Tradicionālo krāsu nozīmes (1. daļa)

Pasaule ir ļoti krāsaina, un dažādas tautas lolo savas unikālās tradicionālās krāsas, kas nav tikai kaut kas vizuāls – šīs unikālās krāsas atspoguļo arī katras valsts vēsturi un tradīcijas.

Mūsdienu pasaulē šīs tradicionālās krāsas šķiet nedaudz līdzīgas viena otrai, taču to nozīme var būt diezgan atšķirīga. Ņemot vērā lielo krāsu daudzveidību, šajā rakstu sērijā tiks analizētas dažas no visbiežāk sastopamajām krāsām.

Pieci tikumi un piecas krāsas

Mūsdienās Ķīnā, runājot par tradicionālām krāsām, daudzi cilvēki uzreiz iedomājas par sarkano krāsu, kas tiek uzskatīta par svinību krāsu un simbolizē laimi. Piemēram, cilvēki mēdz izmantot daudz sarkanas krāsas, lai noformētu savu mājokli kāzām, un gan līgava, gan līgavainis bieži valkā sarkanas drēbes; sagaidot Ķīniešu Jauno gadu cilvēki uz sarkana papīra uzraksta jaungada novēlējumus; sarkanā krāsa dominē arī visdažādākajās svinībās, nemaz nerunājot par dedzīgo politisko propagandu saistībā ar "sarkano Ķīnu". Kopumā ņemot, šķiet, ka sarkanajai krāsai cilvēku apziņā ir ir diezgan pozitīva nozīme, jo viņi uzskata, ka sarkanā krāsa simbolizē labklājību un veiksmi.

Tomēr, pētot seno ķīniešu kultūru, modernā griezīgi sarkanā krāsa patiesībā ir diezgan lielā pretrunā ar trim Ķīnas tradicionālajām reliģijām – konfūcismu, daoismu un budismu. Patiesībā katras senās Ķīnas dinastijas krāsu tonis parasti bija svinīgs, miermīlīgs, vienkāršs vai elegants, un neviens no tiem nebija tik kliedzošs un žilbinošs kā mūsdienās redzamais sarkanais. Galu galā sarkanā krāsa neatbilst seno ķīniešu kopumā introvertajam raksturam.

Tātad, kādas tad ir Ķīnas tradicionālās krāsas?

Vispirms, mums iespējams vajadzētu iepazīties ar piecu tikumu teoriju. To popularizēja Dzou Jaņs, slavens zinātnieks, kurš pārstāvēja Jiņ -Jan skolu Karojošo valstu periodā (475. –221. g.p.m.ē.).

Šajā skolā pieturējās pie uzskata, ka visas izmaiņas Visumā notiek saskaņā ar Jiņ un Jan darbību, piecu elementu evolūciju, kā arī savstarpēju radīšanu un savstarpēju iznīcināšanu. Dzou piemēroja piecu elementu darbību vēl vienu soli uz priekšu, lai izskaidrotu vēstures cikliskos aspektus un dinastiju maiņu, kas pazīstama kā Piecu tikumu teorija.

Lai gan šai teorijai bija būtiska ietekme uz Ķīnas vēsturi, daudzi cilvēki mūsdienās par to nav pat dzirdējuši. Tas ir tāpēc, ka Ķīnas komunistiskā partija (ĶKP) ir iznīcinājusi lielu daļu Ķīnas tradicionālās kultūras, kādēļ daudzas pamatvērtības ir tikušas aizmirstas un atstātas novārtā.

Saskaņā ar Piecu tikumu teoriju katrs no pieciem elementiem – metāls, koks, ūdens, uguns un zeme – atspoguļo unikālu tikumu, kas cikliski atkārtojas.

Saskaņā ar šo teoriju dinastija ir spējīga valdīt, jo ir saņēmusi vienu no pieciem Debesu dāvātajiem tikumiem, un valdniekam Debesis šī tikuma dēļ ir likušas kļūt par tiaņdzi (jeb Debesu dēlu), kuram jāpilda Debesu misija. Tā kā šīs dinastijas tikums pakāpeniski vājinājās, radās cita dinastija ar nākamo Debesu piešķirto tikumu, un aizstāja veco dinastiju.

Piemēram, balstoties uz savstarpējās radīšanas un savstarpējās iznīcināšanas teoriju, metāls pārspēj koku, koks pārspēj zemi, ūdens pārspēj uguni, uguns pārspēj metālu un zeme pārspēj ūdeni. Katra dinastija ar savu unikālo tikumu arī sekoja šādam ciklam. Saskaņā ar Dzou teoriju, Džou dinastijai piemita uguns tikums, un to nomainīja Cjiņu dinastija, kurai piemita ūdens tikums, ūdens uzvarēja uguni.

Dzou piecu tikumu teorija Ķīnas vēsturē tika plaši atzīta un pieņemta. No Cjiņu un Haņu dinastijām līdz pat Sunu, Liao un Dzjiņu dinastijām, katras dinastijas galma amatpersonas vienmēr oficiāli apspriedās un noteica dinastijas tikumu. Pēc tam to darīja zināmu visai valstij, lai pierādītu dinastijas likumīgumu.

Tas arī nozīmē, ka dinastiju nevarēja iznīcināt tikai ar spēku, ka pēctecim bija jābūt vajadzīgajam tikumam, ko viņam piešķīrušas debesis. Lai gan Juaņu, Minu un Cjinu dinastijas oficiāli nepasludināja savus tikumus, tika uzskatīts, ka visi to imperatori ir kļuvuši par valdniekiem "saskaņā ar Debesu un Likteņa gribu", kas arī bija atvasināts no šīs idejas.

Piecu tikumu krāsas to savstarpējās radīšanas un iznīcināšanas mijiedarbība.

Dažādām dinastijām atbilda dažādi tikumi, un tie tika attēloti ar atbilstošām krāsām, piemēram, baltu, zilu, melnu, sarkanu vai dzeltenu. Kā minēts iepriekš, kad Cjiņi darīja galu Džou dinastijai, viņi ticēja, ka seko Debesu gribai, ūdenim uzveicot uguni. Tā kā ūdenim atbilst melnā krāsa, Cjiņu dinastija izmantoja melno krāsu kā savu reprezentatīvo krāsu, un Cjiņu imperators valkāja melnas drēbes.

Vienā no ievērojamākām vēstures grāmatām Ši Dzji (Dižā vēsturnieka pieraksti) bija ieraksts "Cjiņu pirmā imperatora hronika". Tajā popularizēta piecu tikumu tradīcija, uzskatot, ka Džou dinastija (ar uguns tikumu) tika aizstāta ar Cjiņu dinastiju (kurai piemita ūdens tikums), jo ūdens uzvar uguni. Kā teikts grāmatā: ''Jaunais kalendārs sākās oktobrī. Visas drēbes un karogi bija melni.''

Līdzīgi arī Tanu imperators Sjuaņdzuns savā uz nefrīta plāksnes iegravētajā tekstā, kas tika sagatavots svinīgajai pielūgsmes ceremonijai pie Tai kalna, rakstīja: "Debesis svētī Li dzimtu (Tanu imperatoru uzvārds) ar zemes tikumu." Skaidrs, ka Tanu dinastija balstījās uz zemes tikumu. Tādēļ tā godāja atbilstošo dzelteno krāsu. Tomēr tas nenozīmēja, ka ikviens drīkstēja valkāt šīs krāsas drēbes. Patiesībā dzeltenā krāsa bija paredzēta tikai imperatora ģimenei, nevis parastiem cilvēkiem.

Dinastijās, kurās valdīja uguns tikums, apģērba krāsa bija sarkana. Taču senajā Ķīnā izmantoto krāsvielu dēļ, tā atšķīrās no mūsdienās redzamās spilgti sarkanās krāsas. Senajā Ķīnā bija dažādi sarkanās krāsas toņi ar dažādiem nosaukumiem. Tradicionālais sarkanais tonis ir nedaudz tumšāks un maigāks.

Kā piemēru var minēt Minu un Cjinu imperatoru pilis, kur cinobra sarkanā krāsa uz pils sienām patiesībā ir krāsa starp oranžu un sarkanu. Tonis ir nedaudz pelēcīgs, nevis mūsdienīgi spilgti sarkans. Arī toreiz, kad sarkanā krāsa bija dinastijas krāsa, vienkāršajiem cilvēkiem to nebija ļauts valkāt, jo šī krāsa bija paredzēta imperatoram.

Piemēram, lai gan Minu dinastija oficiāli nepaziņoja, kuru tikumu tā pārstāv, daudzos oficiālos dokumentos bija minēts, ka Minu dinastijas pamatā ir uguns tikums. Agrīnās Minu dinastijas ministrs Liu Čeņs rakstīja, ka "Minu dinastijas dibinātājs Taidzu ir uguns tikuma valdnieks un viņa krāsa ir sarkanā."

Minu dinastija uzsvēra sarkano krāsu, kas simbolizēja uguns tikumu, un parastiem cilvēkiem nebija atļauts valkāt šīs krāsas apģērbu.

Sarkano krāsu var iedalīt dažādos toņos, un bija sīki izstrādāti noteikumi par to lietošanu īpašos gadījumos un atbilstoši savam sociālam statusam. Parastiem cilvēkiem nebija atļauts izmantot tīru sarkanu krāsu. Viņi varēja izmantot tikai gaišākus sarkanās krāsas toņus, piemēram, persiku ziedu toni un tamlīdzīgi. Ierobežojumi varēja tikt nedaudz mīkstināti dažām nozīmīgām ceremonijām un īpašos apstākļos.

Ir vērts pieminēt, ka seno laiku "sarkanais" un "sarkanais" mūsdienu ķīniešu valodā nav viens un tas pats jēdziens. Senajā ķīniešu vārdnīcā Šuoveņ Dzjedzi, kas saglabājusies no Haņu dinastijas laikiem, teikts, ka sarkanā krāsa bija "sarkanā un baltā sajaukums". Citiem vārdiem sakot, ar vārdu "sarkanais" senajā ķīniešu valodā apzīmēja rozā nokrāsu, nevis izteikti sarkanu krāsu, par kādu cilvēki domā mūsdienās. Tomēr, lai lasītājiem būtu vieglāk saprast, es izmantošu vārdu "sarkans" kā vispārīgu terminu, runājot par līdzīgām krāsām ar dažādiem nosaukumiem.

No augstāka līmeņa perspektīvas raugoties, iemesls, kāpēc katrai dinastijai bija sava unikāla vēsture un kultūras mantojums, bija tas, ka katrai dinastijai bija atšķirīga izcelsme. Tāpēc viņu izmantotās krāsas dabiski atšķīrās viena no otras. Teorija par pieciem tikumiem un piecām krāsām var izskaidrot lietas tikai noteiktā līmenī cilvēku pasaulē, nevis pašā to saknē.

(Turpinājums sekos)

Avots: https://en.minghui.org/html/articles/2021/10/18/196209.html