Ja nesekojam skolotājam, zaudējam iespēju pilnveidoties

Fejs Čanfans dzīvoja Žuņaņā (mūsdienu Henaņas provincē) Haņu dinastijas (202 g.p.m.ē. – 220 g.m.ē.) laikā. Strādājot kantorī, kas pārvalda tirgu Žuņaņā, viņš bieži redzēja kādu vecu vīru, kurš tirgū pārdeva zāles. Vīrs vienmēr iekasēja vienādu cenu par visiem saviem medikamentiem, un visi cilvēki, ko viņš ārstēja, tika pilnībā izārstēti. Viņš stāstīja pacientiem, ko viņi izspļaus pēc zāļu lietošanas, un tieši kad viņu slimības tiks izārstētas. Viss, ko viņš teica, vēlāk izrādījās taisnība. Tāpēc daudzi cilvēki nāca pēc palīdzības, un viņš katru dienu nopelnīja daudz naudas. Tomēr lielāko daļu naudas viņš atdeva nabadzīgajiem cilvēkiem uz ielas, kuri bija izsalkuši vai nosaluši.

Vecais vīrs pie sava veikala vienmēr turēja piekārtu tukšu, no ķirbja darinātu, vīna trauku. Pēc saulrieta, kad tirgus bija tukšs, viņš ielēca ķirbī. Neviens tirgū par to nezināja, izņemot Feju, kurš no sava kabineta augšstāvā varēja redzēt, ko vecais vīrs darīja.

"Šim vecajam vīram noteikti ir kādas neparastas spējas," Fejs pie sevis domāja. Tāpēc viņš katru dienu sakopa aptiekas apkārtni un atstāja vecajam vīram dažādus gardumus. Pēc tam, kad viņš to bija darījis ilgāku laiku, vecais vīrs kādu dienu viņam teica: "Tu vari atnākt pie manis pēc saulrieta, kad tuvumā neviena nav."

Fejs devās pie vecā vīra kā viņam tika teikts. "Kad tu redzi mani lecam vīna traukā, lūdzu, dari to pašu," vecais vīrs teica. Tik tiešām, Fejs sekoja vecajam vīram un ielēca ķirbī.

Tiklīdz Fejs ielēca iekšā, viņš ieraudzīja vairs nevis ķirbi, bet gan lieliskas ēkas un tempļus ar paviljoniem vienu aiz otra. Tur bija arī vārti un līkumaini ceļi, kuriem abās pusēs stāvēja desmitiem kalpotāju.

"Es kādreiz biju nemirstīgais, kurš strādāja debesu kancelejā," vecais vīrs sacīja Fejam. "Uz laiku tiku pārcelts uz cilvēku pasauli, jo biju nolaidīgi pildījis savus pienākumus. Tu esi cilvēks, kuru var mācīt, un tāpēc tu varēji redzēt, ko es izdarīju [ielēcu ķirbī]."

Fejs bija pilnīgi satriekts. Viņš nometās ceļos un paklanījās vecajam vīram. "Es esmu parasts mirstīgais, iegrimis karmiskos parādos. Esmu ļoti pateicīgs par jūsu žēlastību un jūtos tā, it kā būtu augšamcēlies no zārka, kā jauns dzinums, kas izaug no miruša koka," Fejs sacīja vecajam vīram. "Mans ķermenis ir netīrumiem klāts un smird, bet tumsonīgais prāts ir pilns ar stūrgalvīgām domām. Tā ir ārkārtīgi reta svētība tādam kā man – saņemt tādu laipnību un žēlastību no nemirstīgas dievišķas būtnes."

"Es tevi rūpīgi pārbaudīju un uzskatu, ka tu esi reti sastopams cilvēks, kas piemērots, lai pilnveidotos Dao," vecais vīrs sacīja Fejam. "Lūdzu, nestāsti nevienam par to, kas notika šodien."

Kādu dienu vecais vīrs atnāca pie Feja, lai atvadītos. "Man lejā ir vīns, un es vēlētos ar jums to iedzert." Fejs kādu aizsūtīja pēc vīna, bet neviens nespēja pacelt trauku; pat desmit cilvēku nevarēja to pakustināt. Fejs aizgāja pastāstīt par to vecajam vīram, tas pasmaidīja, devās lejā un pacēla trauku ar vienu pirkstu. Trauks bija tikai gliemežvāka lielumā, bet viņi no tā dzēra līdz nākamās dienas rītausmai un tā arī neiztukšoja to.

Vecais vīrs Fejam teica : "Es drīz došos prom. Vai vēlies nākt kopā ar mani?"

"Mana vēlme sekot jums ir neaprakstāma," Fejs dedzīgi teica, "bet kā es varu aiziet, ja mana ģimene nezina, kur es palieku?"

"Tas ir vienkārši," vecais vīrs teica un izvilka bambusa nūju. "Paņem to uz mājām un pastāsti savai ģimenei, ka esi slims. Pēc dažām dienām ieliec to savā gultā un tad vari nākt."

Fejs devās mājās un izlikās, ka ir slims. Dažas dienas vēlāk viņš nolika bambusa nūju savā guļvietā, un pats nostājās sānis. Bambusa nūja pārvērtās par nedzīvu Feja ķermeni. Ģimene domāja, ka viņš ir miris un lielās skumjās viņu apglabāja.

Fejs aizgāja kopā ar veco vīru, bet nezināja, uz kurieni viņi dodas. Pirmajā dienā vecais vīrs aizveda Feju uz vietu, kur viņam uzbruka tīģeri. Vecais vīrs pazuda. Šķita, ka mežonīgie tīģeri ir gatavi viņu saplosīt, taču Fejs palika mierīgs un nesatricināms. Pēc kāda laika vecais vīrs viņu ieveda akmens telpā un aizgāja. Telpas augšpusē viņam virs galvas nedroši karājās milzīgs, vairākus kvadrātmetrus liels laukakmens un vairākas čūskas raustīja virvi, kas to turēja, un šķita, ka tā tūlīt pārtrūks. Fejs mierīgi sēdēja zem laukakmens ar tīru un mierīgu prātu. Tad vecais vīrs atgriezās un teica Fejam:" Tu tiešām esi piemērots apmācībai!"

Viņš aizveda Feju uz vietu, kur atradās kaut kas ļoti netīrs un līdzīgs izkārnījumiem, un lika viņam to apēst. Līdz šim Fejs jau bija izturējis vairākus pārbaudījumus, piemēram, ticības pārbaudi vecajam vīram ar ķirbi, godīguma pārbaudi ar vīna trauku, baiļu pārbaudi ar tīģeriem un pārbaudi uz dzīvību un nāvi ar piekārto laukakmeni. Tomēr, nonākot līdz šim pārbaudījumam, Feju pārņēma viņa iepriekšējie priekšstati par smirdošu, netīrumiem klātu ķermeni un stūrgalvīgu domu pilnu prātu... . Raugoties uz ložņājošajiem tārpiem un jūtot nepanesamo smaku, viņš nespēja izdarīt to, ko vecais vīrs viņam lika.

Vecais vīrs nopūtās un sacīja: "Galu galā tu nevarēsi kļūt par nemirstīgo. Taču uz Zemes tu būsi cilvēks ar pārdabiskām spējām un prasmēm, kura mūžs cilvēku pasaulē ilgs simtiem gadu." Tad viņš pasniedza Fejam aizzīmogotu tīstokli ar buramvārdiem un burvestībām, sakot: "Ar šo burvestību palīdzību tu vari izdzīt spokus un garus, kā arī izārstēt no slimībām." Tad vecais vīrs lika Fejam doties mājās uz bambusa nūjas, kas bija pārtapusi par zaļu drakonu.

Fejs domāja, ka ar veco vīru ir bijis kopā tikai dažas dienas. Taču, ierodoties mājās, viņš atklāja, ka ir pagājuši vairāk nekā desmit gadi. Ieraugot viņu, pārsteigtie tuvinieki nespēja noticēt, ka viņš ir dzīvs. Fejs pastāstīja ģimenei, ka tas, ko viņi agrāk apglabāja, bija tikai bambusa nūja. Lai pārliecinātos, ģimenes locekļi izraka viņa kapu, atvēra zārku, un atklāja, ka Feja teiktais patiešām ir patiesība.

Atgriezies mājās, Fejs izmantoja nemirstīgā vecā vīra dotos burvju vārdus, lai izdzītu dēmonus un ārstētu vietējos iedzīvotājus. Runāja, ka vēlāk viņš zaudējis spējas un vairāki gari viņu nogalināja.

Vadoties pēc ierastajiem priekšstatiem, tas, ka vecais nemirstīgais lika savam izvēlētajam māceklim apēst netīro vielu, tiešām bija nesaprotami. Bet, domājot par to tālāk, mēs varam saprast, ka pilnveidošanās prakses vadošie principi attiecībā uz dievišķo ir ārpus parastās sabiedrības zināšanu un teoriju robežām, un tos nevar ierobežot pierastie priekšstati.

Senatnē lielākā daļa pilnveidošanās prakšu mācīja praktizētāju palīgdvēseles, un tajās arī nemācīja daudzus pilnveidošanās principus. Kad daoistu meistars atrada cilvēku ar lielu tikumu un labu iedzimto pamatu, viņš parasti pakļāva to virknei pārbaudījumu, cilvēkam pašam to nezinot. Ja cilvēks izturēja visus pārbaudījumus, skolotājs atraisīja sekotāja dievišķo spēku un atklāja viņam šī līmeņa principus. Tie, kas neizturēja pārbaudes, pārtrauca pilnveidošanos pusceļā.

Fejam, kuru nemirstīgais vecais vīrs bija izvēlējies par mācekli, bija salīdzinoši laba izpratnes spēja. Piemēram, daudzos gadījumos viņam netraucēja cilvēciskie priekšstati, tostarp tad, ka viņam lika ielēkt vīna traukā, aiziet no mājām un sekot meistaram, atrasties mežonīgu tīģeru ielenkumā vai sēdēt zem milzīga laukakmens, kas nedroši karājās tieši viņam virs galvas. Tomēr pēdējā pārbaudījumā viņa izpratnes spēja kritās, jo viņu pārņēma cilvēciskās jūtas par patiku un nepatiku, tīrību un netīrību, kā dēļ viņš zaudēja iespēju kļūt par nemirstīgo.

Feja neveiksme ilustrē pilnveidošanās principu. Neatkarīgi no tā, vai tā ir budisma vai daoisma sistēma, senatnē vai mūsdienās, praktizētāja pilnīgai ticībai savam skolotājam un tam, vai viņš seko skolotāja norādījumiem, ir izšķiroša nozīme, lai gūtu panākumus pilnveidošanās procesā. Tā ir arī cilvēka izpratnes spējas augstākā izpausme.

Atsauces:

Vēlīnās Haņu dinastijas vēstures pieraksti

Raksts angļu valodā: https://en.minghui.org/html/articles/2021/9/30/195969.html

Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.