Vai golfu izgudrojuši ķīnieši?

Tiek uzskatīts, ka golfa pirmsākumi meklējami 15. gadsimta Skotijā. Bet kurš gan pirmais izgudroja šo sporta veidu, kas prasa mierīgu dvēseles stāvokli, spēju koncentrēties un plašu laukumu? Pētot senos ķīniešu tekstus un zīmējumus, ir iespējams atklāt simtiem gadu senas izklaides, kas pārsteidzošā kārtā ļoti līdzinās Rietumos pastāvošajām brīvā laika aktivitātēm.

Minu dinastijas imperators Sjuaņde spēlē čuivaņ.

Tanu dinastijas laikā (618.–907. g.) ķīniešu sportisti spēlēja saspringtu spēli, kurā sacensību dalībnieki, sēžot zirga mugurā, vadīja bumbu pa arēnu, kas bija simtiem reižu lielāka par mūsdienu futbola laukumu.

Šo sporta veidu varēja piekopt tikai visspējīgākie jātnieki, un pakāpeniski tas tika vienkāršots līdz spēlei, kurā pārvietojas ar kājām. Īpaši ērti tas bija galma dāmām, un viņu piedalīšanās spēlē ar nosaukumu „čuivaņ” jeb „bumbas sišana” padarīja to ļoti populāru vēlākajos gadsimtos.

Spēlētāji izmantoja vairāk nekā desmit dažādu nūju, ar kurām sita pa dažāda izmēra koka bumbām. Bedrītes tika veidotas, variējot tās pēc grūtības pakāpes.

Mākslas darbi, kuros attēlota čuivaņ spēle, ir sastopami līdz pat Minu dinastijas laikam (1368.–1644. g.). Imperatora galma mākslinieks Šan Sji attēloja Minu dinastijas imperatoru Sjuaņdzunu nodarbojamies ar šo sporta veidu, bet Du Dzjiņs ir radījis darbu „Daiļās dāmas spēlē čuivaņ”.

Sākumā čuivaņ bija nedaudz līdzīgs futbolam – spēlētāju komandas centās iesist bumbu nelielās bedrītēs uz lauka. Gadsimtu gaitā čuivaņ pārvērtās par spēli, kas vairāk līdzinās golfam, un tā tikusi sīki aprakstīta vēsturiskās hronikās ar nosaukumu „Vaņ Dzjin” jeb „Traktāts par bumbas spēlēm”:

„Laukumam ir jābūt ar līdzenumiem, pauguriem un ieplakām, tam jābūt kalnainam, ar nogāzēm un kāpumiem, dabīgiem šķēršļiem... Noteikti jābūt arī līdzenai daļai; paugurainā daļa noteikti jāizmanto; ieplakas nedrīkst būt pārāk dziļas; kalnainajai daļai jātuvojas pakāpeniski; šķēršļu josla jāpārvar meistarīgi; no kāpumiem vajadzētu izvairīties... Pie laukumā izraktajām bedrītēm jāuzstāda krāsaini karodziņi.”

Sunu dinastijas laikā (960.–1279. g.) čuivaņ jau bija kļuvis par populāru spēli, bet nosaukums tam tika dots vēlāk – Dzjiņu un Juaņu dinastiju valdīšanas laikā. Tajos laikos šī spēle bija ārkārtīgi populāra, to spēlēja gan ķīniešu, gan nomadu imperatori. Jāatzīmē, ka „Vaņ Dzjin” bija pirmā grāmata, kas tika sarakstīta Juaņu dinastijas laikā, kad Ķīnu pārvaldīja mongoļu hani, kuri arī spēlēja čuivaņ.

Traktātā „Vaņ Dzjin” čuivaņ aprakstīts kā sporta vieds, kurā – tāpat kā mūsdienu golfā – tiek akcentēts ne tikai izpildījums, bet arī rūpīgi izstrādāta etiķete, kas vērsta uz ētikas normu pilnveidošanu. No spēles dalībniekiem tika prasīts jebkādos apstākļos saglabāt sportista cienīgu uzvedību un runas veidu, kā arī izrādīt pienācīgu cieņu vecākiem spēles dalībniekiem.

Atšķirībā no sava skotu brālēna čuivaņ nav saglabājies līdz mūsdienām. Šī sporta vieda popularitāte sāka kristies vēl Minu dinastijas laikā. Tiek uzskatīts, ka tas notika tādēļ, ka imperatori pamazām zaudēja interesi un fizisko vitalitāti.

Pēc tam, kad mandžūru ciltis iekaroja Ķīnu un nodibināja Cjinu dinastiju (1644.–1911. g.), jaunie impērijas valdnieki sāka popularizēt savas tradīcijas, tādas kā medības, cīkstēšanās un slidošana.

Raksts angļu valodā: http://www.theepochtimes.com/n3/1974072-did-the-chinese-invent-golf/