Tradicionālā ķīniešu kultūra: kāpēc jāievēro etiķete (1. daļa)

Rietumu Džou dinastijas valdīšanas sākumā dzīvoja slavens gudrais Džou Guns. Kādu dienu viņa dēls Bocjiņs ieradās viņu apciemot.

Bocjiņs bija ļoti pārsteigts, kad no Džou Guna saņēma sitienu.

Nākamajā dienā Bocjiņs atkal devās pie tēva, taču sastapās ar tādu pašu uzņemšanu. Tā notika arī vēl trešo reizi. Apjukušais Bocjiņs apspriedās par to ar citu gudro vārdā Šandzi.

Nākamajā reizē apciemojot savu tēvu, viņš nekavējoties izdarīja to, ko nebija darījis iepriekšējās trīs reizes – nometās uz ceļiem, lai izrādītu pienācīgu cieņu. Džou Guns bija gandarīts, un uzslavēja Bocjiņu par to, ka tas pieņēmis padomu no zinoša vīra.

Etiķete un sabiedrība

Kāpēc senatnē cilvēki piešķīra tik lielu uzmanību etiķetei?

Konfūcijs reiz teica: "Etiķete ir tradīcija, ko mūsu senčiem dāvāja Dievi. Tajā izpaužas debesu likums, lai ieviestu sabiedrībā kārtību. Tie, kas to zaudē, zaudē savu nākotni, bet tie, kas to saglabā, piedzīvos uzplaukumu."

Ši Dzjin vai arī "Dzejas kanons" ir klasisko ķīniešu dzejoļu krājums. Vienā no dzejoļiem ir teikts:

"Kārtību var atrast pat peles ķermenī, tad kā gan cilvēks var dzīvot bez noteiktas kārtības? Ja cilvēks nebūs pieklājīgs, viņš ātri mirs."

Patiesībā mēs to esam novērojuši visā vēstures gaitā. Kad cilvēki sabiedrībā izturas pieklājīgi, tam bieži vien ir kopsakarība ar mierpilniem laika periodiem; kad cilvēki ir rupji viens pret otru, bieži ir vērojama sabiedrības lejupslīde.

Tas izskaidrojams ar to, ka pieklājība ir cieši saistīta ar sabiedrības morālo stāju. Pieklājīga sabiedrība liecina par to, ka cilvēki ir gatavi atteikties no savām savtīgajām interesēm par labu savai lomai sabiedrībā un pienākumiem. Šī atbildības sajūta paver ceļu drošībai, stabilitātei un labklājībai. Savukārt nepieklājīga sabiedrība – tā ir sabiedrība, kurā cilvēki neciena cits citu, un kuriem rūp tikai savas personīgās intereses, kas noved pie likumpārkāpumiem, haosa un izvirtības.

Tradicionālajā ķīniešu kultūrā katram sociālo attiecību veidam bija skaidri definēti pieklājības likumi. Vecāki izturējās laipni pret saviem bērniem, bet bērni izrādīja sirsnīgu bijību saviem vecākiem. Vecākie brāļi un māsas loloja un sargāja jaunākos, bet jaunākie brāļi un māsas bija pazemīgi vecāko brāļu un māsu klātbūtnē. Vīrs bija uzticīgs, bet sieva – paklausīga. Vecāka gadagājuma cilvēki rūpējās par jaunākajiem, jaunākie cienīja vecākos. Un visbeidzot, imperatoram bija jābūt labsirdīgam, bet viņa pavalstniekiem – uzticīgiem.

Viedais padomdevējs

Džou Guns, saukts arī par Džou hercogu, bija Džou valdnieka Veņa ceturtais dēls. Viņš palīdzēja savam vecākajam brālim, valdniekam Vu, izveidot Džou dinastiju. Viņš lika pamatus Džou rituāliem un ķīniešu klasiskajai mūzikai, un tika uzskatīts par vienu no konfuciānisma pamatlicējiem.

Turklāt Džou Guns arī rakstīja pamācības, lai izglītotu savu brāļadēlu – valdnieku Čenu, valdnieka Vu dēlu, un savu dēlu Bocjiņu. Nākamās paaudzes godāja gan valdnieku Čeņu, gan Bocjiņu. Arī vēlīnās Haņu dinastijas valdnieks Cao Cao apbrīnoja to, kā Džou Guns cienīja cilvēkus un izpelnījās to uzticību.

Grāmatā "Norādījumi valdniekam Čeņam" Džou Guns uzsvēra tikumības nozīmi visos dzīves aspektos, sākot ar valsts pārvaldīšanu un beidzot ar cilvēka raksturu. Turpinājumā minēts kāds anekdotisks gadījums, kas aprakstīts Džou Guna pierakstos.

Reiz, kad valdnieks Čeņs bija pavisam jauns, viņš kopā ar savu jaunāko brāli stāvēja zem koka. Turēdams rokā lapu, viņš pasniedza to brālim un sacīja: "Piešķiru tev titulu."

Džou Guns apsveica jauno valdnieku.

"Tas ir brīnišķīgi, ka Jūsu Augstība ir piešķīrusi titulu savam brālim."

"Bet es tikai pajokoju," teica valdnieks Čeņs.

"Valdniekam neklājas nepiedienīgi jokot. Viņš nopietni apdomā katru vārdu, ko saka," teica Džou Guns.

Tā nu valdniekam Čeņam bija jāpiešķir savam brālim marķīza tituls.

Džou Guna konsekventā vadībā valdnieks Čeņs un viņa dēls, valdnieks Kans, aizsāka Džou dinastijas zelta laikmetu, ko sauca arī par Čeņa un Kana valdīšanas laiku.

Džou Guns sāka rakstīt norādījumus savam dēlam Bocjiņam pēc tam, kad valdnieks Čeņs iecēla Bocjiņu par pārvaldnieku Lu zemēs, kuras apmēram 500 gadus vēlāk kļuva par Konfūcija dzimteni. Pirms Bocjiņs devās uz Lu, Džou Guns rakstīja:

"Lūdzu, atceries – neesi augstprātīgs, vai nicinošs tikai tāpēc, ka esi Lu pārvaldnieks. Kā valdnieka Veņa dēlam, valdnieka Vu brālim, valdnieka Čeņa tēvocim un Džou kancleram mans rangs bija ļoti augsts. Taču bija reizes, kad mazgājoties vai ieturot maltīti, man nācās trīs reizes apstāties, lai padomātu par to, cik talantīgu cilvēku man ir nācies zaudēt savas nevērības dēļ.

No tā, ko esmu dzirdējis – tie, kas ir tikumīgi un pieklājīgi, tiks svētīti ar labklājību; tie, kuriem ir pietiekami daudz zemes un kuri ir strādīgi, būs nodrošināti; augstu stāvošie, kuri ir pazemīgi, saglabās savus titulus; tie, kurus atbalsta cilvēki un spēcīgas armijas, uzvarēs; tie, kuri ir inteliģenti, bet izturas vienkārši, ir gudri; tie, kuri ir tālredzīgi un zinoši, bet uzskata, ka zina maz, ir patiesi gudri. Visas šīs sešas īpašības ir saistītas ar pazemību. Pat valdnieka bagātības, kas aptver zemes un jūras, izriet no pazemības."

"Bez pazemības var zaudēt tautu un pat savu dzīvību. Šādi piemēri ir Sja dinastijas pēdējais valdnieks Dzje un Šanu dinastijas pēdējais valdnieks Džou."

Bocjiņs ņēma pie sirds tēva padomu, un galu galā izveidoja Lu zemē pārtikušu un pieklājīgu sabiedrību.

(Turpinājums sekos)

Avots: https://en.minghui.org/html/articles/2021/10/2/195999.html