Tradicionālo krāsu nozīmes (2. daļa)

(Turpinājums no 1. daļas)

Tā kā dažādas dinastijas deva priekšroku dažādām krāsām, nevar apgalvot, ka sarkanā krāsa būtu tradicionālā svētku krāsa. Šanu dinastija tam ir labs piemērs. Tajā laikā cilvēki uzskatīja, ka sarkanā ir asins krāsa un simbolizē nāvi, tāpēc tolaik šo krāsu izmantoja bērēs.

Arī kāzu kleitas senos laikos bija dažādas. Atkarībā no laikmeta tās varēja būt melnas, baltas, zaļas, sarkanas vai citas krāsas. Reti gadījās, ka senatnē līgava un līgavainis savā kāzu dienā valkāja tērpu sarkanā krāsā, kā tas notiek mūsdienās. Pat ja tiktu izmantots sarkans apģērbs, tas būtu tikai vienam jaunlaulātajam, nevis abiem. Tas ir tāpēc, ka pastāv atšķirības starp vīrieti un sievieti, un senie cilvēki šajā jautājumā bija ļoti piesardzīgi.

Vēl viens piemērs ir kupleti (divrindes) ar jaungada novēlējumiem, ko izmanto kā rotājumu ķīniešu Jaunajā gadā. Tie ir izgājuši caur garu vēstures posmu, līdz kļuva tādi, kādus tos redzam šodien. Sākumā sarkanais papīrs netika izmantots jaungada novēlējumu izgatavošanai, un dažas Āzijas valstis, ko ietekmējusi tradicionālā ķīniešu kultūra, ir pārmantojušas paradumu ķīniešu Jaunā gada laikā izkārt kupletus ar novēlējumiem, un šī tradīcija ir saglabājusies līdz mūsdienām. Piemēram, dienvidkorejieši kupletus raksta ar melnu krāsu uz balta papīra.

Ķīnā kupletus uz sarkana papīra sāka rakstīt Minu dinastijas laikā. Izglītoti cilvēki tolaik parasti izvēlējās gaiši sarkanu papīru. Raugoties no krāsu hromātikas viedokļa, šāda krāsa kalpo tikai un vienīgi izdaiļošanai.

Bet Cjinu dinastijas laikā cilvēki jaungada novēlējumus vairs nerakstīja uz sarkana papīra. Cjin Bai Lei Čao (historiogrāfisku darbu krājums par Cjinu dinastijas vēsturi) teikts, ka jaungada apsveikumus pilī rakstījuši impērijas zinātnieki (haņliņ) uz balta zīda. Apmeklējot Aizliegto pilsētu, daudzi ir pārsteigti, redzot, ka kupleti ir uzrakstīti uz balta, nevis sarkana papīra, kā ierasts.

Turklāt tradicionālās reliģiskās vietās, piemēram, senajos tempļos, kupletiem parasti tika izmantots gaiši dzeltens papīrs.

Aizliegtā krāsa

No vēstures grāmatām var secināt, ka sarkanā ne visos laikos ir bijusi iecienīta krāsa. Šodien lietotā spilgti sarkanā krāsa, seno laiku krāsošanas tehnoloģiju dēļ, bija īpaši reti sastopama. Lai gan dažās tautas paražās sarkanā krāsa tika uzskatīta par veiksmes simbolu, dažos apstākļos tā tika uzskatīta arī par tabu.

Dažos tautas ticējumos noteikts, ka maks nedrīkst būt sarkans; pretējā gadījumā var zaudēt naudu. Tam ir visdažādākie skaidrojumi. Daži atsaucas uz piecu elementu teoriju, sakot, ka uguns (sarkanā krāsā) uzvar metālu (naudu). Daži to saista ar grāmatvedību, kurā deficīts parasti tiek atzīmēts ar sarkanu krāsu.

Pat fenšui meistari iebilst iebilst pret pārāk daudz sarkanu priekšmetu vai attēlu izvietošanu mājoklī, jo tas var izjaukt piecu elementu līdzsvaru. Daudzi psihologi ir piesardzīgi attiecībā uz sarkano krāsu, jo pārmērīgi daudz sarkanā mēdz uzbudināt. Daži ārsti iebilst pret sarkano, kā galveno krāsu toni interjerā, jo tas var nogurdināt redzi un izraisīt citas slimības.

Šāda piesardzība pret sarkano krāsu ir ienākusi arī ikdienas dzīvē. Ceļa zīmes sarkanā krāsā brīdina par briesmām. Dabā daudzi augi un dzīvnieki koši sarkanā krāsā bieži vien ir indīgi.

Līdzīga situācija ir arī kultūras jomā. Ķīnā pastāv ticējums, ka saņemt vēstuli, kas rakstīta ar sarkanu tinti ir slikta zīme. Faktiski šķiršanās vēstules bieži tiek rakstītas ar sarkanu tinti.

Arī šī tradīcija aizsākās senos laikos. Tolaik valdības amatpersonas bieži pierakstīja uz nāvessodu notiesāto cilvēku vārdus ar sarkanu tinti. Turklāt tiek stāstīts, ka elles valdnieks bieži izmanto sarkanu tinti, lai pierakstītu cilvēku vārdus "Dzīvo un mirušo grāmatā".

Daži tautas nostāsti vēsta, ka sarkanā krāsa piesaista spokus, tāpēc daudzi vecāka gadagājuma cilvēki neļauj saviem tuviniekiem vilkt sarkanas pidžamas. Vai tas tā ir, mēs nezinām, taču tas ir saistīts ar seno kultūru, par kuru mūsdienu cilvēki neko nezina – daudzi senajās ķīniešu grāmatās aprakstītie spoki ir sarkani.

Piemēram, Tanu dinastijas laika budistu grāmatā Fajuaņ Džuliņ aprakstīts spoks, kas bija "sarkans un garš". Austrumu Dzjiņu dinastijas laika grāmatā Lin Gui Dži (Pieraksti par spokiem un dēmoniem) arī pieminēts "sarkans, 10 pēdas garš spoks." Arī Austrumu Haņu dinastijas grāmatā Luņ Hen (Spriedumu izvērtējums) ir rakstīts: "Cilvēki, kuri redz spokus, bieži saka, ka tie ir sarkani."

Turklāt spoki, šķiet, labprāt valkā sarkanu apģērbu. Grāmatā Taipiņ Guandzji (Taipinu laikmeta plašās hronikas) ir stāstīts, kā vienu vīrieti ielenca vairāk nekā 400 spoku, "visi bija sarkanā un vairāk nekā 20 pēdu gari". Kad vīrs sāka deklamēt daoisma pantus, spoki atzina viņu par taisnu cilvēku un aizgāja.

Ne tikai apģērbs vien, arī spoku ieroči ir sarkani. Grāmatā Luņ Hen rakstīts, ka "spokiem un indēm ir vienāda krāsa" un "gan viņu [spoku] loki, gan bultas ir sarkanas”.

Atšķirībā no tā, kā to ataino Ķīnas komunistiskās partijas kultūra, sarkanā krāsa senos laikos Ķīnā nebija tik populāra. Protams, sarkano krāsu kā tādu nevajadzētu diskriminēt. Turklāt tas, ko mēs šeit apspriedām, attiecas tikai uz cilvēku līmeni. Citās dimensijās, tostarp dievišķajā pasaulē, sarkanai krāsai varētu būt pavisam cita nozīme.

(Turpinājums sekos)