Kā Ķīnā izgudroja ziepes

Kopš senseniem laikiem ķīniešu kultūrā tīrība tikusi augstu vērtēta, un dažas no metodēm, kādas tolaik tika pielietotas, lai mazgātu ķermeni un drānas laikā, kad vēl nepastāvēja ūdenskrāni un apkure, bija daudz modernākas, nekā kāds to spētu iedomāties.

Sievietes mazgā veļu (foto: WeChat)

Lai turētu tīrībā savas drānas, gadsimtiem ilgi cilvēki ziepju vietā lietoja augu izcelsmes šķīdumus un maisījumus, kuru sastāvs nepārtraukti tika pilnveidots.

Apmēram pirms 3 000 gadiem, Džou dinastijas laikā, ķīnieši atklāja, ka dažu augu pelnus var izmantot, lai iztīrītu taukainus traipus. Šī metode ir attēlota „Džou laika rituālos” – sakrālā dokumentā, kurā sīki aprakstīti šīs agrīnās Ķīnas dinastijas ceremonijas un rituāli.

„Amatu aprakstos” – dokumentā no Džou dinastijas (700.–221. p.m.ē.) Karojošo Valstu perioda –, pastāv ieraksts par to, kā Džou laikā izstrādātās tīrīšanas metodes tika uzlabotas un pilnveidotas. Augu pelni tika sajaukti ar sasmalcinātiem gliemežvākiem, veidojot sārmainu vielu, kas spēja iztīrīt traipus no gaišiem zīda audumiem.

Vēlāk ķīnieši atklāja dabisku saponīna formu, kuru ieguva no sūreņu dzimtas augu un vērmeļu pelniem. Šī metode kļuva plaši pazīstama Haņu dinastijas (206. p.m.ē. – 220. g.) valdīšanas beigu periodā. Pēc apmēram tūkstoš gadiem, Dzjiņu dinastijas laikā, saponīnu jau izgatavoja sapresētos gabaliņos pārdošanai. 1950. gados komunistiskais režīms slēdza veikalus Pekinā, kuru specializācija bija augļu formās veidotu aromatizētu saponīna gabaliņu pārdošana.

Vēl kāds samērā primitīvs saimniecības ziepju veids radās austrumu Ķīnā Sunu dinastijas valdīšanas laikā (1127.–1279. g.) – no trīsērkšķu gledīcijas pākšu pulvera tika veidotas apelsīna lieluma bumbas. Šīs bumbas, iemestas ūdenī, veidoja putas, un ar to palīdzību visai efektīvi varēja atbrīvoties no netīrumiem un traipiem. Tās sauca par „feidzao”, un Ķīnā šis vārds joprojām tiek lietots, lai apzīmētu ziepes.

Ļaudīm senajā Ķīnā, tāpat kā citu reģionu iedzīvotājiem, karsts ūdens nebija pieejams tik lielā daudzumā, lai varētu mazgāties vannā. Cjiņu impērijā (221.–206. p.m.ē.) cilvēki atkārtoti izmantoja ūdeni, kas bija palicis pēc rīsu mazgāšanas, lai noskalotu ar to seju un izmazgātu matus. Sima Cjaņs, ievērojams Haņu dinastijas laika vēsturnieks, reiz aprakstīja kādas imperatora sievas ģimeni, kas bijusi tik nabadzīga, ka viņiem nācies pārdot jaunāko brāli jau agrā jaunībā. Pirms viņš atstājis ģimeni, viņai nācies lūgt kaimiņiem ūdeni, kas bija palicis pēc rīsu mazgāšanas, lai ar to izmazgātu brālim matus.

Ķīnieši varēja un arī darīja vēl labāk. Dienvidu un Ziemeļu dinastiju (420.–589. g.) laikā tika lietots savdabīgs mazgāšanās līdzeklis, kuru sauca „vannas bumbiņas”, un tas tika izgatavots no pārstrādāta cūkas aizkuņģa dziedzera. Par to liecina ieraksti Suju un Tanu dinastiju laika medicīnas traktātā, ko sarakstījis slavenais tā laika mediķis Suņ Simiao.

Suņs aprakstīja, kā aizkuņģa dziedzeris tiek attīrīts no asinīm, pēc tam sasmalcināts un sajaukts ar pupiņu pulveri un smaržvielām. Lietošanas laikā no šī maisījuma izdalās gremošanas fermenti, kas kopā ar saponīniem un pupiņās esošo lecitīnu veido putas. Šis produkts ne tikai attīra ādu, bet arī baro to.

Vēlāk tika radītas dažāda veida bumbiņas ķermeņa, sejas un drēbju mazgāšanai. Suņ Simiao ieteica šo produktu gan bagātajiem, gan mazāk turīgajiem cilvēkiem.

Minu un Cjinu dinastiju laikā vannas bumbiņu sastāvs tika uzlabots ar granulētu cukuru un kausētiem cūku taukiem. Pupiņu pulveris tika aizstāts ar nātrija karbonātu, t.i., mazgājamo sodu. Visvēlākās seno ķīniešu mazgāšanas līdzekļu versijas jau ļoti līdzinās mūsdienās rūpnieciski ražotajām ziepēm.

Raksts angļu valodā: http://www.theepochtimes.com/n3/1993963-surprisingly-advanced-ways-the-ancient-chinese-bathed-and-did-laundry/