Budisma stāsti: kā Devadata nonāca ellē

Budas Šakjamuni laikā dzīvoja cilvēks vārdā Devadata. Viņs bija Šakjamuni brālēns, tāpat kā Šakjamuni bija princis, stalts un izskatīgs. Kopā ar Ānandu un vēl citiem Devadata kļuva par mūku.

Stāsta, ka tad, kad Devadata devās pie Šakjamuni, lai tiktu iecelts mūka kārtā, tā bija liela ceremonija, viņš bija ģērbies greznās drēbēs un ieradās uz ziloņa zeltītos seglos. Šķita, ka viņš gribēja visiem parādīt: "Skatieties! Bagāts un ietekmīgs princis tagad kļūst par mūku." Tomēr, kā praktizētājam, tā bija pieķeršanās vēlmei izrādīties.

Kļūstot par mūku, Devadatam pirmos 12 gadus veicās labi. Budistu rakstos teikts, ka Devadata bija gudrs un daudz iemācījās. Kļuvis par mūku, viņš 12 gadus labi pilnveidojās, 12 gadus nodevās meditācijai, bija apņēmības pilns, viņam bija tīrs prāts un stingra ticība Dharmas mācībai. Grāmatā Datang Sjiju Dzji (Ceļojums uz rietumu reģioniem lielās Tanu dinastijas laikā) tās autors Sjuaņdzans, kurš ir mūka Tana prototips romānā "Ceļojums uz rietumiem", aprakstījis lielu akmens celli, kurā Devadata mēdza meditēt. Turklāt šo 12 pilnveidošanās gadu laikā Devadatam attīstījās dažas pārdabiskās spējas.

Dižciltīgās izcelsmes – viņš bija princis un Šakjamuni brālēns – kā ar viņa neatlaidības un pārdabisko spēju dēļ, Devadatu akli apbrīnoja daudzi laicīgie budisti un mūki. Piemēram, pat Sariputra, viens no Šakjamuni labākajiem mācekļiem, speciāli devās uz Radžgīru, lai slavētu Devadatu kā mūku ar dižciltīgu izcelsmi, lielām zināšanām, pārdabiskajām spējām un labu izskatu.

Magadhas princis un laicīgais budists Ajātašatru krita vēl lielākās galējībās, un viņa apbrīns bija gandrīz fanātisks. Viņš teica, ka Devadatam piemīt varens tikums un viņš ir līdzīgs Budam. Katru dienu viņš Devadatam un viņa sekotājiem piegādāja 500 traukus ar izsmalcinātiem ēdieniem un dzērieniem. Redzot, ka pat princis Ajātašatru izrāda Devatatam tik lielu cieņu, parastie cilvēki un laicīgie budisti sāka vēl vairāk apbrīnot Devadatu.

Lai gan Devadata bija mūks, viņam joprojām saglabājās pieķeršanās slavai un materiālajiem labumiem, un viņš ar prieku pieņēma šīs pārspīlētās uzslavas, pielūgsmi un dāvanas. Tas vēl vairāk saēda viņa sirdi, un viņš kļuva augstprātīgs. Galu galā aizgāja jau tik tālu, ka viņš paziņoja, ka neatšķiras no Budas, jo tik daudzi cilvēki viņu apbrīno. Pamazām viņu arvien vairāk sāka pārņemt skaudība pret Šakjamuni, uzbangoja viņa alkatība un dumpīgās domas, kas noveda viņu pie neizbēgama likteņa.

Reiz Devadata devās pie Šakjamuni un teica, ka viņam vajadzētu pārņemt un vadīt budistu kopienu, jo Šakjamuni jau ir sasniedzis cienījamu vecumu. Šakjamuni nopietni noraidīja viņa lūgumu, sakot, ka pat Sariputra un Maudgaljajana netika lūgti pārņemt vadību, lai gan abiem piemīt liela gudrība un pārdabiskas spējas. Kā gan tāds muļķis, kā Devadata, varētu uzņemties vadību? Pārējo klātbūtnē Šakjamuni arī paziņoja, ka vairs neatzīs neko, ko Devadata darīs mūku vai budistu vārdā, un ka Devadata tiek padzīts no kopienas.

Tomēr pat pēc šī paziņojuma daudzi budisti, kuri akli sekoja Devadatam, joprojām nespēja gūt skaidru izpratni. Viņi turpināja pielūgt Devadatu, un daži pat domāja, ka Šakjamuni tā runājis aiz skaudības.

Budismā ir stāsts, kā Šakjamuni reiz devies ubagot ēdienu un ieraudzīja no tālienes tuvojamies Devadatu. Lai izvairītos no satikšanās ar tik lielu grēcinieku, Šakjamuni pakāpās malā. Daži mācekļi, kas sekoja viņam, bija apmulsuši un pat jautāja, vai Šakjamuni to darījis, lai izrādītu cieņu Devadatam. Tas parādīja, ka daudzi cilvēki joprojām daudz ko nesaprata, un viņiem nebija dziļas ticības Šakjamuni vai izpratnes par Devadatas grēkiem.

Tā turpinot, Devadata krita vēl zemāk un pat gatavojās atņemt Šakjamuni dzīvību. Vairākas reizes viņš sūtīja cilvēkus noslepkavot Šakjamuni, bet katru reizi slepkavas aizkustināja Šakjamuni žēlsirdība un tie kļuva par viņa sekotājiem. Kad Šakjamuni ieradās pilsētā izlūgties ēdienu, Devadata piedzirdīja ziloni ar vīnu un pēc tam palaida to vaļā. Ieraugot apreibušo ziloni, kas drāzās uz viņu pusi, daži Šakjamuni mācekļi aizbēga, bet daži palika, lai aizsargātu Šakjamuni ar savu dzīvību. Apreibušais zilonis metās pie Šakjamuni, bet tad negaidot nometās viņa priekšā ceļos un ar snuķi pieskārās Šakjamuni kājām. Kopš tā laika Devadata sāka zaudēt cilvēku sirdis un arvien vairāk cilvēku sāka viņu kritizēt. Tomēr daži sekotāji viņam vēl palika. Neilgi pēc tam, viena no Šakjamuni labākajām māceklēm, Upalavana, devās pie Devadatas, cenšoties pārliecināt viņu nožēlot grēkus un mainīties, taču Devadata piekāva viņu līdz nāvei.

Lai apmierinātu savu ļauno ego, Devadata pasludināja sevi par meistaru un izvirzīja daudzas maldinošas un pompozas budisma teorijas. Daži mūki, kuri bija tikko iesvētīti un neko daudz nezināja par budismu, piekrita viņa idejām un tādējādi nostājās Devadatas pusē. Viņu atbalstīts, Devadata devās uz Gajas kalnu. Tomēr aiz līdzjūtības pret šiem jaunajiem mūkiem Šakjamuni lūdza savus vecākos mācekļus Sariputru un Maudgaljajanu sekot viņiem, un palīdzēt jaunajiem mūkiem saprast, ka Devadata grauj budismu. Šie cilvēki atgriezās pie Šakjamuni un viņa priekšā nožēloja grēkus.

Galu galā visas Devadatas ļaunās sazvērestības izgāzās. Lielo grēku dēļ viņš mira nožēlojamā nāvē. Pēc Devadatas nāves Šakjamuni reiz teica, ka no viņa sludinātās Budas mācības Devadata nebija sapratis ne mazāko principu, tāpēc pēc nāves Devadata nonāks ellē.

Tomēr daži mūki joprojām neticēja Šakjamuni mācībām. Viņi jautāja Šakjamuni, kāpēc viņš teicis, ka Devadata cietīs smagu karmisku atmaksu, ja viņam piemita tik lielas pārdabiskas spējas un tik liela vara un ietekme? Varēja redzēt, ka tiem joprojām nebija izpratnes un viņi nespēja atbrīvoties no Devadatas pielūgsmes. Pat tad, kad simtiem gadu vēlāk ķīniešu budistu mūki Fasjaņs un Sjuanzans no Haņu apgabala devās uz Indiju, viņi atklāja, ka daži nesaprātīgi mūki tur joprojām pielūdz Devadatu, nevis Šakjamuni.

Daudziem tā bija nopietna mācība – kā Devadata no cītīga un stabila budistu mācekļa kļuva par ļaunu cilvēku un pēc nāves nonāca ellē. Šakjamuni arī teica – ja Magadhas princis Ajātašatru nebūtu tik ļoti apbrīnojis Devadatu un sūtījis tam ikdienas 500 traukus ar izmeklētiem ēdieniem, iespējams, Devadata nekad nebūtu kritis tik zemu. Šāda akla pielūgsme un uzslavas bija faktori, kas baroja Devadatas ego un novirzīja viņu uz ceļu, kas neatgriezeniski ved uz elli.

No pilnveidošanās viedokļa raugoties, Devadatas krišana varēja būt saistīta ar viņa pieķeršanos sevis izrādīšanai, slavai, bagātībai un arī skaudībai. Pēc pārdabisko spēju parādīšanās viņa pieķeršanās tikai pastiprinājās, kā rezultātā viņš pārstāja ticēt Šakjamuni un Budas mācībām. Galu galā viņš pastrādāja smagus grēkus. Šajā procesā izšķiroša nozīme bija arī citu budistu mūku aklajai pielūgsmei un uzslavām. Bez tā visa Devadata, iespējams, nebūtu tik zemu kritis. Patiesībā, ja pēc tam, kad Šakjamuni paziņoja, ka vairs neatzīst Devadatu, visi mācekļi būtu patiesi ticējuši Šakjamuni un aizietu no Devadatas, tas varētu būt palīdzējis Devadatam atjēgties un atgriezties uz pareizā ceļa.

Avots: https://en.minghui.org/html/articles/2021/9/5/194938.html

Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.