Ķīnas vēsturē četras skaistules ir ievērojamas ne tikai ar savu lielisko izskatu, bet arī ar nozīmīgo lomu, kāda tām bija attiecīgo dinastiju liktenī. Lai gan viņu ārējais izskats bija ievērības cienīgs jau pats par sevi, tas, kā viņas ietekmēja vēsturi, bija atkarīgs no viņu rakstura. Godīga un nesavtīga sirds vienmēr ir tikusi uzskatīta par nenovērtējamu un paliekošu vērtību, un, kā mēs redzēsim, tai ir spēks izveidot vai sagraut impēriju.
Sji Ši, kuras neparastais skaistums lika zivīm nogrimt
Nostāsti vēsta, Sji Ši bijusi tik skaista, ka, tad, kad viņa ieskatījusies dīķī, zivis aizmirsušas, kā peldēt, un nogrimušas ūdenī. Viņas skaistumu raksturo ķīniešiem labi zināma frāze:
"Sji Ši [liek] zivīm grimt".
Sji Ši piedzima nelielā ciematā Pavasaru un Rudeņu periodā, kas Ķīnas vēsturē bija nemierīgs laiks – Ķīna bija sašķelta mazās valstiņās, kuras bieži karoja savā starpā. Jue valsti, kurā viņa dzīvoja, bija iekarojis Vu valsts karalis Fučajs.
Lai atgūtu neatkarību, sākotnējais Jue valdnieks Goudzjaņs un viņam lojālie padomdevēji izstrādāja plānu, kā uzvarēt Fučaju: iepazīstināt viņu ar jaunu skaistuli, kuras grācija un talants būtu pietiekami apburoši, lai vājinātu valdnieka modrību. Pašaizliedzīgā Sji Ši pieņēma šo svarīgo uzdevumu un sāka mācīties etiķeti, dziedāšanu un dejošanu. Pēc trim gadiem viņu iepazīstināja ar valdnieku Fučaju, kuru uzreiz apbūra viņas valdzinošais skaistums un izsmalcinātā personība.
Nākamo 20 gadu laikā Fučajs arvien vairāk pievērsa uzmanību Sji Ši. Kā jau bija gaidāms, militārās lietas tika atstātas novārtā, un Goudzjaņs spēja skaut Fučaju, atjaunojot Jue valsts neatkarību. Līdz pat šai dienai Sji Ši pašaizliedzība un drosme ir noturīgs godaprāta un uzticības paraugs.
Vana Džaodzjuņa, kuras tīrais skaistums lika putniem aizmirst, kā lidot
Otrā skaistule piedzima 50. gadā pirms mūsu ēras aristokrātu ģimenē. Jau no agras bērnības Vana Džaodzjuņa labi pārzināja ķīniešu klasiku un bija lietpratēja četrās mākslās – cjiņ (septiņstīgu ķīniešu cītaras spēle), cji ( Go stratēģijas spēle), šu (ķīniešu kaligrāfija) un hua (ķīniešu glezniecība). Viņa bija īpaši slavena ar aizkustinošu melodiju izpildīšanu uz pipas – ķīniešu lautas.
Džaodzjuņai sasniedzot pilngadību, viņas skaistums uzplauka un manieres kļuva nevainojamas. Meitenes šarms un talants padarīja viņu slavenu visā valstī. Nebija nekāds pārsteigums, ka tad, kad imperators Juaņs pieprasīja, lai iekšējā pilī ierodas pa vienai dāmai no katra apgabala, par apgabala pārstāvi tika izvēlēta Džaodzjuņa.
Pēc tradīcijas, izvēloties jaunu konkubīni, imperators neredzēja sievietes klātienē, bet izvēlējās viņas pēc portretiem, kas attēloja katru sievieti viņa harēmā. Diemžēl tā laika gleznotāji bija alkatīgi un neiebilda pret dāmas izdaiļošanu apmaiņā pret dāsnu atalgojumu.
Tā kā tikumīgā Džaodzjuņa stāvēja pāri kukuļdošanai, tad viņas attēls, kas tika parādīts imperatoram, nebūt nebija glaimojošs. Tā viņa gadiem ilgi dzīvoja valdnieka pilī, bet nekad netika izraudzīta, lai pavadītu laiku valdnieka sabiedrībā.
Tas bija laiks, kad starp plaukstošo Haņu dinastiju un ziemeļu nomadu ciltīm valdīja saspīlējums. Daudziem imperatoriem bija grūti saglabāt savās valstīs mieru, taču galu galā parādījās unikāla iespēja.
Vēloties nostiprināt tobrīd miermīlīgās attiecības, nomadu cilšu līderis Sjunnu ieradās samaksāt imperatoram nodevas. Lai gan imperators deva viņam pretī bagātīgu atlīdzību, Sjunnu gribēja vairāk. Viņš vēlējās padarīt Haņu princesi par savas cilts karalieni.
Imperators zināja, ka Sjunnu padarīšana par znotu nodrošinās ilgstošu mieru pierobežā, taču doma par meitas nosūtīšana uz dzīvi pie nomadiem plosīja viņam sirdi. Nevēloties palaist garām šo unikālo iespēju nostiprināt mieru, imperators apspriedās ar saviem uzticamajiem padomdevējiem. Kopā viņi nolēma, ka kādai jaunavai no pils vajadzētu piešķirt "princeses" titulu un ieņemt viņa meitas vietu.
Ar šo priekšlikumu vērsās pie Džaodzjuņas. Nebija viegli pieņemt lēmumu pamest ērto dzīvi pilī un pāriet uz nomadu dzīvi – lopu kopšanu tuksnešainā zemē bez iespējas redzēt savu ģimeni, taču viņa saprata šīs svarīgās atbildības nozīmi un nolika malā visas bažas.
Dienā, kad viņa devās prom, imperators pārbaudīja, vai viss notiek saskaņā ar plānu. Pārsteigts, beidzot ieraudzījis Džaodzjuņu, viņš ar skumjām saprata, ka zaudē ne tikai izsmalcināti skaistu sievieti, bet arī cilvēku ar izcilu raksturu un drosmi.
Ar asarām acīs un apņēmību sirdī Džaodzjuņa kāpa zirgā un devās ceļā kopā ar klejotājiem. Kad mīļotā dzimtene pazuda aiz apvāršņa, viņa izsaiņoja savu pipu. Daudzi mākslinieki ir attēlojuši aizkustinošo ainu, kā debešķīga skaistule spēlē sirsnīgas melodijas ceļā uz ziemeļu robežu, tā liekot rasties vēl vienam ķīniešu izteicienam:
"Džaodzjuņa [liek] putniem krist".
Džaodzjuņa bija tikumīga valdniece un deva lielu ieguldījumu miera uzturēšanā, kas ilga veselus 60 gadus. Džaodzjuņas ieguldījums bieži tiek uzskatīts par tikpat svarīgu, kā daudzu slavenu haņu ģenerāļu ieguldījums.
Diao Čana, kuras šarms aizēnoja Mēnesi
Trešā skaistule parādījās Haņu dinastijas beigās, kad imperators nomira un tronī sēdās viņa jaunais dēls. Izmantojot zēna vājumu un pieredzes trūkumu, aukstasinīgais tirāns Duns Džuo ieņēma imperatora pili un plānoja iecelt sevi par jauno impērijas vadītāju.
Duna Džuo labā roka bija viņa adoptētais dēls Lu Bu, neuzvarams karavīrs ar nežēlīgu raksturu. Lu Bu jau bija atbrīvojies no sava iepriekšējā mecenāta un kalpoja Dunam Džuo galvenokārt pašlabuma dēļ. Neskatoties uz to, viņš bija efektīvs atbalsts tirānam.
Duna Džuo nežēlība nebija vārdiem aprakstāma. Cilvēka rokās, kurš nogalināja un spīdzināja tikai sava prieka pēc, impērijas nākotne patiešām izskatījās drūma.
Uztraucoties par savas tautas nožēlojamo stāvokli, uzticamais ministrs Vans Juņs centās izdomāt, kā atbrīvoties no diktatora. Kādu vakaru, pastaigājoties un meklējot iedvesmu, Vans Juņs ieraudzīja savu adoptēto meitu, kas skatījās uz Mēnesi. Viņas skaistums bija tik valdzinošs, ka pat Mēness apmulsis paslēpa savu seju aiz mākoņiem, no kā arī radās teiciens:
"Diao Čaņas skaistums aizēno Mēnesi".
Pēkšņi Vans Juņs saprata, ka Diao Čaņas skaistums var izglābt impēriju. Izmisumā viņš nometās ceļos savas mīļotās meitas priekšā un jautāja, vai viņa būtu gatava palīdzēt atjaunot mieru valstī.
Pārsteigta un satraukta, redzot tēvu uz ceļiem, 16 gadus vecā meitene maigi mudināja viņu piecelties un apliecināja, ka darīs visu, lai atmaksātu par tēva labvēlību. Lai gan plāns, ko viņš meitai atklāja, bija diezgan satriecošs, viņa nomierināja savu sirdi un piekrita misijai: pašaizliedzīgai rīcībai, kas nozīmētu viņas jaunavas tikumības zaudēšanu.
Vaņs Juņs organizēja divas atsevišķas dzīres Lu Bu un Dunam Džuo. Kad Diao Čaņa parādījās katrā no šiem vērienīgajiem pasākumiem, visi viesi bija sajūsmā par burvīgo meiteni. Lai izraisītu greizsirdību, Vaņs Juņs piedāvāja savas meitas roku vispirms Lu Bu, bet pēc tam arī Dunam Džuo. Pēdējais nesagaidīja kāzu ceremoniju, bet aizveda viņu uz saviem apartamentiem jau tajā pašā vakarā.
Nākamajās dienās Lu Bu nevarēja nepamanīt sev apsolītās dāmas prombūtni ministra mājā, un bija satriekts, uzzinot, ka tirāns ir paņēmis Diao Čaņu sev. Starp bīstamo duetu bija iedzīts stratēģisks ķīlis, un atlētiskais karavīrs galu galā nogalināja ļauno Dunu Džuo. Lu Bu par slepkavību tika sodīts ar nāvi, un imperatora pilī tika atjaunota kārtība.
Vaņs Juņs paklanījās savai meitai par impērijas glābšanu. Viņas mantojums iemieso tradicionālajā ķīniešu kultūrā augstu vērtēto īpašību, kas pazīstama kā ji (kas ietver sevī taisnīgumu, pienākuma apziņu, godīgumu, lojalitāti).
Jana Guifeja, kuras satriecošais skaistums atstāja kaunā pat puķes
Ceturtā skaistule nevis izglāba impēriju, bet gan nospieda to uz ceļiem. Viņas izsmalcinātā āriene imperatoram šķita visnotaļ saistoša – kas galu galā izvērtās par nožēlojamu pieķeršanos.
8. gadsimta sākumā Tanu dinastija sasniedza savus ziedu laikus. Imperators Tans Sjuaņdzuns tikko bija zaudējis savu mīļāko konkubīni, un par viņa favorīti kļuva Jana. Runāja, ka Jana bijusi tik skaista, ka puķes, viņu ieraugot, aiz kauna paslēpās.
"Guifeja atstāj kaunā puķes".
It kā apburts, imperators pavadīja dienas, apbērdams viņu ar dārgakmeņiem un smalkām dāvanām, baudot viņas sabiedrībā izsmalcinātas maltītes un izklaides. Viņš arī piešķīra titulus un apbalvojumus viņai un viņas radiniekiem, darot visu iespējamo, lai iepriecinātu savu apburošo dāmu.
Tā kā imperators aizvien vairāk atstāja novārtā valsts lietas, pierobežā, kur karaspēks gatavojās ieņemt galvaspilsētu, sākās nemieri. Imperatora padomnieki vairākkārt sūdzējās, ka Jana novērš imperatora uzmanību, taču viņš atteicās klausīties.
Nepagāja ne gads, un nemiernieku armija nonāca Tanu galvaspilsētā Čanaņā, piespiežot imperatoru un viņa vīrus bēgt uz kalniem. Protams, imperators paņema līdzi arī savu mīļoto.
Nogurusi un neapmierināta, imperatora svīta beidzot pieprasīja likvidēt impērijas pagrimuma cēloni – dāmu Janu. Imperators nespēja iedomāties dzīvi bez savas dārgās draudzenes, tomēr, neredzot citas iespējas šajā nopietnajā situācijā, viņš ar nožēlu tam piekrita.
Nesot upuri impērijas labā, Jana bija spiesta atņemt sev dzīvību. Viņas ķermeni apraka pie līkumota ceļa, ietītu smalkā purpursarkanā zīdā, kas bija piesātināts ar smaržīgām eļļām.
Imperators atguva varu, bet viņa sirds palika kopā ar zaudēto mīlestību. Viņš nodeva troni dēlam, pasūtīja gleznotāju, lai izveidotu smalku dāmas Janas portretu, un vadīja savas skumju pilnās dienas citā, mazākā, pilī.
Daudznozīmīga idioma
Iedvesmojoties no šīm četrām sievietēm, pārpasaulīgs skaistums arī mūsdienās tiek raksturots ar idiomu 沉魚落雁，閉月羞花, kas nozīmē, ka sieviete ir tik skaista, ka liek zivīm grimt, putniem krist, Mēnesim slēpties un ziediem nokaunēties.
Šīs četras skaistules ir pierādījušas, ka neparasts skaistums var būt milzīgs spēks, un vislabāk, ja tas ir apvienots ar tikumu un atbildības sajūtu.
Avots: https://www.visiontimes.com/2023/10/08/four-beauties-shape-chinese-history.html
* * *
Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.
vairāk ...