Tradicionālo krāsu nozīmes (5. daļa)

(Turpinājums no 4. daļas)

Cēlā violetā krāsa

Vēl viena krāsa, kas tradicionālajā kultūrā ir līdzvērtīga zelta krāsai, ir violetā krāsa. Ir arī labi zināmais daoistu nostāsts "Violetais cji nāk no Austrumiem", un šī parādība tiek uzskatīta par labvēlīgu zīmi.

Tajā teikts – tad, kad daoisma pamatlicējs Laodzi devās prom no Džou dinastijas, lai kļūtu par vientuļnieku, viņam bija jāšķērso Haņgu pāreja. Pirms viņa ierašanās vecākais sardzes virsnieks Jiņ Sji, kas apsargāja pāreju, pamanīja violetu gaisa plūsmu, kas nāca no austrumiem, un saprata, ka šajā virzienā nāk svētais. Un patiešām, neilgi pēc tam ieradās Laodzi zilganzaļa vērša mugurā. Jiņs lūdza Laodzi pierakstīt savu mācību un kļuva par viņa mācekli. Tā radās grāmata Dao De Dzjin, kas kļuva par klasiku un tika nodota cauri gadsimtiem.

Cilvēki violeto parasti uzskata par labvēlīgu krāsu. Tā ir arī daoismam raksturīga krāsa. Piemēram, vietu, kur dzīvo nemirstīgais, sauc par "Violeto pili", bet daoistu svētie raksti ķīniešu valodā tiek saukti arī par "Violetajām grāmatām".

Savas neparastās izcelsmes dēļ violetā krāsa tradicionālajā kultūrā drīz vien kļuva par cēluma simbolu. Hou Haņ Šu (Vēlīnās Haņu dinastijas vēstures pieraksti) 48. sējumā teikts: "Debesīs ir Dzivei pils, kurā mīt dievišķais imperators. Tāpat arī valdnieki [uz zemes] ceļ savas pilis šādā veidā."

Senie ķīnieši godāja debesu, zemes un cilvēces vienotību. Tāpēc arī pilsētas plānojums bija jāveido atbilstoši debesu likumiem. Tā kā Debesu imperators dzīvo Violetajā pilī un Ziemeļzvaigzne (ķīniešu valodā pazīstama arī kā Dzivei zvaigzne) vienmēr ir tikusi godāta kā "Imperatora zvaigzne", tad arī imperatoram uz zemes (ko godā par "Debesu dēlu") arī ir jābūt mājoklim, kas atbilst Violetajai pilij debesīs. Patiesībā Suju un Tanu dinastijas laikā imperatora pili galvaspilsētā Luojanā patiešām sauca par "Dzivei pili" (Violetā pils); Minu un Cjinu dinastijas laikā valdnieka pili sauca arī par "Dzidzjiņ Čen" (Violetā Aizliegtā pilsēta).

Mēs redzam, ka gan zelta, gan violetā krāsa tradicionālajā ķīniešu kultūrā tiek augsti vērtētas. Lai gan abas krāsas virspusēji izskatās pavisam atšķirīgi, tās nav pretrunā viena otrai. Patiesībā abas krāsas bieži tiek pieminētas kopā.

Piemēram, termins "dzidzjiņ" (violeti zeltains) tiek plaši izmantots Tripitakas svētajos rakstos, lai aprakstītu Budas. "Sūtrā par Samādhi jūru" (Guaņ Fo Saņmei Hai Dzjin), Buda Šakjamuni ir aprakstīts šādi: "Buda Šakjamuni, starojot violeti zeltainā gaismā, parādījās savu mācekļu priekšā". "Violeti zeltains" bieži tika izmantots arī citu Budu aprakstos. Piemēram, tika minēts, ka Budas Vipassī ķermenis ir violeti zeltainā krāsā." Budu Kassapu aprakstīja kā Budu, kuram ir "ķermenis violeti zeltainā krāsā, ar absolūti nevainojamu izskatu..."

Daudzi cilvēki, kas pilnveidojas, saprot, ka viena un tā pati krāsa dažādās dimensijās var izpausties dažādos krāsu toņos. To var pamanīt pat parastie cilvēki. Piemēram, ja kādu laiku skatīties uz sarkano krāsu un pēc tam aizvērt acis, acu priekšā var parādīties zaļš pēcattēls. Daži pētījumi arī ir parādījuši, ka dārgmetāls – zelts var parādīties arī violetā krāsā.

Kā zināms, matērija sastāv no mikroskopiskām daļiņām. Piemēram, ja zelta nanodaļiņu izmērs tiek izmainīts mikroskopiskā līmenī (1 nanometrs ir 0,000001 mm), koloīdu suspensijas šķīdumā (gēlā vai ūdenī) tās var radīt dažādas nokrāsas. Koloidālās zelta nanodaļiņas, kuru izmērs ir mazāks par 100 nanometriem, padarīs šķīdumu sarkanu, savukārt daļiņas, kas ir lielākas par 100 nanometriem, padarīs šķīdumu zilu vai violetu. Protams, neatkarīgi no tā, kādā krāsā tās parādās, šī matērija tik un tā ir zelts. Tālāk apskatāms attēls, kurā ilustrēta šī parādība.

 
Eksperiments ar zelta nanodaļiņu krāsu izmaiņām no sarkanas līdz violetai.

Visās piecās pudelītēs attēla augšējā daļā ir zelts, bet katrā pudelītē ir dažāds zelta mikroskopisko daļiņu izmērs. Apakšējā attēlā ir redzamas dažāda izmēra zelta nanodaļiņas. Mikroskopiskā līmenī dažāda izmēra zelta nanodaļiņas liek zeltam iegūt dažādas krāsas.

Šāda parādība kādam var atsaukt atmiņā dažus aprakstus vairākos klasikas darbos. Piemēram, aprakstot Dievu un Budu paradīzi, tiek teikts, ka tur viss ir zeltains un mirdzošs. Bet, vērīgāk ieskatoties, visām būtnēm un lietām šajā pasaulē ir sava krāsa. Cilvēki, kurus ierobežo mūsdienu mehanizētais domāšanas veids, var uzskatīt, ka saturs šajos klasikas darbos ir pretrunīgs, lai gan patiesībā tā varētu būt viņu pašu neelastīgā un ierobežotā domāšana, kas liedz viņiem redzēt lietas augstāko dimensiju laika telpās. Turklāt zeltam ir dažādi līmeņi, un tas atšķiras arī, skatoties dziļumā...

Arī tēlotājmākslā tiek izmantoti violeti zeltainas krāsas pigments. Vēsturē slavenākais piemērs ir krāsas pigments, ko sauc "Kasija purpurs", un kuru 17. gadsimtā Vācijā izgudroja ārsts vārdā Kasijs. 19. gadsimtā angļu fiziķis Maikls Faradejs savos pētījumos atklāja, ka šī pigmenta sastāvā patiesībā ir ārkārtīgi smalkas zelta daļiņas.

Protams, mūsdienās cilvēki gandrīz vai neizmanto zeltu, lai iegūtu violeto krāsu. Pirms mūsdienu industriālās civilizācijas izveidošanās pigmentus galvenokārt ieguva no dabīgiem minerāliem.

Austrumos violetās krāsas izgatavošanā izmantojamās izejvielas arī bija diezgan ierobežotā daudzumā. Senajā Ķīnā violeto krāsvielu parasti ieguva no gromvelas (Lithospermum erythrorhizon) saknēm, tāpēc bija nepieciešams liels daudzums sakņu, un krāsošanas process bija jāatkārto vairākas reizes, lai sasniegtu vēlamo rezultātu. Tomēr arī tad krāsa viegli izbalēja.

Rietumos violeto krāsu mēdza iegūt no maziem jūras gliemjiem. Tā kā no katra gliemja varēja iegūt tikai niecīgu daudzumu krāsas un tās iegūšanas process bija ārkārtīgi darbietilpīgs, violetā krāsa bija ļoti vērtīga un tās cena bija ārkārtīgi augsta. Violeto krāsu ieguva arī no Eiropas melleņu sulas, taču tās tonis bija pārāk zilgans, un to nevarēja salīdzināt ar violeto krāsu, kas iegūta no gliemjiem. Bija arī citi šīs krāsas ieguves avoti ar ļoti zemu ieguves apjomu, tāpēc tie šeit netiks apspriesti.

Violetās krāsas iegūšanai nepieciešamās retās un dārgās izejvielas senatnē piešķīra tai ļoti augstu tirgus vērtību un padarīja šo krāsu vērtīgu gan austrumos, gan rietumos. Piemēram, Ķīnā Tanu dinastijas laikā (618.-907.g.) tikai trešās vai augstākas pakāpes amatpersonas bija tiesīgas valkāt violetas krāsas mantijas, un parastajiem cilvēkiem tas bija absolūti aizliegts.

Rietumos imperatoram Cēzaram patika valkāt violetas krāsas drēbes, un pakāpeniski violetā krāsa tradicionāli kļuva par dižciltīgu un īpašu krāsu. Simtiem gadu vēlāk Bizantijas karaliskā ģimene pat izmantoja terminu "Dzimis purpurā" (Porphyrogenitus), lai aizsargātu tēva valdīšanas laikā dzimušo bērnu tiesības (atšķirībā no viņu brāļiem un māsām, kas dzimuši pirms tēva kāpšanas tronī). Vēlāk šis jēdziens tika brīvi attiecināts uz visiem bērniem, kas dzimuši prominentiem vai augsta ranga vecākiem, lai norādītu uz viņu dižciltīgo izcelsmi.

(Turpinājums sekos)

Avots: https://en.minghui.org/html/articles/2021/10/22/196274.html


Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.