Stāsts par ķīniešu rakstzīmēm

No visa pasaules kultūras mantojuma klāsta nekas nav nozīmīgāks par cilvēku valodu.

Savukārt, no visām valodām ilgmūžības ziņā neviena nav salīdzināma ar ķīniešu valodu, konkrētāk, ar ķīniešu rakstzīmēm jeb ķīnzīmēm, kas ir logogrammas.

Ķīniešu valodas pamatelements ir attēli, kas uzskatāms par unikālu parādību salīdzinājumā ar gandrīz visām mūsdienu rakstu valodām. Citas senās rakstības sistēmas, kurās tika izmantoti attēli, piemēram, ēģiptiešu hieroglifi un Mezopotāmijas ķīļraksts, izzuda pirms aptuveni diviem tūkstošiem gadu.

Ķīniešu valodas izcelsme

Senajā Ķīnā cilvēki mēdza iesiet virvēs mezglus, tādējādi kodējot un piefiksējot informāciju. Šo pirmatnējo rakstības formu – zināmu arī kā kipu jeb runājošos mezglus – plaši izmantoja vairākas senās kultūras Dienvidamerikas Andu reģionā un Havaju salu iezemieši. Valodnieki apgalvo, ka kipu tika izmantots kā uzskaites instruments, atgādinājuma palīglīdzeklis un veids, kā fiksēt svarīgus notikumus.

Pēc arheologu domām, senākā zināmā ķīniešu rakstības forma ir dzjaguveņ (甲骨文) jeb hieroglifiskie zīlēšanas uzraksti uz kauliem un bruņurupuču bruņām. Dzjaguveņ pirmsākumi meklējami Ķīnas bronzas laikmetā. Grafiskie simboli bija iegravēti uz bruņurupuču bruņām un dzīvnieku kauliem, un zinātnieki uzskata, ka tos izmantoja piromantiskajā zīlēšanā.

Grafiskie simboli uz kaula.

Cjinu dinastijas impērijas amatpersona Vans Jižuns dzjaguveņ nejauši atklāja tikai 1899. gadā. Dokumentēts, ka Vans saslimis ar malāriju un bijis pārsteigts, atklājot ķīniešu ārstniecības augu zālēs sastāvdaļu, ko sauc par "drakona kauliem", uz kuriem bija dažas īpatnējas logogrāfiskas zīmes. Pats būdams epigrāfijas (vēstures nozare, kas pēta senos uzrakstus uz akmens plāksnēm, klintīm, metāla, māla un citiem izstrādājumiem) eksperts, Vans nolēma nopirkt visus "drakona kaulus" ārstniecības augu veikalā, kurā viņš iepirkās, kā arī citos zāļu veikalos. Turpinot pētījumus, Vans atklāja, ka šie grafiskie simboli ir sava veida zīlēšanas uzraksti, kas tika izmantoti tālajā Šanu dinastijā (1766.–1046. g.p.m.ē.). Savas dzīves laikā Vans paspēja savākt vairāk nekā 1500 zīlēšanas kaulus. Vēlāk šos grafiskos simbolus nodēvēja par dzjaguveņ.

Mūsdienās muzeji un privātie kolekcionāri visā pasaulē ir atraduši un savākuši vairāk nekā 150 000 zīlēšanas kaulu. Lingvisti un arheologi līdz šim ir spējuši atšifrēt 1500 – 2000 no aptuveni 5000 zīmēm uz zīlēšanas kauliem.

Mūsdienu valodnieki ir vienisprātis, ka oficiālā ķīniešu rakstības sistēma radusies Dzeltenā imperatora laikā (ap 2700. g.p.m.ē). Leģenda vēsta, ka Dzeltenais imperators reiz lūdzis impērijas vēsturniekam Candzje – kuram, kā runāja, katrā acī bijušas divas zīlītes – izgudrot rakstīšanas sistēmu, lai aizstātu neefektīvo metodi informācijas fiksēšanai, iesienot mezglus auklā.

Vērojot putnu un dzīvnieku pēdu nospiedumus, kā arī apkārtējo vidi, Candzje radās iedvesma izveidot grafiskus simbolus, kas vēlāk daudzu dinastiju gaitā attīstījās par mūsdienu ķīniešu rakstzīmēm. Piemēram, vērojo cilvēka ēnu, Candzje izveidoja logogrāfisko zīmi "人", lai attēlotu cilvēku. Izmantojot dzīvnieka pēdas nospiedumu uz zemes, viņš radīja rakstzīmi "爪" (dzīvnieka ķepa).

Candzje izgudroja 28 ķīniešu rakstzīmes.

Rietumu Haņu dinastijas laika (206. g.p.m.ē.– 25. g.) vēsturiskajā traktātā Huainaņdzi (淮南子) un hronikā Čuņcju Juaņminbao (春秋元命苞) teikts – kad Candzje izstrādāja savu logogrāfisko rakstības sistēmu, naktīs vaimanāja pazemes gari, bet dienās no debesīm bira prosa.

Šajās divās senās Ķīnas hronikās fiksēti šie pārdabiskie notikumi. Ikdienu dievišķais un cilvēciskais bija redzami kopā. Toreiz cilvēcei naidīgie bēdājās par Candzje cilvēcei doto dāvanu, kamēr debesis līksmoja, apveltot cilvēci ar pārpilnību.

Kā pirmā oficiālā ķīniešu valoda, ko ieviesa Dzeltenais imperators, Candzje radītās rakstzīmes ātri izplatījās visā valstī un kļuva par standarta rakstību visiem ķīniešiem tajā laikā.

Senā ķīniešu logogrāfiskā rakstība sastāv no simboliem, kas aizgūti no dabas. Piemēram, rakstzīme "木" (koks) atgādina malkas kaudzi, bet rakstzīme "林", kurā apvienoti divi koki, apzīmē mežu. Gadsimtu gaitā ķīniešu rakstzīmju rakstīšanas stils ir attīstījies no dzjaguveņ (甲骨文) līdz dzjiņdzi (金字, uzraksti uz metāla) – kas iegravēti vai atlieti bronzā, pēc tam uz dadžuaņ (大篆) Rietumu Džou dinastijā (1045. – 711. g.p.m.ē), uz lišu (隸書) Austrumu Džou periodā (770. – 256. g.p.m.ē.) un uz kaišu (楷書) Dienvidu-Ziemeļu dinastijās (220. –589. g.). Mūsdienās, lišu un kaišu joprojām tiek plaši izmantots gan drukātajos materiālos, gan kaligrāfijā.

Rakstzīmes "木" dažādais izskats vēsturē.

Ārvalstu ietekme

Ķīniešu rakstzīmes un vārdu krājumu lielā mērā ir ietekmējusi un papildinājusi ārzemju kultūra, pieaugot mijiedarbībai ar kaimiņvalstīm un pārējo pasauli, jo īpaši mūsdienās.

Vienu no ievērojamākiem ieguldījumiem ķīniešu valodā nesa budisms mūsu ēras 67. gadā. Saskaņā ar dažām vēsturiskām liecībām, Haņu dinastijas imperators Mins kādu dienu sapnī redzējis zelta dievu, kas lidojis ap viņa imperatora pili; tāpēc nākamajā dienā viņš lūdzis saviem ministriem padomu.

Viens no ministriem skaidrojis, ka sapnī redzētais dievs ir Buda no Rietumiem, un tā ir lielas svētības zīme. Turklāt ministrs ierosināja nosūtīt uz Vidusāziju sūtņus, lai tie iegūtu budistu svētos rakstus.

Imperators Mins pieņēma šo padomu un nosūtīja uz Rietumiem 12 cilvēkus. Vēlāk Indijas centrālajā daļā sūtņi tikās ar diviem indiešu budistu mūkiem – Kasjapu Matangu un Dharmaratnu – un kopā ar diviem baltiem zirgiem, kas veda budistu svētos rakstus, atveda viņus uz Luojanu – tā laika Ķīnas galvaspilsētu.

Imperators Mins bija ļoti priecīgs un uzcēla slaveno "Baltā zirga" templi (tiek uzskatīts par oficiālo budisma šūpuli Ķīnā), kur abi indiešu mūki pārtulkoja ķīniešu valodā "Četrdesmit divu nodaļu sūtru" un citus budistu tekstus. Lai gan vēsturnieki ir atraduši dokumentus, kuros fiksēti arī agrāk nodibināti kontakti ar budistiem Ķīnā, ir vispāratzīts, ka budismu Ķīnā oficiāli ieviesis Haņu dinastijas imperators Mins.

"Baltā zirga" templis ir pirmais budistu templis Ķīnā, kas tika uzcelts Austrumu Haņu dinastijas galvaspilsētā Luojanā.

Zinātnieki izpētījuši, ka aptuveni 800 gadu laikā – periodā no Haņu dinastijas līdz Tanu dinastijai, ķīniešu valodai tika pievienoti aptuveni 30 000 vārdu vai frāžu no budistu vārdu krājuma, kā arī dažas jaunas rakstzīmes. Tādi biežāk lietotie vārdi, kā – "現在" (tagad), "未來" (nākotne), "世界" (pasaule), "因果"(cēloņsakarība), "悲觀" (pesimisms) – visi ir cēlušies no budisma. Šāda leksikas paplašināšana ir ne tikai palīdzējusi veidot ķīniešu rakstzīmju krājumu, bet arī bagātinājusi ķīniešu tautas izpratni par pasauli no jaunas metafiziskas vai garīgas perspektīvas.

Lai gan ļoti iespējams, ka japāņu kultūra un valoda ir cēlusies no Ķīnas Tanu dinastijas (618. – 907. g.), mūsdienu ķīniešu valodas vārdu krājumu lielā mērā ir ietekmējusi japāņu valoda.

Pēc Opija kara arvien vairāk japāņu izdevumu tika tulkoti ķīniešu valodā. 20. gadsimta sākumā daudzi ķīnieši bija devušies studēt uz rūpnieciski attīstīto Japānu, un ķīniešu valoda sāka absorbēt lielu skaitu japāņu vārdu, tādus kā – "經濟" (ekonomika), "社會主義" (sociālisms), "資本" (kapitāls), "政治" (politika), "電話" (telefons), "派出所"(policijas iecirknis), "哲學" (filozofija), "雜誌" (žurnāls), "幹部" (birokrāts), "藝術" (māksla), "自由"(brīvība) un tā tālāk.

Fudaņas Universitātes (Šanhajā) profesors Dr. Džao Bins domā, ka 70 procenti mūsdienu ķīniešu sociālajās un humanitārajās zinātnēs lietotās terminoloģijas patiesībā ir aizgūta no japāņu valodas.

Tāpat arī Rietumu kultūras ietekme, sevišķi kopš Cjinu dinastijas laikiem, ir kļuvusi redzama ķīniešu valodā. Tādi vārdi, kā – "咖啡" (kafija), "邏輯" (loģika), "維他命" (vitamīns), "高爾夫"(golfs) un citi – tagad tiek lietoti ikdienas dzīvē.

Tātad ķīniešu valoda ir dzīva valoda un kopš senatnes tā ir ievērojami attīstījusies. 1994. gadā izdotajā ķīniešu valodas vārdnīcā bija apkopotas 85 568 ķīniešu rakstzīmes.

Komunisma graujošā ietekme

Vēstures gaitā ķīniešu rakstzīmes nav attīstījušās vienmērīgi un nepārtraukti. Kopš pagājušā gadsimta piecdesmitajiem gadiem Ķīnas komunistiskā partija ir uzsākusi vērienīgus pasākumus ar mērķi atraut sabiedrību no senās ķīniešu kultūras, lai veicinātu importētās komunistiskās ideoloģijas iesakņošanos Ķīnā.

Lai iznīcinātu tradicionālās kultūras ietekmi, komunistiskais režīms īstenoja vairākas politiskās kampaņas, tādas kā "četras pagātnes paliekas" (vecās paražas, vecā kultūra, vecie tikumi, vecie priekšstati), "kultūras revolūciju" un Faluņgun – budisma tradīcijās balstītas meditācijas prakses vajāšanu.

Nāvējošs trieciens ķīniešu valodai tika dots 1956. gadā, kad komunistiskā partija uzdeva Ķīnas Valodas reformu komitejai izdot garu sarakstu ar vairāk nekā diviem tūkstošiem "vienkāršotu" ķīniešu rakstzīmju, lai aizstātu esošās tradicionālās ķīniešu rakstzīmes, ignorējot lingvistisko mantojumu, un par spīti sabiedrības, kā arī akadēmisko aprindu pretestībai.

Piemērojot daudzus vienkāršotus radikāļus vai likvidējot tradicionālo rakstzīmju jēgpilno daļu, jaunās ķīniešu rakstzīmes zaudēja sākotnējo nozīmi un māksliniecisko formu, bieži kļūstot bezjēdzīgas vai nesaprotamas. Piemēram, tradicionālā rakstzīme mīlestības apzīmēšanai ir "愛", bet noņemot tās vidū esošo "心" (sirds), vienkāršotā rakstzīme mīlestība "爱" kļūst par bezjūtību.

Tradicionālā rakstzīme mīlestības apzīmēšanai ir "愛", bet noņemot tās vidū esošo "心" (sirds), vienkāršotā rakstzīme mīlestība "爱" kļūst par bezjūtību.

Vienkāršojot tradicionālo rakstzīmi "聽" (klausīšanās) par "听", jaunā rakstzīme ir zaudējusi savus radikāļus, kas simbolizē "耳" (auss) un "心" (sirds), kas nozīmē klausīšanos, savukārt jaunpievienotais radikālis "口" (mute) vispār neattiecas uz cilvēkam piemītošo spēju klausīties.

Zinātnieki uzskata, ka šādas nejēdzības mērķis ir graut ķīniešu tradicionālo valodu un kultūras mantojumu. Tas bija īpaši sāpīgi daudzajiem ķīniešiem, kuri saprata, ka ķīniešu kultūra, it īpaši valoda, ir dievu iedvesmota un sakņojas senajā mitoloģijā.

Par laimi, tradicionālās ķīniešu rakstzīmes vēl arvien izmanto ķīnieši, kas dzīvo ārpus kontinentālās Ķīnas, īpaši Taivānā, Honkongā, Makao un Singapūrā. Ķīnā daži cilvēki joprojām ciena tradicionālās ķīniešu rakstu zīmes kā mākslas formu, jo īpaši kaligrāfijā ar otu.

Gadsimtu gaitā ķīniešu valoda kopā ar tās tradicionālajām rakstzīmēm ir izturējusi daudzus izaicinājumus, tostarp dažu cilvēku mēģinājumus atsacīties no tās logogrāfiskās formas, pārveidojot to alfabēta sistēmā.

Daudzējādā ziņā Ķīnas civilizācija un liela daļa tās kultūras mantojuma ir saglabājusies līdz mūsdienām, pateicoties šim unikālajam logogrāfiskās rakstības veidam. Kā valoda, kuru lieto ceturtā daļa pasaules iedzīvotāju, ķīniešu rakstzīmes, visticamāk, neizzudīs vēstures gaitā; tās turpinās pastāvēt arī nākotnē.

Avots: https://magnifissance.com/arts/the-story-of-chinese-characters/

Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.