Kā komunisma rēgs valda mūsu pasaulē (1. nodaļa)

Satura rādītājs

1. Cilvēka domas pagrimums

2. Tradicionālās kultūras sagraušana

3. Komunisms Austrumos un Rietumos

4. Sabiedrības sabrukums

5. "Skaldi un valdi" stratēģija

6. Maldināšana un aizsardzība

***

Ievads

Komunisma rēgs gadsimtiem ilgi ir pūlējies sagraut un iznīcināt cilvēci. Tas sākās ar to, ka cilvēks tika garīgi sakropļots, atdalīts no savas dievišķās izcelsmes. Tādējādi šis rēgs ir licis pasaules tautām atmest savas tūkstošiem gadu senās kultūras tradīcijas, kuras dievišķais bija rūpīgi sagatavojis kā pareizos cilvēka eksistences standartus.

Zaudējot savu seno mantojumu, visa cilvēku sabiedrība brūk vēl nepieredzētā ātrumā. Tikmēr rēga aģenti uz zemes ir izmantojuši šo sabiedrībā valdošo haosu, lai īstenotu savus neģēlīgos plānus, maskējot tos zem "atbrīvošanas" un "progresa" aizsegiem.

Pēdējo 200 un vairāk gadu laikā šī rēga ietekme ir caurvijusi sociālo lietu un vēstures norišu labirintus. Tās dēmoniskā ietekme izpaužas neskaitāmās un šķietami pretrunīgās formās, sākot ar atklātu komunistiskās varas brutalitāti Austrumos un beidzot ar Rietumu politikas, kultūras un vadošo sabiedrības slāņu pakāpenisku sagraušanu.

1. Cilvēka domas pagrimums

Mūsdienu pasaulē labā un ļaunā atpazīšanas kritēriji ir pilnīgi ačgārni. Taisnprātība tiek uzskatīta par ļaunumu, pret netikumu izturas ar līdzjūtību. Ļaunas koncepcijas tiek maskētas kā zinātne, un bandītiska loģika tiek maskēta kā "sociālais taisnīgums". "Politkorektums" tiek izmantots, lai īstenotu domāšanas kontroli, un "vērtību neitralitātes" jēdziens tiek izmantots, lai padarītu cilvēkus nejūtīgus pret brutāliem noziegumiem.

Cilvēku ir radījis dievišķais, un ticīgie saņem dievišķu aizsardzību. Tāpēc rēga pirmais un galvenais mērķis ir pārraut saikni starp cilvēku un dievišķo.

Sociālistu himna "Internacionāle" apgalvo, ka Radītāja nekad nav bijis. 1850. gados vācu materiālisma filozofs Ludvigs Feierbahs apgalvoja, ka Dievs ir tikai cilvēka iekšējās dabas projekcija. Taču cilvēces tradicionālā morāle, kultūra, sabiedrība un saprāts nāk no dievišķā. Vēstures trauksmainajā plūdumā garīgo ticību var salīdzināt ar stipru enkura tauvu, kas neļauj cilvēcei pazust viļņos.

Ateisms vilina augstprātīgos spēlēties ar Dievu un mēģināt kontrolēt citu cilvēku un sabiedrības likteņus; komunistisko kustību līderi ir tendēti uz pašapliecināšanos. Britu filozofs Edmunds Bērks, pārdomājot Franču revolūcijas asinsizliešanu, teica: "Kad cilvēki spēlē Dievu, viņi rīkojas kā velni."

Ar ateismu cieši saistīts jēdziens ir materiālisms, kas noliedz dvēseles eksistenci. Materiālisms iesakņojās rūpnieciskās revolūcijas laikā, kad straujais zinātnes, tehnoloģiju un ražošanas progress veicināja empīrisma un ateisma kultu. Cilvēki zaudēja ticību dievišķajiem brīnumiem un noraidīja dievišķos baušļus. Dialektiskā materiālisma koncepcija ir marksisma un citu radikālo ideoloģiju pamatprincips. Jaunāko laiku vēsturē dialektikas teoriju kā vispārēju loģiskās domāšanas principu kopumu pirmo reizi formulēja vācu filozofs Georgs Hēgelis. Pēc tam marksisms pārņēma atsevišķus Hēgeļa darba aspektus, vienlaikus pārspīlējot dialektiskā konflikta būtību.

Rēga rokās materiālisms un ateisms ir dēmoniski ieroči ar kuriem gāzt cilvēka garīgo ticību, graut cilvēka morāli un iznīcināt tradicionālo kultūru. Materiālisms un ateisms ir kļuvuši par pamatu neskaitāmām izkropļotām intelektuālām pretenzijām. Filozofijas pagrimums ir gājis roku rokā ar zinātnes pagrimumu. "Zinātniskās racionalitātes" kults ir aizstājis normālu saprātu ar laicīgu reliģiju, ko izmanto, lai apspiestu ticību un noliegtu morāli, nostiprinot ateistisko pasaules uzskatu.

Mūsdienu zinātniskā sabiedrība visas parādības, kuras tā nevar izskaidrot vai pārbaudīt ar savām metodēm, noraida kā māņticību un pseidozinātni vai arī pilnībā ignorē. Tiecoties dominēt akadēmiskajā domāšanā un izglītības sistēmā, tā pārpludina šīs jomas ar ateistiskām teorijām, piemēram, darvinismu. Darvina kļūdainā evolūcijas teorija ir tikusi plaši pieņemta kā līdzeklis, ar kura palīdzību cilvēks tiek attālināts no dievišķā. Tā pielīdzina cilvēku zvēram, graujot gan viņa pašcieņu, gan godbijību pret dievišķo radīšanu. 20. gadsimtā šī teorija pārņēma pētniecības un izglītības sfēras; šodien tie, kas tic kreacionismam, tiek izsmieti. Ateisms un materiālisms ne tikai ietekmēja dabaszinātnes, bet arī radīja daudzas filozofiskas un ideoloģiskas tendences, kas sakņojas cīņas koncepcijā. Mūsdienās evolūcijas teorija dominē ne tikai bioloģijas zinātnē, bet arī sociālajās zinātnēs. No Darvina oriģinālās teorijas radās postošā sociāldarvinisma filozofija ar tās "dabiskās atlases" un "stiprākā izdzīvošanas" jēdzieniem, kas pārvērta tautu saimi par barbariskas cīņas džungļiem.

Dēmoniskā cīņas filozofija ir iebrukusi arī valodas jomā. Vārdu definīcijas un nianses ir sagrozītas tā, lai atbilstu ateistiskajai un materiālistiskajai domāšanai. Britu rakstnieka Džordža Orvela antiutopiskajā romānā 1984 jaunruna ir mākslīga valoda, kas radīta, lai nostiprinātu partijas kontroli pār cilvēkiem. Daudzējādā ziņā Orvela vīzijas ir kļuvušas par realitāti. Jēdziens "brīvība" ir izkropļots, lai apzīmētu stāvokli, ko neierobežo morāle, likumi vai tradīcijas. Tādi principi kā "visi cilvēki ir radīti vienlīdzīgi" un "visi cilvēki ir vienlīdzīgi likuma priekšā" tikuši izkropļoti tā, lai apzīmētu absolūtu egalitārismu (utopiska nostādne, ka visiem sabiedrības locekļiem vajadzētu būt vienlīdzīgiem). "Tolerance" ir sākusi nozīmēt piekrišanu visdažādākajām izkropļotām domām un uzvedībai. Racionālā domāšana ir kļuvusi par ierobežotas empīriskās zinātnes instrumentu. Cenšoties panākt rezultātu vienlīdzību, taisnīgums ir kļuvis par "sociālo taisnīgumu".

Komunisma mērķis nav atrisināt problēmas, bet gan, kā reiz teica Ķīnas republikāņu līderis Čans Kaiši, "paplašināt globālās pretrunas, cik vien iespējams, un likt cilvēces cīņai turpināties mūžīgi".

Tas ne reizi vien ir novērots mūsdienu vēsturē. Komunisms kurina naidu starp cilvēkiem, izraisa un saasina konfliktus un sagrābj varu ar vardarbīgas revolūcijas vai viltus palīdzību. Jebkurā gadījumā revolucionāru solītā "atbrīvošana" beidzas ar smadzeņu skalošanu, nogalināšanu un tirāniju.

2. Tradicionālās kultūras sagraušana

Ortodoksālo kultūru cilvēcei ir devis dievišķais. Līdztekus cilvēku sabiedrības normālas funkcionēšanas uzturēšanai, dievišķi iedvesmotās kultūras vissvarīgākā loma ir nodrošināt cilvēcei iespēju izprast dievišķo likumu, kas tiek mācīts beigu laikmetā, lai paglābtos no iznīcības.

Dievišķi iedvesmotā kultūra nodrošina spēcīgu morālo aizsardzību pret ļaunumu. Tādējādi komunisma rēgs tiecas iznīcināt cilvēces kultūru, vēršot cilvēkus pret viņu pašu tradīcijām.

Ateisma un materiālisma izplatība vājināja civilizācijas reliģiskās saknes, radot jaunas, cīņā balstītas ideoloģiskas kustības. Sekulārajā sabiedrībā rēga pārstāvji grauj tradicionālo izglītību, rada deģenerētu moderno mākslu, veicina seksuālo izlaidību un pornogrāfiju, kā arī popularizē narkotiku lietošanu. Grēcīgais un pretīgais tagad tiek cildināts kā atbrīvojošs un izteiksmīgs.

Tūkstošiem gadu tradicionālajai izglītībai ir bijusi būtiska loma cilvēces izsmalcinātās kultūras attīstībā un tālāknodošanā. Skolēni mācījās cītīgi strādāt, lai apgūtu profesionālās, mākslinieciskās, vai akadēmiskās prasmes, un būt labi cilvēki un pilsoņi.

19. gadsimtā Rietumvalstīs sāka ieviest valsts bezmaksas izglītību. 20. gadsimta sākumā ateistiskās un pret tradīcijām vērstās idejas pakāpeniski sāka iespiesties mācību programmās, ko veicināja kreisi noskaņotie pedagoģijas eksperti, kuri bija iefiltrējušies akadēmiskajās aprindās un ietekmēja izglītības politiku. Evolūcijas teorija kļuva par obligātu mācību vielu, bet politkorektums tika padarīts par normu sociālajās zinībās. Mācību grāmatas pamazām tika piepildītas ar ateismu, materiālismu un šķiru cīņu. Tradicionālā kultūra, kuras piemērs bija izcilā literatūras klasika, bija pretrunā ar dēmonisko ideoloģisko strāvojumu. Tādējādi klasika tika pakāpeniski padarīta par maznozīmīgu vai pārinterpretēta atbilstoši modernajai sociālajai teorijai, atstājot spējīgus un apdāvinātus skolēnus bez dziļas izpratnes par cilvēces svarīgākajos literārajos darbos ietverto gudrību.

Skolēnu radošums un zinātkāre tagad tiek izšķiesti bezjēdzīgu mērķu sasniegšanai, un tikmēr viņi paliek neizglītoti darba un dzīves pamatprincipos. Ir pazeminājušies matemātikas un rakstītprasmes standarti. Garās mācību stundas nošķir bērnus no vecākiem un ģimenēm, nodrošinot nepārtrauktu saskarsmi ar deģenerētu izglītības sistēmu. Ar saukli "neatkarīga domāšana" skolēni tiek audzināti iestāties pret tradīcijām un autoritātēm, kā arī nicināt sabiedrību un vecākus cilvēkus. Viņi tiek baroti ar kreisajiem stāstiem par vēsturi un sociālajām zinībām, kā arī iegremdēti vulgārās izklaidēs.

Komunistisko režīmu pārvaldītajās valstīs bērni tiek aktīvi indoktrinēti marksisma politiskajās mācībās jau no pirmsskolas vai pat bērnudārza vecuma. Tradicionālo kultūru un ticību pilnībā aizstāj ateistiskā komunisma naida un cīņas kultūra. Audzis nemitīgā ideoloģiskas smadzeņu skalošanas atmosfērā, šajās valstīs uzaudzis bērns iemācās domāt, izmantojot tādu pašu izkropļotu loģiku kā komunistiskā partija.

Ekscentriskas un deformētas tendences piepilda mūsdienu patērētāju kultūru, savukārt vecās tradīcijas ir izzudušas. Tradicionālie darba kvalitātes un uzņēmējdarbības ētikas standarti ir zuduši. Atsvešināti no savas tradicionālās kultūras un dzīvesveida, cilvēki aizvien vairāk attālinās no dievišķā. Mūsdienu sabiedrība pielūdz seksuālo brīvību un perversiju. Jaunieši ir atkarīgi no videospēlēm, sociālajiem plašsaziņas līdzekļiem un pornogrāfijas.

Arī māksla ir pakļauta nežēlīgiem uzbrukumiem. Pareizā, tradicionālā māksla nāca no dievišķā un vispirms parādījās tempļos, baznīcās un citās pielūgsmes vietās. Patiesa māksla pauž patiesumu, labestību, skaistumu un cieņu, tādējādi palīdzot cilvēcei uzturēt ortodoksālu morālo kultūru. Tagad mākslas izstāžu zāles aizņem atkritumi. Tumšas, draudīgas gleznas ataino pazemes pasaulei raksturīgas lietas. Impresionisms, sirreālisms un citi groteski stili ir aizstājuši izsmalcinātos antīkos un renesanses laikmeta darbus. Literatūrā senie klasiķi, kas iemiesoja veselu civilizāciju gudrību, ir izstumti par labu seklai un sarežģītai mūsdienu rakstniecībai.

Mūzikā, kas kādreiz tika komponēta un atskaņota bijībā pret dievišķo, mūsdienās dominē neķītrība un troksnis. Popkultūra ir pilna ar dēmoniskiem motīviem, kas cildina vardarbību un narkotikas. Slavenības ar simtiem miljonu pielūdzēju popularizē deģenerētu un amorālu dzīvesveidu. Cildenie, cēlie un šķīstie tiek izsmieti, bet vulgārie un bezkaunīgie – slavēti.

3. Komunisms Austrumos un Rietumos

Komunismu raksturo ateistiska cīņas filozofija, un tā politiskā organizācija un ideoloģija ir atvasināta no bandu un kultu organizācijas un ideoloģijas. Austrumos komunismu pārstāv totalitāri režīmi un nežēlīgi līderi, tādi kā Vladimirs Ļeņins, Josifs Staļins, Mao Dzeduns, Dzjans Dzemiņs un viņu sekotāji. Situācija Rietumos ir sarežģītāka, jo spēcīgas elites tādās jomās kā valdība, bizness, akadēmiskās aprindas un reliģija ir iecerējušas sabiedrības sagraušanu.

Savulaik taisnās reliģijas tagad ir piesātinātas ar laicīgo sociālisma reliģiju. Vai nu komunistisko režīmu politiskās kontroles dēļ, vai arī neticīgu garīdznieku kļūdaino interpretāciju dēļ, tradicionālās mācības un Svētie Raksti ir tikuši izmainīti. Atbrīvošanās teoloģija ir piepildījusi citādi taisno ticību ar marksisma ideoloģiju un šķiru cīņu, un priesteru vidū ir izplatījusies morālā perversija. Līdz ar to daudzi ticīgie ir zaudējuši cerību uz baznīcu un pārstājuši ticēt dievišķajai glābšanai.

Līdzās reliģijai un tautai, ģimene ir viens no cilvēku civilizācijas dievišķajiem stūrakmeņiem. Tā ir svarīgs morāles un tradīciju bastions un ir kanāls, pa kuru kultūra tiek nodota no paaudzes paaudzē. Kreisās kustības visā pasaulē veicina feminismu, seksuālo atbrīvošanos un homoseksuālismu, graujot tradicionālo ģimenes struktūru un harmoniskas dzimumu lomas. Šīs ideoloģiskās tendences leģitimizē un veicina seksuālo izlaidību, laulības pārkāpšanu, vieglprātīgu un bezatbildīgu laulības šķiršanu un abortus, sagraujot veselīgu attiecību un cilvēka eksistences pamatstandartus. Ģimenes iznīcināšana ir viens no galvenajiem faktoriem, kā velns iznīcina cilvēci.

Totalitārisms Austrumos

Sakāves Pirmajā pasaules karā novājināja Krieviju, liekot caram atteikties no troņa. Izmantojot politisko haosu, komunistu revolucionāri uzsāka 1917. gada Oktobra revolūciju, lai gāztu konstitucionālo valdību. Pēc postošā pilsoņu kara komunisti izveidoja pasaulē pirmo sociālistisko režīmu – Padomju Savienību – un izmantoja tās milzīgos resursus, lai ar Komunistiskās internacionāles starpniecību eksportētu revolūciju uz ārzemēm.

Ķīnas Komunistiskā partija (ĶKP) tika izveidota 1921. gadā ar tiešu Padomju Savienības atbalstu. Nākamajās desmitgadēs komunisti izvērsa vardarbīgu un nodevīgu sacelšanos pret Ķīnas Republiku. ĶKP guva lielu labumu no japāņu iebrukuma Otrā pasaules kara laikā un turpināja cīņu pret valdošo Nacionālistu partiju kara laikā un arī pēc kara. 1949. gadā komunisti pārņēma visu kontinentālo Ķīnu, izveidojot totalitāru Tautas Republiku.

Gan Padomju Savienības, gan Ķīnas komunistiskās partijas miera laikā nežēlīgi nogalināja desmitiem miljonu savu valstu iedzīvotāju. Lai uzspiestu savu ļaunprātīgo marksisma ideoloģiju, ĶKP uzsāka vēl nepieredzētu Kultūras revolūciju, pasludinot karu Ķīnas piecus tūkstošus gadu lolotajai tradicionālajai kultūrai un izsmalcinātajai senajai civilizācijai.

Sākot ar 20. gadsimta 80. gadiem, ĶKP īstenoja ekonomiskās reformas, lai novērstu savu sabrukumu, vienlaikus saglabājot stingru totalitāro kontroli politiskajā sfērā. Līdz pat šai dienai partija stingri turas pie varas, īstenojot apspiešanas kampaņas, piemēram, apspiežot demokrātijas kustību un vajājot Faluņgun.

Iefiltrēšanās Rietumos

Ķīnas imperatora galms, Rietumu karaļu dievišķās tiesības un Amerikas kontroles un līdzsvara sistēma ir pārvaldes formas, ko cilvēkiem izveidojis dievišķais atbilstoši to unikālajai kultūrai un videi. Lai gan komunistiskajām revolūcijām nav izdevies pārņemt varu Rietumu valstīs, komunisma rēgs tomēr ir īstenojis slēptu kontroli pār brīvo pasauli, izmantojot diversijas un iefiltrēšanos. Bez vardarbīgas revolūcijas Rietumvalstis ir atteikušās no taisnīgām valsts veidošanas metodēm un lielā mērā pārņēmušas dažādas komunistiskās sistēmas iezīmes, piemēram, lielus nodokļus, uzpūstas vispārējās labklājības valstis, pārmērīgu un pašmērķīgu birokrātiju un politkorektumu.

Likumi, kas sākotnēji balstījās uz reliģisko morāli un dievišķajiem baušļiem, ir mainīti, lai pielāgotos izkropļotam ētikas un brīvības redzējumam. Austrumu komunistiskajās valstīs likums pastāv, lai pildītu režīma pavēles. Rietumos likums tiek interpretēts, izmantojot kreiso ideoloģiju, un pārveidots tā, lai izskaustu morālos priekšstatus par labo un ļauno. Tiek pieņemti tiesību akti, kas ir iecietīgi pret smagiem noziegumiem, veicina laulības pārkāpēju seksuālo dzīvesveidu, grauj ģimeni un ierobežo krietnu pilsoņu tiesības, ieviešot stingrus noteikumus.

Gan valdības, gan iedzīvotāji ir ierauti mantkārīgā pārmērīga patēriņa kultūrā. Finanšu elite ir atteikusies no tradicionālās gudrības, kas regulēja ilgtspējīgu ekonomiku, aizstājot zelta standartu ar svārstīgu valsts centrālās bankas papīra naudu. Bankas un valsts veicina nebeidzamu parādu uzkrāšanos, izraisot mūžīgas ekonomiskās krīzes un graujot nacionālo suverenitāti.

Komunisma rēgs ir izmantojis globalizāciju kā līdzekli, lai pakāpeniski sagrautu atsevišķu valstu suverenitāti, izmantojot tādas organizācijas kā Tautu Savienību un Apvienoto Nāciju Organizāciju. Uzskatītas par utopisku risinājumu starptautiskiem konfliktiem un strīdiem, šīs globālās institūcijas patiesībā ir kalpojušas negodīgiem mērķiem. Neraugoties uz to, ka Apvienoto Nāciju Organizācija lielāko daļu finansējuma saņem no Rietumu demokrātiskajām valstīm, tā arvien vairāk nonāk komunistisko režīmu, piemēram, Ķīnas Tautas Republikas, varā. Starptautiskās organizācijas tiek izmantotas, lai izplatītu kreiso ideoloģiju un grautu likumīgās nacionālās intereses. Galīgais mērķis ir novest visu pasauli viena totalitārā režīma pakļautībā ar stingru kontroli pār politiku, ideoloģiju un iedzīvotājiem.

Kreisās un citas kaitīgās programmas ir spējušas iegūt tik lielu ietekmi Rietumvalstīs lielā mērā pateicoties plašsaziņas līdzekļiem. Valstīs, kurās valda komunistiskie režīmi, visi plašsaziņas līdzekļi ir pakļauti valsts cenzūrai, ja vien tos tieši nekontrolē komunistiskā partija. Citviet plašsaziņas līdzekļi ir nonākuši finansistu un partiju ietekmes varā. Godīgas ziņas un diskusijas ir nogremdētas sensāciju, politiskā godaprāta demonstrēšanas un klaju viltus ziņu lavīnā.

4. Sabiedrības sabrukums

Lai sagrautu tradicionālo cilvēku sabiedrību, šis rēgs ir veicinājis sociālās kustības, masveida imigrāciju un citus satricinājumus globālā mērogā. Šis pārsteidzošais process notiek jau vairākus gadsimtus.

Karš un revolūcija

Politiskās varas sagrābšana ir viens no būtiskākajiem posmiem komunisma plānā iznīcināt cilvēci. Kārlis Markss, rezumējot Parīzes komūnas sniegto mācību, rakstīja, ka strādnieku šķirai ir jāgāž sākotnējais valdības aparāts un vietā jāizveido sava valsts. Marksistiskās politiskās teorijas centrālais jautājums vienmēr ir vara.

Karš ir viens no visefektīvākajiem rēga instrumentiem vecās starptautiskās kārtības sagraušanai, tradīciju bastionu iznīcināšanai un komunistiskās ideoloģijas attīstības paātrināšanai. Daudzi kari notika dēmoniskas ietekmes rezultātā. Pirmais pasaules karš izraisīja vairāku Eiropas impēriju, galvenokārt cariskās Krievijas, sabrukumu un bruģēja ceļu boļševiku revolūcijai.

Otrais pasaules karš radīja apstākļus, kas ļāva ĶKP sagrābt varu un Padomju Savienībai pārņemt Austrumeiropu, tādējādi izveidojot pēckara sociālistisko nometni. Karš izraisīja arī dekolonizācijas haosu, ko padomju un Ķīnas komunistiskie režīmi izmantoja, lai atbalstītu komunistisko kustību visā pasaulē. Nacionālās atbrīvošanās kustības noveda daudzas Āzijas, Āfrikas un Latīņamerikas valstis autoritārā sociālisma varā.

Revolūcijas izraisīšanu var iedalīt šādos posmos:

1. Naida un nesaskaņu kurināšana starp cilvēkiem.
2. Sabiedrības maldināšana ar meliem un revolucionārās vienotās frontes izveidošana.
3. Pretošanās spēku sakaušana viens pēc otra.
4. Vardarbības izmantošana, lai radītu terora un haosa atmosfēru.
5. Apvērsuma uzsākšana varas sagrābšanai.
6. Reakcionāru apspiešana.
7. Jaunas kārtības izveidošana un uzturēšana, izmantojot revolucionāro teroru.

Komunistiskās valstis mēģināja uzsākt pasaules revolūciju ar Komunistiskās internacionāles starpniecību, eksportējot revolucionāro kustību un izraisot nemierus, atbalstot vietējos kreisos spēkus nekomunistiskajās valstīs.

Komunisms izmanto šķelšanos starp cilvēkiem un pārvērš indivīdu dusmas kolektīvā naidā. Komunistiskās revolūcijas gūst panākumus pateicoties terora aktiem, un komunistiskie režīmi īsteno valsts terorisma politiku. Lielākā daļa teroristisko kustību iedvesmojās no ļeņinisma organizatoriskā modeļa, un Padomju Savienības un Ķīnas komunisti atbalstīja teroristu grupas kā sava veida operatīvās grupas, lai grautu sabiedrisko kārtību un sadrumstalotu sabiedrību visā pārējā pasaulē.

Ekonomiskās un sociālās krīzes

Visā pasaulē sociālistiskās un komunistiskās kustības ir izmantojušas ekonomiskos nemierus, lai ieņemtu ietekmīgas pozīcijas ar mērķi galu galā gāzt pastāvošo sociālo kārtību.

Ekonomiskās krīzes var radīt un izmantot kā līdzekli revolūcijas veicināšanai vai sociālistisko kustību padarīšanai par glābējām. Kad demokrātisko valstu politiķi izmisīgi meklē risinājumus, viņi noslēdz Fausta cienīgus darījumus, pakāpeniski virzot savu valsti uz Lielas valdības un augstu nodokļu sociālismu. Sauls Alinskis "Noteikumos radikāļiem" (Rules for Radicals) rakstīja: "Patiesā darbība ir ienaidnieka reakcijā."

20. gadsimta 30. gadu Lielā depresija bija galvenais brīdis, kad Eiropa un Amerikas Savienotās Valstis uzsāka ceļu uz Lielo valdību un plašu valsts līdzdalību un iejaukšanos ekonomiskajos procesos. 2008. gada finanšu krīze turpināja nosvērt svaru kausus uz kreisās politikas paplašināšanas pusi.

Līdz ar industrializācijas un globalizācijas attīstību sākās masveida migrācija – vispirms no laukiem uz pilsētām, pēc tam pāri robežām un kontinentiem. Cilvēki jau kopš seniem laikiem ir pārcēlušies no vienas vietas uz citu. Tomēr mūsdienās vērojamā straujā iedzīvotāju plūsma gan vietējā, gan starptautiskā līmenī, ir šī rēga manipulāciju rezultāts.

Masveida migrācija izjauc nacionālo identitāti, robežas, suverenitāti, kultūras tradīcijas un sociālo kohēziju (izlīdzināšanu, atšķirību samazināšanu). Tā kā cilvēku masas tiek attālinātas no savas tradicionālās identitātes, tās vieglāk ieslīgst modernitātes virpulī. Imigrantiem, kas dzīvo svešā vidē, ir grūti nodrošināt sev iztiku, nemaz nerunājot par to, ka viņiem ir grūti iesaistīties uzņēmējvalsts politiskajos procesos vai kultūras tradīcijās. Tādējādi nesen ieradušos imigrantus ir viegli savervēt kā brīvas balsis kreisajām partijām un sociālajiem mērķiem. Tikmēr imigrācija rada labvēlīgus apstākļus rasu un reliģiskā naida kurināšanai.

Komunisms izmanto sociālās tendences, lai uzkurinātu un satrauktu cilvēkus, saasinātu konfliktus, mobilizētu kustības sabiedrības destabilizācijai, grautu politisko opozīciju, dominētu diskursā un iegūtu šķietamu morālo pārākumu. Kā piemērus var minēt pretkara un vides aizsardzības kustības, kuras komunisti piesavinājās savu mērķu sasniegšanai.

5. "Skaldi un valdi" stratēģija

Komunisma rēgs izrīkojas ar cilvēkiem atbilstoši viņu dažādajām īpašībām un motivācijai. Tas atņem dzīvību vieniem, izmantojot otru cilvēku alkatību. Tas var likt lietā cilvēku ideālismu un emocijas, pamudinot tos kalpot par revolūcijas un sacelšanās marionetēm.

Disidentu likvidēšana

Daži cilvēki ir gudrāki un vērīgāki par citiem. Daži ir tuvāk dievišķajam un nav uzņēmīgi pret velna viltībām. Valstīs ar ilgu un bagātu vēsturisko pieredzi ir grūti panākt, lai cilvēki pakļaujas maldināšanai. Komunisma rēgs nekautrējas fiziski likvidēt tos sabiedrības locekļus, kuri saskata tā sazvērestību un ir pietiekami drosmīgi, lai izrādītu pretestību. Šim nolūkam tas organizē politiskas kampaņas, reliģiskas vajāšanas, paraugprāvas un slepkavības.

Ķīnā, kas var lepoties ar piecus tūkstošus gadu senu dievišķi iedvesmotu civilizāciju, ĶKP varēja sagraut kultūras sistēmu, uzsākot vien virkni politisku kampaņu, kurās tika nogalināti desmitiem miljonu cilvēku. Īpaša uzmanība tika pievērsta tradicionālās ķīniešu kultūras glabātāju – zinātnieku, aristokrātu un garīgo prakšu praktizētāju slepkavošanai.

Visu tautu un nozaru elites ir pieņēmušas dēmonisko ceļu, jo šis rēgs atbilst viņu interesēm un piešķir tām varu atkarībā no tā, cik precīzi viņas seko tā plāniem. Tiem, kas tiecas pēc slavas un ietekmes, rēgs piešķir reputāciju un autoritāti. Alkatīgajiem tas nodrošina peļņu. Tas uzpūš augstprātīgo ego un uztur nezinošo bezrūpību. Apdāvinātos vilina zinātne, materiālisms un neierobežota vārda brīvība. Cilvēki ar augstām ambīcijām un labiem nodomiem savus ideālus pārvērš sevis slavināšanā, kas ļauj viņiem sajust panākumu silto mirdzumu, kļūstot par prezidentiem, premjerministriem, ideju laboratoriju pētniekiem, politikas veidotājiem, administratoriem, lieliem baņķieriem, profesoriem, ekspertiem, Nobela prēmijas laureātiem un tamlīdzīgiem cilvēkiem ar izcilu stāvokli sabiedrībā, politisko ietekmi un milzīgām bagātībām. Tiklīdz šīs lielās personības ir izveidojušās, tās tiek kooptētas (pārvilktas savā pusē un izmantotas), katra atbilstoši saviem apstākļiem. Daudzi no viņiem neapzināti kļūst par rēga aģentiem un, Ļeņina vārdiem runājot, "noderīgiem idiotiem".

Masu intelektuālā līmeņa pazemināšana

Komunistiskā ideoloģija manipulē ar sabiedrības zināšanām, izmantojot viltus naratīvus, maldinot cilvēkus ar savu izkropļoto izglītības sistēmu un kontrolējot masu medijus. Tā izmanto cilvēku tieksmi pēc drošības sajūtas un seklās intereses, lai liktu viņiem domāt tikai par savām tiešajām interesēm, vulgārām izklaidēm, sporta sacensībām, sabiedrības tenkām, erotiku un miesīgām vēlmēm. Tajā pašā laikā politiķi izdabā viszemākajam kopsaucējam, lai mazinātu vēlētāju modrību un spriestspēju un tādējādi sagrābtu elektorātu.

Totalitārajās komunistiskajās valstīs iedzīvotājiem nekad nav atļauts iesaistīties politikā. Demokrātiskās valstīs to cilvēku, kuri rūpējas par sabiedrības labklājību, uzmanība tiek novirzīta uz nenozīmīgiem jautājumiem (piemēram, transseksuāļu tiesībām), tādējādi atdarinot slaveno viltību no senās Ķīnas militārās vēstures: "virzīties uz priekšu pa slepeniem ceļiem, remontējot dēļu celiņus atklātā vietā". Vīrusu ziņas, sociālās sensācijas un pat teroristu uzbrukumi un kari tiek organizēti kā aizsegs komunisma galējam mērķim.

Sabiedrībai tiek ieaudzināta modernā domāšana un tā tiek mobilizēta, lai pārmāktu to cilvēku mazākumu, kas spītīgi turas pie tradīcijām. Intelektuāļi asi kritizē tautu kultūras visā pasaulē, veicinot šauru izpratni un aizspriedumus savā neizvēlīgajā auditorijā. Kritiskās un radošās domāšanas jēdzieni tiek ļaunprātīgi izmantoti, lai nostādītu jaunākās paaudzes pārstāvjus pret autoritātēm, neļaujot viņiem apgūt tradicionālās kultūras zināšanas un viedumu.

Komunistiskajās valstīs pēc tam, kad tradicionālās kultūras nesēji tika nogalināti, lielākā daļa iedzīvotāju tika indoktrinēti iesaistīties revolūcijā. Pēc tam, kad ĶKP sagrāba varu, bija nepieciešamas divarpus desmitgades, lai izaudzinātu "vilcēnu" paaudzi – tā ķīnieši dēvē cilvēkus, kuri uzauga komunisma apstākļos un tika audzināti ienīst un nogalināt šķiras ienaidniekus. Viņi tika mudināti cīnīties, graut, laupīt un dedzināt, neko nešķirojot.

ĶKP aktīvi kultivē slepkavniecisku noskaņojumu. Kultūras revolūcijas laikā pusaugu meitenes Mao ideoloģiskā krusta gājiena laikā labprāt līdz nāvei piekāva savus skolotājus. Mūsdienās interneta troļļi, pazīstami kā "piecdesmit centu armija", pārpludina Ķīnas sociālo plašsaziņas līdzekļu vietnes, nepārtraukti rakstot par sišanu un nogalināšanu, un tipiski ieraksti ir šādi: "Atgūstiet Diaojui salas pat tad, ja Ķīna tādēļ tiks iznīcināta," un "Mēs labāk gribētu, lai Ķīna tiek nosēta ar kapiem, nekā lai pēdējais japānis paliek dzīvs."

Rietumos komunistiskās partijas ar lepnumu atsaucas uz Franču revolūcijas un Parīzes komūnas pieredzi. Katru revolūciju un sacelšanos ir izraisījuši pūļi, kuriem nav nedz sirdsapziņas, nedz kauna, nedz līdzjūtības.

Sabiedrības sadrumstalošana

Mūsdienās vecākā paaudze aizvien straujāk tiek atstumta un izstumta no sabiedrības. Tā kā jauniešiem tiek piešķirtas arvien lielākas tiesības, politiskā vara un privilēģijas, vecāka gadagājuma cilvēki zaudē savu autoritāti un prestižu, tādējādi paātrinot cilvēces attālināšanos no tradīcijām. Mūsdienu literatūra, māksla un populārā kultūra ir orientēta uz to jauniešu gaumi un vērtībām, kuri ir pakļauti spiedienam sekot nebeidzami mainīgajām tendencēm, lai netiktu izstumti no vienaudžu vidus.

Straujā zinātnes un tehnoloģiju attīstība noved pie tā, ka vecāka gadagājuma cilvēki nespēj sekot tai līdzi un pielāgoties milzīgajām sociālajām pārmaiņām, kas rodas šīs attīstības rezultātā. Pilsētu un lauku teritoriju transformācija apvienojumā ar masveida migrāciju veicina vecāka gadagājuma cilvēku atsvešināšanos un attālināšanos no tagadnes. Viņu vientulības mokas un bezpalīdzību vēl vairāk saasina mūsdienu dzīves realitāte, kurā jaunieši ir nepārtrauktā profesionālās vai sociālās konkurences cīņā un viņiem ir maz laika, ko atvēlēt saviem vecākiem un vecāka gadagājuma cilvēkiem.

Tradicionālā cilvēku sabiedrībā cilvēki palīdz cits citam. Kad rodas konflikti, viņiem ir reliģija, morāle, likumi un tautas paražas, kas atvieglo konfliktu risināšanu un sadarbību. Šādu organisku sabiedrību nav iespējams iznīcināt ātri. Vispirms tā ir jāsadrusmstalo sīkās vienībās, izjaucot tradicionālo paļaušanos vienam uz otru un atsvešinot tos.

Lai sašķeltu sabiedrību pretējās grupās un kurinātu naidu un cīņu to starpā, ir tikuši izmantoti praktiski visi iespējamie līdzekļi. Šķira, dzimums, rase, etniskā un reliģiskā piederība var kalpot par šķelšanās pamatu. Komunisms un citas ideoloģijas, ko ietekmē šis rēgs, vairo naidīgumu starp buržuāziju un proletariātu, valdošajiem un valdāmajiem, progresīvajiem un "regresīvajiem", liberāļiem un konservatīvajiem – un tas viss notiek, kamēr valdība paplašina savas pilnvaras, lai izveidotu neapturamu totalitāru valsti.

6. Maldināšana un aizsardzība

Komunisma rēgs ir labi nomaskējies. Ir grūti aptvert maldināšanas apmērus, ko tas radīja, izmantojot visdažādākās viltus stratēģijas, sākot no slēptām un beidzot ar atklātām.

Paši velnišķīgākie rēga plāni tiek īstenoti gaišā dienas laikā, kad tiek pasniegti kā saprātīgi, pamatoti un likumīgi. Tie ir tik izplatīti, ka ir grūti atmaskot šīs shēmas. Dažbrīd tiek atklāti atsevišķi rēga plāna aspekti, taču tikai tādēļ, lai novērstu uzmanību un izvairītos no lielākas sazvērestības rūpīgas izpētes. Piemēram, Aukstā kara laikā pasaule bija sadalīta divās militārajās un politiskajās nometnēs. Tomēr, lai gan viņu sociālās sistēmas šķita diametrāli pretējas, abās pusēs dažādās formās norisinājās viens un tas pats dēmoniskais process. Daudzi revizionistiski noskaņoti rietumnieku komunisti, sociālisti, fabiānisti, liberāļi un progresisti publiski noraidīja Padomju Savienības un Ķīnas modeļus, taču viņu centieni virzīja sabiedrību uz sociālo struktūru, kas neatšķīrās no Padomju Savienības un Ķīnas. Vienkāršiem vārdiem sakot, komunisma rēgs izmantoja totalitāros Austrumus kā uzmanības novirzīšanas līdzekli, lai aktīvi iefiltrētos Rietumos.

Tie, kas uzdrošinās atmaskot šo spekulatīvo shēmu, tiek nosaukti par "sazvērestības teoriju piekritējiem", "ekstrēmistiem", "galēji labējiem", "alternatīvi labējiem", "seksistiem", "rasistiem", "kara kurinātājiem", "fanātiķiem", "nacistiem", "fašistiem" un vēl citādi, lai viņus izolētu un izstumtu no akadēmiskās vides un plašākas sabiedrības. Pazeminātas līdz izsmiekla un baiļu objektiem, viņu idejas nerod klausītājus un nerada nekādu ietekmi. Vienlaikus cilvēkiem tiek iedvesta nepatika un naids pret noteiktām tautībām, grupām un cilvēkiem, novēršot uzmanību no fundamentālā ļaunuma, kas ir komunisma rēgs.

Tas nav iespējams, ka visa cilvēce varētu ļauties rēga maldināšanai. Taču komunisms tā neskaitāmajās izpausmēs ir ietekmējis vairumu cilvēku un viņu vadītājus visā pasaulē. Bez pārspīlējuma var teikt, ka mūsu pasaulē valda komunisma rēgs. Ņemot vērā iepriekš izklāstītās galvenās stratēģijas, turpmākajās nodaļās detalizēti aplūkosim, kā aizsākās šī rēga kundzība un kas cilvēcei jādara, lai nepieļautu savu galīgo bojāeju no tā rokas.

Lasīt tālāk: 2. nodaļa

Avots: https://www.epochtimes.com/gb/18/6/7/n10464261.htm