Ko nozīmē dot solījumu

Tradicionālajās kultūrās gan Austrumos, gan Rietumos pret solījuma došanu vienmēr ir izturējušies nopietni. Tiklīdz solījums ir dots, cilvēks ar to ir saistīts, un tā izpilde vai neizpilde novedīs pie attiecīgām sekām.

Šāds stāsts ir aprakstīts populārā grāmatā par ķīniešu daoismu Taišan Gaņjin Piaņ (Traktāts par atmaksu un atriebību).

Tajā teikts, ka Jaņa Diaņa sieva pārkāpa laulību un nozaga kabatlakatiņu kaimiņienei, kura viņu nopēla. Jaņs Diaņs aizstāvēja savu sievu, sakot: "Ja mana sieva nozaga tavu kabatlakatiņu un pārkāpa laulību, lai mani nosper zibens. Ja nē, tad lai zibens nosper tevi."

Neilgi pēc tam Jaņu Diaņu patiešām nospēra zibens, un viņam uz krūtīm parādījās vārdi: "Muļķis aizstāvēja savu sievu."

Arī viņa sievu drīz pēc tam nogalināja zibens, un uz viņas krūtīm parādījās uzraksts: "Laulības pārkāpēja un zagle".

Nezinot patiesību, Jaņs Diaņs neapdomīgi deva zvērestu attiecībā uz savu dzīvību un galu galā samaksāja par to – tikai tāpēc, lai saglabātu savu reputāciju.

Senajā Ķīnā cilvēki ļoti nopietni izturējās pret to, ko teica, par ko liecina daudzie teicieni saistībā ar šo tēmu, kas ir saglabājušies līdz mūsdienām: "Reiz izteiktu vārdu nevar atgriezt pat četri auļojoši zirgi", "Cilvēka vārds ir tikpat smags kā deviņi trijkāji", "Valdnieks neizsaka nejaušas piezīmes" un "Solījums ir tūkstoš zelta taelu vērts."

Šķiet, ka lielākā daļa cilvēku mūsdienās nesaprot, kāpēc senie ļaudis savus vārdus uztvēra tik nopietni, un mēdz dot nejaušus vai pat nepatiesus solījumus pašlabuma dēļ. Lūk viens stāsts, kas cirkulē internetā.

Kāds puisis krāpa savu draudzeni. Kad viņa to uzzināja un jautāja puisim par to, kad viņi pusdienoja ar draugiem, viņš visu noliedza un zvērēja: "Man tiešām nav nekāda sakara ar to sievieti. Ja es tev meloju, mans tēvs nomirs, un māte tiks nosūtīta uz piespiedu darba nometni!"

Dzirdot tik nopietnu zvērestu, draudzene pārstāja ar viņu strīdēties un noticēja teiktajam. Visi klātesošie draugi bija liecinieki viņa vārdiem.

Pēc trim mēnešiem jauneklim piezvanīja un paziņoja, ka viņa tēvs ir miris. Viņš steigšus devās uz vecāku mājām, kur uzzināja, ka tēvs pirms dažām dienām virtuvē nomira no sirdslēkmes. Kad ieradās ātrā palīdzība, viņš jau bija miris.

Neilgi pēc bērēm milicija apturēja viņa mātes vadīto furgonu un atrada tajā lielu daudzumu viltotu cigarešu. Viņai tika piespriests divu gadu cietumsods.

Šis stāsts tika apspriests viņa draugu vidū, kuri kratīja galvas un atzīmēja, cik patiess ir teiciens, ka "dievi ir trīs pēdas virs galvas!"

Stāsts par to, kā Pans Dzjuaņs lauza zvērestu

Karojošo valstu periodā (475.–221. g.) Suņ Biņs un Pans Dzjuaņs kopā mācījās militāro stratēģiju vientuļnieka Guigudzi vadībā. Vēlāk Panu Dzjuaņu savervēja Veju valsts.

Pirms Pans aizbrauca, viņš un Suņs dedzināja vīraku, un Pans apsolīja: "Ja man klāsies labi, es pēc tevis kādu atsūtīšu, lai dalītu ar tevis savu slavu. Ja pārkāpšu šo solījumu, es miršu ar bultu sirdī!"

Pana militārie sasniegumi patiešām bija izcili, un Veju valsts valdnieks Huejs viņu pagodināja ar ģenerāļa titulu. Bet Pans neaicināja Suņu dalīties savā slavā, kā bija solījis, jo apskauda Suņa talantus.

Kad valdnieks Huejs uzzināja par Suņa talantiem, viņš pavēlēja Panam uzaicināt Suņu uz Veju valsti. Pans to darīja nelabprāt.

Pans plānoja nogalināt Suņu pēc tam, kad tas ieradīsies Veju valstī, nepatiesi apsūdzot viņu nodevībā. Suņu tiešām sodīja, izņemot viņam ceļgala bļodiņas un iededzinot uz sejas noziedznieka zīmi.

Cji valsts sūtnis palīdzēja Suņam aizbēgt uz Cji valsti, kur viņam tika piedāvāts militārā stratēģa amats, lai palīdzētu ģenerālim Tiaņam Dzji.

Vēlāk, kaujā starp Cji un Veju valstīm, Pans iekrita slazdā un tika nogalināts ar bultu sirdī, kā bija solījis Suņam pirms vairākiem gadiem.

Senajā ķīniešu tradicionālajā kultūrā zvēresta vai solījuma došana ir ļoti svinīga un svēta lieta. Kad pāris apprecējās, viņi paklanījās debesīm un zemei un apsolīja būt labestīgi viens pret otru visu atlikušo mūžu; kad draugi kļuva par zvērinātiem brāļiem vai māsām, viņi dedzināja vīraku, metās ceļos un nodeva zvērestu. Veicot šos svētos rituālus, to dalībnieki lūdza debesu un zemes dievus likt viņiem turēt savu vārdu un sodīt par solījuma neturēšanu.

Vēsturiskajā romānā "Stāsts par Suju un Tanu dinastijām" Cjiņs Cjuns un viņa brālēns Luo Čens apsolīja viens otram iemācīt "Cjiņu ģimenes sitienu ar vāli " un "Luo ģimenes metienu ar šķēpu", zvērot viens no otra neko neslēpt.

Cjiņs Cjuns solīja: "Ja es kaut ko paturēšu pie sevis, tad vemšu asinis un nomiršu!" Luo solīja: "Ja man būs kādas atrunas, lai es nomirstu no bultām, kas caururbs manu ķermeni!"

Tomēr katrs no viņiem neizpauda vienu savas dzimtas specialitātes noslēpumu, tāpēc viens nomira vemjot asinis, bet otrs bultu caururbts.

Kā imperators Cjiaņluns turēja vārdu

Debesu un zemes dievi nosaka labo un slikto cilvēku pasaulē, un tāpēc dotais solījums nav joka lieta. Visi cilvēki, tostarp imperatori, ģenerāļi, augsta ranga amatpersonas, varoņi un parastie cilvēki, tiek vērtētas pēc viena un tā paša likuma. "Katra cilvēka doma ir zināma debesīm un zemei," un tas attiecas uz visiem.

Cjinu dinastijas imperators Cjaņluns valdīja 60 gadus; viņš bija arī visilgāk dzīvojošais pēdējās dinastijas imperators Ķīnas vēsturē. Pārģērbies viņš sešas reizes privāti apmeklēja vietas uz dienvidiem no Jandzi upes, lai izpētītu, kā dzīvo vietējie iedzīvotāji.

Stāstīja, ka vienā no saviem ceļojumiem viņš Naņdzjinā saticis zīlnieku, kurš apgalvojis, ka zina imperatora Cjaņluņa pagātni un nākotni un to, kāpēc viņi ir satikušies. Viņš pat teica imperatoram, ka nodzīvos vēl tikai trīs mēnešus.

Imperators Cjaņluns nodomāja, ka šīs runas nav nopietnas, un smiedamies aizgāja. Tad viņam ienāca prātā, ka zīlnieks plāno ko nelāgu, tāpēc lika palīgiem atgriezties un nogalināt zīlnieku, taču zīlnieks jau bija aizgājis, atstājot aiz sevis ziņu: "Es esmu zvaigžņu sūtnis no debesīm. Kāpjot tronī, jūs sacījāt, ka valdīsiet ne ilgāk par 60 gadiem. Šis ir jūsu valdīšanas 60. gads. Ja jūs neatteiksieties no troņa un nenodosiest to pēctecim, jūs valdīsiet ilgāk par savu vectēvu. Ja jūs, kā imperators, neturēsiet vārdu, debesis jūs sodīs! Lūdzu, turiet savu solījumu un esiet uzmanīgs!"

Jau sen pirms tam imperators Cjaņluns visu savu galminieku priekšā bija zvērējis, ka nevaldīs ilgāk par savu vectēvu, imperatoru Kansji, kurš tronī bija 61 gadu.

Zīlnieks tikai atgādināja imperatoram par viņa solījumu, tāpēc pēc tam, kad imperators Cjaņluns atgriezās galvaspilsētā, viņš nodeva troni 15. princim Junam Jaņam, kurš zināms kā imperators Dzjacins.

Izstāšanās no Ķīnas komunistiskās partijas (ĶKP), lai būtu drošībā

Daudzi, kas dzimuši Ķīnā, iespējams, atceras, ka iestājoties Ķīnas komunistiskās partijas organizācijās, tādās kā jaunajos pionieros, jaunatnes līgā vai pašā partijā, viņi deva solījumu. Viņi zvērēja "visu mūžu cīnīties par komunismu" un "atdot savu dzīvību partijai un nekad to nenodot".

Savu politisko kampaņu laikā ĶKP ir novedusi nāvē vairāk nekā 80 miljonu cilvēku. Daudzi zina, ka tā ir ļoti korumpēta. Tā vajā cilvēkus viņu ticības dēļ, piemēram, Faluņgun praktizētājus, un ir nogalinājusi daudzus nevainīgus praktizētājus, izņemot viņiem orgānus transplantācijai.

Taču ir teiciens: "Slepkavām būs jāsamaksā ar savu dzīvību" un "Labais tiek atalgots, bet ļaunais sodīts". Tie, kas ir pievienojušies ĶKP organizācijām, ir netieši iesaistīti ĶKP korupcijā un nevainīgu cilvēku nogalināšanā. Kad cilvēki dod zvērestu "veltīt savu dzīvi partijai", viņi uz visiem laikiem ir saistījuši sevi ar partiju. Kad augstākie spēki norēķināsies ar ĶKP par tās noziegumiem – kas varētu notikt dabas katastrofu vai sērgu veidā – šie cilvēki tiks saukti pie atbildības.

Tie, kas ir pievienojušies ĶKP, var sevi pasargāt, izstājoties no tās organizācijām, un darot to ar patiesu sirdi, nevis formāli.

Ikvienam, kurš piedalījies Faluņgun praktizētāju vajāšanā vai slepeni sadarbojies ar ĶKP režīmu savtīgu interešu vai politisku priekšrocību dēļ, ir jāpārtrauc to darīt un jāatrod veidi, kā labot izdarīto.

Atsaukt zvērestu par to, ka cilvēks savu dzīvi veltīs ĶKP – tie nekādā gadījumā nedrīkst būt tikai tukši vārdi. Tas ir patiesi svarīgs solis, kas izšķirs cilvēka likteni viskritiskākajā vēstures brīdī.

Avots: https://en.minghui.org/html/articles/2021/12/17/197018.html