36, kas uzdrīkstējās: cīņa par brīvību sarkanās Ķīnas sirdī

Nesdams lielu mugursomu un vienā rokā turot ceļvedi, kanādietis Džoels Čipkars izskatījās kā parasts tūrists.

Brūnmatainais 33 gadus vecais nekustamā īpašuma mākleris, tērpies melnā žaketē un haki krāsas biksēs, enerģiski soļoja uz Tiaņaņanmeņas laukumu – Ķīnas galvaspilsētas centru, kas pirms nedaudz vairāk nekā desmit gadiem bija nokrāsojies sarkans no tūkstošiem studentu asinīm, kurus nogalināja komunistiskā režīma tanki un lielgabali.

Laikapstākļi tajā dienā – 2001. gada 20. novembrī – bija tik skaisti, cik vien var būt pilsētā, kas slavena ar savu biezo, pelēko smogu. Spīdēja saule un gaiss bija spirgts.

Gājēji divatā vai trijatā nesteidzīgi staigāja pa plašajiem pelēkā bruģa posmiem, taču Džoels tos gandrīz neievēroja. Viņš devās uz laukuma ziemeļu daļu. Viņam bija misija.

Nepagāja ilgs laiks, kad Džoels atrada meklēto: 7 metrus uz rietumiem no Ķīnas karoga masta, klusi bija sapulcējušies 20 vai 30 cilvēki ar tādiem pašiem gaišiem matiem kā viņam, daži sēdēja, citi stāvēja un kārtoja apkaklītes. Šī aina piesaistīja diezgan daudz ziņkārīgu skatienu – bija diezgan neparasti redzēt šajā valstī tik daudzu rietumnieku sejas.

Džoels apstājās noteiktā attālumā no grupas. Viņš atpazina dažus, bet nodomāja, ka prātīgāk būtu nesveicināties. Jebkādas uzmanības piesaistīšana sev varētu kaitēt plānam.

Gaisā virmoja apslāpēts satraukums. Pēc dažiem mirkļiem rietumnieku grupa sastājās vai apsēdās četrās rindās, it kā pozētu kopīgam fotoattēlam slavenā Tiaņaņanmeņas torņa priekšā. Taču tā bija šķietamība; vēlāk viņi apsēdās meditācijas pozā, kamēr daži atritināja gandrīz trīs metrus garu zelta krāsas plakātu, uz kura ķīniešu un angļu valodā bija rakstīti vārdi "Īstenība, Labestība, Pacietība" – trīs vajātās Faluņgun prakses principi.

Ieradās miliči un sākās aresti.

Džoela uzdevums bija to visu vērot un dokumentēt.

Džoels Čipkars (pa kreisi ar mugursomu) 2001. gada 20. novembrī Tiaņaņmeņas laukumā slepeni filmē 36 rietumnieku apelāciju Faluņgun aizstāvībai. (foto publicēts ar Minghui.org atļauju)

Sagatavošanās darbi

Tas notika divus gadus pēc tam, kad Ķīnas komunistiskā partija (ĶKP) bija pasludinājusi Faluņgun, zināmu arī kā Faluņ Dafa, par ienaidnieku bez redzama iemesla, izņemot varbūt vienīgi šīs garīgās prakses milzīgo popularitāti; toreizējās aplēses liecināja, ka Faluņgun praktizē 70 līdz 100 miljoni cilvēku. Deviņdesmitajos gados parkos un laukumos visā valstī varēja redzēt nebeidzamas Faluņgun praktizētāju rindas, kas katru rītu izpildīja šīs prakses plūstošo kustību vingrojumus. Taču 1999. gada jūlijā, kad ĶKP uzsāka valsts mēroga kampaņu, lai izskaustu šo praksi, tas viss apstājās.

Kopš tā laika piekritēji kļuva par vajāšanas, fiziskas spīdzināšanas, aizturēšanas un piespiedu darba upuriem. Daudzi tika padzīti no darba vai skolas, un viņu grāmatas, kas bija saistītas ar praksi, tika konfiscētas un sadedzinātas.

Milicija 2000. gada. 1.oktobrī aiztur Faluņgun protestētāju Pekinā, Tiaņaņmeņas laukumā. (AP Photo/Chien-min Chung)

2001. gadā vajāšana bija sasniegusi jaunus apmērus. Radio un laikraksti bija izmantojuši pašsadedzināšanās incidentu Tiaņaņmeņas laukumā tā paša gada sākumā (vēlāk izrādījās, ka tas tika inscenēts pēc Pekinas pavēles), lai attēlotu Faluņgun piekritējus kā pašnāvniekus.

Pastiprinoties dezinformācijas un naida kampaņai, Tiaņaņmeņas laukumā, kas ir gan politiskais centrs, gan populārs tūrisma objekts, nemitīgi pulcējās šīs prakses atbalstītāji, lai miermīlīgi pieprasītu izbeigt apspiešanu.

Faluņgun praktizētāji ārpus Ķīnas, kuri ar bažām vēroja savu domubiedru likteni Ķīnā, saprata, ka jādara kas vairāk.

Pagāja vismaz gads, līdz ideja par starptautisku apelāciju varēja tikt īstenota. 30 gadus vecais ķīniešu valodas un ekonomikas students Pēters Reknāgels no Vācijas bija viens no pirmajiem, kas sāka organizēt ceļojumu. Kad viņš sajuta interesi no cilvēkiem, kas atradās citās pasaules malās, plāns tika izvērsts plašāks.

Galu galā uz Ķīnu devās 36 praktizētāji no 12 Eiropas, Ziemeļamerikas un Okeānijas valstīm. Daudzi no viņiem nekad iepriekš nebija tikušies. Viņi ievēroja norādījumus līdz pēdējam sīkumam: ceļot atsevišķi; satikties pie karoga masta līdz pulksten14: 00; nepiesaistīt uzmanību; nodot savu aicinājumu un palikt laukumā tik ilgi, cik vien iespējams.

Faluņgun praktizētāji no 12 valstīm 2001. gada 20. novembrī Pekinā, Tiaņaņmeņas laukumā, pozē grupas fotogrāfijai pirms aicinājuma. (foto publicēts ar Ādama Leininga atļauju)

Organizatori veica piesardzības pasākumus, lai savus plānus paturētu slepenībā. Lai izvairītos no iespējamās noklausīšanās no režīma puses, organizēšanā bija iesaistīti tikai daži, un viņi lielākoties runāja zviedru valodā.

Ādams Leinings, 30 gadus vecs reklāmas speciālists no Amerikas Savienotajām Valstīm, atnesa transparentu uzvalka maisā. Vakarā pirms pasākuma, Reknāgels un daži citi aizvilka viesnīcas istabas aizkaru un ieslēdza skaļu disko mūziku, pēc tam visi pa vienam ieslīdēja istabā uz nelielu mēģinājumu. Viņi atlocīja plakātu, lai redzētu, cik liels tas ir, un norīkoja trīs garākos grupas dalībniekus to turēt.

Kad visi bija sapulcējušies laukumā, divi eiropieši bija sarūpējuši ziedu pušķi, kas radītu svinīgu noskaņu. Tas bija paredzēts, lai iegūtu laiku sagatavoties.

"Tas bija signāls... tad visiem bija jāapsēžas meditācijas pozā," laikrakstam The Epoch Times stāstīja Pēters, kurš tagad ir 50 gadus vecs un dzīvo Ņujorkas štatā.

"Mums bija jābūt ļoti, ļoti uzmanīgiem, lai to neizjauktu, pirms tas vēl noticis."

Džoels Čipkars uz Lielā Ķīnas mūra ar plakātu, ko viņš izgatavoja, izmantojot materiālus, ko atrada savā viesnīcas numurā Pekinā 2001. gada novembrī. (foto publicēts ar Džoela Čipkara atļauju)

Liecinieks

Džoels savu uzdevuma daļu plānoja tik rūpīgi, cik vien iespējams.

Viņš iegādājās mazu videokameru, kas izskatījās pēc peidžera, kuru piestiprināja pie mugursomas siksnas. Siksnai tika izgriezts caurums, lai objektīvs varētu iziet cauri. Tad viņš pavadīja veselas četras dienas, skatoties spogulī un nesot mugursomu, lai pilnībā pārzinātu kameras leņķi. Ieraksts ilgtu aptuveni divas stundas, un, kad viss būtu sagatavots, viņš varētu staigāt apkārt ar brīvām rokām.

"Es domāju par visu, kas varētu atgadīties vai noiet greizi, un man bija jāplāno viss, jo otras iespējas man nebūs" laikrakstam The Epoch Times stāstīja Džoels Čipkars, kuram tagad ir 53 gadi un kurš dzīvo Toronto.

Izmantot iespēju

Kad ziņa par ceļojuma plāniem nonāca līdz Anne Hakosalo Zviedrijā, viņa jautāja sev, vai viņai vajadzētu mēģināt un vai viņa varētu šķērsot Ķīnas robežu.

Zviedriete, kurai tagad ir 53 gadi, bija Ķīnas galvaspilsētā pirms diviem gadiem, kad aptuveni 30 Faluņgun praktizētāji no kontinentālās Ķīnas, riskējot ar dzīvību, sarīkoja pagrīdes preses konferenci, kurā lielākajiem starptautiskajiem medijiem atklāja, no kādas vardarbības viņi cieš.

Viņu drosmīgā rīcība saniknoja režīmu. Lielākajai daļai no viņiem vēlāk tika piespriesti ilgi cietumsodi. Friziere Dina Jaņa, kura nomira 2001. gada augustā, nepilnus divus gadus pēc soda izciešanas, reiz tika izģērbta kaila un ieslēgta dzelzs būrī ar koka smailēm, un iemērkta notekūdeņos līdz pat kaklam.

Anne Hakosalo, apmaiņas studente, kura mācījās ķīniešu valodu ziemeļaustrumu pilsētā Daliaņā, tika arestēta 1999. gada novembrī, kad apmeklēja Faluņgun sapulci Guandžou, Ķīnas dienvidu daļā.

Annes Hakosalo fotogrāfija zviedru laikrakstā 2001. gada 24. novembrī. (foto publicēts ar Annes Hakosalo atļauju)

Saņēmusi ziņu par viņu pulcēšanos, milicija ap pulksten 2 naktī veica kratīšanu dzīvoklī un arestēja Anni un vairāk nekā duci viņas draugu. Viens biedrs tika triekts pret sienu un zaudēja samaņu.

Iespējams, Annes ārzemju pilsonība viņu pasargāja. Miliči viņu stundām ilgi pratināja un kliedza uz viņu, taču palika diezgan civilizēti. Pēcpusdienā viņu atlaida.

Anne nebija pārliecināta, vai pēc visa tā viņa nav nonākusi režīma redzeslokā. Pēdējā brīdī viņa tomēr nolēma izmantot šo iespēju.

Viņa priecājās, ka mēģināja. Apmēram pēc nedēļas viņa saņēma vīzu un rezervēja lidmašīnas biļetes.

Iespējams, viņai bija lemts aizbraukt, viņa nodomāja.

"Man bija izvēle – vai nu pasīvi vērot un samierināties ar to, ka tiek nogalināti labi cilvēki, vai arī pašai rīkoties un skaidri pateikt, ka es to nepieļaušu," viņa vēlāk stāstīja zviedru medijiem. "Ne tikai es to nepieņemu, bet arī daudzi cilvēki visā pasaulē to nepieņem. Mēs visi vēlamies dzīvot labestībā."

Noturēt plakātu

Naktī pirms tikšanās Džoels slikti gulēja. Viņš pārdomāja visas iespējamās kļūmes, kas varētu apdraudēt misiju. Videokamera varēja sabojāties vai arī milicija varēja viņu arestēt, pirms viņš būtu sasniedzis notikuma vietu, un tad viss viņa darbs būtu bijis veltīgs.

Džoela draugs Zenons Dolņickijs jau bija grupā, kad viņš tur nokļuva. Dolņickijs, kuram tobrīd bija 23 gadi, no ķīniešu Faluņgun praktizētājiem Toronto bija iemācījies dažas frāzes mandarīnu valodā.

Dienu iepriekš abi bija tikušies pie Lielā mūra, lai izkarinātu vertikālu dzeltenu transparentu ar uzrakstu "Faluņ Dafa ir brīnišķīgs". Zenons bija palicis viesnīcā, lai uzzīmētu šīs ķīniešu rakstzīmes uz transparenta, "Skaists, simbolisks vēstījums," – kā viņš pats teica.

Zenons Doļnickijs un Džoels Čipkars meditē pie Lielā Ķīnas mūra dienu pirms apelācijas Tiaņaņmeņas laukumā. (foto publicēts ar ar Džoela Čipkara atļauju)

"Mēs ar Džoelu bijām apņēmības pilni," viņš teica laikrakstam The Epoch Times. "Mēs zinājām, ka ejot uz turieni riskējam ar savām dzīvībām, bet mums šķita, ka tas ir ļoti svarīgi visai pasaulei. Tāpēc bija ļoti satraucoši beidzot nokļūt pie Lielā mūra un tur izkārt šo transparentu."

Abi bija iegādājušies atpakaļceļa biļetes uz Kanādu, un izlidošana bija paredzēta četras stundas pēc akcijas Tiaņaņanmenas laukumā.

"Tiekamies lidostā," Džoels teica Zenonam viesnīcā, rītā pirms šī pasākuma.
Taču tā nenotika.

Lielāko dienas daļu pavadījis lasot, praktizējot meditāciju, staigājot pa tuvējām ielām un skatoties pulkstenī Zenons ieradās Tiaņaņmeņas laukumā ar tik lielu enerģiju, ka ''jutās kā milzis".

Pēters sēdēja priekšā, meditācijas pozā, kad lielais plakāts tika atritināts, bet Zenons stāvēja aiz tā starp uzrakstiem "Īstenība" un "Labestība", palīdzot to noturēt.

"Es jutos patiesi lepns, jo viņi turēja to tik stingri, viņi bija apņēmušies noturēt plakātu un stingri saspieduši dūres" viņš teica The Epoch Times māsas medijam NTD 2017. gadā.

Pēc divdesmit sekundēm atskanēja automašīnu signāltaures. Drīz vien viņus ielenca vismaz seši milicijas mikroautobusi, un miliči uniformās un civilajās drēbēs, it kā materializējušies no nekurienes, sāka grūst akcijas dalībniekus mikroautobusos, bet skatītājus stumt prom.

Anne, kura sēdēja divas rindas aiz Pētera, nepakustējās. Tāpēc miliči viņu pacēla no zemes un, velkot aiz matiem, iegrūda mikroautobusā.

Kā miliči aizbrauca, Zenons izvilka no bikšu staras vēl vienu dzeltenu improvizētu transparentu, ko bija izgatavojis no spilvendrānas. Viņš šo darbību bija izmēģinājis jau viesnīcā. Turot rokās šo transparentu, viņš no sirds iesaucās: "Faluņ Dafa ir brīnišķīgs!"

Ķīnas miliči Tiaņaņmeņas laukumā cīnās ar kanādieti Zenonu Doļnickiju, pēc viņa piedalīšanās akcijā Faluņgun atbalstam, kas notika 2021. gada 20. novembrī. (AP Photo/Ng Han Guan)

Kad miliči viņu beidzot sagrāba, viens no tiem iesita Zenonam tieši starp acīm, salaužot kaulu. Jaunajam vīrietim no deguna tecēja asinis, acīs sariesās asaras.

Pēc tam pār viņu sāka gāzties sitienu lietus, un viņu piespieda iekāpt baltā milicijas mikroautobusā, kur tas ieraudzīja līdz bezsamaņai piekautu zviedru vīrieti un blondu, zilacainu francūzieti, kuru miliči mēģināja nožņaugt, lai neļautu viņai kliegt: "Faluņ Dafa ir brīnišķīgs!"

Netālu stāvošais Džoels redzēja, kā viņa draugi dažu minūšu laikā tiek aizvesti prom.

Viņš ar rikšu devās atpakaļ uz viesnīcu un uzreiz steidzās uz vannas istabu viesnīcas vestibilā, aizslēdza aiz sevis durvis un pārskatīja nofilmēto materiālu. Pārliecinājies ka viss ir kārtībā, viņš devās uz tuvāko FedEx biroju un nosūtīja ierakstus uz mājām. "Es jutos ļoti atvieglots," sacīja Džoels.

"Tas, kā notikumi risinājās laukumā," viņš teica, runājot par to, kā grupa spēja pabeigt savu akciju, pirms ieradās milicija, "tā bija maģija – viss notika tieši tā, kā bija paredzēts."

Pēc Faluņgun plakāta atritināšanas un apsēšanās meditācijas pozā 2001. gada 20. novembrī Tiaņaņmeņas laukumā rietumniekus ielenc Ķīnas miliči un milicijas automašīnas. Akcijas dalībnieki tika aizturēti. (AP Photo/Ng Han Guan)

Pratināšana

Pārējie grupas locekļi tika turēti Tiaņaņmeņas laukuma milicijas iecirknī, kas atrodas blakus laukumam, kamerā bez logiem, uz kuras sienām bija asins traipi. Nopratināšanas laikā miliči bija vardarbīgi. Izraēlietim tika sists pa seju un sperts pa cirkšņiem.

Viesnīcā netālu no lidostas, uz kuru viņi vēlāk tika nogādāti, miliči apgrābstīja vienu no sievietēm, kad viņa atteicās atdot savu telefonu. Medicīnas students no ASV saņēma sitienu pa galvu pēc tam, kad atteicās parakstīt milicijas ziņojumu un to saplēsa.

Pēters, kurš arī runāja ķīniešu valodā, brīdināja miličus likt mierā medicīnas studentu.

2001. gada 20. novembrī Eiropas Faluņgun praktizētāji sarunājas ar miličiem no pazemes cietuma milicijas iecirknī netālu no Tiaņaņmeņas laukuma Pekinā. (foto publicēts ar Ādama Leinina atļauju)

"Izdariet to vēlreiz, un visa pasaule par to uzzinās," viņš atcerējās, kā teica milicijas darbiniekam mandarīnu valodā.

Saniknotais milicis grūda viņu pret sienu un pateica kaut ko līdzīgu: "Vai zini, kā tas ir, kad tevi nogalina?" Pēters stāstīja The Epoch Times korespondentam.

Tomēr miliči bija diezgan savaldīgi, salīdzinot ar to, kā viņi izturējās pret vietējiem praktizētājiem. Kad viņiem piedāvāja ēdienu un ūdeni, miliči viņus filmēja, un rietumniekiem radās aizdomas, ka tas tiek darīts propagandas nolūkos. Valsts plašsaziņas līdzekļi vēlāk ziņoja, ka pret ārzemniekiem izturējās humāni.

Pēc aptuveni 24 - 48 stundām visus 35 cilvēkus iesēdināja lidmašīnā un paziņoja, ka viņi nedrīkst atgriezties Ķīnā piecus gadus.

"Īstie varoņi neesam mēs"

Pēc diviem gadu desmitiem Džoels savā rīcībā nesaskata neko varonīgu.

"Tas bija brīdis, kad mēs darījām to, kas, mūsuprāt, bija jādara," viņš teica. "Mēs visi, katrs no mums, centāmies darīt visu, ko vien varējām."

Saskaņā ar Faluņ Dafa informācijas centra datiem, kopš vajāšanas sākuma miljoniem praktizētāju ir ievietoti aizturēšanas centros, cietumos, darba nometnēs un citās vietās, bet simtiem un tūkstošiem ir cietuši no spīdzināšanas. Neskaitāmi daudz aizturēto praktizētāju ir nogalināti viņu orgānu dēļ.

ASV bāzēta tīmekļa vietne Minghui.org, kas vēsta par vajāšanām Ķīnā, ir apstiprinājusi tūkstošiem nāves gadījumu. Taču tā, visticamāk, ir tikai aisberga virsotne, norāda eksperti, ņemot vērā režīma centienus slēpt savu brutālo vajāšanu kampaņu.

"Īstie varoņi, kuri pelnījuši uzmanību, ir Faluņgun praktizētāji Ķīnā, kuriem katru dienu draud nāves briesmas – ikreiz, kad viņi iziet ārā, lai pievērstu sabiedrības uzmanību šīm zvērībām," sacīja Džoels. "Cilvēki Ķīnā ir varoņi, nevis mēs."

Džoels Čipkars Toronto lidostā pēc atgriešanās no Pekinas 2001. gada novembrī. (foto publicēts ar Džoela Čipkara atļauju)

Pēters, kurš pirmos 18 savas dzīves gadus pirms Berlīnes mūra krišanas pavadīja Austrumvācijā, savu ceļojumu uz Tiaņaņmeņu raksturoja kā "lielu piedzīvojumu".

"Neviens nezināja, kas no tā visa iznāks," viņš teica. Nevar pateikt, cik lielā mērā tas palīdzēja uzlabot situāciju Ķīnā, taču tas vismaz ļāva ieraudzīt, "cik reāla un nežēlīga ir vajāšana Ķīnā".

"Tas dod jums sava veida grūdienu … darīt visu iespējamo, lai palīdzētu to apturēt."

Plakāta atritināšanas brīdi eļļas gleznā attēlojuši divi mākslinieki-praktizētāji (Džou Jisju un Čeņ Sjaopina). Gleznā meditētāju grupu ieskauj caurspīdīga zelta gaisma.

"Paskatieties uz ''Īstenību, Labestību, Pacietību," sacīja Pēters, norādot uz trim ķīniešu rakstzīmēm uz plakāta. "Toreiz mēs par to iestājāmies."

Tagad šī glezna ir apskatāma izstādē kādā tirdzniecības centrā Ņujorkas štatā, kuru Pēters reizēm apmeklē.

"Ir jauki, ka šis attēls paliek kā piemiņa," viņš teica.

Avots: https://www.theepochtimes.com/mkt_app/banished-for-speaking-out-a-daring-appeal-in-the-heart-of-red-china_4115713.html