Leģendas par drakoniem (2. daļa)

(Turpinājums no 1. daļas)

Ir daudz stāstu par leģendāro senās Ķīnas valdnieku Juju Diženo, kurš bija slavens ar to, ka spēja kontrolēt ūdeņus. Huainaņdzi traktātā teikts, ka savulaik Jujs Diženais pārvērtās par gigantisku lāci, kas pāršķēla uz pusēm Sjuaņjuaņas kalnu. Reiz, apsekojot Ķīnas dienviddaļu, Jujs Diženais kuģoja pa upi, kad pēkšņi parādījās dzeltens drakons. Pārējie laivā esošie cilvēki bija līdz nāvei nobijušies, bet Jujs Diženais sacīja: "Man ir Dieva dots uzdevums, un es esmu cītīgi strādājis, lai kalpotu cilvēkiem. Būdams šeit, es varu pildīt savu misiju, un nāve nozīmē atgriezties tur, no kurienes esmu nācis. Nav nekā tāda, kas varētu traucēt manai apņēmībai." Tad drakons devās prom.

Ķīniešu kultūrā atrodami daudzi ar drakoniem saistīti stāsti un kultūras relikvijas. Drakonu attēli ir atrodami visur – no skulptūrām līdz zīmējumiem, no traukiem līdz rotājumiem un karogiem. Lai gan daži cilvēki drakonus uzskata par izdomātām mitoloģiskām būtnēm, ir ļoti interesanti aizdomāties par to, kā senie cilvēki varēja radīt tik spilgtu un vienotu drakona tēlu.

6000 gadus vecas relikvijas

Nesen kādā ciematā Hubejas provinces Huanmejas apgabalā, ūdens novirzīšanas projekta būvniecības laikā tika atrasta septiņus metrus gara drakona figūra.

No akmeņiem veidotā drakona figūra, kas tika atrasta Huanmejas apgabalā.

No akmeņiem veidotajā attēlā redzams drakons ar četriem nagiem, kas līdzinās cjiliņam (mītiska būtne), ar ragu pāri kā briedim, zvīņām un asti. Veidojums bija ļoti izteiksmīgs, un tas piesaistīja gan arheologu, gan biologu uzmanību. Tiek lēsts, ka šis attēls tika izveidots vismaz pirms 6000 gadiem.

Hunšaņas kultūras artefakts

Vēl viens piemērs ir Hunšaņas kultūras (5000. – 3000. g.p.m.ē) artefakts, kas atrasts Čifenas pilsētā, Iekšējā Mongolijā. 1971. gadā tur uzgāja nefrīta drakonu. Tas bija vecākais nefrīta drakons, ko jebkad atraduši arheologi.

Šis mākslas darbs ir 60 cm garš un 2,3 cm diametrā. Galvai ir acis, deguns, mute un bārda. Krēpes drakona mugurpusē ir veidotas sevišķi izteiksmīgi. Citi līdzīgā stilā veidoti mākslas darbi no nefrīta ir atrasti Iekšējā Mongolijā un tuvējā Liaoninas provincē.

Lai gan iepriekš minētie atklājumi attiecas uz antīkajām relikvijām, turpmāk minētie gadījumi no mūsdienu Ķīnas varētu sniegt priekšstatu par drakonu eksistenci.

Kritušais drakons

Viens no gadījumiem notika 1934. gada vasarā Liaoninas provinces Jinkou pilsētā. Lietus bija lijis vairāk nekā mēnesi, un niedru dīķis bija pilnībā applūdis. Kāds vietējais iedzīvotājs dīķī pamanījis ko dīvainu. Kad viņš kopā ar citiem veica izpēti, viņi atklāja milzīgu radījumu, kas šķita mirstam.

Sjao Juicjiņa, vecāka gadagājuma sieviete no Jinkou, tolaik bija tikai deviņus gadus veca. 2004. gadā viņa atcerējās, ka, stāvot zirga mugurā un tēva roku pieturēta, viņa ieraudzīja šo radījumu. Viņa redzēja, ka drakona acis bija pusaizvērtas, bet aste saritināta. Bija redzamas divas priekšējās ķetnas, un drakona izskats bija tieši tāds, kā to parasti apraksta cilvēki.

Uzskatot, ka drakons ir radījums, kas nes veiksmi, vietējie iedzīvotāji centās to glābt. Daži uzcēla nojumi, lai pasargātu to no saules stariem, bet citi pastāvīgi aplēja drakonu ar ūdeni. Tas turpinājās vairākas dienas, līdz radījums noslēpumaini pazuda. Tomēr vairāk nekā trīs nedēļas vēlāk cilvēki pamanīja drakonu kaut kur Jinkou, un tad tas jau bija miris.

Vēl viens vecāka gada gājuma cilvēks, Jans Šuņji, 2004. gadā pastāstīja Jinkou vēstures birojam, ko viņš toreiz redzēja. Viņš pat parādīja amatpersonām vietu, kur drakons bija miris. "Uz zemes bija daudz trīsstūra formas kaulu, vairāk nekā 100 gabalu. Radījumam bija arī viens vai divi ragi."

Vietējie iedzīvotāji tolaik uzskatīja, ka tas ir kritušais drakons, un ka debesis, iespējams, to ir sodījušas un notriekušas ar zibeni, pirms tas iekrita dīķī.

1934. gada 14. augustā laikrakstā "Šeņdzjinas laiks" bija publicēts raksts "Drakons nomirst atūdeņošanās dēļ", kurā teikts, ka drakona kauli tika transportēti uz Hebejas provinci un izlikti publiskai apskatei. Par to interesējās daudzi cilvēki.

Ziņojums par drakonu laikrakstā "Šeņdzjinas laiks" 1934. gada 14. augustā.

Noslēpumainie drakona kauli

2004. gada 16. jūnijā 81 gadu vecais Suņs Dženžeņs uz Jinkou vēstures biroju atveda kasti, kurā bija pieci kauli. Viņš teica, ka tie esot drakona kauli, kurus viņš bija savācis 1934. gadā, kad viņam bija 11 gadi.

Biroja direktora vietnieks Haņs Sjaoduns un citi darbinieki bija tik ieinteresēti, ka atrada rakstu par drakonu, kas 1934. gada 14. augustā bija publicēts laikrakstā "Šeņdzjinas laiks".

"Šeņdzjinas laiks" arī ziņoja, ka drakonam bijušas četras ķetnas un uz galvas divi ragi. Drakons bija izracis sev 17 metrus garu un septiņus metrus platu bedri. Nagu skrāpējumu atstātās pēdas bija skaidri redzamas. Acīmredzot drakons pirms nāves bija cīnījies.

Publikācijā bija arī citēts Li Biņšens, mākslinieks-karikatūrists no Pekinas, kurš stāstījis, ka viņš ar brāļiem redzējuši drakonu. "Man toreiz bija 10 gadu, un radījums bija norobežots ar enkuriem un virvēm, lai neļautu apmeklētājiem pietuvoties," viņš atcerējās. "Tas bija apmēram 10 metrus garš. Vidusdaļā mugurkauls bija izliekts uz augšu – ne tā kā zivij. Uz tā galvas bija ragi, kas atšķīrās no jebkuras citas jūras radības."

Kad par šo atgadījumu ziņoja valsts televīzija, tā apgalvoja, ka kauli, ko Suņs bija atvedis, esot vaļa kauli. Taču trīs citi gados vecāki cilvēki no Jinkou – Cajs Šoukans, Huans Džeņfu un Džans Šuņsji, kuri visi bija redzējuši drakonu savām acīm, nekavējoties noraidīja šo apgalvojumu.

Cajs teica, ka tajā laikā viņam bija deviņi gadi un viņš dzīvoja netālu no niedru dīķa, kur tika atrasts drakons. Turklāt kādā mākoņainā 1934. gada dienā viņš kopā ar draugiem debesīs apmēram 15 sekundes redzēja drakonu. Drakons bija pelēks un kustējās debesīs kā čūska. Tas bija līdzīgs jau pazīstamajiem drakonu attēliem: divi taisni ragi uz galvas, bārda un izspiedušās acis. Drakons bija vairāk nekā 10 metrus garš ar zvīņām, četrām ķetnām kā krokodilam, un asti kā karpai.

Cajs, Huans un Džans sacīja – nav pareizi, ka Ķīnas Centrālā televīzija apgalvo, ka drakona kauli ir vaļa kauli. Cajs rakstīja gan televīzijai, gan Pekinas zooloģiskajam dārzam, bet nekad nesaņēma atbildi.

2005. gadā Ķīnas Centrālā televīzija sagatavoja vēl vienu raidījumu. Lai gan tajā netika konkrēti atzīts, ka drakons eksistē, raidījuma veidotāji vairs neapgalvoja, ka kritušais radījums ir vaļu dzimtas dzīvnieks.

Zaudētā kultūra

Drakonu attēli ir sastopami arī citās civilizācijās. Meksikā, Kukulkanas piramīdā, kas saglabājusies starp seno maiju pilsētas Čičenicas drupām, tās ziemeļu stūrī atrodas divas lietus dieva Čaaka skulptūras. Tās ir ļoti līdzīgas drakoniem, kas sasaucas ar ķīniešu kultūrā pastāvošo ticējumu, ka drakoni ir atbildīgi par lietu.

Maiju lietus dievs Čaaks.

Tāpat kā senā ķīniešu kultūra, arī maiju civilizācija bija ļoti attīstīta. Kukulkanas piramīda bija apmēram 30 metrus augsta, un katrā pusē tai bija 91 pakāpiens. Pieskaitot tiem pēdējo pakāpienu augšpusē, kopā sanāk 365 pakāpieni, kas atbilst dienu skaitam gadā.

Līdzība starp maiju lietus dievu Čaaku un ķīniešu drakonu, kas arī ir atbildīgs par lietu, liecina par kopīgo saikni starp šīm kultūrām. Vēl viens dažādām civilizācijām kopīgs uzskats ir tāds, ka aizvēsturiskās civilizācijas savulaik iznīcināja plūdi un šo civilizāciju cilvēki gaida, kad Radītājs viņus glābs.

Vairāki izcili zinātnieki ir apzinājušies atvērtas domāšanas nozīmi. Piemēram, Alberts Einšteins reiz atzīmēja, ka mūsdienu zinātne var tikai pierādīt kaut kā esamību, bet nevar pierādīt, ka kaut kas neeksistē. "Mēs redzam brīnišķīgi sakārtotu Visumu, kas pakļaujas noteiktiem likumiem, taču paši šie likumi mums paliek neskaidri," viņš arī teica.

Vai cilvēce kādreiz atkal spēs saskatīt drakonus un mājienus, kurus mums dod dievi? Laiks rādīs.

(Beigas)

Avots: https://en.minghui.org/html/articles/2023/9/27/211504.html