Buklets, kas mainīja dzīvi

Ir pagājuši jau 20 gadi, bet Aleksam joprojām ir savulaik atrastais buklets ar informāciju par Faluņ Dafa. Viņš to glabā kā piemiņu par brīdi, kad pirmo reizi uzzināja par šo garīgo praksi.

Dzimis bijušajā Padomju Savienībā, 17 gadu vecumā Alekss ar ģimeni pameta Krieviju un pārcēlās uz Izraēlu. 19 gadu vecumā viņš iestājās armijā un tika ieskaitīts robežsardzē. Patrulēšanas laikā viņš uz zemes pamanīja bukletu. Tas bija Faluņ Dafa buklets, un, lai gan tā malas bija apdegušas, informācija bija salasāma.

"Lasot šo informatīvo bukletu, es sajutu, ka visā ķermenī izplatās siltas enerģijas vilnis. Es biju dziļi aizkustināts, jo biju atradis to, ko meklēju gadiem ilgi. Piezvanīju uz bukletā norādīto tālruņa numuru un vēlāk apmeklēju dažus praktizētājus Jeruzalemē, kad biju tur atvaļinājumā."

Kad Alekss sāka apgūt vingrojumus, tie viņam šķita pazīstami – it kā viņš tos jau būtu veicis iepriekš. Viņš sāka praktizēt Faluņ Dafa 2004. gadā, būdams vēl jauns. Viņš praktizē jau 20 gadus un tagad ir pusmūža vīrietis.

Alekss, viņa sieva un meitas.

Alekss piedalās pasākumā, lai iepazīstinātu ar Faluņ Dafa.

Bērnības baiļu pārvarēšana

Aleksa tēvs bija ebreju uzņēmējs, kurš centīgi strādāja, lai uzturētu ģimeni. Kad Aleksam bija 9 gadi, viņu mājās ielauzās miliči. Viens milicis pavērsa ieroci pret Aleksu un jautāja, kur atrodas viņa tēvs. Tēvs slēpās mājā, bet miliči, viņu neatraduši, aizbrauca.

Tie bija nemierīgi laiki, kad sabruka Padomju Savienība. Lai izdzīvotu, Aleksa ģimene devās uz citu apgabalu 2000 km attālumā. "Pēc tam, kad bērnībā guvu tik daudz traumu, es vienmēr jutu tādas kā slēptas bailes," teica Alekss.

Bijušajā Padomju Savienībā bērnībā gūtās pieredzes dēļ Alekss vienmēr jutās tā, it kā viņu uzraudzītu un cenzētu, it kā visur būtu acis, kas novēro cilvēkus. Šīs bailes lika viņam klusēt, un viņš reti izteica savu viedokli. Sācis praktizēt Faluņ Dafa, viņš pakāpeniski atbrīvojās no šīm bailēm.

Kad Alekss bija armijas komandieris, viņa vadībā esošie jaunie karavīri, patrulējot kādā apvidū, gāja cauri augļu dārzam. Viņi sāka vākt apelsīnus. Ja viņš nepraktizētu Faluņ Dafa, viņš vienkārši būtu skatījies un neko neteiktu. Būdams praktizētājs viņš saprata, ka zagt ir nepareizi. Lai gan viņš zināja, ka jaunie karavīri par viņu smiesies, viņš nolēma atbrīvoties no bailēm zaudēt seju un teica viņiem: "Ja kaut kas nav jūsu, jums nevajadzētu to ņemt." Karavīri līdz pat dienesta beigām runāja par viņa raksturu, jo viņš nekad nepārkāpa robežas un nepārkāpa noteikumus.

Kad dienests armijā bija beidzies, Alekss devās atvaļinājumā. Jeruzalemes pilsētas pašvaldība organizēja lielu parādi, un tajā piedalījās arī Faluņ Dafa praktizētāji. Alekss uzvilka dzelteno krekliņu ar uzrakstu "Faluņ Dafa" un devās gājienā.

Viņš redzēja, ka viņa karavīri nodrošina drošību pasākumā. "Es teicu sev, ka nav nekādas pretrunas starp dienestu armijā un "Īstenības, Labestības, Pacietības" principiem, kuriem es ticu," Alekss teica. "Kad parāde beidzās, mani karavīri mani sveicināja. Viņi smaidīja, un viens no viņiem teica – paskatieties uz viņu, kādas demonstrācijas laikā cilvēki meta viņam ar akmeņiem, bet šodien viņš iet parādē ar balonu rokās."

"Armijas ikdiena ir smaga, taču viņi man smaidīja. Es jutu, ka viņi atbalsta manu Faluņ Dafa praktizēšanu, un viņi uzskatīja, ka es daru pareizu, labu lietu."

Konfliktu risināšana ar labestību

Aleksa domāšanas veids mainījās pēc tam, kad viņš sāka praktizēt Dafa. Viņš sajuta, ka patiešām sliktu cilvēku nav – savā būtībā visi cilvēki ir labi. "Pirms sāku pilnveidoties, es domāju, ka miliči Krievijā ir slikti cilvēki," sacīja Alekss. Taču vēlāk es sapratu, ka viņi ir komunistiskās sabiedrības slimās ideoloģijas upuri."

Visa Aleksa ģimene pārcēlās uz Izraēlu, un sākumā viņa vecāki joprojām uzskatīja, ka nedrīkst nevienam uzticēties. "Tas bija tāpēc, ka visu mūžu viņi nevienam neuzticējās," Alekss paskaidro. "Izraēla ir brīva valsts, un cilvēki šeit var brīvi komunicēt. Mani vecāki nāca no komunistiskas valsts, un viņi nezināja ivritu. Viņiem bija ļoti grūti sarunāties ar cilvēkiem. Piemēram, kad es noslēdzu līgumu par dzīvokļa īri saviem vecākiem, viņi neuzticējās dzīvokļa īpašniekam. Es zināju, ka tas ir viņu komunistiskās domāšanas dēļ."

Aleksa vecāki neuzticējās dzīvokļa īpašniekam, bet dzīvokļa īpašnieks nevarēja saprast viņa vecākus. Alekss kļuva par viņu starpnieku, un abas puses izgāza savas dusmas uz viņu.

"Es centos saglabāt līdzsvaru un atrisināt konfliktus, un šajā procesā turpināju pilnveidot sevi," stāsta Alekss. "Centos saglabāt mieru un nedusmoties ne uz vienu, ne otru pusi. Es centos būt labs cilvēks un būt uzmanīgs. Galu galā saimnieks panāca to, kas viņam bija vajadzīgs, un mani vecāki bija apmierināti. Viņi vairs necīnās."

Alekss saka, ka cenšas pilnveidot katru savu domu, būt laipns un uzmanīgs. Viens vienīgs nepareizs vārds var izraisīt viņa vecāku un izīrētāja strīdu un vēršanos tiesā. "Kad viņi redzēja manu labo gribu, abas puses sāka man uzticēties un galu galā tika panākta vienošanās. Man ir jābūt līdzjūtīgam pret abām pusēm. Kā Faluņ Dafa praktizētājs es kļuvu par saikni starp viņiem, lai viņi varētu viens otram uzticēties. Pamatojoties uz to, tagad viņi viens otram uzticas."

Noslēgumā Alekss teica: "Bailes patiesībā ir matērija, ko mūsos iepotēja komunisms. Ja es nepraktizētu Faluņ Dafa, man būtu ļoti grūti uztvert šo pieredzi kā iespēju uzvarēt bailes. Tā vietā tas pastiprinātu manas bailes. Dafa atvēra man durvis, ļaujot izlauzties no baiļu čaulas un ieraudzīt savu iedzimto, labestīgo dabu."

Avots: https://en.minghui.org/html/articles/2024/9/5/219831.html