Stāsti par Konfūcija skolnieku Dzigunu (1.daļa)

Senajā Ķīnā skolnieki ļoti cienīja savus skolotājus. Tika uzskatīts – ja cilvēks vēlas pilnveidoties, tad mācībām jāpieiet ar patiesu sirdi. Kā vēsta sens ķīniešu sakāmvārds: "Skolotājs uz vienu dienu ir tēvs uz mūžu", un tas liecina par skolēnu cieņas līmeni pret saviem skolotājiem.

Piemērs tam ir Dziguns, viens no Konfūcija skolniekiem. Viņa godbijība un uzticība savam skolotājam, kā arī taisnu vērtību aizstāvēšana ir nodrošinājusi viņam ievērojamu vietu Ķīnas vēstures annālēs.

Cieņa pret skolotāju

Dziguns Duaņmu (ap 520. – 456. g. p.m.ē.) bija viens no izcilākajiem Konfūcija skolniekiem. Lai gan viņš nebija Konfūcija mīļākais skolnieks, viņš cienīja savu skolotāju vairāk nekā jebkurš cits.

Dziguns piedzima Veju valstī Pavasaru un rudeņu (Čuņcju) perioda beigās. 17 gadu vecumā viņš kļuva par Konfūcija skolnieku. Dziguns bija aptuveni 31 gadu jaunāks par savu skolotāju.

20 gadu vecumā Dziguns mantoja ģimenes uzņēmumu un vēlāk bija Lu un Veju valstu premjerministrs. Viņš bija ļoti daiļrunīgs, spējīgs un labi pārzināja savas lietas. Pat Konfūcijs reiz viņu raksturoja kā neparasti talantīgu cilvēku, kas spēj uzņemties lielu atbildību.

Konfūcijs atstāja savu oficiālo amatu, kad viņam bija aptuveni 50 gadu, un aizbrauca no Lu valsts. Pēc aiziešanas pensijā viņš 14 gadus ceļoja uz dažādām valstīm, tostarp Veju, Čeņu, Sunu, Cao, Dženu, Caju un Ču, lai nodotu savas mācības. Dziguns finansēja Konfūciju, lai viņš varētu dibināt skolas visu savu ceļojumu laikā. Darbā "Vēstures pieraksti" Sima Cjaņs minēja, ka Dziguns bija bagātākais no vairāk nekā 70 izcilākajiem Konfūcija mācekļiem.

Atšķirībā no tā, ko mēs redzam mūsdienu sabiedrībā, kur cilvēki vienmēr cenšas gūt pēc iespējas lielāku peļņu no saviem ieguldījumiem, Dziguns atbalstīja savu skolotāju tikai un vienīgi tādēļ, ka cienīja Konfūciju un centās popularizēt principus, kas varētu uzlabot sabiedrību.

Dziguns bija ļoti zinošs, un pats Konfūcijs bieži teica, ka Dziguns ir gudrāks par viņu. Daži cilvēki apgalvoja, ka Dziguns bija daudz cienījamāks par Konfūciju.

Cji valsts valdnieks Dzjins reiz jautāja Dzigunam par Konfūcija tikumiem un talantiem. Dziguns teica: "Konfūcijs ir gudrs, nevis tikai tikumīgs cilvēks."

"Kādā ziņā viņš ir gudrs?" valdnieks jautāja.

"Es nezinu," Dziguns atbildēja, kas valdnieku ļoti pārsteidza.

Dziguns turpināja: "Visu mūžu man virs galvas ir bijušas debesis, bet es nezinu to augstumu; man zem kājām ir bijusi zeme, bet es nezinu tās dziļumu. Savā kalpošanā Konfūcija esmu līdzīgs izslāpušam cilvēkam, kas ar savu kausu dodas pie upes, un dzer līdz slāpes tiek remdētas, pat nezinot upes dziļumu."

Dzirdot Dziguna teikto par savu skolotāju, valdnieks saviļņots nopūtās. Dziguns salīdzināja Konfūcija svētumu ar debesīm un zemi, ar upēm un jūrām, vienlaikus liekot noprast, ka pats ar visām savām zināšanām ir tikai piliens okeānā.

Reiz Šusuņs Vušu, kurš kalpoja Lu valsts valdniekam Simam, sarunā ar galma augstmaņiem teica: "Dziguns ir zinošāks par Konfūciju."

Dzifu Dzjinbo, ierēdnis, kurš dzirdēja šos vārdus, nodeva tos Dzigunam. Dziguna atbilde vēlreiz apliecināja viņa cieņu pret savu skolotāju:

"Siena ap manu māju ir tikai manu plecu augstumā, tāpēc ikviens var redzēt, kas ir iekšā, bet siena ap mana skolotāja māju ir desmitiem pēdu augsta," viņš teica. "Tie, kas nevar atrast vārtus, noteikti nevarēs redzēt senču tempļa krāšņumu."

Vēlāk, kad Šusuņs Vušu atkal mēģināja noniecināt Konfūciju, Dziguns ļoti nopietnā tonī viņam sacīja: "Nedariet to, jo nevienam tas nevar izdoties. Citu cilvēku tikumi ir kā mazs kalniņš, ko var pievarēt, bet Konfūcija spožums ir kā Saule un Mēness. Kā gan iespējams viņu pārspēt?"

Pēc Konfūcija nāves visi viņa mācekļi sēroja trīs gadus, izņemot Dzigunu, kurš sēroja sešus gadus.

Sekošana Dao veicot darījumus

Senajā Ķīnā tikumība bija svarīgāka par peļņu. Konfūcijs reiz teica: "Izcila cilvēka prāts ir vērsts uz taisnīgumu, bet vidusmēra cilvēka prāts ir vērsts uz peļņu." Savās mācībās viņš reti pieminēja "ieguvumus". Tomēr starp viņa mācekļiem bija viens, kas uzsāka uzņēmējdarbību, un šis cilvēks bija neviens cits kā Dziguns.

Kā viņš kļuva par vienu no nedaudzajiem bagātajiem un ietekmīgajiem tirgotājiem Pavasaru un rudeņu periodā? Un kā viņa bagātība bija saistīta ar konfūcismu?

Dziguns veica darījumus starp Cao un Lu valstīm un tādējādi nopelnīja bagātību. Viņš bija pazīstams kā bagātākais Konfūcija sekotājs. Vēlākās paaudzes bieži runāja par "Duaņmu mantojumu", kas bija atsauce uz to, kā Dziguns noteica apdomīga uzņēmēja godīguma un uzticamības standartu.

Saskaņā ar Sima Cjaņa darbu "Vēstures pieraksti", kādu dienu Dziguns vadīja karavānu ar simts pajūgiem, kas bija piekrauti ar zeltu un dārgumiem, lai tiktos ar dažādu valstu monarhiem. Lai kur viņš gāja, pret viņu izturējās ar lielu pieklājību un cieņu. Viņš patiešām bija ārkārtīgi bagāts cilvēks.

Ir teikts, ka viens no Dziguna panākumu noslēpumiem bija tas, ka viņš "paņēma to, no kā citi bija atteikušies, un atteicās no tā, ko citi paņēma".

Līdzīgi domāja arī senais militārais stratēģis, Pavasaru un rudeņu perioda politiķis un uzņēmējs Fans Li (536. – 448. g. p.m.ē.). Viņš teica, ka sausuma laikā jāpērk laivas, bet plūdu laikā – rati. Pateicoties šai sapratnei, viņš kļuva tik veiksmīgs, ka pēc Fana Li nāves cilvēki sāka viņu pielūgt kā "bagātības dievu".

Sima Cjaņa "Vēstures pieraksti" apstiprina, kā Dziguns pelnīja naudu, veicot darījumus starp Cao un Lu valstīm. Turpat arī teikts, ka viņš bieži ceļoja un nenogurstoši strādāja. Viņš izturējās pret saviem klientiem ar sirsnību un uzticību, kā arī raudzījās, lai vienmēr būtu patiess vārdos un pārliecinošs darbos. Ar šādu izturēšanos viņš ieguva ļoti labu reputāciju, un viņa bizness arvien vairāk paplašinājās. Saskaņā ar Sima Cjaņa teikto, starp senajiem Konfūcija laika tirgotājiem visprasmīgākais bija Fans Li, bet Dziguns bija otrajā vietā.

Būt bagātam un nebūt augstprātīgam

Kas notika, kad cilvēks senajā Ķīnā kļuva bagāts? Tas bija atkarīgs no cilvēka. Daži tērēja naudu labiem zirgiem un dārgiem pajūgiem, citi baudīja dārgus dzērienus un mielastus, bet citi turēja daudzas konkubīnes. Viņi varēja uzskatīt, ka ir pārāki par citiem un censties iegūt pie varas esošo labvēlību, lai iesaistītos politiskās intrigās, vai maldinātu sabiedrību ar meliem. Šādi cilvēki ļoti bieži ņēma sliktu galu.

Rietumu Dzjiņu dinastijas laikā (385. – 431. g.) dzīvoja kāds bagāts vīrs vārdā Ši Čuns. Viņa mājā bija daudz kalpu, un tā bija iekārtota kā grezna pils. Tomēr 52 gadu vecumā viņš traģiski nomira, un visi 15 viņa ģimenes locekļi arī tika sodīti ar nāvi – traģisks gals cilvēkam, kurš bija bagāts, bet nežēlīgs.

Turpretī Dziguns vienmēr paturēja prātā Konfūcija mācības un vadījās pēc tradicionālajiem tikumiem – " lēnprātības, laipnības, pieklājības, taupības un augstsirdības". Viņš guva panākumus biznesā, pielietojot Konfūcija mācības dzīvē, paliekot lojāls un uzticams. Viņš guva peļņu, ievērojot taisnīgumu un mērenību un nekad nevienu neapkrāpa. Kļuvis bagāts, viņš nekad nedarīja ļaunu un vienmēr centās dot labumu sabiedrībai un palīdzēt nabadzīgajiem.

Darbā "Ļuiši Čuņcji" jeb"Ļui kunga hronika" ir stāsts par to, kā Dziguns izpirka vergu. Saskaņā ar tā laika Lu valsts noteikumiem, ja kāds Lu valsts iedzīvotājs kļuva par vergu citā valstī, ikviens, kurš viņu izpirka, varēja saņemt atlīdzību no valsts kases.

Reiz Dziguns izpirka kādu vīru no Lu, kurš bija nonācis verdzībā citā valstī. Dziguns atteicās no kompensācijas, jo uzskatīja, ka rīkojas, pamatojoties uz morāles un taisnīguma principiem. Viņš sacīja, ka par šādu rīcību nav jāsaņem atlīdzība.

Protams, Dziguns nepiedzima ar šādu raksturu. Gluži pretēji, tas bija nepārtrauktas sevis pilnveidošanas rezultāts ikdienas dzīvē.

"Vēstures pierakstos" teikts, ka kādu dienu grezni tērpies Dziguns ar savu karieti iesprūda pie ieejas alejā, kas bija pārāk šaura.

Tajā brīdī viņš ieraudzīja citu Konfūcija mācekli – Juaņu Sjaņu – kurš bija ģērbies lupatās un pārvietojās, atspiedies pret nūju. Dziguns nespēja nesmieties. "Sen neesam redzējušies, vecais draugs," viņš teica. "Kā tas notika, ka nonāci tik bēdīgā stāvoklī?"

Juaņs Sjaņs ar cieņu atbildēja: "Esmu dzirdējis, ka naudas trūkums iztukšo tikai kabatas, bet nespēja iet taisnu ceļu ir patiesi apkaunojoša! Šobrīd esmu tikai mazliet trūcīgs, tad kā tu vari teikt, ka esmu bēdīgā stāvoklī?"

To dzirdot, Dziguns nokaunējās par saviem vārdiem.

(Turpinājums sekos)

Avots: https://en.minghui.org/html/articles/2023/9/26/211487.html