Kreisais spārns ir spēcīgi nostiprinājies ASV politiskajā vidē un dominē daudzās Eiropas valstīs. Tādējādi komunisma rēgs, nepakļaujot Rietumu pasauli atklātai politiskai kontrolei ar kara vai vardarbīgas revolūcijas palīdzību, ir pārņēmis Rietumu valstu pārvaldi, veicinot sociālos nemierus, graujot tradicionālo morāli un virzot sociālistisku politiku. Tā mērķis ir nostādīt Rietumus uz dēmoniska ceļa, kas ved uz cilvēces iznīcināšanu.

Amerikas Savienotās Valstis vienmēr ir bijušas, un joprojām ir, spēcīgs brīvības un antikomunisma bastions. Ņemot vērā Amerikas nozīmīgo lomu starptautiskajā arēnā, ir ļoti svarīgi pievērst īpašu uzmanību komunisma ietekmei uz Amerikas politiku un valdību.

1. Komunisms: cilvēces iznīcināšanas politika

Tūkstošiem gadu galvenā politiskās varas institūcija bija monarhija, kas savas pilnvaras saņēma no Dieva. Debesis piešķīra valdniekam tā dievišķās karaļa tiesības. Imperatori un karaļi pildīja svēto starpnieka lomu starp cilvēku un Dievu.

Mūsdienās daudzas valstis vadās pēc demokrātijas principiem. Taču praksē demokrātija nav tieša tautas vara, bet drīzāk gan tautas ievēlētu pārstāvju vara. Prezidenta ievēlēšana ir demokrātiska procedūra. Prezidentam stājoties amatā, viņam tiek piešķirtas plašas pilnvaras politikā, ekonomikā, militārajā un starptautisko attiecību jomā utt.

Kopš Neatkarības deklarācijas pasludināšanas 1776. gadā un ASV Konstitūcijas izstrādāšanas nākamajā desmitgadē demokrātija ir bijusi cieši saistīta ar brīvību, labklājību un individuālajām tiesībām. Taču sabiedrības stabilitātes un harmonijas, kā arī cilvēktiesību un brīvības pamata stūrakmens ir sabiedrības morālās vērtības. Demokrātija pati par sevi nevar garantēt, ka tiks ievēlēti labi cilvēki. Tā kā sabiedrības vispārējais morāles standarts krītas arvien zemāk, uzvarēt var tie kandidāti, kas specializējušies tukšās vai provokatīvās runās, vai tie, kas ir tendēti uz protekcionismu. Ja demokrātiskā sabiedrībā netiek nodrošināta dievišķo morāles normu ievērošana, tai tiks nodarīts milzu kaitējums. Vēlētāju pārstāvniecības priekšrocības izzūd, un to vietā stājas pūļa politika, kas noved sabiedrību pie haosa un sadrumstalotības.

a) Politikas un reliģijas konverģence komunistiskajos režīmos

Komunistiskā ideoloģija darbojas kā kults. Tā piespiež savus sekotājus pieņemt tās ļauno cīņas filozofiju, pakļauties tās politiskajām programmām un nodot savu sirdsapziņu, pildot revolucionārās kustības vai partijas norādījumus. Komunistiskie režīmi ar visnežēlīgākajām metodēm vajā reliģiju un garīgās mācības, jo šo režīmu mērķis ir iznīcināt dievišķo un aizstāt tradicionālo ticību ar savu ateistisko reliģiju.

Austrumu komunistiskos režīmus, īpaši Ķīnas Komunistiskās partijas (ĶKP) režīmu, bieži vien kļūdaini dēvē par sena despotisma mūsdienīgu formu. Daudzi uzskata, ka ĶKP ir turpinājusi imperiālo sistēmu. Tomēr tradicionālie ķīniešu monarhi nepretendēja būt par morālo vērtību noteicējiem. Tā vietā viņi uzskatīja, ka jācenšas sevi apvaldīt, lai atbilstu morāles standartiem, ko noteikuši Dievi vai Debesis. Savukārt ĶKP, gluži otrādi, ir monopolizējusi pašu morāles jēdzienu. Neatkarīgi no tā, cik daudz ļaundarību tā pastrādā, ĶKP joprojām uzstāj, ka tā ir "izcila, lieliska un pareiza".

Morāles standartus ir noteikuši Dievi, nevis cilvēki. Labā un ļaunā mēraukla izriet no Dieva baušļiem, nevis no kādas politiskās partijas ideoloģiskajām pretenzijām. Ja tiks monopolizētas tiesības noteikt morāles standartus, tas neizbēgami novedīs pie baznīcas un valsts sajaukšanās, kas, tāpat kā ĶKP un citu komunistisko partiju gadījumā, izpaudīsies kā tipiskas ļaunprātīga kulta iezīmes.

Komunistiskā partija atzīst Marksu par savu garīgo "kungu" un pieņem marksismu kā universālu patiesību. Komunisma apsolītā paradīze zemes virsū vilina tā sekotājus ziedot tam savu dzīvību. Tā kultam līdzīgās iezīmes ietver, bet neaprobežojas, ar sekojošo: doktrīnas radīšana; opozīcijas sagraušana; līdera pielūgšana; sevis uzskatīšana par vienīgo taisnības [un patiesības] nesēju; smadzeņu skalošana un domu kontrole; stingras organizācijas, kurā var iestāties, bet no kuras nevar izstāties, vadīšana; kūdīšana uz vardarbību un asinsizliešanu; kā arī mudināšana labprātīgi doties nāvē savas pārliecības dēļ.

Tādiem komunistu līderiem kā Vladimirs Ļeņins, Josifs Staļins, Mao Dzeduns un Kims Irsens visiem bija raksturīgs personības kults. Savās valstīs viņi bija komunistiskā kulta "pāvesti" ar neapstrīdamu varu noteikt, kas ir pareizi, un kas nepareizi. Vienalga, vai viņi slepkavoja vai meloja, viņiem vienmēr bija taisnība, un tas tika pamatots, paskaidrojot, ka viss tiek darīts augstāku mērķu vārdā, vai ka viņi iesaistījušies spēlē ar tālejošu mērķi. Šo valstu pilsoņi bija spiesti atteikties no savas izpratnes par to, kas ir labs. Būdami spiesti melot vai partijas vadībā pastrādāt ļaundarības, cilvēki guva psiholoģiskas un garīgas traumas.

Tradicionālās ortodoksālās reliģijas māca cilvēkiem būt labiem, bet komunisma kults, kas balstīts uz naidu, ieņem pilnīgi pretēju pozīciju. Lai gan partija runā arī par mīlestību, tās sludinātā "mīlestība" ir balstīta uz naidu. Piemēram, proletārieši ir spējīgi uz šķirisko solidaritāti, jo viņiem ir kopīgs ienaidnieks – kapitālisti. Mūsdienu Ķīnā veids, kā izrādīt patriotismu (ķīniešu valodā burtiski "mīlestība pret valsti") ir ienīst citas valstis – ienīst Ameriku, ienīst Franciju, ienīst Japānu, ienīst Koreju, ienīst Taivānu un ienīst aizjūras ķīniešus, kas kritizē ĶKP.

b) Liberālisma un progresīvisma reliģiskais raksturs

Liberālisms un progresīvisms mūsdienu Rietumos ir kļuvuši par "politkorektuma" standartu. Patiesībā tie ir attīstījušies jau tiktāl, ka kļuvuši par laicīgu reliģiju. Rietumos kreisie dažādos laikos ir lietojuši dažādus apzīmējumus, reizēm dēvējot sevi par "liberāļiem", reizēm – par "progresīvajiem". Liberālisma un progresīvisma piekritēji aizstāv "progresu" kā absolūtu morālu labumu un uzbrūk jebkuram citādam viedoklim kā ķecerībai. Līdzīgi kā komunisms, ateisms, evolūcija un scientisms (zinātnes lomas absolutizācija kultūras sistēmā) arī liberālisms un progresīvisms ticību Dievam aizstāj ar cilvēcisko saprātu, par dievu uzskatot pašu cilvēku. Tiem ir tādi paši ienaidnieki kā komunismam, un sociālajās problēmās viņi vaino šķietamo netaisnību vai trūkumus kapitālistiskajā sistēmā, kuru viņi vēlas sagraut vai gāzt. Radikālo liberāļu un progresīvistu metodes ir līdzīgas komunistisko revolucionāru metodēm. Viņi savu mērķi uzskata par tik svarīgu, ka tā sasniegšanai visi līdzekļi ir atļauti.

Liberālisma un progresīvisma kvazireliģiskās iezīmes nav atdalāmas no teorijām, no kurām tās radušās. Straujais zinātnes progress kopš 18. gadsimta ievērojami stiprināja cilvēces pārliecību par savām spējām un veicināja progresīvās intelektuālās tendences. Franču filozofs, marķīzs de Kondorsē, progresīvās domāšanas pionieris, savā darbā "Cilvēka prāta attīstības vēsturiskās ainas skice" norādīja, ka saprāts vedina cilvēkus doties pa laimes un tikumības vai labestības ceļu. Pēc tam progresīvisms kļuva agresīvāks un sāka virzīt saprātu uz pielūgsmes altāra pusi.

Progresīvā domāšana ļauj raudzīties uz saprātu, sirdsapziņu un Radītāju kā atsevišķiem objektiem, veicinot uzskatu, ka cilvēkiem nav nepieciešama Radītāja pestīšana, un viņi paši ar savas racionālās domāšanas un sirdsapziņas palīdzību var atbrīvoties no alkatības, bailēm, skaudības u. tml. ļaunumiem. Šādi raugoties, cilvēki var atteikties no dievišķā un paši radīt paradīzi zemes virsū. Progresīvisma augstprātība skaidri redzama 19. gadsimta franču politiķa un mākslas kritiķa Žila Antuāna Kastaņjarī paziņojumā: "Blakus dievišķajam dārzam, no kura esmu izraidīts, es uzcelšu jaunu Ēdeni. ... Pie tās ieejas es nostādīšu Progresu… un ielikšu tā rokā liesmojošu zobenu, un viņš sacīs Dievam: "Tev nebūs šeit ienākt." [1]

Šādu domu pārņemti ļaudis lolo ilūziju par spēju kontrolēt cilvēces likteni un manipulēt ar tās nākotni, proti, ka cilvēce var spēlēt Dieva lomu, lai radītu utopiju – "paradīzi zemes virsū". Tāda ir komunisma pamatideja. Cīņa par šīs tā sauktās paradīzes sasniegšanu ir nesusi asiņu plūdus un neaprakstāmas ciešanas.

c) Mūsdienu liberālisms un progresīvisms: komunisma varianti

Sacelšanās pret klasisko liberālismu

Klasiskais liberālisms, balstoties uz filozofiju par indivīda dabiskajām tiesībām, iestājās par konstitucionāliem ierobežojumiem karaļa vai valdības varai, lai aizsargātu personas brīvību. Indivīda tiesības un pašcieņa ir Dieva piešķirtas, savukārt valdību ir izveidojuši pilsoņi, un tai ir stingri noteikts pienākums aizsargāt savu tautu. Baznīcas atdalīšana no valsts tika īstenota, lai nodrošinātos pret to, ka valdība cenšas ietekmēt pilsoņu domas un uzskatus.

Mūsdienu liberālisms nav nekas cits kā klasiskā liberālisma nodevība "brīvības" vārdā, ko izraisījusi komunistu infiltrācija. No vienas puses, tajā uzsvars tiek likts uz absolūtu individuālismu, tas ir, neierobežotu izdabāšanu vēlmēm un morāles normu neievērošanu. No otras puses, uzsvars tiek likts uz rezultātu vienlīdzību, nevis uz iespēju vienlīdzību.

Piemēram, apspriežot finanšu līdzekļu sadali, mūsdienu liberāļi pievērš uzmanību tikai saņēmēju vajadzībām, neņemot vērā nodokļu maksātāju tiesības. Runājot par politiku, kas izstrādāta, lai novērstu diskrimināciju, tā koncentrējas tikai uz tiem, kam vēsturiski ir nodarīts pāri, un ignorē cilvēkus, kuri šīs politikas dēļ kļūst par upuriem. Likumdošanā tie liek šķēršļus nepieciešamībai sodīt noziedzniekus iedomātu mērķu vārdā – lai it kā aizsargātu no notiesāšanas nevainīgos, vai aizstāvētu maznodrošinātos, kas, iespējams, kļuvuši par apspiešanas upuriem. Izglītībā viņi ignorē talantīgo studentu potenciālu, aizbildinoties ar atbalstu un palīdzību tiem, kam sekmes ir vājas, un tiem, kas nāk no trūcīgām ģimenēm. Viņi aizbildinās ar vārda brīvību, lai atceltu ierobežojumus nepiedienīgu vai pornogrāfisku materiālu publicēšanai.

Mūsdienās liberālisma fokuss gluži nemanāmi novirzījies no brīvības aizstāvēšanas uz vienlīdzības veicināšanu. Tomēr viņi nevēlas to dēvēt par "egalitārismu" (utopiska nostādne, ka visiem sabiedrības locekļiem vajadzētu būt vienlīdzīgiem), jo tādējādi to uzreiz varētu uzskatīt par komunisma paveidu.

Džons Loks, kurš pazīstams kā liberālisma tēvs, savus uzskatus par reliģisko iecietību, kā arī baznīcas un valsts nodalīšanu, pauda savā "Vēstulē par iecietību". Galvenais iecietības aspekts Loka izpratnē ir tas, ka valstij, kurai pieder vara piespiest, ir jārespektē un jāpacieš indivīda personīgie uzskati. Tas, vai cilvēka ticība tam, ka pastāv ceļš uz Debesīm, ir pareiza vai nepareiza – tas lai paliek Dieva ziņā. Cilvēka dvēselei jāpaliek viņa paša kontrolē; valstij nevajadzētu izmantot savu varu, lai uzspiestu ticību vai neticību.

Iecietība, ko atbalsta klasiskais liberālisms, patiešām ir tikums, kas pelnījis, lai to popularizētu. Taču komunisms ir piesavinājies "iecietību", lai ar tās palīdzību pavērtu ceļu uz morālo degradāciju. Mūsdienu liberālisms atstāj novārtā iecietības patieso mērķi, pārvēršot to par novērtējuma trūkumu. Tas ieviesa politisko jēdzienu "vērtējošu spriedumu neizdarīšana" [value-free], kas patiesībā nozīmēja morālās orientācijas zaudēšanu, sajaucot labo ar slikto un tikumību ar ļaunumu. Ar šo pievilcīgo frāzi tiek atvērti vārti dēmonisku koncepciju invāzijai, kas brīvības aizsegā uzspiež pret morāli un tradīcijām vērstas idejas.

Piemēram, tagad ar toleranci bieži saprot pārmērīgu LGBT kustības aizstāvību, kas ir tipiska koncepcijas "vērtējošu spriedumu neizdarīšana" izpausme. Ikviens, kurš iestājas pret LGBT dzīvesveida popularizēšanu, riskē tikt pakļauts uzbrukumiem, kas tiek attaisnoti ar vēlmi aizstāvēt personas brīvību un vienlīdzību, ka arī cīnīties pret minoritāšu grupu diskrimināciju.

Progresīvisma būtība: morālais relatīvisms

Vadoties pēc cilvēces tradicionālajām vērtībām, ir normāli izmantot savu intelektu, lai uzlabotu dzīves apstākļus, vairotu materiālo labklājību un tiektos pretī jaunām virsotnēm kultūras jomā. Amerikas vēstures "progresīvajā laikmetā" – no 19. gadsimta beigām līdz 20. gadsimta sākumam – valdības reformas koriģēja dažādas korumpētas prakses, kas bija radušās ekonomiskās un sabiedrības attīstības procesā. Taču pēc tam, kad komunisti iefiltrējās Amerikas Savienotajās Valstīs, viņi piesavinājās tādus terminus kā "progress" un "progresīvisms", saindējot tos ar savu kaitīgo ideoloģiju. Bija tikai loģiski, ka komunisms piesavinājās progresīvismu, lai gan lielākajai daļai cilvēku par to nebija ne jausmas. Mūsdienu progresīvisms ir Darvina evolūcijas teoriju tiešs pielietojums sociālajās zinātnēs, kā rezultātā "progresa" vārdā tiek nepārtraukti izmainīti un izkropļoti tradicionālās morāles principi. Arī šodien, augstu vicinot progresa karogu, komunisms turpina atklāti maldināt.

Šīs progresīvās revolūcijas laikā ateisti uzskatīja tradicionālo morāli par šķērsli progresam un pieprasīja pārvērtēt visas morāles normas. Viņi noliedza absolūtu morāles standartu esamību un izmantoja sabiedrību, kultūru, vēsturi un mūsdienu apstākļus, lai izveidotu savu relatīvas morāles sistēmu.

Morālais relatīvisms ir vadošais marksistiskās ideoloģijas aspekts. Saskaņā ar to viss, kas atbilst proletariāta (būtībā marksistiskās valdošās šķiras) interesēm, ir morāls, bet viss, kas tam neatbilst, ir amorāls. Morāle netiek izmantota, lai ierobežotu proletariāta darbības, to izmanto kā proletariāta diktatūras ieroci cīņā pret tās ienaidniekiem. Pārī ar progresīvo kustību šis morālais relatīvisms ietekmē politiku, izglītību, kultūru un citas Rietumu sabiedrības jomas.

Nav nekas slikts, ja cilvēki tiecas pēc laimes un progresa, bet, kad daži "ismi" sāk izspiest tradicionālās morālās vērtības un uzskatus, tie kļūst par instrumentiem, ar kuru palīdzību komunisma rēgs ved cilvēkus pretī deģenerācijai un iznīcībai.

2. Valdību nonākšana kreiso spēku kontrolē

"Komunistiskās partijas manifestā" Markss un Engelss uzskaita desmit metodes, kā iznīcināt godīgu apmaiņu un indivīda tiesības, ko viņi dēvē par kapitālismu. Daudzas no šīm metodēm jau tiek pielietotas praksē, lai ASV un citas valstis pakāpeniski novirzītu uz kreiso pusi un galu galā iedibinātu komunistu politisko kontroli, piemēram, ieviešot "augstu progresīvo vai diferencēto ienākumu nodokli" un "kredītu koncentrēšanu valsts rokās, izmantojot nacionālo banku ar valsts kapitālu un ekskluzīvu monopolu". Virspusēji šķiet, ka komunisti atbalsta dažas pozitīvas lietas, piemēram, bērnu darba aizliegšanu rūpnīcās un bezmaksas valsts izglītības sistēmas izveidi, tomēr viņu mērķis nav nodrošināt tautas labklājību, bet gan sagrābt un saglabāt politisko varu. Marks un Engelss raksta:

"Strādnieku revolūcijā pirmais solis ir pacelt proletariātu par valdošu šķiru, iekarot demokrātiju.

Proletariāts izmantos savu politisko pārākumu, lai pakāpeniski atņemtu buržuāzijai visu tās kapitālu, centralizētu visus ražošanas instrumentus valsts, t.i., proletariāta, kas organizēts kā valdošā šķira, rokās; un pēc iespējas ātrāk palielinātu kopējos ražošanas spēkus.

Protams, sākumā to var panākt tikai despotiski uzbrūkot īpašumtiesībām un iejaucoties buržuāziskās ražošanas apstākļos; tādēļ ar pasākumiem, kas šķiet ekonomiski nepietiekami un neattaisnoti, bet kas savas virzības gaitā pārspēj paši sevi, nepieciešams turpināt iejaukties vecajā sociālajā kārtībā, turklāt tie nepieciešami kā līdzeklis, ar kura palīdzību pilnībā mainīt ražošanas modeli." [2]

Lai kontrolētu varas sviras un ieviestu sociālismu, Amerikā kreisie veltījuši Marksa "cīņai par demokrātiju" gadu desmitus. Tādējādi, lai gan 20. gadsimtā atklāta komunistu ietekme Amerikas Savienotajās Valstīs bija salīdzinoši neliela, kopš tā laika situācija ir radikāli mainījusies.

2016. un 2020. gada ASV vēlēšanās atklāti sociālistisks kandidāts bija pietuvojies prezidenta amatam rokas stiepiena attālumā. Uz sociālismu, kas komunistu terminoloģijā ir komunisma "sākotnējā stadija", lielākā daļa amerikāņu savulaik raudzījās ar nicinājumu. Tolaik pats kandidāts no sociālistu partijas teica, ka, viņaprāt, ir daudz cilvēku, kuri pārāk satraucas, dzirdot vārdu "sociālists".

Tomēr 21. gadsimta otrajā desmitgadē veiktās aptaujas liecina, ka aptuveni pusei no mileniāļu paaudzes (no 1980. līdz 1996. gadam dzimušie) ir pozitīvs viedoklis par sociālismu. 2018. gadā veiktā Gallup aptauja liecina, ka 57 % demokrātu ir pozitīvs viedoklis par sociālismu. [3] Tas turpina tendenci, kas izriet no "Pjū pētījumu centra" 2011. gadā veiktās aptaujas, kura liecināja, ka 49 % ASV pieaugušo, kas jaunāki par 30 gadiem, pozitīvi uztvēra sociālismu, bet 46 % pozitīvi vērtēja kapitālismu. [4]

Ilūzijas, ko daudzi rietumnieki šodien lolo attiecībā uz sociālismu, atspoguļo to daudzo, viegli ietekmējamo, jauniešu pieredzi, kuri pagājušajā gadsimtā Padomju Savienībā, Ķīnā un citur pieņēma komunismu. Jaunajai paaudzei trūkst dziļākas izpratnes par savu vēsturi, kultūru un tradīcijām. Viņi nekādi nepretojas sociālismam, kas viņiem šķiet maigs un humāns. Lielais 20. gadsimta komunistiskais apmāns atkārtojas 21. gadsimtā.

Marksa aksioma "No katra pēc viņa spējām, katram pēc viņa vajadzībām" ir diezgan efektīva, lai apmuļķotu jauniešus, kuri fantazē par dzīvi dāsnā sociālisma labklājībā, kā tas redzams dažādās Eiropas valstīs. Tomēr šo valstu sociālā nodrošinājuma sistēmas ir radījušas daudzas sociālas problēmas. Kā teica amerikāņu ekonomists Miltons Frīdmans: "Sabiedrībā, kurā vienlīdzība – rezultātu vienlīdzības nozīmē – ir svarīgāka par brīvību, nebūs ne vienlīdzības, ne brīvības. ... No otras puses, sabiedrībā, kurā pirmajā vietā ir brīvība, kā papildu ieguvums būs gan lielāka brīvība, gan lielāka vienlīdzība." [5]

Augstas labklājības sociālisms veicina nepārtrauktu valdības [pilnvaru] paplašināšanos un mudina cilvēkus atteikties no savām brīvībām. Tas ir svarīgs solis rēga ieplānotajā cilvēces paverdzināšanā. Kad kādu dienu visas vai lielākā daļa valstu pāries uz sociālismu, būs nepieciešami vairs tikai daži vienkārši soļi, lai pašreizējais Ziemeļvalstu sociālais modelis vienā mirklī demokrātiju nomainītu ar totalitārismu. Tiklīdz sociālisma sākotnējā stadija būs pabeigta, politiskie līderi nekavējoties ieviesīs komunismu. Tiks likvidēts privātīpašums, un demokrātiskais process apstāsies. Labklājības valsts pārvērtīsies tirānijas jūgā.

Lai iekļūtu ASV politiskajā apritē, komunistiem ir jāinfiltrējas vienā vai abās lielākajās partijās un jāizmanto tās, lai iegūtu kontroli pār balsojumiem Kongresā. Tanī pat laikā komunistu kandidātiem jāieņem vadošie amati valdībā un tiesās. Komunismam ievērojamā mērā ir izdevies sagraut ASV politiku. Lai nodrošinātu stabilu vēlētāju skaitu, ASV kreisās partijas ir veicinājušas naidīgumu starp grupām ar zemiem un augstiem ienākumiem, vienlaikus piesaistot arvien vairāk imigrantu un "neaizsargāto" grupu, piemēram, LGBT kopienu, sievietes, minoritātes u.c.

Labi zināms miljardieris, kurš vienmēr ir atbalstījis kreisā spārna aktivitātes, ir ievērojami finansējis kreisos politiķus, kas kandidē uz ASV prezidenta amatu un citiem svarīgiem amatiem visā valstī. Starp viņiem ir bijuši valsts sekretāri, kuri daudzos štatos ir atbildīgi par vēlēšanu lietām un kuriem ir izšķiroša loma strīdu risināšanā. Miljardieris ir sniedzis lielu atbalstu šo amatu kandidātu atbalsta kampaņām. [6]

Pat tad, kad nelegālie imigranti izdara noziegumus ASV teritorijā, kreisi noskaņotās institūcijas piever acis un ierīko tiem patvēruma vietas, lai pasargātu viņus no valsts varas iestādēm un palīdzētu izvairīties no soda. Turklāt kreisās partijas ir cīnījušās arī par nelegālo imigrantu balsstiesībām. Protams, motīvs ne vienmēr ir vēlme palīdzēt nelegālajiem imigrantiem vai iedzīvotājiem kopumā, bet gan stiprināt kreiso vēlētāju bāzi. 2017. gada 12. septembrī pilsētā netālu no Vašingtonas tika pieņemts likumprojekts, kas piešķir tiesības piedalīties vietējās vēlēšanās nepilsoņiem, tostarp zaļo karšu īpašniekiem, pagaidu rezidentiem ar studentu un darba vīzām un pat tiem, kuriem nav dokumentu par legālu imigrācijas statusu. Ņemot vērā šī likumprojekta iespējamo ietekmi uz vēlēšanu sistēmu citās valsts daļās, tas piesaistīja plašu plašsaziņas līdzekļu uzmanību. [7]

44. ASV prezidenta administrācijā komunisti un sociālisti bija iefiltrējušies visai pamatīgi. Daudzas grupas, kas atbalstīja šo prezidentu, bija nepārprotami saistītas ar sociālistu organizācijām. Pats prezidents izdeva izpildrīkojumu par amnestiju gandrīz vienam miljonam nelegālo imigrantu pēc tam, kad Kongresā netika pieņemts atbilstošais tiesību akts par amnestiju. Šis bijušais prezidents ir paramarksista Saula Alinska sekotājs. Pēc ievēlēšanas viņš savu padomnieku amatos iecēla pārstāvjus no galēji kreisajām ideju laboratorijām un ieviesa universālu veselības aprūpes sistēmu, kas paredzēja iekasēt sodus no tiem, kas atteicās tajā reģistrēties. Viņš virzīja kreiso mērķus, pārtraucot īstenot federālos likumus cīņai pret marihuānu, atbalstot geju laulību legalizāciju, atļaujot transseksuāļiem dienēt armijā utt. Viņa administrācija 2016. gadā izdeva rīkojumu valsts skolām atļaut skolēniem, kuri sevi identificē kā transpersonas, ieiet viņu izvēlētā dzimuma tualetēs neatkarīgi no viņu fiziskā dzimuma – citiem vārdiem sakot, zēni un vīrieši varēja iekļūt meiteņu tualetēs, vienkārši identificējot sevi kā sievieti, un otrādi. Skolām tika paziņots, ka, atsakoties īstenot šo likumprojektu, tās zaudēs federālo finansējumu. Par atbildi 13 štatu koalīcija iesniedza tiesā prasību pret federālo valdību, argumentējot, ka direktīva ir pretrunā ar Konstitūciju.

3. Naids un cīņa: komunistiskās politikas nemainīgais kurss

Komunistu politikas pamatā ir cīņa un naids. Cilvēku noskaņošana vienam pret otru, sējot naidu un nesaskaņas, ir galvenais līdzeklis, ar kura palīdzību komunisms grauj sabiedrību, samaitā tās morāli un sagrābj politisko varu, lai ieviestu savu diktatūru.

1926. gadā Mao savā rakstā "Ķīnas sabiedrības šķiru analīze" rakstīja: "Kas ir mūsu ienaidnieki? Kas ir mūsu draugi? Revolūcijai šis jautājums ir pirmajā vietā." Komunistiskā partija patvaļīgi rada šķiru jēdzienus tur, kur iepriekš tādi nepastāvēja, un tad kūda šīs patvaļīgi sadalītās grupas cīnīties citai pret citu. Tas ir maģisks ierocis, ko komunisti izmanto, lai iegūtu varu. [8] Lai virzītos uz savu mērķi, komunistiskā partija izraugās un pārspīlē atsevišķas problēmas, kas patiesībā izriet no morālo vērtību pagrimuma. Tad tā apgalvo, ka šo problēmu galvenais cēlonis nav vis morālā degradācija, bet gan sociālās struktūras nepilnības. Tā izceļ atsevišķas šķiras kā "apspiedējus" un kūda tautu uz cīņu pret šīm šķirām, pasniedzot to kā risinājumu sabiedrības nelaimēm.

Komunistiskās politikas naids un cīņa neaprobežojas tikai ar strādnieku un kapitālistu pretnostatīšanu. Kubas komunistu līderis Fidels Kastro apgalvoja, ka Kubas tautas ienaidnieks ir bijušā prezidenta Fulgencio Batistas un viņa atbalstītāju korupcija, un ka lielo plantāciju īpašnieki it kā apspiež darbaļaudis, kas arī ir visas nevienlīdzības un netaisnības avots. Komunistiskā partija sola, ka, gāžot tā sauktos apspiedējus, iespējams izveidot vispārējas vienlīdzības utopiju. Kastro un viņa revolucionārie līdzgaitnieki izmantoja šo solījumu, lai sagrābtu varu Kubā.

Ķīnā Mao novatorisms bija apsolīt zemniekiem īpašumtiesības uz zemi, ko viņi apstrādā, strādniekiem īpašumtiesības uz rūpnīcām, kurās viņi strādāja, bet intelektuāļiem brīvību, mieru un demokrātiju. Tā rezultātā zemnieki nostājās pret muižniekiem, strādnieki pret kapitālistiem un intelektuāļi pret valdību, dodot iespēju Ķīnas komunistiskajai partijai sagrābt varu.

Alžīrijā komunistu līderis Ahmeds Ben Bella uzkurināja naidu starp dažādām reliģijām un etniskajām grupām: musulmaņi pret kristiešiem un arābi pret frančiem. Šāda rīcība Ben Bellam kalpoja par tramplīnu komunistu varas nodrošināšanai.

Amerikas Savienoto Valstu dibinātāji veidoja valsti, pamatojoties uz Konstitūcijā izklāstītajiem principiem. Ģimene, baznīca un kopiena izveidoja spēcīgas saites visā amerikāņu sabiedrībā, kuras labklājība aizvien vairāk pieauga 19. un 20. gadsimtā. Amerikāņu sapņa īstenošanās dzīvē mazināja sociālo šķiru jēdzienu nozīmi cilvēku prātos un parastā šķiru cīņas izvēršanas stratēģija Amerikas Savienotajās Valstīs kļuva neiespējama.

Komunisms, savukārt, izmantoja visas iespējas, lai veicinātu šķelšanos. Arodbiedrības tiek izmantotas, lai saasinātu konfliktus starp darbiniekiem un darba devējiem. Rasu atšķirības tiek izmantotas, lai pastiprinātu cīņu starp dažādām grupām. Tiek veicināta kustība par sieviešu tiesībām, lai kurinātu cīņu pret tradicionālo sociālo kārtību. Izmantojot LGBT kustību, sabiedrībā tiek radīta šķelšanās jautājumā par seksuālo orientāciju. Tas šķeļ dažādu reliģiju ticīgos un izmantojot "kultūras daudzveidību", noliedz tradicionālo Rietumu kultūru un tās kultūrvēsturisko mantojumu. Tiek radīta šķelšanās starp dažādu tautību cilvēkiem, iestājoties par nelegālo imigrantu "tiesībām" un radot konfliktus starp ārzemniekiem un pilsoņiem. Tas nostāda nelegālos imigrantus un sabiedrību pret tiesībsargājošo iestāžu darbiniekiem.

Sabiedrībai kļūstot arvien sadrumstalotākai, viens vienīgs kļūdains solis var izraisīt cīņu. Ļaužu sirdīs ir iesētas naida sēklas, un tieši tas arī ir komunisma briesmīgais mērķis. Plaši tiek citēti Ļeņina vārdi: "Mēs varam un mums ir jāraksta valodā, kas masās sēj naidu, riebumu, nicinājumu un tamlīdzīgi pret tiem, kas mums nepiekrīt." [9] Rietumos tiek pielietota politiskā taktika – visa veida "sociālā taisnīguma" jautājumu izmantošana, lai kūdītu uz naidu un saasinātu sociālos konfliktus.

1931. gada "Skotsboro puišu" lietā deviņi melnādainie puiši tika apsūdzēti divu balto sieviešu izvarošanā, kas izraisīja nopietnas rasu nesaskaņas visā valstī. ASV Komunistiskā partija (ASVKP) sāka aktīvi darboties, izmantojot šo incidentu, lai piesaistītu sev daudzus jaunus sekotājus, tostarp Frenku Maršalu Deivisu, kurš vēlāk kļuva par 44. prezidenta padomdevēju. Amerikas komunistu mērķis, izmantojot "Skotsboro puišu" lietu, bija ne tikai palielināt melnādaino iedzīvotāju un progresīvo "sociālā taisnīguma" aktīvistu dalību partijā, bet arī nomelnot Ameriku kā valsti, kurā valda nevienlīdzība un rasu diskriminācija. Apgalvojot, ka tieši tādi apstākļi ir visā valstī, viņi popularizēja komunismu un kreiso ideoloģiju kā vienīgo līdzekli, kas amerikāņus atbrīvotu no šīs, it kā patoloģiskās un ļaunās, sistēmas.

1935. gadā Ņujorkas Hārlemas rajona melnādaino kopienās izcēlās nemieri pēc tam, kad izplatījās baumas, ka kāds melnādains pusaudzis, kurš pieķerts zādzībās veikalā, ir piekauts līdz nāvei. (Patiesībā puertorikāņu pusaudzis bija sakodis veikala pārdevēju, bet pats nemaz nebija cietis.) "ASVKP izmantoja šo iespēju un organizēja protestus," atzīst bijušais partijas biedrs Leonards Patersons, kuram tolaik bija sava loma šajā incidentā. Patersons aprakstīja, kā komunisti tika speciāli apmācīti ļeņiniskajā taktikā, lai izraisītu un uzkurinātu konfliktus, piemēram, pārvēršot protestus vardarbīgos nemieros un ielu cīņās, kā arī apzināti izraisot konfliktus tur, kur to nebija. [10]

Mūsdienu Amerikā komunistu grupas ir bijušas iesaistītas gandrīz visos lielajos sociālajos konfliktos vai nemieros. 1991. gadā plašsaziņas līdzekļos tika demonstrēti kadri, kuros redzams, kā pēc pakaļdzīšanās lielā ātrumā, baltie policisti piekauj Losandželosas melnādaino iedzīvotāju Rodniju Kingu. No šī plaši izplatītā un daudzkārt demonstrētā videomateriāla bija izgrieztas pirmās 15 sekundes, kurās redzams, kā iepriekš sodītais un nosacīti atbrīvotais Kings pretojas arestam un uzvedas visai kareivīgi, lai gan viņa līdzbraucēji bija gatavi pakļauties policijas prasībām. Četri incidentā iesaistītie policisti galu galā tika attaisnoti apsūdzībās krimināllietās. Pēc sprieduma pasludināšanas, kad protestētāju pūlis pie Losandželosas policijas departamenta galvenās mītnes jau grasījās izklīst, kāds atgadījums viņus pēkšņi pamudināja uz nekārtībām. Kāds ietrieca reklāmas stenda metāla plāksni garām braucošās automašīnas aizmugurē, un protests ātri vien pārauga nekontrolējamā vardarbībā ar dedzināšanu, demolēšanu un laupīšanu. [11]

Uz jautājumu par komunistu līdzdalību incidentā, Losandželosas apgabala šerifs Šērmans Bloks atbildēja, ka nav ne mazāko šaubu par to, ka Revolucionārā komunistiskā partija (RKP) ir bijusi iesaistīta nekārtību izraisīšanā, laupīšanā un dedzināšanā. Pasākumu laikā visās ielās un studentu pilsētiņās varēja atrast skrejlapas, ko izplatīja dažādas komunistu grupas, piemēram, RKP, Sociālistiskā strādnieku partija (SSP), Progresīvā darba partija (PDP) un ASVKP. Vienā no PDP izplatītajām skrejlapām skanēja aicinājums: "Atriebieties par Kinga notiesāšanu! … Visiem policistiem-rasistiem ir jāsaņem atmaksa! ... Pagrieziet stobrus uz otru pusi! Karavīri, apvienojieties ar strādniekiem!" Kā pastāstīja Losandželosas policijas departamenta policists, šādas skrejlapas cilvēkiem tika dalītas jau pirms sprieduma pasludināšanas. [12]

Neatkarīgi no tā, kā mūsdienās Rietumu sabiedrībā sevi dēvē organizācijas, kas provocē uz nemieriem un vardarbību – "Nedalāmie", "Antifašisti" (Antifa), "Nost ar patriarhātu!", "Melno dzīvības ir svarīgas" vai "Atteikties no fašisma", tās visas ir komunistiskas grupas vai komunistisko ideju piekritējas. Vardarbīgo Antifa grupu veido dažādu komunistisku uzskatu cilvēki, piemēram, anarhisti, sociālisti, liberāļi, sociāldemokrāti un tamlīdzīgi. "Atteikties no fašisma" ir radikāla grupa, ko dibinājuši kreisi noskaņoti aktīvisti, tostarp no ASV Revolucionārās komunistiskās partijas. Šī grupa stāvēja aiz daudziem plaša mēroga protestiem, kuru mērķis bija atcelt 2016. gada ASV prezidenta vēlēšanu rezultātus.

Piesedzoties ar vārda brīvību, šīs grupas neatlaidīgi strādā, lai izraisītu konfliktus Rietumu sabiedrībā. Lai saprastu viņu patieso mērķi, pietiek tikai ieskatīties 1943. gada vadlīnijās, ko ASVKP adresēja saviem biedriem:

"Kad daži traucēkļi (komunismam) kļūst pārāk kaitinoši, pēc atbilstošas sagatavošanās nosauciet viņus par fašistiem, nacistiem vai antisemītiem un izmantojiet antifašistisko un toleranto organizāciju prestižu, lai viņus diskreditētu. Sabiedrības apziņā tie, kas mums oponē, ir pastāvīgi jāasociē ar tiem vārdiem, kuri izraisa negatīvas asociācijas. Pēc pietiekami ilgas un biežas atkārtošanas šī asociācija sabiedrības apziņā kļūs par "faktu". Biedriem un piesegorganizācijām ir nepārtraukti jākompromitē, jādiskreditē un jāpazemo tie, kas mūs kritizē." [13]

Lasīt tālāk: 8. nodaļa 2. daļa

Atsauces

1. Jules-Antoine Castagnary, Philosophie du Salon de 1857, as quoted in Franklin L. Baumer, Modern European Thought: Continuity and Change in Ideas, 1600–1950 (New York: Macmillan, 1977), 335.

2. Karl Marx and Friedrich Engels, "Manifesto of the Communist Party," in Marx & Engels Selected Works, trans. Samuel Moore, ed. Andy Blunden, vol. 1, chap. 2, Marxists Internet Archive, piekļūts 2020. gada 17. aprīlī, https://www.marxists.org/archive/marx/works/1848/communist-manifesto/ch02.htm.

3. Frank Newport, "Democrats More Positive About Socialism Than Capitalism," Gallup, August 13, 2018, https://news.gallup.com/poll/240725/democrats-positive-socialism-capitalism.aspx.

4. "Little Change in Public’s Response to ’Capitalism,’ ’Socialism,’" Pew Research Center, December 28, 2011, https://www.people-press.org/2011/12/28/little-change-in-publics-response-to-capitalism-socialism.

5. Milton Friedman, Free to Choose: A Personal Statement (Boston: Mariner Books, 1990), 148.

6. Matthew Vadum, "Soros Election-Rigging Scheme Collapses: The Secretary of State Project’s death is a victory for conservatives," FrontPage Mag, July 30, 2012, https://www.frontpagemag.com/fpm/139026/soros-election-rigging-scheme-collapses-matthew-vadum.

7. Rachel Chason, "Non-Citizens Can Now Vote in College Park, Md.," The Washington Post, September 13, 2017, https://www.washingtonpost.com/local/md-politics/college-park-decides-to-allow-noncitizens-to-vote-in-local-elections/2017/09/13/2b7adb4a-987b-11e7-87fc-c3f7ee4035c9_story.html?utm_term=.71671372768a.

8. Mao Zedong, "Analysis of the Classes in Chinese Society," in Selected Works of Mao Tse-tung: Vol. 1, Marxists Internet Archive, piekļūts 2020. gada 17. aprīlī, https://www.marxists.org/reference/archive/mao/selected-works/volume-1/index.htm.

9. Bilveer Singh, Quest for Political Power: Communist Subversion and Militancy in Singapore (Singapore: Marshall Cavendish International [Asia] Pte Ltd, 2015).

10. Leonard Patterson, "I Trained in Moscow for Black Revolution," Speakers Bureau of the John Birch Society, YouTube video, posted by Swamp Yankee, August 20, 2011, https://www.youtube.com/watch?v=GuXQjk4zhZs.

11. William F. Jasper, "Anarchy in Los Angeles: Who Fanned the Flames, and Why?" The New American, June 15, 1992, https://www.thenewamerican.com/usnews/crime/item/15807-anarchy-in-los-angeles-who-fanned-the-flames-and-why.

12. turpat.

13. US Congress, House, Committee on Un-American Activities, Soviet Total War, ‘Historic Mission’ of Violence and Deceit (Washington, DC: US Government Printing Office, 1956).

Avots: https://www.epochtimes.com/gb/18/6/7/n10464261.htm