Kā komunisma rēgs valda mūsu pasaulē (7. nodaļa, 1.daļa)

Satura rādītājs

Ievads

1. Komunisma centieni likvidēt tradicionālo ģimeni

2. Komunisms veicina seksuālu izlaidību

3. Agrīnie komunisma mēģinājumi ieviest "seksuālo atbrīvošanos"

a) Padomju "ūdens glāzes" teorija

b) Seksuālā atbrīvošanās Ķīnas "padomju rajonos"

4. Kā komunisms iznīcina ģimenes Rietumos

a) Seksuālās atbrīvošanās veicināšana

Atsauces

***

Ievads

Ģimene ir cilvēku sabiedrības stūrakmens, kas sniedz iespēju audzināt bērnus stabilā un gādīgā vidē, kā arī nodot zināšanas no paaudzes paaudzē. Laulība ir svēta institūcija, ko dievišķais izveidojis, lai cilvēki varētu veidot ģimenes, saglabājot tradicionālo mantojumu un morāli.

Šobrīd tradicionāla ģimene lēnām tuvojas iznīcībai. Kārļa Marksa un citu komunistu apcerējumos tradicionāla ģimene tiek raksturota kā privātīpašuma forma, kas būtu jāatceļ. Komunistiskie režīmi ne tikai vajā reliģijas un garīgās ticības, bet arī nostāda mīlestību pret komunistisko partiju augstāk par mīlestību pret saviem vecākiem, laulāto vai bērniem, mudinot cilvēkus cīnīties pret saviem radiniekiem.

Kopš 20. gadsimta 60. gadiem Rietumos dažādas antitradicionālas kustības, tostarp mūsdienu feminisms, "seksuālā atbrīvošanās" un homoseksuāļu tiesības ir guvušas sabiedrībā plašu rezonansi. Ģimenes institūcija ir cietusi vissmagāk. Zem vienlīdzības un emancipācijas karogiem – ko tieši un netieši atbalsta mūsdienu likumi, skolu mācību programmas, akadēmiskās teorijas un ekonomikas politika – šīs kustības sagroza tradicionālās attiecības starp dzimumiem, samaitā bērnus un degradē cilvēku uzvedību līdz vēl neiedomājamam līmenim. Šī tendence, kas parādījās 19. gadsimta sākumā, ir dziļi piesātināta ar komunisma ideoloģiskiem faktoriem. Frīdrihs Engelss lika lielas cerības uz masveida "brīvām dzimumattiecībām", kuru mērķis būtu izjaukt tradicionālo laulību un galu galā likvidēt ģimenes institūciju. [1]

Komunisms izceļas ar nepārtrauktu mutāciju un maldināšanu, kas ir novedis pie pastāvīgas neskaidrības par to, ko tieši cilvēki atbalsta, kad piekrīt tā politikai un ideoloģijai. Laika gaitā viņi pieņem komunisma pamatā esošās idejas. Šodien izveidojusies traģiskā situācija – tradicionālās ģimenes degradācija un cilvēku neizpratne par šīs tendences patieso būtību – ir pēdējo 200 gadu laikā rūpīgi plānotas un pakāpeniskas komunisma ieviešanas rezultāts.

Amerikas Savienotajās Valstīs un citās valstīs pieņemtie likumi ir pavēruši slūžas laulību šķiršanai un ģimeņu iziršanai. 20. gadsimta 50. gados apmēram 11 % amerikāņu bērnu, kas dzimuši ģimenēs, kur vecāki noslēguši laulību, pieredzēja, ka viņu vecāki šķiras; līdz 1970. gadam šis skaitlis bija pieaudzis līdz 50%. [2] Saskaņā ar ASV Slimību kontroles un profilakses centra (CDC) datiem, 1956. gadā mazāk nekā 5 % jaundzimušo Amerikas Savienotajās Valstīs bija dzimuši ārlaulībā. Līdz 2016. gadam šis rādītājs bija jau teju 40 %. [3][4]

Tradicionālajās sabiedrībās, gan Austrumos gan Rietumos, šķīstība vīriešu un sieviešu attiecībās tika uzskatīta par tikumu. Mūsdienās tā tiek uzskatīta par vecmodīgu un nomācošu parādību. Pirmslaulību sekss un homoseksuālisms, kas tradicionālajās sabiedrībās tūkstošiem gadu tika uzskatīti par apkaunojošu un nenormālu rīcību, ne tikai arvien biežāk tiek pieņemti par normu, bet dažkārt tos nepārprotami veicina pat mūsdienu pedagogi un izglītības sistēma. Bērni tiek audzināti hiperseksuālā vidē un pakļauti izvirtušām deviantām seksuālām idejām un pornogrāfijai arvien agrākā vecumā. Komunisma mērķis iznīcināt ģimeni jau kļūst par realitāti – krietni agrāk pirms tas izpildīs savu nepiepildāmo solījumu par bezšķiru sabiedrību. Ģimenes – sociālās stabilitātes pamatšūniņas – sagraušana nozīmē arī tradicionālās, dievišķā iedibinātās morāles un ģimenes lomas iznīcināšanu, kam ir svarīga loma nākamās paaudzes audzināšanā tradicionālās kultūras ietvaros.

1. Komunisma centieni likvidēt tradicionālo ģimeni

Tradicionālajā Austrumu un Rietumu kultūrā laulību iedibināja dievišķais, un tika uzskatīts, ka laulība tiek slēgta Debesīs. Tiklīdz laulības saites bija izveidotas, tās vairs nebija saraujamas. Gan vīriešus, gan sievietes ir radījis dievišķais, viņi ir radīti pēc Dieva tēla un ir vienlīdzīgi Viņa priekšā. Tajā pašā laikā dievišķais izveidoja vīriešus un sievietes atšķirīgus un noteica viņiem dažādas lomas ģimenē un sabiedrībā.

Austrumu tradicionālajā kultūrā jiņ-jaņ savstarpējās attiecībās vīrieši ir saistīti ar jaņ un tādējādi ir simboliski saistīti ar Sauli un debesīm. Vīrieša dabiskais pienākums ir nepārtraukti tiekties uz attīstību, kā arī uzņemties atbildību un rūpes par ģimeni. Sieviete atbilst jiņ principam, kas ir simboliski saistīts ar zemi un nozīmē, ka viņa visu iznēsā un kopj ar diženu tikumu. Viņai jābūt pazemīgai un jārūpējas par citiem, un viņas pienākums ir atbalstīt vīru un audzināt bērnus. Tikai tad, kad vīrietis un sieviete labi īsteno savas lomas, starp jiņ un jaņ veidojas harmonija un bērni aug un attīstās veselīgā vidē.

Rietumu reliģijās uzskata, ka sieviete ir kauls no vīrieša kaula, un miesa no viņa miesas. [5] Vīrietim jāmīl sava sieva tā, it kā viņa būtu daļa no viņa paša ķermeņa, un, ja nepieciešams, jāziedo sevi, lai viņu aizsargātu. Savukārt sievietei ir jāsadarbojas ar vīru un jāpalīdz viņam, padarot abus par vienotu veselumu. Vīrieša pienākums ir smagi strādāt un pelnīt iztiku, lai uzturētu ģimeni, savukārt sieviete cieš, dzemdējot bērnus. Tas viss izriet no dažādiem pirmatnējiem grēkiem, ko cilvēki nes sevī.

Nekas no tā nenozīmē, ka vīrieši ir pārāki par sievietēm spēju vai intelekta ziņā, jo vīriešu un sieviešu dotības izpaužas dažādās jomās. Mēģinājumi izskaust atšķirības starp dzimumiem ir pretrunā ar veselo saprātu un neļauj nedz vīriešiem, nedz sievietēm realizēt savu potenciālu.

Ģimene pilda garīgo vērtību un morāles pārneses lomu, tādējādi uzturot stabilu un veselīgu sabiedrību. Vecāki ir pirmie skolotāji bērnu dzīvē. Ja bērni no vecāku vārdiem un darbiem var apgūt tradicionālos tikumus, piemēram, nesavtību, pazemību, pateicību, izturību un daudz ko citu, tas nesīs labumu visu viņu atlikušo mūžu.

Tradicionālā laulības dzīve palīdz vīrietim un sievietei augt kopā savā tikumībā, jo tā prasa, lai vīrs un sieva savaldītu savas emocijas un vēlmes, un izturētos viens pret otru ar cieņu un iecietību. Laulība būtiski atšķiras no gadījuma rakstura romantiskas mīlestības. Cilvēka emocijas ir nepastāvīgas; attiecības, kuras var izveidot un pārtraukt pēc savas patikas, maz ar ko atšķiras no parastas pazīšanās.

Tomēr saskaņā ar komunisma teoriju, ģimenes savienība ir šķērslis cilvēka atbrīvošanai. Klasiskajā komunismā ekonomiskie faktori ir galvenie, kas nosaka ģimenes attiecību veidošanos, un tas prasa, lai privātā ģimenes vienība tiktu radikāli pārveidota par valsts īpašuma formu.

"Cilvēces atbrīvošanās" ir fantastisks malds, kas atrodas komunistiskās ideoloģijas pamatā. Komunistiskā doma nosaka, ka apspiešana nav tikai ekonomiska vai sociāla, bet ir dziļi iesakņojusies pašā sabiedrības kultūrā. Tādējādi komunistiem "atbrīvošanās" nozīmē tradicionālās sabiedrības morāles "uzspiesto" kultūras normu iznīcināšanu. Viņuprāt, tradicionālās ģimenes struktūras patriarhāts apspiež sievietes, un tradicionālā seksuālā morāle ierobežo cilvēka dabu.

Mūsdienu teorijas, kas izriet no marksisma, sajauktas ar Freida koncepcijām, ar ģimeni saistīto jautājumu centrā izvirza seksuālo iekāri. Šo divu ideoloģiju kopīgā iezīme ir cilvēka morāles pamatprincipu noliegšana, kalpošana materiālismam un iekārei.

2. Komunisms veicina seksuālu izlaidību

Viens no Marksa ideoloģiskajiem priekštečiem bija velsiešu sociālists Roberts Ouens, kurš bija pazīstams ar savu 1825. gada mēģinājumu īstenot "utopisko" sabiedrības vīziju Ņūharmonijā, Indiānā. 1826. gadā Ouens teica:

Tagad es jums un visai pasaulei paziņoju, ka Cilvēks līdz pat šai stundai visās pasaules daļās ir bijis vergs visbriesmīgāko ļaunumu Trīsvienībai, ko vien iespējams apvienot, lai nodarītu garīgu un fizisku ļaunumu visai viņa rasei. Es runāju par privāto vai individuālo īpašumu – absurdām un iracionālām reliģiju sistēmām – un laulību, kuras pamatā ir privātais īpašums apvienojumā ar kādu no šīm iracionālajām reliģiskajām sistēmām. [6]

Ouena laiks Ņūharmonijā bija īss; viņš no turienes aizbrauca 1828. gadā, pametot savu sociālistisko eksperimentu. Tomēr viņa idejām bija ilgstoša ietekme.

Cits ietekmīgs utopiskais sociālists, franču filozofs Šarls Furjē, būtiski iedvesmoja Marksu un viņa sekotājus. Furjē rakstu ietekmi varēja redzēt 1848. gada revolūcijās un 1871. gada Parīzes komūnā, un vēlāk viņa idejas izplatījās arī Amerikas Savienotajās Valstīs. Zīmīgi, ka Furjē ir pirmais zināmais filozofs, kurš lietoja terminu "feminisms" (franču valodā féminisme).

Furjē ideālajā komunistiskajā sabiedrībā (tā dēvētajā falansterī) tradicionālā ģimene tika noraidīta, bet uzdzīve un orģijas tika slavinātas par to, ka tās pilnībā atbrīvo cilvēka iekšējās kaislības. Viņš arī paziņoja, ka taisnīgai sabiedrībai ir jārūpējas par tiem, kuri ir seksuāli atstumti (piemēram, par veciem vai nepievilcīgiem cilvēkiem), lai nodrošinātu, ka ikvienam ir "tiesības" uz seksuālo apmierinājumu. Viņš uzskatīja, ka jebkāda veida seksuāla apmierināšanās, tostarp sadomazohisms un pat incests un zoofilija, ir atļauta, ja vien tas notiek ar abpusēju piekrišanu.

Ouena un Furjē ietekmē 19. gadsimtā Amerikas Savienotajās Valstīs uzradās desmitiem komunistisku utopisku komūnu, no kurām lielākā daļa pastāvēja īsu laiku un izjuka. Visilgāk darbojās Oneidas komūna, kas tika izveidota, pamatojoties uz Furjē teoriju, un pastāvēja 33 gadus. Komūna nostājās pret tradicionālu monogāmu laulību un propagandēja poligāmiju, grupveida seksu un dzimumpartneru maiņu pēc savas iegribas. Beigu beigās, šīs komūnas dibinātājs Džons Hamfrijs Nojs aizbēga uz Kanādu, lai izvairītos no tiesvedības. Lai gan komūna bija spiesta atteikties no sievu koplietošanas, Nojs vēlāk sarakstīja vairākas grāmatas, no kurām viena, "Bībeles komunisms", pati par sevi aizsāka jaunu ideoloģiju.

Komunisma teorētiskie pamati ir nesaraujami saistīti ar izlaidību. Jau no paša sākuma komunisms ir mudinājis cilvēkus atteikties no dievišķajām mācībām un noraidīt tradīcijas, gāžot morāles normas un ļaujoties zemiskām tieksmēm revolūcijas un atbrīvošanās vārdā. Pēc komunistu loģikas, sociālās problēmas, ko sākotnēji izraisīja cilvēka morāles deģenerācija, ir attiecināmas uz privātīpašumā balstīto sabiedrības modeli. Komunisma ideoloģija mēģina pārliecināt, ka, privātīpašumam kļūstot publiskam, cilvēki par to vairs necīnīsies. Tomēr, pat ja viss īpašums būtu kopīgs, cilvēkiem joprojām varētu rasties konflikti saistībā ar citu laulātajiem. Tāpēc utopiskie sociālisti atklāti iestājas par izlaidību un "brīvu mīlestību" kā atbildi uz dzimumtieksmi.

Šīs komunistiskās "paradīzes" vai nu tieši noniecināja tradicionālo ģimeni, vai atbalstīja kopīgo sievu sistēmu, kā rezultātā vietējās kopienas, baznīcas un valdības uzskatīja tās par izaicinājumu tradicionālajai morālei un ētikai, un rīkojās, lai tās apspiestu.

Utopisko komūnu neveiksmes Marksam un Engelsam deva mācību: vēl nebija pienācis laiks atklāti aizstāvēt Komunistiskās partijas manifestā minēto tā saukto "sieviešu kopienu" (19. gadsimta eifēmisms, kurš nozīmē, ka vairāki vīrieši var nodarboties ar seksu ar noteiktu sieviešu grupu). Lai gan viņu mērķis iznīcināt ģimeni nebija mainījies, viņi izmantoja slēptāku pieeju: uzbrukt laulībai kā apspiešanas instrumentam.

Pēc Marksa nāves Engelss, ņemot vērā Lūisa H. Morgana pētījumus, uzrakstīja grāmatu "Ģimenes, privātīpašuma un valsts izcelšanās", lai pabeigtu Marksa teoriju par ģimeni un tālāk izskaidrotu marksistiskos uzskatus par laulību. Tajā viņš apgalvoja: "[Monogāmijas rašanās] ir balstīta uz vīrieša pārākumu, un tās tiešais mērķis ir radīt bērnus ar neapstrīdamu paternitāti; šāda paternitāte tiek pieprasīta, jo šie bērni vēlāk pārņems savu tēvu īpašumus, kā viņu dabiskie mantinieki. Tā atšķiras no pāru laulības [monogāmijas forma, kas pastāvēja primitīvajā klanu sistēmā] ar to, ka laulības saikne ir daudz stiprāka, un to vairs nevar pārtraukt pēc viena vai otra partnera vēlēšanās. Kā likums, tagad tikai vīrietis var to šķirt un pamest savu sievu." [7]

Engelss apgalvoja, ka monogāmijas pamatā ir privātīpašums un ka, tiklīdz viss īpašums būs kopīgs, izveidosies pavisam jauns laulības modelis, kura pamatā būs vien "seksuāla mīlestība". Viņš lielījās, ka komunistiskā sabiedrībā privātīpašums kļūs par visas sabiedrības īpašumu, mājsaimniecības darbi kļūs par profesiju un nebūs jāuztraucas par bērnu pieskatīšanu, jo par bērnu aprūpi un izglītību būs atbildīga valsts. Viņš rakstīja: "Tas novērš visas bažas par "sekām", kas mūsdienās ir visbūtiskākais sociālais – gan morālais, gan ekonomiskais – faktors, kas attur meiteni no pilnīgas atdošanās mīļotajam vīrietim. Vai ar to nebūs pietiekami, lai pakāpeniski veicinātu neierobežotu dzimumattiecību pieaugumu un līdz ar to arī iecietīgāku sabiedrības attieksmi pret jaunavas godu un sievietes apkaunojumu?" [8]

Tāpat kā Marksa un Engelsa ekonomiskās teorijas, arī viņu sociālā ideoloģija var šķist pārliecinoša, taču, praksē īstenota, tā cieš neveiksmi. Uz jūtām nevar paļauties; cilvēks var mīlēt kādu šodien, bet rīt jau citu. Bez tradicionālajām uzmanības izrādīšanas, saderināšanās un laulības normām neizbēgams rezultāts ir seksuāla izlaidība un sociālās kārtības sabrukums. Papildus iepriekš minētajām utopiskajām komūnām, Padomju un Ķīnas komunistiskā režīma sākotnējie mēģinājumi īstenot marksistiskās doktrīnas ģimenes politikā beidzās ar pilnīgu neveiksmi un ātri tika atcelti.

Attiecības starp vīru un sievu ne vienmēr ir gludas. Tradicionālo kāzu laikā dotais solījums "līdz nāve mūs šķirs" ir zvērests Dievam. Tas arī atspoguļo ideju, ka abas puses ir gatavas kopīgi stāties pretī grūtībām un pārvarēt tās. Laulību uztur ne tikai emocijas vai jūtas, bet arī morālās un sociālās atbildības sajūta. Nepieciešamība labi izturēties pret savu otro pusi, kā arī rūpes par bērniem un pārējiem ģimenes locekļiem pārvērš vīrus par nobriedušiem vīriešiem un sievas par nobriedušām sievietēm.

Tas, ko Markss un Engelss propagandēja, nostiprinot to ar tādām frāzēm kā "brīvība", "atbrīvošanās" un "mīlestība", patiesībā nebija nekas cits kā atteikšanās no morālās atbildības un ļaušanās tieksmēm.

Furjē un Marksa laikā lielākā daļa cilvēku joprojām bija reliģiozi un līdz ar to piesardzīgi izturējās pret atklātiem mēģinājumiem veicināt seksuālo izvirtību. Tomēr 20. gadsimtā un vēlāk Markss pats diez vai būtu varējis iedomāties, kādus racionālus attaisnojumus cilvēki izdomās, lai īstenotu Marksa idejas par seksuālo haosu un virzītu ģimeni un laulību pretī iznīcībai.

3. Agrīnie komunisma mēģinājumi ieviest "seksuālo atbrīvošanos"

Mūsdienās autoritārie sociālistiskie režīmi bieži vien tiek asociēti ar stingru sociālo konservatīvismu, tostarp dzimumu lomām un laulības likumiem, kas šķiet ir pretrunā ar Rietumu liberālo progresīvismu. Taču šādas politikas pamatā nav vēlme saglabāt tradicionālo kultūru vai morāli, bet tā sakņojas tikai un vienīgi komunistiskā režīma vēlmē pārvērst mīlestību un ģimeniskās attiecības par valsts varas instrumentiem. Faktiski, komunistiskās varas sākumposmā, tādās valstīs kā Krievija un Ķīna, partijas līderi mēģināja īstenot visu marksisma programmu uzreiz, ieskaitot postošus eksperimentus ar seksuālo atbrīvošanos.

Kā jau iepriekš minēts, seksuālais haoss ir komunistiskās ideoloģijas iedzimta iezīme. Tiek uzskatīts, ka Markss izvaroja savu kalponi un pēcāk lika Engelsam audzināt pēc tam dzimušo bērnu. Engelsam ir bijusi kopdzīve ar divām māsām. Ļeņins gadiem ilgi uzturēja ārlaulības sakarus un inficējās ar sifilisu no prostitūtām. Ir zināms, ka Staļins pavedinājis precētas sievietes.

Pēc tam, kad boļševiki sagrāba varu Krievijā, viņi ieviesa sievu koplietošanas praksi. Toreizējo Padomju Savienību var uzskatīt par seksuālās atbrīvošanās pionieri. 1990. gadā, gadu pirms Padomju Savienības sabrukuma, Krievijas valdības pārziņā esošajā žurnālā Родина tika publicēts raksts, kurā bija aprakstīts sievu koplietošanas fenomens padomju varas sākumā. Minētajā publikācijā bija aprakstīta padomju vadītāju Ļeva Trocka, Nikolaja Buharina, Aleksandras Kollontajas un citu amatpersonu privātā dzīve, norādot, ka viņi savās seksuālajās aktivitātes bijuši "tik neizvēlīgi, kā suņi". Jau 1904. gadā Ļeņins noniecinoši rakstīja par situāciju: "Iekāre, bet ne pseidoģimeniskās vērtības, var atbrīvot gara enerģiju, taču sociālisma uzvaras dēļ šis asins receklis ir jālikvidē." [9]

Krievijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas sanāksmē Ļevs Trockis ierosināja, ka tad, kad boļševiki sagrābs varu, būs jāizstrādā jauni seksuālo attiecību pamatprincipi. Pēc ģimenes iznīcināšanas komunistiskā teorija paredz neierobežotu seksuālo vēlmju apmierināšanas periodu. Trockis arī apgalvoja, ka atbildība par bērnu audzināšanu jāuzņemas tikai un vienīgi valstij.

Savā vēstulē Ļeņinam 1911. gadā Trockis rakstīja: "Neapšaubāmi, seksuālā apspiešana ir galvenais cilvēka paverdzināšanas līdzeklis. Kamēr pastāv šāda apspiešana, par īstu brīvību nevar būt ne runas. Ģimene, kā buržuāziska institūcija, ir pilnībā novecojusi. Par to ir vairāk jārunā ar strādniekiem."

Ļeņins atbildēja: "Un ne tikai ģimene. Visi ar seksualitāti saistītie aizliegumi ir jāatceļ. … Mums ir ko mācīties no sufražistēm: pat viendzimuma mīlestības aizliegums ir jāatceļ." [10]

a) Padomju "ūdens glāzes" teorija

Pēc tam, kad boļševiki sagrāba varu, Ļeņins izdeva virkni rīkojumu, kas faktiski atcēla laulību un dekriminalizēja homoseksualitāti. Tolaik bija arī sauklis "Nost ar kaunu!" Tā bija daļa no boļševiku mēģinājuma radīt sociālistiskās ideoloģijas "jauno cilvēku". Dažkārt šīs ideoloģijas piekritēji pat klaiņoja pa ielām kaili, izkliedzot tādus saukļus kā "Kauns ir palicis padomju tautas buržuāziskajā pagātnē." [11]

20. gadsimta 20. gadu sākumā bijusī Sociālās labklājības tautas komisāre Aleksandra Kollontaja popularizēja "ūdens glāzes" teoriju par seksualitāti. Kollontaja bija revolucionāre no tradicionālas ģimenes, kura iestājās boļševiku partijā, lai cīnītos par "sieviešu atbrīvošanu". "Ūdens glāze" ir norāde uz seksuālas baudas gūšanu; teorija paredzēja, ka komunistiskā sabiedrībā seksuālās tieksmes remdēšanai vajadzētu būt tikpat normālai un vienkāršai, kā izdzert glāzi ūdens. Šī koncepcija kļuva ļoti populāra rūpnīcu strādnieku un jo īpaši pusaudžu vecuma skolēnu vidū.

"Mūsdienu jaunatnes morāli var rezumēt šādi," 1925. gada martā komunistiskās partijas laikrakstā Правда rakstīja pazīstamā komuniste – madāma Smidoviča. "Katram komjaunietim, pat nepilngadīgajam, un katram rabfaka [saīsinājums no Рабочий факультет – Strādnieku fakultāte] studentam ir tiesības apmierināt savu seksuālo iekāri. Šī koncepcija ir kļuvusi par aksiomu, un atturība tiek uzskatīta par buržuāzisku jēdzienu. Ja vīrietis iekāro jaunu meiteni, neatkarīgi no tā, vai viņa ir studente, strādniece vai pat skolas vecuma meitene, tad meitenei ir jāpakļaujas viņa iekārei; pretējā gadījumā viņa tiks uzskatīta par buržuāzijas meitu, kas nav cienīga saukties par īstu komunisti." [12]

Arī laulības šķiršana kļuva par normu un plaši izplatīta. "Šķiršanās gadījumu skaits strauji pieauga līdz cilvēces vēsturē vēl neredzētiem apmēriem. Drīz vien šķita, ka visi Maskavā ir šķīrušies," rakstīja profesors Pols Kengors savā 2015. gadā izdotajā grāmatā "Atmaskošana: no komunistiem līdz progresīvistiem, kā kreisie sabotē ģimeni un laulību". [13] 1926. gadā amerikāņu žurnālā The Atlantic bija publicēts raksts par pārsteidzošo situāciju PSRS ar virsrakstu "Krievu centieni atcelt laulības".

Šajā seksuālās atbrīvošanās periodā parādījās arī "zviedru ģimenes" fenomens, kam nav nekāda sakara ar Zviedriju, bet ar to apzīmē lielu vīriešu un sieviešu grupu, kas dzīvo kopā un nodarbojas ar gadījuma rakstura seksu. Tas pavēra durvis izlaidībai, izvarošanai, ģimeņu iziršanai, seksuāli transmisīvajām slimībām un citiem morālā sabrukuma simptomiem. [14]

Pēc sociālistisko komūnu paplašināšanās šīs "zviedru ģimenes" izplatījās visā Padomju Savienībā. To sauca par sieviešu "nacionalizāciju" vai "socializāciju". Skumjš piemērs tam ir sieviešu socializācija Jekaterinburgā 1918. gadā: pēc tam, kad boļševiki sagrāba pilsētu, viņi izdeva rīkojumu, ka jaunām sievietēm vecumā no 16 līdz 25 gadiem ir jābūt "socializētām". Tādējādi nezināms skaits sieviešu tika piegādātas Sarkanās armijas karavīriem un civilajiem ierēdņiem, lai tiktu "socializētas". [15]

1921. gadā sarunā ar feministu aktīvisti Klāru Cetkinu Ļeņins nosodīja "ūdens glāzes" teoriju, nosaucot to par antimarksistisku un antisociālu. [16] Iemesls tam bija nevēlams blakusprodukts, ko izraisīja seksuālā atbrīvošanās – negribētu bērnu pieplūdums, no kuriem daudzi tika pamesti, jo nebija līdzekļu, lai par tiem rūpētos. 20. gadsimta 20. gadu beigās boļševiki pastiprināja savu politiku attiecībā uz seksu.

Tādejādi nākamajos gados pēc Ļeņina nāves Padomju Savienības komunistiskā partija vērsās pret seksuālo visatļautību, ko tā iepriekš bija veicinājusi un dažreiz pat padarījusi par obligātu. Daudzi komunisti, kas aizstāvēja brīvo mīlestību un homoseksualitāti, kopā ar neskaitāmiem citiem ideālistiem, kas ticēja revolucionārajai programmai, nonāca Staļina gulagos. Padomju sievietes tika mudinātas atgriezties pie savas tradicionālās mātes lomas, laist pasaulē vairāk bērnu un audzināt tos, lai tie kalpotu komunistiskajai partijai.

b) Seksuālā atbrīvošanās Ķīnas "padomju rajonos"

Situācija Ķīnas komunistiskās partijas varas pirmajos gados bija līdzīga kā Padomju Savienībā; visas komunistiskās partijas ir viena koka indīgi augļi. Agrīnais komunistu līderis Čeņs Dusju bija pazīstams ar savu izvirtīgo privāto dzīvi. Trockisti Džens Čaoliņs un Čeņa Bilaņa savos memuāros norādīja, ka, tādiem komunistiem, kā piemēram, Cjujam Cjubajam, Cajam Heseņam, Džanam Tailejam, Sjanai Dzjinjujai un Penam Šudži, visiem bija zināmā mērā mulsinoša seksuālās dzīves vēsture, un viņu attieksme pret seksu bija līdzīga agrīno padomju revolucionāru "ūdens glāzes" teorijai.

Seksuālo atbrīvošanos pieņēma ne tikai partijas intelektuālie līderi, bet arī parastie cilvēki, kas dzīvoja ĶKP agrīnajos "padomju rajonos" – revolucionārajos anklāvos, kas bija izveidoti Hubejas, Henaņas un Aņhuejas provincēs (Ejuivaņas padomju rajons) un Centrālajā padomju rajonā tobrīd, kad notika sacelšanās pret nacionālistu partiju pirms Japānas iebrukuma Otrā pasaules kara laikā. Pateicoties propogandai par sieviešu līdztiesību un absolūtu brīvību precēties un šķirties, revolucionārais darbs bieži tika pārtraukts, lai apmierinātu seksuālo iekāri.

Jaunieši padomju rajonos bieži vien ļāvās izlaidīgām attiecībām, lai veidotu "saikni ar masām". Tas nebija nekas neparasts, ka jaunām sievietēm ir seši vai septiņi seksuālie partneri. Saskaņā ar "Hubejas-Henaņas-Aņhuejas padomju rajonu revolucionāro vēstures dokumentu krājumu", vietējiem partijas vadītājiem tādās vietās kā Hunaņa, Huanma, Huancji, Guanšaņa un citur, "aptuveni trim ceturtdaļām no viņiem bija seksuālas attiecības ar desmitiem vai simtiem sieviešu".

1931. gada pavasara beigās, kad ĶKP militārais komandieris un viens no tās dibinātājiem Džans Guotao uzņēmās padomju rajona vadību, viņš konstatēja, ka sifiliss ir tik izplatīts, ka viņam nācās vērsties partijas centrālajā aparātā ar lūgumu atrast ārstus, kas specializējas šīs slimības ārstēšanā. Daudzus gadus vēlāk savos memuāros viņš pieminēja spilgtā atmiņā palikušos stāstus par seksuālu uzmākšanos, ko piedzīvoja sievietes anklāvos, tostarp dažas augstāko komandieru mīļākās. [17]

20. gadsimta 30. gados seksuālā brīvība jau tika uztverta kā drauds Ķīnas komunistiskajai kustībai. Atkārtojās tā pati sociālās dezintegrācijas problēma, kas bija vērojama Padomju Krievijā: ĶKP Sarkanajā armijā iesauktie karavīri sāka uztraukties, ka viņu sievām būs ārlaulības sakari vai viņas šķirsies no viņiem, tiklīdz viņi pievienosies revolūcijai. Tas mazināja karaspēka kaujas spējas. Turklāt pēkšņais izlaidības uzplaukums izraisīja spēcīgu tautas pretestību pret "kopīgo sievu" ideju un līdzīgiem uzskatiem. Tāpēc anklāvos – padomju rajonos – sāka īstenot tādu politiku kā militārpersonu laulību aizsardzība un laulību šķiršanas skaita ierobežošana.

4. Kā komunisms iznīcina ģimenes Rietumos

Komunisma ideoloģijas aizsākumi meklējami 19. gadsimtā. Pēc vairāk nekā gadsimtu ilgas transformācijas un evolūcijas Rietumos, 20. gadsimta 60. gados tā aktualizējās Amerikas Savienotajās Valstīs un citās brīvajās valstīs.

Šajā desmitgadē parādījās neomarksisma un dažādu citu radikālu ideoloģiju ietekmētas un iedrošinātas deviantas sociālās un kultūras kustības. Tās ietvēra hipiju kontrkultūru, radikālo Jauno kreiso kustību, feminisma kustību un seksuālo revolūciju. Šīs vētrainās sociālās kustības bija daļa no niknā uzbrukuma Amerikas politiskajai sistēmai, tradicionālo vērtību sistēmai un sociālajai struktūrai. Tās ātri izplatījās Eiropā, strauji mainot sabiedrības vairākuma uzskatus par sabiedrību, ģimeni, seksu un kultūras vērtībām, novedot pie Rietumu tradicionālo ģimenes vērtību vājināšanās un ģimenes institūta un tā centrālās lomas sabiedriskajā dzīvē mazināšanās. Līdz ar to sabiedrībā radās virkne problēmu, tostarp pornogrāfijas un narkomānijas izplatība, seksuālās morāles sabrukums, nepilngadīgo noziedzības līmeņa pieaugums un no sociālās palīdzības atkarīgo grupu skaita pieaugums.

a) Seksuālās atbrīvošanās veicināšana

20. gadsimta 60. gados Amerikas Savienotās Valstis piedzīvoja strauju seksuālās atbrīvošanās uzplaukumu (sauktu arī par seksuālo revolūciju). Brīvās mīlestības kustība (saukta arī par seksuālo radikālismu), kas ignorē tradicionālo seksuālo morāli, bruģēja ceļu tradicionālo ģimenes vērtību pakāpeniskai noārdīšanai un sabrukumam. "Brīvās mīlestības" jēdziens paredz, ka visu veidu seksuālajām aktivitātēm jābūt pilnīgi neierobežotām. Saskaņā ar šo viedokli laulības, abortus un laulības pārkāpšanu nedrīkst ierobežot ne valdība, ne likums, kā arī tos nedrīkst pakļaut sociālajam regulējumam.

Furjē sekotāji un Džons Hamfrijs Nojs bija pirmie, kas ieviesa terminu "brīvā mīlestība". Pēdējā laikā gandrīz visi galvenie brīvās mīlestības ideju veicinātāji ir bijuši sociālisti vai sociālistisko ideju dziļi ietekmēti cilvēki. Piemēram, sociālistu filozofs Edvards Kārpenters bija viens no brīvās mīlestības kustības aizsācējiem Lielbritānijā un agrīns geju tiesību aktīvists. Galvenais brīvās mīlestības kustības aizsācējs Francijā bija Emīls Armāns, kas savos pirmsākumos bija anarhokomunists un vēlāk papildināja Furjē utopisko komunismu, izveidoja franču individuālistisko anarhismu (kas ietilpst plašākā sociālisma kategorijā), kā arī iestājās par izlaidību, homoseksualitāti un biseksualitāti. Austrālijā brīvās mīlestības kustības aizsācējs bija Džons "Čamijs" Flemings, arodbiedrību aktīvists un anarhisma (vēl viena sociālisma atzarojuma) piekritējs.

Brīvās mīlestības kustība Amerikā atnesa savus augļus, kad 1953. gadā sāka iznākt erotiskais žurnāls Playboy. Žurnāls tika izdots uz glancēta papīra, radot iespaidu, ka tas ir augstvērtīgs māksliniecisks izdevums. Tajā tika izmantota arī dārgu krāsu druka, kā rezultātā pornogrāfiskais saturs, kas parasti tika uzskatīts par zemas klases un vulgāru, strauji ienāca masu apritē, un Playboy kļuva par "augstas klases" izklaides žurnālu.

20. gadsimta vidū, pieaugot hipiju kultūras popularitātei un brīvajai mīlestībai plaši izplatoties, seksuālā revolūcija piedzīvoja savu oficiālo debiju. Terminu "seksuālā revolūcija" ieviesa austriešu komunistiskās psihoanalīzes pamatlicējs Vilhelms Reihs. Viņš apvienoja marksismu ar Freida psihoanalīzi, uzskatot, ka pirmais atbrīvo cilvēkus no "ekonomiskās apspiestības", bet otrais – no "seksuālās apspiestības".

Vēl viens seksuālās atbrīvošanās teorijas pamatlicējs bija Frankfurtes skolas pārstāvis Herberts Markūze. 20. gadsimta 60. gadu Rietumu kontrkultūras kustības laikā viņa sauklis "Mīlēties, nevis karot" iesēja seksuālās atbrīvošanās ideju dziļi cilvēku sirdīs.

Pēc tam, kad zoologs Alfrēds Kinsijs publicēja savu bestselleru "Kinsija ziņojumi" – divas monogrāfijas "Cilvēka tēviņa seksuālā uzvedība" un "Cilvēka mātītes seksuālā uzvedība", kā arī sākoties plašai perorālo kontracepcijas līdzekļu izplatībai, ideja par seksuālo atbrīvošanos aptvēra visus Rietumus. Ir vērts pieminēt, ka mūsdienu pētnieki Alfrēda Kinsija darbos ir atklājuši izkropļotus statistikas datus, kā arī pārspīlējumus, pārmērīgu vienkāršošanu un citas kļūdainas atziņas, ko noteica viņa politiskās un ideoloģiskās saistības. Kinsijs centās pierādīt, ka ārlaulības sekss, homoseksuāls sekss, seksuāla tieksme jau zīdaiņa vecumā u. c. ir plaši izplatīta parādība, un tādējādi likt sabiedrībai pieņemt šo parādību normalizāciju, kas viņam lielā mērā arī izdevās. Veicot pētījumus un seksuālus eksperimentus ar zīdaiņiem un bērniem, Kinsijs sadarbojās ar pedofiliem. [18]

Būt "seksuāli atbrīvotam" vienā mirklī bija kļuvis moderni. Jauniešu vidū izlaidība tika uzskatīta par normālu parādību. Pusaudžus, kuri atzina, ka ir nevainīgi, vienaudži izsmēja. Dati liecina, ka no tiem, kas laika posmā no 1954. līdz 1963. gadam bija sasnieguši piecpadsmit gadu vecumu (60. gadu paaudze), 82 % bija nodarbojušies ar pirmslaulību seksu līdz trīsdesmit gadu vecumam. [19] Līdz 2010. gadam tikai 5 % jauno amerikāņu līgavu bija nevainīgas, bet 18 % jau bija bijuši desmit vai vairāk seksuālo partneru. [20] Visa masu kultūra kļuva piesātināta ar seksu, kā tas redzams reklāmās, literatūrā, kino un televīzijā.

Lasīt tālāk: 7. nodaļa 2. daļa

Atsauces

1. Friedrich Engels, Origins of the Family, Private Property, and the State, trans. Alick West, (1884), chap. 2, part 4, piekļūts, izmantojot Marxists Internet Archive 2020. gada 17. aprīlī, https://www.marxists.org/archive/marx/works/1884/origin-family/ch02d.htm. Fridrihs Engelss. Ģimenes, privātīpašuma un valsts izcelšanās. Latvijas Valsts izdevniecība, Rīga, 1953

2. W. Bradford Wilcox, "The Evolution of Divorce," National Affairs, no. 1 (Fall 2009), https://www.nationalaffairs.com/publications/detail/the-evolution-of-divorce.

3. US Centers for Disease Control and Prevention, National Center for Health Statistics, "Table 1–17. Number and Percent of Births to Unmarried Women, by Race and Hispanic Origin: United States, 1940–2000," https://www.cdc.gov/nchs/data/statab/t001x17.pdf.

4. John Elflein, "Percentage of births to unmarried women in the US from 1980 to 2018," Statista, December 3, 2019, https://www.statista.com/statistics/276025/us-percentage-of-births-to-unmarried-women/.

5. Genesis 2:23, American Standard Version Bible. (Pirmā Mozus grāmata)

6. Robert Owen, "Critique of Individualism (1825–1826)," Indiana University–Bloomington, July 4, 1826, piekļūts 2020. gada 17. aprīlī. https://web.archive.org/web/20171126034814/http://www.indiana.edu:80/~kdhist/H105-documents-web/week11/Owen1826.html.

7. Engels, Origins, chap. 2. (Fridrihs Engelss. Ģimenes, privātīpašuma un valsts izcelšanās. Latvijas Valsts izdevniecība, Rīga, 1953)

8. turpat.

9. Alexander Melnichenko Александр Мельниченко, Великая октябрьская сексуальная революция, Russian Folk Line, August 20, 2017, http://ruskline.ru/opp/2017/avgust/21/velikaya_oktyabrskaya_seksualnaya_revolyuciya. [krieviski]

10. turpat.

11. turpat.

12. Madame Smidovich Смидович, as quoted in Natal’ya Korotkaya Наталья Короткая, "Eros revolyutsii: Komsomolka, nye bud’ myeshchankoy – pomogi muzhchinye cnyat’ napryazheniye!" Эрос революции: "Комсомолка, не будь мещанкой – помоги мужчине снять напряжение!", Tut.By Online, November 10, 2012, https://lady.tut.by/news/sex/319720.html?crnd=68249. [krieviski]

13. Paul Kengor, Takedown: From Communists to Progressives, How the Left Has Sabotaged Family and Marriage (Washington, DC: WND Books, 2015), 54.

14. Melnichenko, "The Great."

15. Xia Hou 夏侯, "Gongchanzhuyi de yinluan jiyin—xingjiefang" 共产主义的淫乱基因——性解放 ["The Promiscuous Gene of Communism: Sexual Liberation"], The Epoch Times (Chinese edition), April 9, 2017, http://www.epochtimes.com/gb/17/4/9/n9018949.htm. [Ķīniski]

16. Clara Zetkin, "Lenin on the Women’s Question," The Emancipation of Women: From the Writings of V. I. Lenin, Marxists Internet Archive, piekļūts 2020. gada 17. aprīlī, https://www.marxists.org/archive/zetkin/1920/lenin/zetkin1.htm.

17. Huang Wenzhi 黃文治, "‘Nuola zou hou zen yang’: Funü jiefang, hunyinziyou ji jiejigeming—yi E Yu Wan Suqu wei zhongxin de lishikaocha (1922–1932)" "娜拉走後怎樣"：婦女解放、婚姻自由及階級革命—以鄂豫皖蘇區為中心的歷史考察 (1922–1932）" ["‘What Happened after Nora Left’: Women’s Liberation, Freedom of Marriage, and Class Revolution—A Historical Survey of the Hubei-Henan-Anhui Soviet Districts (1922–1932)"], Open Times no. 4 (2013). This source draws on information in E Yu Wan Suqu geming lishi wenjianhuiji 鄂豫皖苏区革命历史文件汇集, [Collection of Revolutionary Historical Documents in the Hubei-Henan-Anhui Soviet Districts]. [Ķīniski]

18. Judith A. Reisman et al., Kinsey, Sex and Fraud: The Indoctrination of a People (Lafayette, LA: Lochinvar-Huntington House, 1990).

19. Lawrence B. Finer, "Trends in Premarital Sex in the United States, 1954–2003," Public Health Reports, vol. 122, issue.1 (January 1, 2007): 73–78.

20. Nicholas H. Wolfinger, "Counterintuitive Trends in the Link Between Premarital Sex and Marital Stability," Institute for Family Studies, June 6, 2016, https://ifstudies.org/blog/counterintuitive-trends-in-the-link-between-premarital-sex-and-marital-stability.

Avots: https://www.epochtimes.com/gb/18/6/7/n10464261.htm