Turpinām iepazīšanos ar „Astoņiem nemirstīgajiem” (ba sjaņ). Šajā nodaļā pastāstīsim par Li Te Guaju ( jeb Li „dzelzs kruķi”).
Viens no ķīniešu „Astoņiem nemirstīgajiem” (ba saņ) – Li Te Guajs (jeb Li „dzelzs kruķis”).Foto: ccnt.com |
Šis nemirstīgais visbiežāk tiek attēlots kā klibs, uz dzelzs kruķa atspiedies ubags. Labajā rokā viņam ir pudele, kas darināta no ķirbja; tajā glabājas dzira, ar kuras palīdzību var atdalīt dvēseli no ķermeņa. Leģenda vēsta, ka Li bijis gara auguma cilvēks ar tumšu seju un lielām acīm, ar sprogainu bārdu un matiem, kurus kopā saturējusi dzelzs vai zelta stīpa. Jui Huans (Nefrīta imperators) dāvājis viņam nemirstību par viņa cēlo rīcību un cilvēku izārstēšanu no slimībām.
Pēc vienas no versijām – Li Te Guajs bija ārsts un zinātnieks. Filologa Van Šidžena (1526. g. – 1590. g.) darbos teikts, ka Li dzīvoja mūsu ēras 8. gadsimtā un bija pazīstams arī kā Li Niņjans. Viņa personība tiek saistīta ar Haņ Sjandzi – slavenā konfuciānisma filozofa Haņ Juja brāļadēlu –, kurš dzīvoja no 768. līdz 824. gadam.
40 gadus Džunnaņšaņas kalnos Li Te Guajs apguva Dao, bet pēc tam viņa dvēsele, atstājot ķermeni būdā, devās ceļot pa pasauli. Viņa ķermeni saplosīja tīģeris, tādēļ dvēsele pēc atgriešanās iemiesojās miruša kliba ubaga ķermenī. Stāsta, ka Li varēja samazināties un nakšņoja savā ķirbī-pudelē. Tirgū viņš pārdeva zāles, kas izārstēja no visām slimībām.
Li Te Guajs tika uzskatīts par magu, astrologu, burvju un zintnieku, kā arī ārstu aizbildni, un viņa attēls kalpoja kā zīme uz aptieku izkārtnēm.
Saskaņā ar citu versiju daoss Li bija Laodzi māceklis un laikabiedrs. Viņš nicināja pasaulīgo kņadu, piekopa askētisku dzīvesveidu kalnu alā ar akmens durvīm. 40 gadus viņš nodzīvoja kalnos, apgūstot nemirstības noslēpumus, sēžot uz sava paklājiņa un bieži vien aizmirstot par ēdienu.
Kādu dienu viņš atstāja savu fizisko ķermeni Daņšaņas alā Aņhuijas provincē un devās pie Laodzi, brīdinot savu mācekli: ja pēc septiņām dienām (alķīmisko pārvērtību cikls) viņš nebūs atgriezies, ķermenis būs jāiznīcina. Pēc sešām dienām māceklis, uzzinājis par savas mātes slimību, priekšlaicīgi sadedzināja skolotāja ķermeni un devās mājās. Atgriezies Li atklāja, ka viņa ķermenis ir sadedzināts. Tobrīd netālu nomira klibs ubags, un Li dvēsele iegāja viņa ķermenī.
Kopš tā laika viņš ieguva klibā ubaga izskatu un kļuva par Li Te Guaju. Pēc tam viņš ieradās mācekļa mājā, atdzīvināja tā māti un pēc 200 gadiem paņēma mācekli uz debesīm.
Li Te Guajs tik labi pārvaldīja maģiju noslēpumus, ka Nefrīta imperators uzaicināja viņu ar to nodarboties arī debesīs, kurp viņš arī devās. Li Te Guajs bieži parādījās uz zemes. Viņš pieņēma večuka, kurš tirgoja ārstniecības zāles, izskatu. Mājoklis Li Te Guajam nebija vajadzīgs, jo viņš varēja kļūt pavisam mazs un ielīst savā somā, kas karājās uz kruķa, vai arī pārnakšņot savā ķirbī, bet no rīta izlīst ārā.
Reiz viņš vēlējās padarīt nemirstīgu vienu no saviem mācekļiem – Čaodu –, un lika, lai tas seko viņam iekurtā krāsnī. Taču Čaodu nobijās un neuzdrošinājās to darīt. Tad Li iemeta ūdenī bambusa lapu un ierosināja, lai Čaodu pārpeld upi uz tās. Tas atkal atteicās. Tad Li teica: „Tu esi pārāk piesaistīts zemes lietām un nevarēsi kļūt par nemirstīgo”. Pēc tam Li uzlēca uz bambusa lapas un pārpeldēja upi.
Dažas leģendas vēsta, ka Li Te Guajs bijis ne tikai Laodzi, bet arī Rietumu Dievietes Sjivanmu skolnieks.
Raksts krievu valodā: http://www.epochtimes.com.ua/ru/china/culture/bogi-kitaya-legendarnye-kitayskie-vosem-bessmertnykh-chast-2-92661.html
* * *
Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.