Labākais, ko varam atstāt saviem pēcnācējiem

Kopš seniem laikiem vecāki vienmēr ir vēlējušies kaut ko atstāt saviem bērniem un mazbērniem, lai viņu dzīves ceļš nebūtu tik grūts. Bet kas ir labākais, ko viņiem var atstāt un kas viņiem dos reālu labumu? Aplūkosim dažu vēsturisku personību atziņas šinī jautājumā.

Nepieļaut, ka jaunieši kļūst slinki un izdabā savām vēlmēm

Šu Guans dzīvoja Rietumu Haņu dinastijas laikā un kopš bērnības tiecās pēc zināšanām. Viņam bija daudz mācekļu, un jau jaunības gados pie viņa mājas durvīm stāvēja skolēnu rinda. Vēlāk viņš tika pieņemts darbā imperatora galmā, un viņu augstu novērtēja Haņu imperators Sjuaņs, kurš viņu iecēla par galma zinātnieku, pēc tam par Taižun Dafu (pils augstākais maģistrs) un pēc tam par Taifu (kroņprinča skolotājs). Šu Guans tika augstu novērtēts un vairākkārt apbalvots par saviem nopelniem un labo raksturu.

Viņš uzskatīja, ka "cilvēks neciestu pazemojumu, ja saprastu, ko nozīmē būt apmierinātam, un nesaskartos ar briesmām, ja zinātu, kad apstāties." Tāpat viņš arī teica: "Tas ir saskaņā ar Debesu likumu – doties pensijā pēc tam, kad esi guvis panākumus darbā."

"Agrīnās Haņu dinastijas grāmatā" teikts, ka piecu gadu laikā, kad Šu Guans kalpoja par Taifu, kroņprincis jau 12 gadu vecumā apguva "Konfūcija apkopotās runas" un "Vecāku cienīšanas kanonu". Tāpēc Šu jautāja, vai viņš varētu doties pensijā. Imperators piekrita viņa lūgumam un kā atlīdzību par kalpošanu deva viņam 20 dzjiņus zelta (viens dzjiņs ir aptuveni 500 grami). Kroņprincis iedeva viņam vēl 50 dzjiņus zelta, tādējādi izrādot atzinību Šu Guana pedagoģiskajām spējām. Gan Šu Guans, gan viņa brāļadēls aizgāja pensijā, būdami savas oficiālās karjeras virsotnē.

Atgriežoties dzimtajā pilsētā, Šu Guans bieži lūdza ģimeni organizēt mielastus saviem radiem un draugiem, plānojot tam iztērēt visu viņam piešķirto zeltu.

Pagāja vairāk nekā gads, un viņa bērni un mazbērni klusi teica klana vecajam, kuram Ši Guans uzticējās: "Mēs visi ceram, ka mums paliks kaut kāds kapitāls, bet, ja mūsu ģimene turpinās tērēt naudu, lai izklaidētu viesus šādā veidā, ģimenes bagātība būs izsmelta. Lūdzu, palīdziet mums, parunājiet ar veco vīru."

Vecais, kā solīts, darīja zināmas Šu Guaņam viņa pēcnācēju bažas.

"Vai jūs tiešām domājat, ka es esmu tik nesaprātīgs, ka nerūpējos par saviem bērniem un mazbērniem?" Šu Guans jautāja vecajam.

"Mūsu ģimenei jau ir zeme, un, ja mani bērni un mazbērni smagi strādās, viņiem nebūs par ko uztraukties. Ja ģimenei ir par daudz bagātības, tas tikai padarīs viņus slinkus. Gudrs cilvēks ar lielu bagātību var viegli zaudēt savu iedvesmu; nezinošs cilvēks ar bagātību mēdz pieļaut vairāk kļūdu. Turklāt bagātība bieži izraisa skaudību un neapmierinātību," paskaidroja Šu Guans.

"Turklāt zeltu man dāvināja valdnieks, tāpēc es ar prieku dalīšos tajā ar vietējiem iedzīvotājiem un draugiem. Tā es gribētu pavadīt visu atlikušo dzīvi. Tajā nav nekā slikta, vai ne?" Vecais vīrs, apbrīnojot Šu Guaņa gudrību un godprātību, piekrītoši māja ar galvu.

Taupības tikuma nodošana nākamajām paaudzēm

"Agrīnās Haņu dinastijas grāmatā" ir teikts, ka Sjao He, galvenais varonis Haņu dinastijas dibināšanas vēsturē, bija taupīgs un tālredzīgs cilvēks. Pēc tam, kad Liu Bana karaspēks iebruka Cjiņu valsts galvaspilsētā, kamēr karavīri bija aizņemti ar zelta, sudraba un citu vērtslietu laupīšanu, Sjao He sagrāba ģeogrāfijas atlantu, oficiālos dokumentus, mājsaimniecību reģistrus un Cjiņu valsts finanšu dokumentus, kam vēlāk bija izšķiroša nozīme, palīdzot Liu Banam gūt labāku priekšstatu par vispārējo situāciju viņa centienos apvienot Ķīnu.

Sjao He plāns attiecībā uz saviem pēcnācējiem arī bija tālredzīgs. Kad viņš iegādājās zemi dzīvojamās mājas celtniecībai, viņš apzināti izvēlējās pamestu vietu un tikai retos gadījumos piebūvēja jaunas telpas vai būves. Viņš teica: "Ja mani pēcnācēji būs gudri un spējīgi, viņi iemācīsies dzīvot vienkārši un taupīgi un vienmēr jutīsies gana nodrošināti. Ja viņi nebūs tik talantīgi un spējīgi, tad tas pieticīgais zemes gabals, ko es viņiem nopirku, neizraisīs nekādu interesi un to neatņems citas, spēcīgākas ģimenes."

Pēc Sjao He nāves abi viņa dēli saņēma augstus titulus un dzīvoja pārtikušu un pilnvērtīgu dzīvi.

Godīgums gūst cieņu

"Vēlīnās Haņu dinastijas vēstures pierakstos" teikts, ka Jans Džeņs bija slavens komandants (atbildīgs par armiju) Austrumu Haņu dinastijas laikā. Kad viņš agrāk strādāja par Džuodzjuņas apgabala prefektu, viņš vienmēr bija taisnīgs un godīgs, kā arī nepieņēma privātas dāvanas vai lūgumus. Viņš dzīvoja taupīgi, dzēra vienkāršu tēju, ēda parastus ēdienus, un nekad neizmantoja karieti.

Daži viņa vecie draugi un klana vecajie ieteica viņam uzkrāt bagātību saviem pēcnācējiem. Jans Džeņs sacīja: "Kad nākamās paaudzes ar lepnumu var teikt, ka ir kārtīga ierēdņa pēcteči, vai tas nav labākais mantojums, kāds viņiem var būt?"

Vēlāk viņa vecākais dēls tika iecelts par Fubo apgabala galvu, viņa otrais dēls ieņēma komandanta amatu, un viņa jaunākais dēls ļoti cītīgi mācījās un bija ļoti zinošs. Viņu lielisko raksturu un sasniegumus cilvēki augstu novērtēja.

" Suju dinastijas grāmatā" ir rakstīts, ka tad, kad Fans Jaņcjans strādāja par uzraugošo cenzoru, viņa taisnīguma un godīguma dēļ valdība viņu atzina par labāko darbinieku.

Patiesībā Fans Jancjaņs bija no turīgas ģimenes, kuras īpašumi bija mantoti no viņa senčiem, taču pret bagātību viņš izturējās vienaldzīgi un visus savus līdzekļus iztērēja, palīdzot radiem un draugiem. Tādējādi viņi vienmēr dzīvoja ļoti vienkāršu un taupīgu dzīvi. Dažreiz viņa ģimenei nepietika naudas pat pamatvajadzībām taču Fans Jancjaņs joprojām jutās laimīgs un apmierināts.

Viņš bieži sacīja savam dēlam: "Citi dzīvo pārtikušu dzīvi, saņemot amatpersonu algas, bet es vienīgais esmu kļuvis nabagāks, būdams galma ierēdnis. Vienīgais, ko es varu nodot saviem pēcnācējiem, ir taisnīgums un godīgums."

Vēlāk viņa vienīgais dēls Fans Sjuaņlins kļuva par Tanu dinastijas dibinātāju un kancleru, un pēc nāves tika atzīts par Lianas valdnieku Veņdžao.

Tikumības uzkrāšana var nest svētību nākamajām paaudzēm

Sima Guans, slavens Sunu dinastijas kanclers, savā grāmatā "Ģimenes priekšraksti" teica: "Nav senču, kas nevēlas palīdzēt nākamajām paaudzēm, bet viņi var darīt ļoti maz, jo lielākā daļa cilvēku rūpējas tikai par to, kā uzkrāt vairāk naudas saviem pēctečiem, domājot, ka, to darot, viņu bērniem un mazbērniem piederēs neizsmeļama bagātība. Taču, tā kā viņi nezina, kā mācīt savus bērnus un mazbērnus uzvesties dzīvē, tad gadu desmitiem smagā darbā uzkrātā bagātība tiek izniekota dažu gadu laikā, un jaunieši pat smejas par saviem senčiem, ka tie bijuši muļķi un nav zinājuši, kā baudīt dzīvi."

Sima Guans arī teica, ka senie gudrie saviem pēcnācējiem atstāja "tikumību un godprātību", bet tikumīgi cilvēki nākamajām paaudzēm atstāja "godīgumu un taupīgumu".

Pēcvārds

Bagātība ir kaut kas ārējs. Tā nāk un iet. Tikumība, pieklājība, pieticība un taupība ir izcilas cilvēka rakstura īpašības. Tās var ietekmēt visu cilvēka dzīvi. Senču uzkrātie tikumi var nest svētību arī viņu pēcnācējiem.

Mūsdienu sabiedrībā bērni un mazbērni bieži strīdas par mantojumu, radinieki vēršas tiesā un viens otru apmelo. Dažas augsta ranga amatpersonas no vienas puses ir korumpētas un no otras puses cenšas iegūt nelikumīgus labumus un privilēģijas saviem bērniem, un galu galā sastopas ar atmaksu.

No seno gudro pieredzes un dzīves gudrības mēs varam secināt, ka, rādot piemēru jaunākajām paaudzēm un izkopjot taupības un godprātības tikumus, kā arī darot labus darbus, mēs varam atstāt vislabāko mantojumu nākamajām paaudzēm.

Avots: https://en.minghui.org/html/articles/2023/8/3/210613.html