Kā komunisma rēgs valda mūsu pasaulē (2. nodaļa)

Satura rādītājs

Ievads

1. Kārļa Marksa sātaniskie darbi

2. Marksisma vēsturiskais konteksts

3. Franču revolūcija

4. Komunisma debija Parīzē

5. Vispirms Eiropa, tad pasaule

Atsauces

***

Ievads

Daudzi ortodoksālo reliģiju pareģojumi ir piepildījušies, tāpat kā Nostradama pareģojumi un tie, kas pārmantoti no paaudzes paaudzē kultūrās visā pasaulē – no Peru līdz Korejai. Ķīnas vēsturē, sākot no Haņu un beidzot ar Minu dinastijām, ir bijuši pārsteidzoši precīzi pravietiski teksti.

Šie pravietojumi parāda mums svarīgo patiesību, ka vēsture nav nejaušs process, bet drīzāk gan drāma, kurā galveno notikumu secība ir iepriekš noteikta. Beigu laikos, kas varētu arī vēstīt par jauna vēstures cikla sākumu, visas pasaules reliģijas gaida vienu – Radītāja ierašanos cilvēku pasaulē.

Visām drāmām ir kulminācija. Lai gan velns ir iecerējis iznīcināt cilvēci, Radītājam ir līdzekļi, kā atmodināt pasaules cilvēkus, palīdzēt viņiem izkļūt no velna verdzības un piedāvāt viņiem glābšanu. Šodien norisinās izšķirošā cīņa starp labo un ļauno.

Ortodoksālās reliģijas visā pasaulē ir sludinājušas, ka laikmetā, kad atgriezīsies Radītājs, pasauli pārņems dēmoni, riebeklības un draudīgi notikumi, jo cilvēce zaudēs savus morālos ierobežojumus. Mūsdienu pasaule tāda ir.

Deģenerācijas stāvoklis, ar kuru mēs šodien saskaramies, ir veidojies jau sen. Tas sākās pirms simtiem gadu, kad radās tā galvenie virzītājspēki: ateisms un cilvēces maldināšana. Kārlis Markss bija tas, kurš radīja ideoloģiju, kas ietvēra maldināšanu visās tās variācijās, un Vladimirs Ļeņins bija tas, kurš šo teoriju īstenoja necilvēcīgā praksē.

Tomēr Markss nebija ateists. Viņš bija sātanists un kļuva par dēmonu, kura uzdevums ir neļaut cilvēkam beigu laikos atpazīt Radītāju.

1. Kārļa Marksa sātaniskie darbi

Savas dzīves laikā Markss sarakstīja daudzas grāmatas, no kurām pazīstamākās ir 1848. gadā izdotais "Komunistiskās partijas manifests" un trīs "Kapitāla" sējumi, kas iznāca laikā no 1867. līdz 1894. gadam. Šie darbi veido komunistiskās kustības teorētisko pamatu.

Mazāk zināms ir fakts, ka Markss savas dzīves laikā atdeva savu dvēseli velnam un kļuva par tā pārstāvi cilvēku pasaulē. Jaunībā Markss bija dievbijīgs kristietis. Pirms viņu pārņēma dēmoniskā pārvērtība, viņš dedzīgi ticēja Dievam. Savā agrīnajā dzejolī "Cerību zaudējušā lāsts" Markss rakstīja par savu nodomu atriebties Dievam:

Dievs ir atņēmis man visu
Likteņa lāsta un mocību dēļ.
Visas viņa pasaules ir nolemtas aizmirstībai!
Man neatliek nekas cits kā vien atriebība!

Es ar lepnumu atriebšu sevi,
Tai būtnei, kas sēž tā Kunga tronī,
Kas padarījusi manus spēkus par vājuma savārstījumu
Un atstājusi manu labāko Es bez atlīdzības!

Es uzcelšu savu troni augstu virs galvas,
Auksta un milzīga, briesmīga būs tā virsotne.
Par tā bastionu būs māņticīgas bailes,
Par tā maršalu būs vismelnākā agonija. [1]

1837. gada 10. novembra vēstulē savam tēvam Markss aprakstīja pārmaiņas, ko viņš piedzīvoja: "Bija nokritis priekškars, mans vissvētākais no svētumiem bija saplēsts gabalos, un tā vietā bija jārada jauni dievi. Mani ir pārņēmis patiess nemiers, un es nespēšu nomierināt satrauktos garus, kamēr nebūšu jūsu dārgajā klātbūtnē."[2]

Marksa dzejolī "Bālā jaunava" liriskā balss pieder jaunai sievietei, kura atsakās no savas mīlestības uz Kristu un piedzīvo šausmīgu galu. Markss rakstīja:

Debesis nu esmu zaudējusi, to es labi apzinos.
Dvēsele, reiz Dievam uzticīga, mitīs elles dziļumos." [3]

Marksa ģimene skaidri redzēja, cik ļoti viņš ir mainījies. Savā agrākajā, 1837. gada 2. marta, vēstulē tēvs viņam rakstīja: "Jūsu izaugsme, dārgā cerība kādreiz ieraudzīt jūsu vārdu lielas slavas apvītu un jūsu pasaulīgā labklājība nav vienīgās manas sirds ilgas. Šīs ir ilūzijas, kas man bija jau ilgu laiku, bet varu jums apliecināt, ka to piepildījums mani nebūtu darījis laimīgu. Tikai tad, ja Jūsu sirds paliks tīra un pukstēs cilvēcīgi un ja neviens dēmons nespēs atsvešināt Jūsu sirdi no labākajām jūtām, tikai tad es būšu laimīgs."[4]

Viena no Marksa meitām rakstīja, ka bērnībā Markss viņai un māsām stāstījis daudz pasaku. Viņai visvairāk paticis aizraujošs stāsts par burvju mākslinieku Hansu Rokli, kuram vienmēr trūka naudas, un viņam neatlika nekas cits, kā pārdot savas jaukās lelles velnam. [5] Tas, ko Markss pārdeva velnam apmaiņā pret saviem panākumiem, bija [nevis lelle, bet gan] viņa paša dvēsele.

Kā redzams iepriekšējos piemēros, atteikšanās no Dieva un biedrošanās ar sātanu ir kopīgs Marksa dzejas vadmotīvs. "Vijolniekā" Markss liriski izsakās:

"Ko, ko! Es iegremdēju, nekļūdīgi iegremdēju
Asiņaini melnu zobenu tavā dvēselē,
Dievs to nezina, Dievs neņem vērā šo mākslu;
Tas ienāca prātā no elles melnās dūmakas.

Kamēr smadzenes apreibušas, kamēr sirds pārveidota:
Ar sātanu esmu noslēdzis līgumu.
Viņš sit man ritmu, raksta zīmes ar krītu;
Es spēlēju nāves maršu ātri un brīvi. [6]

Marksa biogrāfijas autors Roberts Peins raksta, ka Marksa stāstus var uztvert kā alegorijas par viņa paša dzīvi un ka viņš, šķiet, apzināti rīkojās velna vārdā un uzdevumā. [7]

Marksa dvēsele pievērsās ļaunumam. Savās dusmās pret Dievu viņš uztvēra dievišķo kā kaut ko tādu, kas ir gāžams. Amerikāņu politiskais filozofs Ēriks Fēgelins rakstīja: "Markss uzskatīja, ka viņš ir dievs, kas rada pasauli. Viņš nevēlējās būt par radījumu. Viņš negribēja redzēt pasauli no radījuma eksistences perspektīvas... Viņš gribēja redzēt pasauli no coincidentia oppositorum (pretstatu sakritības) viedokļa, tas ir, no Dieva pozīcijas." [8]

Savā dzejolī "Cilvēka lepnums" Markss pauda vēlmi atdalīties no Dieva un aizstāt viņu:

Es nicīgi metīšu cimdu
tieši pasaules sejā,
lai redzētu sabrūkam pigmeju milzi,
bet degsme man nedzisīs;

kā dievišķīgs uzvarētājs
es iešu cauri pasaules drupām,
piešķirdams vārdiem darbīgu spēku,
pats būšu kā Radītājs. [9]

Citā pantā viņš rakstīja: "Es ilgojos atriebties Tam, kas valda no augšas," un: "Ideja par Dievu ir izvirtušas civilizācijas vadmotīvs. Tā ir jāiznīcina." [10]

Drīz pēc Marksa nāves viņa mājkalpotāja Helēna Demuta stāstīja, ka viņa novērojusi, kā viņš slimošanas laikā veicis sava veida lūgšanu rituālu sveču rindas priekšā. Markss nepārprotami ticēja pārdabiskajam. [11]

Visā cilvēces vēstures gaitā dižie gudrie mācīja dzīvajām būtnēm ceļu uz apgaismību un lika pamatus pasaules civilizācijām. Jēzus Kristus lika pamatus kristīgajai civilizācijai, bet Laodzi gudrība ir pamats daoismam, galvenajam ķīniešu filozofijas pīlāram. Senajā Indijā Šakjamuni mācības noveda pie budisma. Viņu gudrības izcelsme ir apbrīnojama – viņi savas atziņas guva, pateicoties apgaismībai garīgās pilnveidošanās ceļā, nevis ar vienkāršu mācīšanos.

Lai arī Marksa teorijas atsaucās uz iepriekšējo intelektuāļu darbiem, tomēr galu galā tās radās no ļaunā rēga. Dzejolī "Par Hēgeli" viņš rakstīja:

Tā kā esmu atklājis pašu augstāko un pašu dziļāko patiesību,
Es esmu raupjš kā Dievs, tumsā tīts kā Dievs. [12]

Rēgs bija ieplānojis, ka Markss ienāks cilvēku pasaulē un iedibinās komunisma kultu, lai izkropļotu cilvēku morāli, ar nodomu sasniegt mērķi, ka cilvēce vērsīsies pret dievišķo un nolems sevi mūžīgām mokām ellē.

2. Marksisma vēsturiskais konteksts

Lai izplatītu marksismu, rēgs ielika dažādus intelektuālus un sociālus pamatus. Mēs aplūkosim tos kā priekšnosacījumus, kas nepieciešami komunisma uzplaukumam.

Zinātnieki uzskata, ka Marksa teoriju lielā mērā ietekmēja Ludvigs Feierbahs, kurš bija viens no agrīnākajiem Dieva eksistences noliedzējiem. Feierbahs uzskatīja, ka reliģija nav nekas vairāk kā cilvēka sapratne par "apziņas bezgalību", proti, ka cilvēki izgudroja Dievu, iztēlojoties savas spējas, tikai daudz plašākā mērogā. [13] Feierbaha teorija sniedz zināmu skaidrību par to, kā radās un izplatījās komunisms. Zinātnes, mehanizācijas, materiālo labumu, medicīnas un atpūtas iespēju attīstība radīja iespaidu, ka laime ir atkarīga no materiālās labklājības. Tāpēc jebkurai neapmierinātībai ir jārodas sociālo ierobežojumu dēļ. Šķita, ka līdz ar materiālo labklājību un sociālajām pārmaiņām cilvēkiem būs līdzekļi, lai izveidotu utopiju Zemes virsū bez vajadzības pēc dievišķā. Šī vīzija ir galvenais līdzeklis, ar kura palīdzību cilvēki tiek ievilināti un pēc tam iesvētīti komunisma kultā.

Feierbahs nebija pirmais, kurš noraidīja kristietību un Dievu. Dāvids Frīdrihs Štrauss apšaubīja Bībeles autentiskumu un Jēzus dievišķumu savā 1835. gadā izdotajā grāmatā "Kritiski aplūkotā Jēzus dzīve" (Das Leben Jesu, kritisch bearbeitet). Šādām ateistiskām idejām varam izsekot līdz pat Apgaismības laikmetam 17. un 18. gadsimtā vai, ja nepieciešams, līdz Senās Grieķijas laikiem. Tomēr tas nav šīs grāmatas mērķis.

Lai gan Marksa "Komunistiskās partijas manifests" tika uzrakstīts vairāk nekā desmit gadus pirms Čārlza Darvina "Sugu izcelšanās" publicēšanas, evolūcijas teorija Marksam sniedza šķietami zinātnisku pamatojumu. Ja visas sugas ir attīstījušās "dabiskās izlases" rezultātā un cilvēks ir tikai visattīstītākais organisms, tad dievišķajam tur nav vietas.

1860. gada decembrī Markss rakstīja Engelsam par Darvina teoriju, slavējot "Sugu izcelšanos" kā "grāmatu, kas satur mūsu viedokļa [vēsturiskā materiālisma] dabiski vēsturiskos pamatus". Vēstulē sociālistu filozofam Ferdinandam Lasallam 1862. gada janvārī Markss rakstīja: "Darvina grāmata ir ļoti svarīga un kalpo man kā dabaszinātnisks pamats šķiru cīņai vēstures gaitā." [14]

Evolūcijas teorija dabaszinātņu jomā un materiālisms filozofijas jomā nodrošināja marksismam divus spēcīgus instrumentus sekotāju maldināšanai un vervēšanai.

Marksa dzīves laikā sabiedrībā notika dziļas pārmaiņas. Pirmās industriālās revolūcijas laikā mājamatnieciskā ražošana tika aizstāta ar masveida ražošanu. Tehnoloģiskā attīstība lauksaimniecībā atbrīvoja darbaspēka pārpalikumu, kas pārcēlās uz pilsētām un strādāja rūpnīcās. Brīvā tirdzniecība radīja inovācijas pārdošanas un mārketinga jomā. Industrializācija veicināja pilsētu attīstību un cilvēku, informācijas un ideju apriti.

Pēc tam, kad Markss tika izsūtīts no Vācijas, viņš pārcēlās uz Franciju, Beļģiju un pēc tam uz Angliju, kur apmetās uz dzīvi netīrā un nabadzīgā Londonas graustu rajonā. Otrā industriālā revolūcija sākās Marksa vēlākajos gados, atnesot sev līdzi elektrifikāciju, iekšdedzes dzinēju un ķīmisko rūpniecību. Telegrāfa un telefona izgudrošana revolucionāri mainīja saziņu.

Katras izmaiņas izraisīja satricinājumu sabiedrībā, jo cilvēki tehnoloģisko pārmaiņu laikā ar grūtībām pielāgojās jaunajai realitātei. Daudzi nespēja iet vienā solī ar progresu, un tas noveda pie polarizācijas starp tiem, kam ir, un tiem, kam nav, ekonomiskām krīzēm un tamlīdzīgi. Tajā pašā laikā, kad tehnoloģijas ļāva plašā mērogā pārveidot dabu, pieauga cilvēces augstprātība.

Šis apvērsums radīja labvēlīgus apstākļus Marksa uzskatu izplatībai, ka sabiedrības normas un tradīcijas ir nomācošas relikvijas, kuras noteikti jāiznīcina. Taču marksisma ietekmi visatbilstošāk būtu saprast kā velna ilgtermiņa plānu destabilizēt cilvēci un pārraut saikni starp cilvēku un dievišķo.

3. Franču revolūcija

1789. gada Francijas revolūcijas ietekme bija milzīga; tā iznīcināja monarhiju, sagrāva tradicionālo sociālo kārtību un radīja pūļa varas sistēmu.

Engelss teica: "Revolūcija noteikti ir pati autoritārākā lieta, kāda vien pastāv; tā ir darbība, ar kuru viena iedzīvotāju daļa uzspiež otrai savu gribu ar šauteņu, durkļu un lielgabalu palīdzību – ar autoritāriem līdzekļiem, kādi vien ir; un, ja uzvarējusī puse nevēlas, lai cīņa būtu bijusi veltīga, tai ir jāsaglabā šī vara ar terora palīdzību, ko tās ieroči iedveš reakcionāriem." [15]

Jakobīņu klubs, kas sagrāba varu pēc Franču revolūcijas, to labi zināja. Pēc nāvessoda izpildes Francijas karalim Luijam XVI, Jakobīņu līdera Maksimiljēna Robespjēra īstenotā terora laikā tika sodīti ar nāvi vēl 70 tūkstoši cilvēku, no kuriem lielākā daļa bija pilnīgi nevainīgi. Vēlākās paaudzes uzrakstīja epitāfiju Robespjēram, kurš tika apglabāts kopējā kapā:

"Garāmgājēj,
neraudi par manu nāvi –
Ja es būtu dzīvs,
tu būtu miris." [16]

Jakobīņu kluba īstenotā ekonomiskā, politiskā un pret reliģijām vērstā terora politika Franču revolūcijas laikā bija priekšvēstnesis komunistisko partiju tirānijai. Franču revolucionāri, būdami Ļeņina un Staļina politisko slepkavību priekšvēstneši, izveidoja Revolucionāro tribunālu un uzstādīja giljotīnas Parīzē un citās vietās. Revolucionārās komitejas lēma, vai ieslodzītais ir vainīgs, savukārt Nacionālā konventa īpašajiem aģentiem bija absolūta vara militārās un administratīvās apakšvienībās. Par revolucionārāko šķiru tika uzskatīti sankiloti jeb proletariāts.

Saskaņā ar 1794. gada 10. jūnijā pieņemto 22. preriāla likumu, tika litvidēts pirmstiesas izmeklēšanas process un aizstāvības advokāts, un visos notiesājošos spriedumos bez izņēmuma bija jāpiemēro nāvessods. Baumas, pieņēmumi un personīgie viedokļi – pierādījumu vietā viss tika uzskatīts par derīgu, lai pasludinātu spriedumu. Likuma izsludināšana ievērojami pastiprināja terora valdīšanu, un tiek lēsts, ka trīs līdz pieci simti tūkstoši cilvēku tika ieslodzīti kā aizdomās turētie. [17] Tāpat arī jakobīņu ekonomiskais terors, šķiet, bija priekšvēstnesis "kara komunismam", ko Krievijā ieviesa Ļeņins. 1793. gada 26. jūlijā graudu uzkrāšana kļuva par noziegumu, par kuru draudēja nāves sods. Paramilitārie spēki, kas pazīstami kā revolucionārā armija, bija pilnvaroti izpostīt pilsētas un ciematus, meklējot mājās, klētīs un noliktavās uzglabātos graudus. Tos, kurus apsūdzēja krājumu veidošanā, pūlis saplosīja vai nosūtīja uz giljotīnu. [18]

Viens no lielākajiem franču revolucionāru pretiniekiem bija katoļu ticība. Terora valdīšanas laikā revolucionāri, tostarp Pjērs Gaspārs Šamets, izveidoja ateisma paveidu, ko sauca par saprāta kultu. Tas bija balstīts uz Apgaismības laikmeta tendencēm, un tā mērķis bija aizstāt katolicismu. [19] 1793. gada 5. oktobrī Nacionālais konvents atcēla kristīgo kalendāru un ieviesa republikāņu kalendāru. 10. novembrī Parīzes Dievmātes katedrāle tika pārkristīta par Saprāta templi, ceremonijā piedaloties jaunai aktrisei, kas tika nodēvēta par Saprāta dievieti – masu pielūgsmes objektu. Saprāta kulta diktāts ātri vien tika uzspiests visā Parīzē. Pēc nedēļas palika atvērtas vairs tikai trīs kristiešu baznīcas. Parīzi piepildīja pret reliģiju vērsts terors. Priesteri tika masveidā arestēti, un daļu no viņiem sodīja ar nāvi. [20]

Franču revolūcija ne tikai kalpoja par paraugu Ļeņina iedibinātajam padomju režīmam, bet arī bija cieši saistīta ar marksisma attīstību.

Fransuā Noels Babēfs, utopiskais sociālists, kurš dzīvoja Franču revolūcijas laikā un 1797. gadā tika sodīts ar nāvi par līdzdalību "Vienlīdzīgo sazvērestībā", iestājās par privātīpašuma atcelšanu. Markss uzskatīja Babēfu par pirmo revolucionāro komunistu.

19. gadsimtā Francijas politikā turpināja uzplaukt sociālistiskās ideoloģijas. Parīzē strauji attīstījās "Atstumto līga" kuras garīgais dibinātājs bija Babēfs. Vācu drēbnieks Vilhelms Veitlings pievienojās līgai 1835. gadā. Viņa vadībā slepenā biedrība pārdēvēja sevi par "Taisnīgo līgu".

1847. gada jūnijā notikušajā sanāksmē "Taisnīgo līga" apvienojās ar Marksa un Engelsa vadīto Komunistisko korespondences komiteju, izveidojot "Komunistisko līgu". 1848. gada februārī Markss un Engelss publicēja starptautiskās komunistiskās kustības pamatdarbu "Komunistiskās partijas manifests".

Pēc Napoleona valdīšanas beigām viena pēc otras notika revolūcijas un sacelšanās, kas skāra Spāniju, Grieķiju, Portugāli, Vāciju, dažādas Itālijas daļas, Beļģiju un Poliju. Līdz 1848. gadam revolūcija un karš bija izplatījušies visā Eiropā, radot optimālu vidi komunisma izplatībai.

1864. gadā Markss kopā ar citiem nodibināja Starptautisko Strādnieku apvienību, kas pazīstama arī kā Pirmā Internacionāle, izvirzot Marksu par komunistiskās strādnieku kustības garīgo vadoni. Kā vadītājs Markss centās izveidot stingri disciplinētu revolucionāru kodolu, kas pulcinātu strādniekus uz sacelšanos. Tajā pašā laikā viņš atrada iemeslus, lai izraidītu no organizācijas ikvienu, kas viņam nepiekrita. Mihails Bakuņins, pirmais ievērojamais krievu marksists, sapulcināja daudz jaunpienācēju komunistiskajai kustībai, taču Markss nodēvēja viņu par cariskās valdības aģentu un izslēdza no Pirmās internacionāles. [21]

1871. gadā Pirmās internacionāles Francijas nodaļa uzsāka pirmo komunistisko revolūciju – Parīzes komūnas nākšanu pie varas.

4. Komunisma debija Parīzē

Parīzes komūnu izveidoja pēc Francijas sakāves Francijas-Prūsijas karā 1870. gadā. Lai gan Francijas imperators Napoleons III kapitulēja, prūšu karaspēks pirms atkāpšanās aplenca Parīzi. Pazemojošā kapitulācija apvienojumā ar ilgstošiem nemieriem Francijas strādnieku vidū izraisīja vispārēju sacelšanos Parīzē, un jaundibinātā Francijas Trešā republika atkāpās uz Versaļu, atstājot galvaspilsētā varas vakuumu.

1871. gada martā Parīzes komūna sākās ar bruņotu pūļu un bandītu no sabiedrības zemākajiem slāņiem sacelšanos, ko vadīja sociālisti, komunisti, anarhisti un citi aktīvisti. Kustība bija saistīta ar Pirmo Internacionāli un atradās tās spēcīgā ietekmē. Tās mērķis bija izmantot proletariātu kā revolūcijas dzinējspēku, lai iznīcinātu tradicionālo kultūru un pārveidotu sabiedrības politisko un ekonomisko struktūru.

Tālāk sekoja slaktiņi un grautiņi, kad nemiernieki izpostīja Parīzes izsmalcinātās kultūras relikvijas, pieminekļus un mākslas darbus. "Kāds labums man no tā, ka ir pieminekļi, operas, kafejnīcas ar varietē, kur es nekad neesmu spēris kāju, jo man nav naudas?" rakstīja franču rakstnieki Edmonds un Žils Gonkūri, apkopojot to cilvēku noskaņojumu, kuri piedalījās grautiņos. Amerikāņu diplomāts Vikems Hofmans, kurš komūnas laikā atradās Parīzē, teica: "Tā [komūna] ir skarba, nesaudzīga un nežēlīga; un, bez šaubām, tas ir 1789. gada asiņainās revolūcijas skumjais mantojums." Amerikāņu rakstnieks un izdevējs Viljams Pembroks Fetridžs raksturoja Komūnu kā "visnoziedzīgāko [pasākumu], kādu pasaule jebkad ir redzējusi" un kā "asiņu un vardarbības revolūciju". Tās vadoņi bija "nežēlīgi [un] izmisuši ļaudis, ... Francijas atkritumi ... neprātīgie, vīna un asiņu apreibināti." [22]

Cīņa starp tradīciju un antitradīciju, kas aizsākās Francijas revolūcijas laikā, turpinājās astoņas desmitgades vēlāk. Parīzes komūnas goda prezidents Luijs Ogists Blankī teica: "Franciju sadala divi principi: leģitimitātes princips un tautas suverenitātes princips. … Tautas suverenitātes princips saliedē visus nākotnes cilvēkus, tautas masas, kas, nogurušas no ekspluatācijas, cenšas sagraut sistēmu, kas tos smacē." [23]

Komūnas ekstrēmisms daļēji veidojās no naida pilnajām idejām, ko pauda Anrī de Sensimons, utopiskais sociālists, kurš uzskatīja, ka valsts labklājība ir proporcionāla tās strādnieku skaitam. Viņš iestājās par bagātnieku nāvi, kurus uzskatīja par parazītiem.

Brošūrā "Pilsoņu karš Francijā" Markss aprakstīja komūnu kā komunistisku valsti: "Tiešais pretstats impērijai ir komūna. "Sociālās republikas" sauklis, ar kuru Parīzes proletariāts aizsāka Februāra revolūciju, pauda tikai neskaidru tiekšanos pēc republikas, kas ne tikai aizstās monarhisko šķiru valdīšanas formu, bet arī pašu šķiru valdīšanu. Komūna ir šīs republikas reālā [un nepārpotamā] pozitīvā forma." Turklāt viņš rakstīja: "Komūna bija iecerējusi likvidēt to šķiru īpašumu, kas padara daudzu cilvēku darbu par dažu cilvēku bagātību." [24]

Parīzes komūna bija komunistiskās revolūcijas metožu aizsācēja. Tika iznīcināti pieminekļi, tostarp Napoleona piemiņai veltītā Vendomas kolonna. Baznīcas tika izlaupītas, garīdznieki nogalināti un reliģiskās mācības skolās tika aizliegtas. Nemiernieki svēto statujas ietērpa mūsdienīgās drēbēs un pie to mutēm piestiprināja pīpes.

Mežonībā piedalījās gan sievietes, gan vīrieši. Ķīnas diplomāts Džans Deji, kurš tobrīd atradās Parīzē, aprakstīja situāciju savā dienasgrāmatā: "Starp dumpiniekiem bija ne tikai vīrieši bandīti, pūlī plosījās arī sievietes. … Viņi apmetās daudzstāvu ēkās un mielojās ar gardumiem. Taču viņu prieks bija īslaicīgs, jo viņi nezināja par briesmām, kas viņiem tuvojās. Nonākuši uz sakāves robežas, viņi izlaupīja un nodedzināja ēkas. Nenovērtējami dārgumi pārvērtās pelnos. Simtiem nemiernieču tika arestētas un viņas atzina, ka dedzināšanu galvenokārt vadīja sievietes." [25]

Parīzes komūna pastāvēja nedaudz vairāk par diviem mēnešiem, pirms to apspieda Francijas militārie spēki. 1871. gada 23. maijā, pirms krita pēdējā aizsardzības līnija, Komūnas līderi pavēlēja nodedzināt Luksemburgas pili (Francijas Senāta mītni), Tilerī pili un Luvru. Parīzes Operas namam, Parīzes Rātsnamam, Iekšlietu ministrijai, Tieslietu ministrijai, Karaliskajai pilij, kā arī greznajiem restorāniem un daudzdzīvokļu ēkām abpus Elizejas laukiem arī bija jātiek iznīcinātām, nedrīkstēja pieļaut, ka tās kristu valdības rokās.

Tajā vakarā komūnas biedri, nesot darvu, bitumenu un terpentīnu, izraisīja ugunsgrēkus daudzās vietās visā Parīzē. Krāšņā Tilerī pils tika zaudēta liesmās. Par laimi, dedzinātāju mēģinājumu aizdedzināt netālu esošo Luvru izjauca Adolfa Tjērsa karaspēka ierašanās.[26]

Pēc Parīzes komūnas Markss ātri koriģēja savu teoriju, pārstrādājot "Komunistiskās partijas manifestu" un precizējot, ka strādnieku šķirai nevis vienkārši jāpārņem valsts mehānisms, bet gan tas pilnībā jāsagrauj un jāiznīcina.

5. Vispirms Eiropa, tad pasaule

Marksa atjauninātais manifests padarīja komunismu vēl spēcīgāku. 1889. gada 14. jūlijā, sešus gadus pēc Marksa nāves, 13 gadus pēc Pirmās Internacionāles likvidēšanas un 100 gadus pēc Franču revolūcijas, tika atjaunots Starptautiskais Strādnieku kongress. Marksisti atkal apvienojās tā dēvētajā Otrajā Internacionālē.

Eiropas strādnieku kustība strauji nostiprinājās zem tādiem komunistiskiem saukļiem kā "atbrīvot cilvēci" un "likvidēt sociālās šķiras". Ļeņins vēlāk teica: "Marksa un Engelsa pakalpojumu strādnieku šķirai var izteikt dažos vārdos – viņi iemācīja strādnieku šķirai iepazīt sevi un apzināties sevi, un sapņus aizstāja ar zinātni." [27]

Lai inficētu tautas kustības ar komunistisko ideoloģiju, tika izmantoti meli un indoktrinācija, tādējādi to pieņēma arvien vairāk cilvēku. Līdz 1914. gadam pastāvēja gandrīz 30 globālās un vietējās sociālistu organizācijas un vēl neskaitāmas arodbiedrības un kooperatīvi ar vairāk nekā desmit miljoniem arodbiedrību biedru un vairāk nekā septiņiem miljoniem kooperatīvu biedru. Viņu rindās bieži vien bija iefiltrējušies sociālisti.

Grāmatā "Kā mainīt pasauli: pārdomas par Marksu un marksismu" Ēriks Hobsboms raksta: "Marksisma starojums bija īpaši nozīmīgs un vispārējs dažās Eiropas valstīs, kurās praktiski visa sociālā doma, neatkarīgi no tā, vai tā bija politiski saistīta ar sociālistiskajām un strādnieku kustībām, atradās Marksa ietekmē." [28]

Caur Eiropu komunisms izplatījās arī Krievijā un Austrumāzijā. 19. gadsimta 80. gados Ļeņins studēja Marksa "Kapitālu" un sāka tulkot "Komunistiskās partijas manifestu" krievu valodā. Par viņa politisko darbību cariskās Krievijas varas iestādes viņu ieslodzīja cietumā un vēlāk izsūtīja.

Pirmais pasaules karš noveda pie komunisma triumfa Krievijā. 1917. gada revolūcijas laikā, kad tika gāzts cars Nikolajs II, Ļeņins dzīvoja Rietumeiropā. Līdz gada beigām viņš jau bija atgriezies Krievijā un Oktobra revolūcijas laikā sagrāba varu. Krievija bija valsts ar bagātu senatnes mantojumu, lielu iedzīvotāju skaitu un bagātīgiem dabas resursiem. Padomju režīma nodibināšana pasaules lielākās valsts teritorijā bija milzīgs ieguvums pasaules komunistiskajai kustībai.

Līdzīgi kā Pirmais pasaules karš veicināja komunisma uzplaukumu Krievijā, arī Otrais pasaules karš pamudināja komunistisko kustību izplatīties visā Eirāzijā un pārņemt Ķīnu. Pēc Otrā pasaules kara Padomju Savienība kļuva par ar kodolieročiem bruņotu lielvaru, kas deva tai iespēju veicināt komunismu globālā mērogā.

Savas slavenās runas "Dzelzs priekškars" piezīmēs Vinstons Čērčils teica: "Ēna kritusi pār tiem laukiem, kurus vēl nesen apspīdēja sabiedroto uzvara. Neviens nezina, ko Padomju Krievija un tās komunistiskā starptautiskā organizācija plāno darīt tuvākajā nākotnē un kādas ir tās ekspansīvo un prozelītisko tendenču robežas, ja tādas ir." [29]

Aukstā kara laikā brīvā pasaule iesaistījās asā konfrontācijā ar komunistu nometni, kas bija izpletusies četros kontinentos. Taču, lai gan brīvās pasaules valstis formāli palika demokrātiskas, pēc būtības tās pamazām kļuva sociālistiskas.

Lasīt tālāk: 3. nodaļa

Atsauces

1. Karl Marx, "Invocation of One in Despair," in Early Works of Karl Marx: Book of Verse, Marxists Internet Archive, piekļūts 2019. gada 28. augustā, https://www.marxists.org/archive/marx/works/1837-pre/verse/verse11.htm.

2. Karl Marx, "Letter From Marx to His Father in Trier," in The First Writings of Karl Marx, Marxists Internet Archive, piekļūts 2019. gada 28. augustā, https://www.marxists.org/archive/marx/works/1837-pre/letters/37_11_10.htm.

3. Karl Marx, "The Pale Maiden," in Early Works of Karl Marx: Book of Verse, Marxists Internet Archive, piekļūts 2019. gada 28. augustā, https://www.marxists.org/archive/marx/works/1837-pre/verse/verse24.htm.

4. Heinrich Marx, as quoted in Richard Wurmbrand, Marx & Satan (Westchester, Ill.: Crossway Books, 1986), 21.

5. Eleanor Marx-Aveling, "Biographical Notes on Marx’s Literary Interests," in Marx and Engels on Literature and Art, Marxists Internet Archive, piekļūts 2020. gada 18. aprīlī, https://marxists.catbull.com/archive/marx/bio/marx/eleanor-literature.htm.

6. Karl Marx, "The Fiddler," in Early Works of Karl Marx: Book of Verse, Marxists Internet Archive, piekļūts 2019. gada 28. augustā, https://www.marxists.org/archive/marx/works/1837-pre/verse/verse4.htm.

7. Robert Payne, Marx (New York: Simon and Schuster, 1968).

8. Eric Voegelin, From Enlightenment to Revolution, ed. John H. Hallowell (Durham, NC: Duke University Press, 1975), 298–299.

9. Karl Marx, "Human Pride," in Early Works of Karl Marx: Book of Verse, Marxists Internet Archive, piekļūts 2019. gada 28. augustā, https://www.marxists.org/archive/marx/works/1837-pre/verse/verse20.htm.

10. Marx, as quoted in Wurmbrand, Marx & Satan, 2.

11. Wurmbrand, Marx & Satan, 28.

12. Karl Marx, "On Hegel," in Early Works of Karl Marx: Book of Verse, Marxists Internet Archive, piekļūts 2019. gada 28. augustā, https://www.marxists.org/archive/marx/works/1837-pre/verse/verse15.htm.

13. Ludwig Feuerbach, "Essence of Religion in General," in The Essence of Christianity, Marxists Internet Archive, piekļūts 2019. gada 28. augustā, https://www.marxists.org/reference/archive/feuerbach/works/essence/ec01_1.htm.

14. Karl Marx, as quoted in I. Bernard Cohen, Revolution in Science (Cambridge, Mass.: The Belknap Press of Harvard University Press, 1985), 345.

15. Friedrich Engels, "On Authority," in The Marx-Engels Reader, Marxists Internet Archive, piekļūts 2020. gada 18. aprīlī, https://www.marxists.org/archive/marx/works/1872/10/authority.htm.

16. "Robespierre’s Epitaph," The Tomahawk (January 9, 1796), Romantic Circles, piekļūts 2019. gada 6. septembrī, https://www.rc.umd.edu/editions/warpoetry/1796/1796_2.html.

17. Jacques Godechot, "The Internal History of France During the Wars, 1793–1814," in The New Cambridge Modern History, ed. C. W. Crawley (Cambridge, UK: Cambridge University Press, 1965), 9:280–281.

18. Miguel A. Faria Jr., "The Economic Terror of the French Revolution," Hacienda Publishing, July 1, 2003, piekļūts 2020. gada 18. aprīlī, https://haciendapublishing.com/articles/economic-terror-french-revolution.

19. Gregory Fremont-Barnes, Encyclopedia of the Age of Political Revolutions and New Ideologies, 1760–1815 (Westport, CT: Greenwood Press, Inc., 2007), 119.

20. William Henley Jervis, The Gallican Church and the Revolution (London: Kegan Paul, Trench, & Co., 1882).

21. W. Cleon Skousen, "The Founders of Communism," in The Naked Communist (Salt Lake City, UT: Ensign Publishing Company, 1962).

22. John M. Merriman, Massacre: The Life and Death of the Paris Commune (New York: Basic Books, 2014).

23. Louis-Auguste Blanqui, "Speech Before the Society of the Friends of the People," in Selected Works of Louis-Auguste Blanqui (Scotts Valley, CA: CreateSpace Independent Publishing Platform, 2011), 15.

24. Karl Marx, "The Paris Commune," in The Civil War in France, Marxists Internet Archive, piekļūts 2020. gada 19. aprīlī, https://www.marxists.org/archive/marx/works/1871/civil-war-france/index.htm.

25. Zhang Deyi 張德彝, San shu qi 三述奇 [The Third Diary], (Shanghai: Shanghai Guji Chubanshe, 1995). [In Chinese]

26. Merriman, Massacre.

27. Vladimir Lenin, "Frederick Engels," in Lenin Collected Works, vol. 2 (Moscow: Progress Publishers, 1972), Marxists Internet Archive, piekļūts 2020. gada 19. aprīlī, https://www.marxists.org/archive/lenin/works/1895/misc/engels-bio.htm.

28. Eric Hobsbawm, How to Change the World: Reflections on Marx and Marxism (New Haven, CT, and London: Yale University Press, 2011), 214.

29. Winston Churchill, "The Sinews of Peace (‘Iron Curtain Speech’)" (speech, Westminster College, Fulton, MO, March 5, 1946), International Churchill Society, piekļūts 2020. gada 19. aprīlī, https://winstonchurchill.org/resources/speeches/1946-1963-elder-statesman/the-sinews-of-peace.

Avots: https://www.epochtimes.com/gb/18/6/7/n10464261.htm