Žēlsirdīgais un stingrais imperators Kansji

Cjinu dinastijas trešā imperatora Kansji valdīšanas laikā (1654. – 1722.) Ķīnā aizsākās zelta laikmets. 61 gadu ilgais Kansji valdīšanas laiks ir iegājis vēsturē kā "Kansji labklājības laikmets", kas izcēlās ar spožām politiskām un militārām uzvarām, robežu paplašināšanos, sociālo stabilitāti un ekonomisko labklājību. Daudzi vēsturnieki uzskata Kansji par vienu no veiksmīgākajiem Ķīnas valdniekiem.

Jau kopš bērnības Kansji cītīgi studēja ķīniešu klasiķus, un jau agrā vecumā spēja izprast viņu mācību pamatbūtību.

"Konfūcija klasiku, vēstures pierakstus, filozofiskos rakstus un citādus darbus var apkopot četros vārdos: labestība, taisnīgums, pieklājība un gudrība. Visu Čen-Džu filozofijas skolas mācību pamatā nav nekas vairāk, kā dabas likumi un cilvēka sirdsapziņa," viņš reiz sacīja. Šie principi vadīja Kansji rīcību visas viņa dzīves laikā.

Viņa lēmumi valsts lietās un attieksme pret padotajiem bija balstīti uz racionalitāti, neatkarīgi no tā, vai viņš izvēlējās maigu vai stingru pieeju. Imperatora labestīgo un godprātīgo uzvedību slavēja un cienīja gan galma amatpersonas, gan vienkāršie ļaudis.

Kansji labestība

Vēsturē Kansji ir pazīstams kā "labestīgais imperators".

Ķīniešu filozofs Mendzi ir teicis: "Visvērtīgākā ir tauta, pēc tam seko valsts, bet valdnieks ir vismazsvarīgākais."

Šādi uzskati atstāja milzīgu ietekmi uz nākamajām paaudzēm, tostarp Kansji. Viņš mīlēja savu tautu un ļoti rūpējās par to. Viņš rūpējās par cilvēku labklājību un vienmēr domāja, kā uzlabot viņu dzīves apstākļus.

Kansji uzskatīja, ka viņa tiekšanās pēc miermīlīgas un pārtikušas sabiedrības īstenosies, ja vien cilvēkiem tiks nodrošinātas iespējas atgūties no jebkādiem satricinājumiem.

Kansji iebilda pret zemes atsavināšanas politiku un samazināja iedzīvotāju nodevas, skaidri norādot, ka "mūsu plaukstošajā sabiedrībā dzimušajiem cilvēkiem nekad netiks piemērota galvasnauda (nodoklis, ar kuru apliek ikvienu pieaugušu cilvēku, kam pēc tam ir jāmaksā fiksēta summa valsts kasē neatkarīgi no nodarbošanās vai ienākumu līmeņa)". Viņa pēctecis un ceturtais dēls, imperators Jundžens, vēl vairāk unificēja nodokļu sistēmu, faktiski atceļot tūkstošiem gadu seno galvasnaudas sistēmu Ķīnā.

Reiz 1677. gadā Kansji svīta, dodoties pārbaudes braucienā aiz Lielā Ķīnas mūra, sastapa vīrieti, kas gulēja ceļa malā. Parasti cilvēku, kas aizšķērsoja imperatoram ceļu, bargi sodīja, taču Kansji lūdza sargiem noskaidrot, kas ar viņu noticis.

Kā izrādījās, tas bija strādnieks vārdā Vans Sihajs. Viņš bija devies prom no mājām, lai nopelnītu iztiku, bet mājupceļā aiz izsalkuma zaudēja samaņu.

To dzirdot, Kansji pavēlēja sargiem nebaidīt cilvēku, bet pagatavot nabadzīgajam strādniekam karstu putru. Uzzinājis, ka Vana ģimene dzīvo trūkumā, Kansji iedeva Vanam naudu ceļam un norīkoja vienu no saviem vīriem pavadīt viņu līdz mājām.

Sens ķīniešu sakāmvārds vēsta: "Neatsakies rīkoties labestīgi tikai tāpēc, ka lieta šķiet nenozīmīga; nedari ļaunu pat mazās lietās."

Kansji mīlēja savu tautu, un viņa labestība izpaudās pat ikdienišķā rīcībā.

Imperatora labestīgais valdīšanas stils izpaudās arī žēlsirdīgā attieksmē pret noziedzniekiem. 1683. gadā visā valstī tika izpildīti mazāk nekā 40 nāvessodi.

Viņš arī izrādīja iecietību pret amatpersonām, kuras bija pārkāpušas likumu. Piemēram, Obojs, ievērojams mandžūru militārais komandieris, ietekmīgs un ambiciozs galminieks, izdarīja noziegumu, par kuru viņam draudēja nāvessods. Taču tā vietā viņš tika ieslodzīts cietumā.

Augsta ranga ministrs Sungotu, kurš mantinieku krīzes laikā izdarīja noziegumu, par kuru pienāktos nāvessods, arī tika saudzēts un notiesāts tikai ar brīvības atņemšanu.

Toreizējais astronomijas biroja vadītājs Jans Guansjaņs nepatiesi apsūdzēja Cjiņu galmā kalpojošos jezuītu astronomus, nosaucot tos par "ķecerīgas reliģijas" sekotājiem. Tā rezultātā vairāki kristīgie ķīnieši tika sodīti ar nāvi, un gandrīz visi kristiešu misionāri tika izsūtīti no galvaspilsētas uz Makao. Tomēr jau pēc dažiem gadiem lieta tika pārskatīta, un Janam tika piespriests nāvessods. Kansji atkal apžēloja ierēdni viņa cienījamā vecuma dēļ un izsūtīja viņu uz dzimto pilsētu. Jans nomira nākamajā gadā, ceļā uz mājām.

Kansji saviem galminiekiem reiz sacīja: "Es uzskatu, ka jau kopš seniem laikiem, kad cilvēkus sāka pārvaldīt ķēniņi un imperatori, ir daudz labāk iedvesmot cilvēkus ar morāli un tikumību, lai viņi kļūtu labi un nevēlētos darīt sliktas lietas, nevis valdīt ar sodīšanu un iedvest cilvēkos bailes no likuma, lai tie domātu tikai par to, kā izvairīties no soda."

Kansji turpināja atgādināt saviem galminiekiem: "Vēstures grāmatā teikts: "Kad visas tautas miermīlīgi sadzīvos kopā, lielākā daļa cilvēku kļūs labestīgi un dzīvos harmonijā."

"Imperatoram vajadzētu dot skaidrus un viegli īstenojamus norādījumus saviem ierēdņiem, kā arī būt augstsirdīgam un dāsnam pret savu tautu," – bija vēl viens viņa vadmotīvs.

"Jao un Šuna laikā zeme tika pārvaldīta saskaņā ar tautas vēlmēm, motivējot tautu kā maigam vējam tiekties uz labvēlīgu mērķu sasniegšanu. Viņu sabiedrības stabilitāte un labklājība liecina par šīs politikas panākumiem. Agrāk es apskaudu labklājību senajos laikos un smagi strādāju, lai veicinātu mūsu tautas morālo izglītošanu, modinātu tās sirdsapziņu, lai mēs kopā varētu iet taisnu ceļu."

Atmaksājiet ar labsirdību, nevis atriebību

Pirms Taivānas atgūšanas imperators Kansji lūdza saviem galminiekiem izteikt viedokli par to, kāda stratēģija viņam būtu jāizvēlas. Daži uzskatīja, ka galmam būtu jāiesaista kapitulējušais taivāniešu ģenerālis Ši Lans, jo viņš pārzināja Taivānas specifiskos apstākļus un bija lielisks komadieris. Citi apgalvoja, ka saskaņā ar dažiem ziņojumiem Ši Lans joprojām uztur sakarus ar princi Dženu Taivānā, un iemesls, kāpēc viņš atbalstīja militāru uzbrukumu Taivānai, ir viņa vēlme pārņemt armiju un pāriet Taivānas pusē.

Kansji pats izmeklēja šo lietu un nolēma, ka apsūdzības pret Ši Lanu nav patiesas. Patiesībā Ši Lana dēls Ši Cji un viņa brāļadēls Ši Hajs mēģināja padoties Cjiņa galmam, taču par viņu plānu uzzināja, un princis Džens sodīja ar nāvi visus 73 viņu ģimenes locekļus. Kansji izkliedēja visas šaubas par Ši Lanu un uzticēja viņam karaspēka vadīšanu, sniedzot Ši pilnīgu atbalstu un palīdzību.

Pirms karaspēks devās ceļā, Kansji sacīja Ši Lanam: "Es neuztraucos par to, ka tu nespēsi iekarot Taivānu, tomēr man ir zināmas bažas. Vai zini, par ko es runāju?"

Ši Lans bija neizpratnē.

"Daži prinča Džena cilvēki tev agrāk ir palīdzējuši, bet citi ir nodarījuši tev kaitējumu, un aizvainojumu un pretenziju saikne ir ļoti sarežģīta. Ja tur būs cilvēki, kuri gatavi padoties, man ir sakāmi vārdi, kas tev jāpatur prātā: "Atbildi tikai ar labestību, bet nekad neatriebies!"

Imperatora uzticības dziļi aizkustināts Ši Lans uzsāka veiksmīgu un spēcīgu uzbrukumu, un pret gūstekņiem izturējās saudzīgi, neskatoties uz personīgo aizvainojumu. Redzot šādu izturēšanos, visi kapitulējušie karaspēki labprātīgi pakļāvās Cjiņa galmam.

Liela kņada par sudraba taelu

Je Fans no Kuņšaņas pilsētas bija veiksmīgi nokārtojis imperatora eksāmenus un tika uzskatīts par labi izglītotu zinātnieku.

Tomēr nodokļu pārbaudes laikā tika konstatēts, ka viņš ir parādā vienu sudraba taelu. Je uzskatīja, ka viens sudraba taels ir nieks, tāpēc uzrakstīja imperatoram Kansji vēstuli, lūdzot atbrīvot viņu no atbildības. Tomēr imperatoru neietekmēja personiski apsvērumi. Viņš atņēma Je zinātnieka titulu un sodīja viņu saskaņā ar likumu.

Kansji valdīšanas laikā tika veicināta godīga pārvaldība, un par korupciju un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas tika piemēroti bargi sodi. Piemēram, kad valdības ierēdnis no Sičuaņas Ka Junši iekasēja valsts nodokli, viņš slepus ievāca vēl papildus 12 sudraba monētas uz katriem 200 iekasētajiem taeliem. Atdevis pārvaldniekam Nentajam vairāk nekā 200 000 negodīgi iegūtos sudraba taelus, pārējo naudu viņš iebāza sev kabatā. Vēlāk Nentajam tika piespriests nāvessods par korupciju, bet Ka Junši, kuru būtu piemeklējis tāds pats liktenis, nomira no slimības, pirms viņu vēl paspēja notiesāt.

Šaņsji provinces Taijuaņas pilsētas prefektam Džao Fendžao arī tika izpildīts nāvessods par cilvēku pārmērīgu aplikšanu ar nodokļiem un gandrīz 200 000 sudraba taelu piesavināšanos.

1697. gadā Šaņsji pārvaldnieks Veņs Bao un reģiona pārvaldes pārstāvis Gaņs Du, savā starpā vienojušies, ņēma kukuļus un pārkāpa likumu, lai ekspuatētu iedzīvotājus, tā "piespiežot daudzus no Pudžou bēgt uz kalniem". Kad situācija pasliktinājās, cilvēki apvienojās un sacēlās.

Kansji nosūtīja Veju Luņu noslēgt pamieru ar nemierniekiem, liekot viņam pieņemt nemierniekus un izturēties pret viņiem laipni arī tad, ja viņi atteiksies padoties. Viņš arī lika Vejam, tiklīdz viņš tur būs nokļuvis, izpildīt Gaņam Du nāvessodu, jo "kā mēs varam pārliecināt cilvēkus par savu godīgumu, ja tik korumpēts ierēdnis tiek saudzēts?"

Pamanīt detaļas

1707. gadā imperators Kansji devās izbraukumā uz dienvidiem, lai pārbaudītu darbus pie ūdensceļu izveidošanas. Pēc veiktās apsekošanas pirmajā dienā viņš jautāja vietējā ierēdņa Džana Penhe viedokli par projektu.

Džans sacīja: "Jūsu Augstība mīl tautu kā savu ģimeni – jūs nevilcinoties iztērējat miljonu sudraba taelu, lai glābtu cilvēku dzīvības, un visa tauta dzied Jūsu Augstībai slavas dziesmas."

Imperatoru nepārliecināja šādi glaimi, un viņš sacīja Džanam: "Tie ir bezjēdzīgi, tukši vārdi. Es jautāju jums par ūdensceļu projektu. Jūs varat būt daiļrunīgs, rakstot eseju, bet, runājot par oficiālām lietām, jums jābūt piezemētam."

"Jā, Jūsu Augstība," sacīja Džans, "es biju domājis pieturēties pie iepriekš izstrādātā Liuhuaitao plāna, bet tad es sapratu, ka tas ir ļoti svarīgs jautājums, tāpēc lūdzu Jūsu Augstību to pārbaudīt personīgi un izlemt, vai mums vajadzētu atvērt kanālu, lai novadītu ūdeni no Huaihe upes."

To dzirdot, Kansji viņam bargi aizrādīja, sakot: "Šodien es redzēju, ka mērnieka stabi ir uzslieti pilnīgā nekārtībā, un šķiet, ka neviens nesaprot, kas šeit notiek. Kas vēl ir pelnījis jūsu uzmanību vairāk par šo?"

Tad imperators skaidri norādīja uz problēmām. Pirmkārt, izraktais kanāls atradās pārāk augstu, lai pa to varētu plūst ūdens; otrkārt, daudzi mērnieku stabi bija uzslieti uz kapiem, un tas nozīmēja, ka tie visi būvniecības laikā tiks iznīcināti.

Viņš turpināja skaidrot, kāpēc Liuhuaitao plāns nedarbosies. Piemēram, šāds projekts paredz rakšanu cauri kalniem un pauguriem, kas būtu ārkārtīgi grūti, un pat tad, ja to varētu izdarīt, plūdu laikā ūdens gāztos Hundze ezerā, vai iznīcinātu kanālu.

"Tā vietā, lai raktu tādu bezjēdzīgu kanālu, kā plāno Liuhuaitao, jūs varat paplašināt un padziļināt Hundze ezera izteku, lai ūdens varētu viegli ieplūst Dzjandzja un Tiaņžana dambī, kur jūs varētu vēl vairāk paplašināt ūdensceļu, lai ūdens plūsma būtu vienmērīgāka," sacīja imperators.

Kansji arī pavēlēja noņemt visus mērnieka stabus, kas uzslieti, pamatojoties uz veco plānu. Vietējie iedzīvotāji ļoti priecājās par to, ka kapi paliks neskarti, un slavēja Kansji lēmumu.

Vēlāk imperators Kansji vēlreiz izteica aizrādījumu Džanam Penhe.

"Jūsu ieceltās amatpersonas, kas atbildīgas par projektu, nevērīgi pilda savus pienākumus," viņš sacīja. "Turklāt jūs pārāk daudz laika pavadāt valdības ēkā un tikai reizi divos vai trīs mēnešos dodaties uz pārbaudi. Kā jūs varat zināt, kas patiesībā notiek?"

Imperators arī norādīja: "Liuhuaitao plāns, ko jūs piedāvājāt, man parādīja, ka ne tikai vietējie ierēdņi centušies gūt personisku labumu no tā, bet arī būvnieki bijuši ieinteresēti šī projekta virzīšanā. Kā mēs varētu paļauties uz šādiem cilvēkiem, lai pabeigtu projektu?"

Klausoties, kā imperators tik detalizēti analizē viņa darbu, Džanam Penhe bija patiešām kauns.

Neilgi pēc tam Kansji pavēlēja pazemināt amatā ierēdņus, kuri bija nolaidīgi pildījuši savus pienākumus, un uzdeva Džanam Penhe "regulāri pārbaudīt kanāla krastus, neatkarīgi no tā, vai līst lietus, vai spīd saule", lai pamudinātu viņu labāk pildīt savus pienākumus.

Tas liecina par to, ka imperators Kansji bija ļoti taisnīgs, kā piešķirot apbalvojumus, tā arī piemērojot sodus.

Viņš uzskatīja, ka "cilvēka sirds nosaka to, kā īstenot likumu". "Kansji vadlīnijās ģimenēm" ir šādas rindas: "Cilvēkiem ir tikai viena sirds, un, kad tā darbojas, doma veidojas vienā acumirklī, un cilvēks uzreiz zina, vai tā ir pareiza vai nepareiza. Ja doma ir nepareiza, jums tā nekavējoties jāizlabo, tad jūs nenovirzīsieties pārāk tālu no Dao [taisnā ceļa]."

Būdams dižens imperators, Kansji panāca, ka viņa galmā visos rangos bija tikumīgi ierēdņi, kas sekoja sava valdnieka piemēram. Tie centās rūdīt savu raksturu, saglabāt godīgumu, rūpēties par cilvēkiem un tiekties pēc labas un tīras pārvaldības. Viņu kopīgie centieni lika pamatus 61 gadu ilgajam zelta laikmetam, kad "pasaulē valda miers, un cilvēki dzīvo pārticībā un saticībā".


Avots: https://en.minghui.org/html/articles/2021/9/14/195062.html

Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.