Kā komunisma rēgs valda mūsu pasaulē (Ievads)

Kā komunisma rēgs valda mūsu pasaulē (Priekšvārds)

Satura rādītājs

1. Komunisms – velns, kas tiecas iznīcināt cilvēci

2. Velna [galvenie] paņēmieni un līdzekļi

3. Komunisms – velna ideoloģija

4. Metafizisks velna raksturojums

5. Velna daudzās sejas

6. Sociālisms – komunisma sākotnējā stadija

7. Romantiskie priekšstati par komunismu

8. Kultūras un morāles iznīcināšana

9. Atgriešanās pie dievišķā un tradīcijām

Ievads

Komunistisko režīmu sabrukums Padomju Savienībā un Austrumeiropā iezīmēja beigas pusgadsimtu ilgušajam aukstajam karam starp kapitālistu un komunistu nometnēm Rietumos un Austrumos. Tolaik daudzi bija optimistiski noskaņoti, uzskatot, ka komunisms ir kļuvis par pagātnes reliktu.

Tomēr skumjā patiesība ir tāda, ka visā pasaulē ir nostiprinājusies un iesakņojusies ārēji pārveidota komunistiskā ideoloģija. Ķīnā, Ziemeļkorejā, Kubā un Vjetnamā valda klaji komunistiski režīmi; Austrumeiropas valstīs komunistiskajai ideoloģijai un paražām joprojām ir ievērojama ietekme; savukārt Āfrikas un Dienvidamerikas valstīs sociālisms tiek piekopts demokrātijas un republikānisma aizsegā. Vēl ir Rietumeiropas un Ziemeļamerikas valstis, kas pieņēmušas komunisma ietekmi, cilvēkiem to pat neapzinoties.

Komunisms izraisa karus, badu, slepkavības un tirāniju. Tie paši par sevi ir pietiekami biedējoši, taču komunisma nodarītais kaitējums ir daudz plašāks. Kļūst arvien skaidrāks, ka, atšķirībā no jebkuras citas sistēmas vēstures gaitā, komunisms ir pieteicis karu pašai cilvēcei, tostarp cilvēciskajām vērtībām un cilvēka cieņai.

Pēc vērienīgas diktatūras nodibināšanas Padomju Savienībā un Ķīnā komunisms sāka valdīt pār miljardiem cilvēku un mazāk nekā gadsimta laikā vairāk nekā 100 miljoni cilvēku ir gājuši bojā vardarbīgā nāvē. Savos atklātajos pasaules revolūcijas īstenošanas mēģinājumos komunistiskais bloks noveda pasauli uz kodolkara sliekšņa; tikmēr kreisie domātāji un aktīvisti ir veicinājuši apzinātu un plaši izplatītu ģimenes, sociālās kārtības un tradicionālās morāles iznīcināšanu.

Kāda ir komunisma būtība? Kāds ir tā galīgais mērķis? Kāpēc tas uzskata cilvēci par savu ienaidnieku? Kā mēs varam no tā izvairīties?

1. Komunisms – velns, kas tiecas iznīcināt cilvēci

"Komunistiskās partijas manifests" sākas ar teikumu "Rēgs klīst pa Eiropu – komunisma rēgs" ("Liesma", Rīga, 1977). Jēdziena "rēgs" izmantošana nebija Kārļa Marksa kaprīze. Kā mēs apgalvojam šajā grāmatā, komunismu nevajadzētu saprast kā ideoloģisku kustību, politisku doktrīnu vai neveiksmīgu mēģinājumu izveidot jaunu veidu, kā sakārtot cilvēces lietas. Tā vietā tas būtu jāuztver kā velns — kā ļauns rēgs, ko kaldinājis naids, deģenerācija un citi Visuma pirmatnējie spēki.

Pēc aukstā kara komunisma inde ne tikai turpināja kaitēt bijušajām komunistiskajām valstīm, bet arī izplatījās visā pasaulē. Kopš tā laika komunisma ideoloģiskā iefiltrēšanās ir ļāvusi šim rēgam globālā mērogā ietekmēt visas cilvēku sabiedrības dzīves jomas. Komunistisko ideju ietekmē neskaitāmi cilvēki ir zaudējuši spēju atšķirt pareizo no nepareizā, atpazīt labo no ļaunā [, jo kritēriji ir sagrozīti un pat apgriezti ar kājām gaisā]. Velna viltīgais plāns ir jau gandrīz pilnībā īstenots.

2. Velna [galvenie] paņēmieni un līdzekļi

Cilvēku ir radījis dievišķais, un dievišķā žēlsirdība jau izsenis aizsargā cilvēku. Velns to labi saprot, tāpēc sāka pārraut šo saikni, lai samaitātu cilvēku un panāktu, ka dievi vairs nerūpējas par viņu. Lai grautu cilvēka morāli un tādējādi samaitātu cilvēku, padarot viņu glābšanas necienīgu, velns ir centies sagraut kultūru, ko cilvēcei dāvājuši dievi.

Katra cilvēka sirdī mājo gan labais, gan ļaunais, gan dievišķais, gan velnišķais. Dzīve var ieslīgt amorālā pagrimumā vai paaugstināties, morāli pilnveidojoties. Tie, kas tic dievišķajam, zina, ka, cenšoties rīkoties un domāt tikumīgi, dievišķais var stiprināt cilvēka taisnās domas, un pēc tam dievišķais ļaus notikt brīnumiem. Dievišķā griba palīdz arī paaugstināt cilvēka morāles līmeni, lai viņš kļūtu par cēlāku cilvēku, kas galu galā ļaus viņam atgriezties debesīs.

Savukārt zemas morāles cilvēks ir piepildīts ar egoismu, iekāri, alkatību, nezināšanu un augstprātību. Lai gan dievišķais nekad neatzīs šādas domas un rīcību, velns tās vairos, pastiprinot cilvēka egoismu un ļaunumu. Ar viņu tiek manipulēts, lai viņš izdarītu ļaunus darbus,[ grēkus un kaitētu cilvēku pasaulei,] tādējādi cilvēks rada vēl lielāku karmu un izraisa vēl lielāku morālo pagrimumu, līdz galu galā viņu sagaida tikai elle.

Ja morāles normas cilvēku sabiedrībā kopumā pazemināsies, velns paātrinās šo tendenci, lai [izmantojot cilvēku sliktās domas un sliktos darbus] radītu vēl vairāk grēku, vēl vairāk karmas un galu galā iznīcinātu cilvēci. Eiropas nemieri, kas sākās 18. gadsimtā, un ar tiem saistītais morālais pagrimums deva velnam šādu iespēju. Tas soli pa solim sāka apgriezt kājām gaisā kritērijus, kas ļauj atšķirt labo no ļaunā. Tas popularizēja ateismu, materiālismu, darvinismu (evolūcijas teoriju) un cīņas filozofiju.

Velns izvēlējās Marksu par savu sūtni cilvēku vidū. 1848. gadā publicētajā "Komunistiskās partijas manifestā" Markss un viņa līdzgaitnieks Frīdrihs Engelss iestājās par privāto uzņēmumu, sociālo šķiru, nāciju, reliģiju un ģimenes vardarbīgu iznīcināšanu. 1871. gada graujošā Parīzes komūna bija komunisma rēga pirmais tiešais mēģinājums sagrābt varu.

Marksa sekotāji apgalvo, ka politiskā vara ir Marksa politikas zinātnes centrālais jautājums. Šis apgalvojums ir patiess, un tai pat laikā nav patiess. Skaidri redzot komunisma galīgos mērķus, mēs varam saprast, ka komunistiskajam projektam politiskā vara ir gan svarīga, gan mazsvarīga. Tas ir svarīgi, jo piekļuve politiskajai varai ļauj ātri samaitāt cilvēci. Komunisti, kontrolējot varas sviras, var ar vardarbības palīdzību popularizēt savu ideoloģiju un iznīdēt tradicionālo kultūru dažu gadu desmitu vai pat vēl īsākā laikā. Tomēr tas nav svarīgi arī tāpēc, ka pat bez valsts aparāta velnam ir citi līdzekļi, kā izmantot cilvēka vājības un nepilnības – pat tad, kad komunisti nav pie politiskās varas, rēga aģenti zemes virsū var mānīt, piesaistīt, piespiest un maldināt sabiedrību, graujot kārtību un radot apvērsumus, lai sagrautu tradicionālo domāšanu. Komunisms izmanto šādu "skaldi un valdi" taktiku, cenšoties iegūt globālu kontroli.

3. Komunisms – velna ideoloģija

Dievišķais izveidoja cilvēku sabiedrībai bagātu kultūru, kas balstījās uz vispārcilvēciskām vērtībām, tādējādi bruģējot cilvēkiem ceļu uz atgriešanos debesu valstībā. Komunisms un tradicionālā dievišķā kultūra ir pilnīgi nesavienojami.

Ļaunā rēga pamatā ir ateisms un materiālisms – vācu filozofijas, franču sociālās revolūcijas un britu politiskās ekonomikas elementu sajaukums, kas apvienoti kā laicīga reliģija, lai aizstātu vietu, ko iepriekš ieņēma dievišķais un ortodoksālās ticības.

Komunisms pārvērš pasauli par savu baznīcu, ietverot savā pārraudzībā visus sabiedriskās dzīves aspektus. Velns pārņem cilvēku prātus, liekot tiem sacelties pret dievišķo un atteikties no tradīcijām. Tā velns [soli pa solim] ved cilvēku tuvāk iznīcībai.

Velns izvēlējās Marksu un citus par saviem aģentiem, lai tie vērstos pret un iznīcinātu principus, kurus dievišķais ir noteicis cilvēku sabiedrībai. Austrumos tas uzsāka vardarbīgu revolūciju un izveidoja totalitāru valsti, kurā apvienoja politiku un laicīgo reliģiju. Rietumos tas iedibināja progresējošu, nevardarbīgu komunismu, ieviešot augstus nodokļus un bagātību pārdali. Globālā mērogā tas cenšas izplatīt komunistisko ideoloģiju politiskajās sistēmās visā pasaulē, ar mērķi sagraut nacionālās valstis un izveidot globālu valdošo organizāciju. Šī ir komunismā apsolītā "paradīze zemes virsū", – šķietama kolektīva sabiedrība bez šķirām, nācijām un valdībām, kuras pamatā ir princips "no katra pēc viņa spējām un katram pēc viņa vajadzībām".

Komunisms izmanto savu "paradīzes zemes virsū" radīšanas programmu, lai popularizētu ateistisko priekšstatu par "sociālo progresu". Tas izmanto materiālismu, lai grautu cilvēces garīgos centienus, tādējādi dodot iespēju komunistiskajai ideoloģijai izplatīties visās jomās, tostarp ne tikai sociālajās zinātnēs un filozofijā, bet pat dabas zinātnēs un reliģijas mācībā. Līdzīgi ļaundabīgam audzējam komunisms veido metastāzes, un, izplatoties, iznīcina citus uzskatus, tostarp ticību dievišķajam. Tas savukārt iznīcina valsts suverenitāti un identitāti, kā arī cilvēces morālās un kultūras tradīcijas, tādējādi vedot cilvēku uz iznīcību. "Komunistiskās partijas manifestā" Markss paziņoja: "Komunistiskā revolūcija ir visradikālākā no pagātnes mantoto īpašuma attiecību salaušana; nav jābrīnās, ka tās attīstības gaitā visradikālāk tiks sagrautas no pagātnes mantotās idejas." ("Liesma", Rīga, 1977). Tādējādi Markss precīzi rezumēja komunisma praksi pēdējo divu gadsimtu laikā.

Dievišķais ir morālās kārtības avots, un dievišķā morāle ir mūžīga un nemainīga. Morāles normas cilvēks nevar noteikt pats, un cilvēks tās nevar arī mainīt. Komunisms pasludina nāves spriedumu morāles normām un cenšas panākt, lai komunistu "jaunais cilvēks" iedibina neīstu revolucionāru morāli. Tas izmanto negatīvas metodes, lai izspiestu visus pozitīvos faktorus no cilvēces tradīcijām, un tā mērķis ir panākt, lai negatīvie faktori pārņem pasauli.

Tradicionālie likumi izriet no morāles normām, un paredzēti tam, lai tās uzturētu. Komunisms cenšas nošķirt morāli no likuma un pēc tam iznīcināt morāli, izdomājot jaunus ļaunprātīgus likumus un pakļaujot esošos likumus sagrozītām interpretācijām.

Dievišķais aicina cilvēku būt labestīgam, savukārt komunisms kurina šķiru cīņu un iestājas par vardarbību un nogalināšanu.

Dievišķais iedibināja ģimeni kā sabiedrības pamatelementu, savukārt komunisms uzskata, ka ģimene ir privātīpašuma un kapitālisma izpausme, un cenšas to likvidēt.

Dievišķais dod cilvēkam brīvību iegūt bagātību un tiesības uzlabot savu dzīvi, savukārt komunisms cenšas kontrolēt visus ekonomiskās dzīves aspektus, likvidējot privātīpašumu, atsavinot aktīvus [un atņemot zemi], paaugstinot nodokļus un monopolizējot kreditēšanu un kapitālu.

Dievišķais noteica morāles normas, pārvaldības veidus, likumus, sabiedrības un kultūras formas; komunisms tiecas uz esošās sociālās kārtības vardarbīgu sagraušanu.

Dievišķais cilvēkam deva unikālu tradicionālās mākslas formu kā līdzekli dievišķā tēla tālāknodošanai. Tradicionālā māksla atgādina cilvēcei par debesu skaistumu, stiprina ticību, paaugstina morāli un ieaudzina tikumību. Savukārt komunisms liek cilvēkam pielūgt izkropļotu mūsdienu daiļradi – mākslas darbus, kas apslāpē mūsu dievišķo dabu, dod pilnu vaļu dēmoniskajam impulsam uz haosu un nekārtību, un manipulē ar mākslas pasauli, izplatot zemiskas, neglītas, kroplīgas, ļaunas un pagrimušas idejas.

Dievišķais vēlas, lai cilvēks būtu pazemīgs, pilns godbijības un apbrīnas Debesu un Dieva priekšā. Komunisms izdabā cilvēka dēmoniskajai un augstprātīgajai pusei, mudinot viņu sacelties pret dievišķo. Pastiprinot cilvēka dabai piemītošo un neizbēgamo ļaunumu, tas izmanto "brīvības" ideju, lai veicinātu rīcību, ko neierobežo morāle, pienākuma apziņa un goda izjūta. "Vienlīdzības" sauklis tiek izmantots, lai uzjundītu skaudību un iedomību, uzkurinot cilvēka vēlmi pēc slavas un materiālajām interesēm.

Pēc Otrā pasaules kara komunisti paplašināja savu militāro un ekonomisko impēriju, un komunistiskais bloks un brīvā pasaule gadu desmitiem konfrontēja viena ar otru [aukstais karš]. Valstīs, kurās valdīja atklāti komunistiski režīmi, komunisma doktrīna kļuva par laicīgu reliģiju – par neapstrīdamu dogmu, kas ierakstīta mācību grāmatās. Taču citviet komunisms iesakņojās zem dažādām citām maskām.

4. Metafizisks velna raksturojums

Jēdziens "velns", kas minēts šajā tekstā, apraksta pārdabisku spēku. Lai saprastu haosu, ko velns sēj visā pasaulē, ir pilnībā jāsaprot komunisma patiesā būtība.

Vienkāršāk sakot, komunisma rēgu veido naids; tas smeļas enerģiju no naida, kas mutuļo cilvēka sirdī.

Komunisma rēgs ir saistīts ar Sātanu [un viņi abi strādā kopā, lai radītu haosu cilvēku pasaulē]. Bieži vien tie abi nav atšķirami, tāpēc mēs necentīsimies tos aplūkot atsevišķi.

Velna plāni ir klātesoši gan Austrumos, gan Rietumos, visās profesijās un visās dzīves jomās. Reizēm tā vara ir sadrumstalota, reizēm integrēta, reizēm tas izmanto tādu, reizēm citādu taktiku. Tas nerīkojas pēc vienkāršas shēmas. Komunisma rēgs ir iniciators neierobežotam karam pret cilvēci, kas ir radījis kaujas laukus visās iespējamās jomās – no akadēmiskajām aprindām līdz populārajai kultūrai, no sociālajām lietām līdz starptautiskajām attiecībām.

Rēga melnā enerģija acumirklī izplatās no vienas jomas uz otru, no vienas grupas uz otru, no vienas kustības uz otru. Piemēram, pēc tam, kad 20. gadsimta 70. gados norima pretkara kustība Rietumos, [pret Vjetnamas karu vērstā kustība], velns manipulēja ar dumpīgajiem jauniešiem, lai tie novirzītu savu enerģiju aģitācijai par feminismu, vides aizsardzību un homoseksualitātes legalizāciju. Tad velns izmantoja šos centienus, lai grautu Rietumu civilizāciju no iekšienes.

Velns vervē zemiskus cilvēkus, lai tie kalpotu par viņa aģentiem un pārstāvjiem cilvēku pasaulē. Atrodoties rēga varā, šie cilvēki izmanto maldinošus aicinājumus uz cilvēcību un citus melīgus vēstījumus, lai ievilinātu līdzjūtīgus un nevainīgus cilvēkus savā pulkā. Viņu taisnīguma un morāles izjūta, ko sagrābis komunisms, padara viņus par vieniem no uzticamākajiem rēga aizstāvjiem un slavinātājiem.

Velna aģenti – no kuriem lielākā daļa neapzinās savu lomu – ir atrodami visā sabiedrībā, sākot no elites līdz vidusslānim un beidzot ar zemākajām sociālajām šķirām. Tādējādi tā rīcība dažkārt izpaužas kā revolūcijas no apakšas uz augšu, dažkārt kā sazvērestības no augšas uz leju un dažkārt kā reformas no centra.

Velns var mainīt formas un būt vairākās vietās vienlaicīgi. Sava darba veikšanai tas izmanto zemas būtnes un rēgus no citām dimensijām. Šīs būtnes pārtiek no cilvēka negatīvo izpausmju enerģijām, tostarp naida, bailēm, izmisuma, augstprātības, dumpinieciskuma, skaudības, iekāres, dusmām, niknuma, slinkuma un citām. Pornogrāfija un narkomānija ir instrumenti velna rokās.

Velns ir noslēpumains un viltības pilns. Lai sasniegtu savus mērķus, tas izmanto cilvēka alkatību, ļaunumu un tumsonību, un, kamēr vien cilvēka domas saskan ar šīm īpašībām, velns var kontrolēt cilvēku. Bieži vien cilvēki domā, ka rīkojas saskaņā ar savām domām, neapzinoties, ka ar viņiem manipulē.

5. Velna daudzās sejas

Līdzīgi kā velns tiek saukts dažādos vārdos, arī komunisms izpaužas dažādos veidos. Lai maldinātu, velns izmanto pretrunīgas pieejas: totalitārs režīms vai demokrātija, plānveida ekonomika vai tirgus ekonomika, preses kontrole vai nekādi vārda brīvības ierobežojumi, pretošanās homoseksualitātei dažās valstīs vai viendzimumu laulības legalizācija citās valstīs, neprātīga vides postīšana vai skaļi protesti vides aizsardzībai un tā tālāk.

Tas var aizstāvēt vardarbīgu revolūciju vai atbalstīt miermīlīgas pārmaiņas. Tas var izpausties kā politiska un ekonomiska sistēma vai kā ideoloģiska tendence mākslā un kultūrā. Tas var izpausties kā tīrs ideālisms vai aukstasinīgas politiskas intrigas. Komunistiskie totalitārie režīmi ir tikai viena no velna izpausmēm. Marksisms-ļeņinisms un maoisms ir tikai viens no velna postošās viltības aspektiem.

Kopš 18. gadsimtā attīstījās utopiskais sociālisms, pasaulē ir parādījušies daudzi ideoloģiskie strāvojumi: zinātniskais sociālisms, fabiāņu sociālisms, sindikālisms, kristīgais sociālisms, demokrātiskais sociālisms, humānisms, ekosociālisms, labklājības kapitālisms, marksisms-ļeņinisms un maoisms. Šīm ideoloģijām ir divi plaši un reizēm savstarpēji pārklājošies veidi: vardarbīgs komunisms vai nevardarbīgs komunisms. Nevardarbīgie strāvojumi izmanto pieeju, kas paredz iefiltrēšanos un pakāpenisku līdzšinējās kārtības graušanu.

Viens no daudzajiem veidiem, kā velns maldina, ir veikt pasākumus divās pretējās – Austrumu un Rietumu nometnēs. Veicot vērienīgu iebrukumu Austrumos, tas pieņēma jaunu veidolu un ielavījās Rietumos. Lielbritānijas Fabiāņu biedrība, Vācijas Sociāldemokrātiskā partija, Francijas Otrā internacionāle, Amerikas Savienoto Valstu Sociālistu partija un daudzas citas sociālistiskās partijas un organizācijas sēja iznīcības sēklas visā Rietumeiropā un Ziemeļamerikā.

Aukstā kara gados koncentrācijas nometnes, slepkavības, bads, tīrīšanas Padomju Savienībā un Ķīnā lika dažiem rietumniekiem justies laimīgiem, par iespēju joprojām dzīvot greznībā un brīvībā. Daži sociālisti humānu apsvērumu dēļ publiski nosodīja Padomju Savienībā notiekošo vardarbību, kas daudziem lika vēl vairāk zaudēt modrību.

Komunisma velns Rietumos darbojas dažādos sarežģītos veidolos un zem daudziem aizsegiem, tāpēc pret to ir gandrīz neiespējami cīnīties. No komunisma izrietēja vai arī komunisms tās izmantoja, lai sasniegtu savus mērķus, šādas skolas vai kustības: liberālisms, progresīvisms, Frankfurtes skola, neomarksisms, kritiskā teorija, 60. gadu kontrkultūra, pretkara kustība, seksuālā atbrīvošanās, homoseksualitātes legalizācija, feminisms, ekoloģisms, sociālais taisnīgums, politkorektums, Keinsa ekonomika, avangarda māksla un multikulturālisms.

6. Sociālisms – komunisma sākotnējā stadija

Rietumos daudzi uzskata, ka sociālisms un komunisms ir atsevišķi jēdzieni, kas nodrošina labvēlīgu augsni sociālisma uzplaukumam. Patiesībā saskaņā ar marksisma-ļeņinisma teoriju sociālisms ir tikai komunisma sākotnējā stadija.

1875. gadā "Gotas programmas kritikā" Markss izvirzīja ideju, ka pastāv komunisma sākumposms, kam seko "augstāks" tā posms. Frīdrihs Engelss savos vēlākajos gados, līdz ar izmaiņām starptautiskajā situācijā, būdams spiests mainīties, arī ierosināja "demokrātisko sociālismu", kurā politiskās varas iegūšanai tika izmantota balsošana. Demokrātisko sociālismu pieņēma Otrās internacionāles sociāldemokrātiskās partijas līderi un teorētiķi, un tā rezultātā mūsdienās daudzās kapitālistiskajās valstīs visā pasaulē izveidojās kreisās partijas. Vēlāk Ļeņins noteica skaidras sociālisma un komunisma definīcijas: viņš uzskatīja, ka sociālisms ir komunisma sākuma posms, bet komunisms attīstās uz sociālisma bāzes. Sociālismā valsts īpašumtiesības un plānveida ekonomika ir daļa no sākotnējās gatavošanās komunismam.

Sociālisms vienmēr ir bijis marksisma un starptautiskās komunistiskās kustības sastāvdaļa. Lai gan sociālisma atzari vai Rietumos populāras kreisās doktrīnas šķiet virspusēji nesaistītas ar komunismu, tās ir vienas un tās pašas pamatideoloģijas nevardarbīgas formas. Rietumvalstīs kreisās partijas nāk pie varas vēlēšanu, nevis vardarbīgas revolūcijas ceļā. Augsti nodokļi kalpo tai pašai funkcijai kā komunistiskajos režīmos pastāvošās absolūtās valsts īpašumtiesības, un plānveida ekonomikas vietā tiek izmantota pārmērīga sociālā labklājība. Labklājības valsts izveide ir svarīgs sociālisma īstenošanas aspekts Rietumvalstīs.

Tāpēc nav iespējams saprast komunisma vai sociālisma bīstamību, koncentrējoties tikai uz vardarbību un slepkavībām, ko pastrādājuši režīmi, kas atbalsta šīs ideoloģijas. Totalitārais komunisms un šķietami nevardarbīgās sociālisma formas iet roku rokā, jo komunismam ir nepieciešama šī sākotnējā attīstības fāze, tāpat kā dzīvam organismam ir nepieciešams pakāpeniskas nobriešanas periods. Ja brīva valsts vienas nakts laikā pārtaptu totalitārā režīmā, drastiskais kontrasts starp propagandu un realitāti šokētu lielāko daļu cilvēku. Daudzi varētu sacelties vai vismaz pasīvi pretoties. Tas totalitārajam režīmam radītu lielas izmaksas, un, lai likvidētu pretestību, režīmam, visticamāk, nāktos veikt masu slepkavības, kā tas notika Padomju Savienībā un Ķīnā.

Atšķirībā no totalitārā režīma, sociālisms demokrātiskās valstīs lēnām un nemanot, izmantojot likumdošanu, atņem cilvēkiem personiskās brīvības – kā metaforā par vardes vārīšanu siltā ūdenī. Sociālistiskās sistēmas izveides process ilgst gadu desmitiem vai pat paaudzēm ilgi, un cilvēki pakāpeniski kļūst nejūtīgi, aizmirst bijušo un pierod pie sociālisma, un tas viss pastiprina maldināšanu. Pakāpeniski un ar "legāliem" līdzekļiem īstenoto sociālistisko kustību galarezultāts ne ar ko neatšķiras no to vardarbīgo līdzinieču galarezultāta.

Dažas kreisi noskaņotas valstis Rietumos mūsdienās izmanto "kopējā labuma" ideju, lai pārliecinātu iedzīvotājus upurēt savas individuālās brīvības. Šo valstu pilsoņi saglabā, šķiet, augstu politisko brīvību līmeni tikai tāpēc, ka sociālisms vēl nav kļuvis par spēcīgu politisku sistēmu. Taču sociālisms nav statisks jēdziens. Sociālistiskās valstis par galveno mērķi izvirza rezultātu vienādību, tāpēc progresa vārdā tās ir spiestas atņemt cilvēkiem brīvību. Sociālisms neizbēgami pāriet komunismā, un cilvēkiem nepārtraukti tiek atņemtas viņu tiesības, līdz izveidojas tirānisks autoritārs režīms.

Sociālisms izmanto ideju, ka ar likumdošanas palīdzību tiek garantēta rezultātu vienlīdzība, bet patiesībā tas grauj morālās vērtības un atņem cilvēkiem brīvību tiekties uz labo. Normālos apstākļos visdažādākie cilvēki dabiski atšķiras pēc reliģiskās pārliecības, morāles normām, kultūrpratības, izglītības, inteliģences, izturības, strādīguma, atbildības sajūtas, agresivitātes, novatoriskuma, uzņēmējspējām un daudz kā cita. Protams, nav iespējams panākt vienlīdzību, pēkšņi paaugstinot tos, kas atrodas zemākos līmeņos, tāpēc tā vietā sociālisms mākslīgi ierobežo tos, kas atrodas augstākos līmeņos. Īpaši attiecībā uz morālajām vērtībām Rietumu sociālisms izmanto tādus ieganstus kā "cīņa pret diskrimināciju", "vērtību neitralitāte" vai "politkorektums", lai uzbruktu spējai sniegt elementāru morālu novērtējumu. Tas ir līdzvērtīgi mēģinājumam likvidēt morāli kā tādu. Līdz ar to ir legalizēta un padarīta par normālu visa veida anti teistiska un zaimojoša runa, seksuālas perversijas, dēmoniska māksla, pornogrāfija, azartspēles un narkotiku lietošana. Rezultāts ir sava veida reversā diskriminācija pret tiem, kas tic Dievam un tiecas uz morālu izaugsmi, ar mērķi viņus marginalizēt un galu galā no viņiem atbrīvoties.

7. Romantiskie priekšstati par komunismu

Līdz pat šai dienai ir daudz rietumnieku, kuri lolo romantiskas ilūzijas par komunismu, taču nekad nav dzīvojuši komunistiskā valstī un izjutuši tur valdošās ciešanas, tāpēc nesaprot, ko komunisms patiesībā nozīmē praksē. Aukstā kara laikā daudzi intelektuāļi, mākslinieki, žurnālisti, politiķi un jauni studenti no brīvās pasaules devās uz Krieviju, Ķīnu vai Kubu kā tūristi un ceļotāji. Tas, ko viņi redzēja, – vai, drīzāk tas, ko viņiem ļāva redzēt, – pilnībā atšķīrās no šo valstu iedzīvotāju dzīves realitātes.

Komunistiskās valstis ir attīstījušas savu spēju maldināt ārvalstniekus: viss, kas tika rādīts ārzemju viesiem, bija rūpīgi sagatavots atbilstoši viņu gaumei, tostarp paraugciemati, rūpnīcas, skolas, slimnīcas, bērnudārzi un cietumi. Viesnīcu reģistratūru darbinieki un gidi, ar kuriem viņi sastapās, bija komunistiskās partijas biedri vai citi, kurus uzskatīja par politiski uzticamiem. Ekskursijas tika rūpīgi sagatavotas. Apmeklētājus sagaidīja ar ziediem, vīnu, dejām un dziesmām, banketiem un smaidīgiem maziem bērniem un amatpersonām. Pēc tam viņus aizveda pie cilvēkiem, kuri, šķiet, smagi strādāja, taču spēja brīvi sarunāties kā līdzīgs ar līdzīgu, pie studentiem, kuri cītīgi mācās, un uz jaukām kāzām.

Tas, ko viņi neredzēja, bija fiktīvi tiesas procesi, masveida notiesāšanas, linča tiesa, cīņas seansi, nolaupīšanas, smadzeņu skalošana, ieslodzījums vieninieka kamerā, piespiedu darba nometnes, masu slepkavības, zemes un īpašuma zādzības, bads, sabiedrisko pakalpojumu trūkums, privātuma trūkums, noklausīšanās, izsekošana, kontrole no kaimiņu un informatoru puses, brutāla politiskā cīņa vadībā un elites ekstravagantais un greznais dzīvesveids. Jo īpaši viņiem neļāva redzēt vienkāršo cilvēku ciešanas.

Apmeklētāji to, kas viņiem bija inscenēts, kļūdaini uzskatīja par normu komunistiskajās valstīs. Pēc tam viņi ar savu grāmatu, rakstu un runu palīdzību popularizēja komunismu Rietumos, un daudzi no viņiem nesaprata, ka ir tikuši maldināti. Neliels skaits cilvēku tomēr saskatīja plaisas celtnē, bet tad iekrita vēl vienā slazdā: uzlūkojot sevi par "līdzgaitniekiem", viņi pieņēma ķīniešu uzskatu "nemazgāt netīro veļu svešinieku priekšā". Viņi sprieda, ka slepkavības, bads un apspiešana komunistiskajās valstīs ir vienkārši daļa no izmaksām, kas saistītas ar pāreju uz komunismu. Viņi bija pārliecināti, ka, lai gan ceļš uz komunismu ir līkumains, nākotne būs gaiša. Viņi atteicās stāstīt patiesību, jo tas aptraipītu "sociālistiskā projekta" reputāciju. Viņiem trūka drosmes pateikt patiesību, tāpēc viņi izvēlējās kaunpilnu klusēšanu.

Saskaņā ar komunistu fantāzijām visi ir brīvi un vienlīdzīgi, nav apspiešanas vai ekspropriācijas, ir liela materiālā pārpilnība, katrs dod atbilstoši savām spējām un saņem atbilstoši savām vajadzībām – paradīze zemes virsū, kur katrs cilvēks var brīvi attīstīties. Šāda cilvēku sabiedrība ir tikai fantāzija, ko velns ir izmantojis kā ēsmu, lai maldinātu cilvēku.

Patiesībā vara nonāk nelielas elites rokās. Īstais komunisms ir totalitārs aparāts, ko kontrolē neliela līderu grupa, kas izmanto savu varas monopolu, lai apspiestu, tiranizētu un apdalītu vairākumu. Dažās sociālistiskajās valstīs tam vēl nav pienācis laiks, tāpēc tās šķiet centriski noskaņotas. Kad apstākļi būs piemēroti, tas viss mainīsies, un naivajiem sociālistiskās utopijas piekritējiem nāksies nožēlot, bet būs jau par vēlu.

8. Kultūras un morāles iznīcināšana

Velns, izvietojot savus aģentus visās jomās un tautās, ir licis nezinošiem un lētticīgiem cilvēkiem paātrināt savu ceļu uz iznīcību.

Komunisms māca cilvēkus pretoties ticībai Dievam un noliegt dievišķo. Tas vienlaikus veic uzbrukumus reliģijām no ārpuses, un manipulē ar cilvēkiem, lai samaitātu reliģiju no iekšienes. Reliģijas ir politizētas, komercializētas un pārvērstas par izklaidi. Daudzi morāli korumpēti garīdznieki piedāvā aplamus reliģisko tekstu skaidrojumus, maldina savus sekotājus un nonāk tik tālu, ka nododas laulības pārkāpumiem ar laicīgajiem savas draudzes locekļiem vai pat nodarbojas ar pedofiliju.

Šis haoss ir apmulsinājis patiesi ticīgos un atņēmis viņiem cerību. Vēl pirms gadsimta nelokāma ticība dievišķajam bija morālas godprātības pazīme. Tagad ticīgos uzskata par muļķiem un māņticīgiem. Viņi patur savu pārliecību pie sevis un pat draugu lokā neapspriež savu ticību, baidoties no izsmiekla.

Vēl viens svarīgs komunisma mērķis ir ģimenes iznīcināšana, izmantojot tādas idejas kā dzimumu līdztiesība un "kopīga dalīšanās ar bagātību un sievu". Jo īpaši 20. gadsimtā attīstījās modernās feminisma kustības, kas veicināja seksuālo atbrīvošanos, dzimumu robežu izzušanu, uzbrukumus "patriarhātam" un tēva lomas mazināšanu ģimenē.

Šīs kustības mainīja laulības definīciju, veicināja homoseksualitātes legalizāciju un leģitimizāciju, popularizēja "tiesības" uz šķiršanos un abortiem, kā arī izmantoja sociālās palīdzības politiku, lai efektīvi veicinātu un subsidētu vientuļo vecāku statusu. Tas viss noveda pie ģimeņu sabrukuma un palielināja nabadzības un noziedzības izplatību. Tā ir viena no pārsteidzošākajām sabiedrības pārmaiņām pēdējo desmitgažu laikā.

Politiskajā jomā, kamēr komunistiskie režīmi ir turpinājuši savu stingro diktatūru, partiju politika brīvajās sabiedrībās ir nonākusi krīzes priekšā. Komunisms ir izmantojis nepilnības demokrātisko valstu tiesiskajās un politiskajās sistēmās, manipulējot ar lielākajām politiskajām partijām. Lai nodrošinātu uzvaru vēlēšanās, politiķi ir ķērušies pie netīriem trikiem un devuši solījumus, kurus viņi nekad nespēs izpildīt. Komunistiskās ietekmes rezultāts demokrātiskajās valstīs ir tāds, ka politiskās partijas visā pasaulē mūsdienās pārsvarā atrodas kreisā politiskā spektra daļā, aizstāvot nodokļu paaugstināšanu, lielākus izdevumus sociālajai palīdzībai, lielāku valsts pārvaldes aparātu un ekonomisko intervenci. Valdībai ir milzīga loma sabiedrības veidošanā; kreisi orientēta valdība ļauj sabiedrībā izplatīties marksisma paveidiem, indoktrinējot jaunatni ievēlēt arvien kreisākus kandidātus.

Arī augstākā izglītība, kurai būtu jāpilda gadsimtu gudrības un kultūras būtības nodošanas funkcija, ir sagrauta. 20. gadsimta pirmajā pusē komunisma rēgs organizēja sistemātisku izglītības sistēmas iznīcināšanu. Ķīna, kas slavena ar savu dziļo un seno civilizāciju, tika pakļauta Jaunās kultūras kustībai vēl pirms Ķīnas Komunistiskās partijas oficiālās dibināšanas. Tā bija daļa no centieniem nošķirt ķīniešus no viņu tradīcijām. Pēc tam, kad komunisti sagrāba varu, viņi nacionalizēja izglītības sistēmu un piepildīja mācību grāmatas ar partijas ideoloģiju, pārveidojot vairākas jauno ķīniešu paaudzes par mežonīgiem "vilcēniem" – tā ķīnieši dēvē tos, kas uzaug komunisma apstākļos un tiek indoktrinēti (apmācīti nekritiski pieņemt uzskatus) ienīst un nogalināt klases ienaidniekus.

Rietumos šis rēgs aizsāka progresīvās izglītības kustību, vicinot "zinātnes un progresa" karogu, lai iegūtu kontroli pār filozofiju, psiholoģiju, pedagoģiju un galu galā visu izglītības sistēmu, tādējādi ieaudzinot savu ideoloģiju pedagogos un skolu vadītājos. Vidusskolas izglītībā sākās ortodoksālo ideju un tradicionālās morāles izstumšana. Akadēmiskie standarti tika pazemināti, lai padarītu skolēnus mazāk izglītotus un zinošus, mazāk spējīgus pašiem spriest vai izmantot veselo saprātu. Skolēnos tika ieaudzināts ateisms, evolūcijas teorija, materiālisms un cīņas filozofija.

Sekojot 20. gadsimta 60. gadu kontrkultūras kustībai, politkorektuma piekritēji ir kļuvuši par domu policiju, liekot skolotājiem ieaudzināt skolēnos visdažādākās sagrozītās idejas. Mūsdienās skolēni skolu beidz bez stingra morāles kompasa, bez savas kultūras pamatiem, ar nepietiekamu spriestspēju un vāju atbildības sajūtu. Viņi ir nolemti akli sekot pūlim, tādējādi iekļaujoties sabiedrības lejupslīdē.

Sabiedrībā ir plaši izplatīta narkomānija, pieaug noziedzības līmenis, seksa un vardarbības pilna plašsaziņas līdzekļu vide, mākslas pasaule, kas grotesko uzskata par skaistumu, un visdažādākie ļaunie kulti un okultisma grupas. Jaunieši akli dievina filmu un televīzijas zvaigznes, izšķiež savu laiku tiešsaistes spēlēm un sociālajiem medijiem, un galu galā ir nomākti un demoralizēti. Saskaroties ar bezjēdzīgo vardarbību un terorismu, cilvēki izmisīgi uztraucas par pasaules drošību un nākotni.

9. Atgriešanās pie dievišķā un tradīcijām

Cilvēces civilizāciju cilvēkam ir nodevis dievišķais. Ķīnas civilizācija ir piedzīvojusi uzplaukumu Haņu un Tanu dinastiju laikā, bet Rietumu civilizācija savu kulmināciju sasniedza Renesanses laikā. Ja cilvēki spēs saglabāt civilizāciju, ko tiem dāvājis dievišķais, tie spēs saglabāt arī saikni ar dievišķo un izprast tiem mācīto Likumu, kad dievišķais atgriezīsies cilvēku pasaulē. Ja cilvēki iznīcinās savu kultūru un tradīcijas, ja sabiedrības morāle sabruks, viņi nespēs saprast dievišķās mācības, jo viņu karma un grēki būs pārāk lieli un viņu domāšana būs pārāk attālinājusies no dievišķajiem norādījumiem. Cilvēcei tas ir bīstami.

Šis ir gan izmisuma, gan cerību laikmets. Tie, kas netic dievišķajam, dzīvo juteklisku baudu pilnu dzīvi. Tie, kas tic, apjukuši un satraukti gaida dievišķā atgriešanos.

Komunisms ir posts cilvēcei. Tā mērķis ir iznīcināt cilvēci, un tā pasākumi ir detalizēti un ļoti konkrēti. Šī sazvērestība ir bijusi tik sekmīga, ka tā ir gandrīz pabeigta, un tagad velns valda mūsu pasaulē.

Senā cilvēces gudrība vēsta: "Viena taisnīga doma var uzvarēt simts ļaunumus, un, kad cilvēkā parādās Budas daba, tā satricina desmit virzienu pasauli." Velns ir šķietami spēcīgs, bet dievišķā priekšā tas ir nekas. Ja cilvēki spēs saglabāt sirsnību, labestību, līdzjūtību, iecietību un pacietību, viņus pasargās dievišķais, un velnam nebūs varas pār viņiem.

Radītāja žēlastība ir neierobežota, un katrai dzīvībai ir iespēja izvairīties no katastrofas. Ja cilvēce spēs atjaunot tradīcijas, paaugstināt morāli un sadzirdēt Radītāja žēlsirdīgo aicinājumu un Debesu Likumu, kas nodrošina glābšanu, cilvēks spēs pārvarēt velna mēģinājumus to iznīcināt, uzsāks ceļu uz glābšanu un virzīsies uz nākotni.

Kā komunisma rēgs valda mūsu pasaulē (1. nodaļa)

Avots: https://www.epochtimes.com/gb/18/6/7/n10464261.htm