Stāsti par Konfūcija skolnieku Dzigunu (2.daļa)

1. daļa

Pavasaru un rudeņu periodā cilvēki par galveno savas dzīves jēgu uzskatīja tiekšanos pēc Dao. Gan vienkāršie cilvēki, gan mācītie vīri un ierēdņi, par dzīves augstāko mērķi uzskatīja Patiesības izpratni. Dao sekotāji tika ļoti cienīti, un tie, kas no tā novirzījās, tika uzskatīti par pazudušām dvēselēm.

Izpratne pēc divām sarunām ar Konfūciju

Kādu dienu Konfūcijs aizveda Dzigunu uz senču templi Lu valstī. Viņš lūdza viņam ieliet ūdeni traukā ar nosaukumu jou dži (宥卮) , kas zināms arī kā cjicji (欹器) (ūdens tvertne kas tika izgudrota dārzu laistīšanai Lu valstī). Kad trauks bija pilns, tas sasvērās, notecinot ūdeni.

Dziguns ielēja tajā ūdeni. Kad trauks bija tukšs, tas nedaudz sasvērās, un, kad tajā tika iepildīts noteikts ūdens daudzums, tas iztaisnojās. Konfūcijs lika Dzigunam turpināt liet ūdeni traukā. Tiklīdz ūdens sasniedza trauka malas, tas pēkšņi apgāzās.

Dziguns bija neizpratnē un jautāja Konfūcijam, kāpēc trauks apgāzās.

"Kad pasaules labklājība sasniedz savu robežu, sākas pagrimums," skaidroja Konfūcijs, "nelaimes dziļumā dzimst svētlaime; pēc saulrieta iestājas krēsla, un Mēness, kļuvis pilns, atkal dilst. Tāpēc gudram cilvēkam vajadzētu iemācīties būt mazliet dumjam, bet talantīgam – pazemīgam. Stiprajiem un drosmīgajiem jāiemācās cienīt citus, bet bagātajiem un dižciltīgajiem jāmācās būt vienkāršiem un nemākslotiem."

Konfūcija vārdi iespiedās Dzigunam dvēselē, un viņš ļoti novērtēja cienījamā skolotāja norādījumus.

Konfūcijs Dzigunam arī pastāstīja, ka jaunībā viņš reiz jautājis Laodzi, ko nozīmē "pieklājība". Laodzi teicis, ka tikai tad, ja cilvēki labos laikos ir savaldīgi, viņi var nodzīvot ilgu mūžu. Šie vārdi ir vienkārši, bet ar ļoti dziļu nozīmi.

Ir sakāmvārds: "Ne nabadzība, ne zems stāvoklis neliks cilvēkam novirzīties no saviem principiem", jo cilvēks var turēties pie savas morāles par spīti visām grūtībām. Cits sakāmvārds skan, ka "ne bagātībai, ne godam nevajadzētu samaitāt," un tas nozīmē, ka pret vēlmēm un varu ir jāizturas ar vieglu sirdi. Cilvēkam jābūt labvēlīgam un taupīgam pat tad, ja viņš ir bagāts un turīgs, tajā pašā laikā paliekot mierīgam un pazemīgam. Tās ir dažādas atturības izpausmes, kas galu galā padarīs cilvēku laimīgu.

Dziguns bija ļoti gudrs un gribēja mācīties. Atgriezies savā istabā, viņš domāja par Konfūcija vārdiem. Pēc brīža viņš atkal devās pēc padoma pie sava skolotāja.

"Ko jūs sakāt par cilvēku, kurš, lai arī nabadzīgs, tomēr neglaimo, un par cilvēku, kurš, lai arī bagāts, nav augstprātīgs?" viņš jautāja Konfūcijam.

"Tas ir labi, bet tas nav pielīdzināms cilvēkam, kurš, būdams nabadzīgs, ir apmierināts, un tam, kas būdams bagāts, ievēro pieklājības noteikumus," atbildēja Konfūcijs.

Dziguns bija ļoti priecīgs dzirdēt, ko Konfūcijs viņam teica, jūtot, ka viņš ir vēl soli tuvāk patiesībai.

"Gluži kā teikts "Dzejas grāmatā" – kā tu griez un slīpē un tad greb un pulē", Dziguns sacīja savam skolotājam, ar to domājot, ka sevis pilnveidošanā sevi nemitīgi jāuzlabo.

Konfūcijs bija apmierināts ar Dziguna izpratni un teica: "Ar tādu cilvēku kā Ci (Dzigunu) es varu sākt runāt par odām. Es atklāju vienu principu, un viņš saprot, kas seko tālāk."

Labā veicināšana, sliktā atmaskošana

Konfūcijs visu mūžu centās saglabāt savaldību un ievērot pieklājību, uzskatot, ka pasaule atkal kļūs labestīga, kad cilvēki ievēros savaldību un pieklājību, bet nezinot pieklājības normas, cilvēks nespēs iekļauties sabiedrībā.

Cienot Konfūcija morāles principus un cenšoties uzlabot raksturu, Dziguns izkopa sevī cēlumu un garīgumu. Viņš vienmēr veicināja cilvēkos labās īpašības un neklusēja, redzot netikumu.

Dziguns izvirzīja daudzus politiskus priekšlikumus par "pieklājību", un daudzi no tiem gadu gaitā kļuva par etiķetes standartu starp cilvēkiem un pat starp valstīm. Dažas no šīm aksiomām joprojām ir labi pazīstamas mūsdienās, piemēram, "Zinātājs pazīst cilvēkus, labsirdīgais mīl cilvēkus" un "Nedari otram to, ko nevēlies, lai dara tev".

Dziguns arī teica: "Pieklājība ir dzīvības un nāves jautājums." Viņš uzskatīja, ka pieklājība ir cieši saistīta ar sabiedrības pārvaldīšanu.

Pēc Konfūcija nāves Lu valsts valdnieks Ajs devās izteikt līdzjūtību, bet Dziguns viņu noraidīja, sakot: "Kad mans skolotājs bija dzīvs, jūs viņu neiecēlāt nozīmīgā amatā. Tagad, kad viņa vairs nav, ko jūs šeit darāt? Vai tā nav liekulība? Vai tas ir pieklājīgi?"

Patiešām, Dziguns bija vienkāršs un tiešs valstsvīrs, kurš ievēroja pieklājību pat runājot ar monarhu, kurš to nedarīja.

Dziguns arī iebilda pret valdnieku nežēlīgo izturēšanos pret tautu. Viņš ļoti atzinīgi izteicās par Dzičana labestīgo valdīšanu Dženas valstī, kas iekaroja cilvēku sirdis. Dzičans daudzus gadus pildīja galvenā ministra pienākumus, un, kad viņš slimības dēļ nomira, "galmā raudāja ierēdņi, savos veikalos raudāja tirgotāji un laukos raudāja zemnieki".

Pēc Dziguna domām, ja pie varas esošie akli soda cilvēkus, nemācot viņiem uzvedības noteikumus, tad tas ir nežēlīgi. Kā reiz teica viņa skolotājs Konfūcijs: "Sodīt cilvēkus, iepriekš viņus neizglītojot, ir bandītiska rīcība."

Konfūcijs arī teica: "Labai valdībai jābūt pietiekamām pārtikas rezervēm, pietiekamam bruņojumam un tautas uzticībai."

"Ja jums būtu jāatsakās no viena, no kura jūs atteiktos vispirms?" Dziguns jautāja.

"Atteiktos no bruņojuma," atbildēja Konfūcijs.

"Un, ja jums ir jāatsakās vēl no viena, ko izvēlētos?" Dziguns jautāja vēlreiz.

"Atteiktos no pārtikas rezervēm. Kopš seniem laikiem visi cilvēki galu galā mirst, bet bez cilvēku uzticības valdība nespēs noturēties," atbildēja skolotājs.

Runāja, ka Dziguns nicinājis trīs veidu cilvēkus: pirmkārt, tos, kas atdarina citus un uzskata sevi par gudriem; otrkārt, tos, kas nav pazemīgi un uzskata sevi par drosmīgiem; un treškārt, tos, kas uzbrūk citiem un uzskata sevi par godīgiem. Tomēr varētu teikt, ka viens no Dziguna trūkumiem bija līdzjūtības trūkums. Luņjui (Konfūcija apkopotās runas) teikts, ka Konfūcijs viņam trīs reizes atgādinājis būt "iecietīgākam".

Pēcvārds

Dziguns praktizēja labestību ne tikai sevis pilnveidošanai, bet arī sabiedrības labā. Viņš labi orientējās gan politikā, gan biznesā, apvienojot labestību un gudrību, cieņu un rūpes par sabiedrisko labumu, daiļrunību un tieksmi pēc miera.

Viņš veica darījumus starp Cao un Lu valstīm, apceļoja dažādas valstis un palīdzēja daudziem cilvēkiem. Viņš kļuva par izcilu politiķi un uzņēmēju, kurš bija slavens ar savām labajām īpašībām – labsirdību, uzticamību un gudrību.

Tanu dinastijas Kaijuaņa perioda 27. gadā (739. g.) Dzigunam pēc nāves tika piešķirts Li valsts marķīza tituls. Sunu dinastijas laikā, 1009. gadā, viņam tika piešķirti Lijanas hercoga un Li hercoga tituli, kas Minu dinastijas Dzjadzjinas perioda devītajā gadā tika nomainīti uz "Viedais Duaņmu Dzi".

(Beigas)

Avots: https://en.minghui.org/html/articles/2023/10/25/212622.html