Leģendārie ķīniešu „Astoņi nemirstīgie” (1. daļa)

Senajos ķīniešu tekstos aprakstītie „Astoņi nemirstīgie” (ba sjaņ), kas pieskaitāmi daoiešu panteonam, bija reālas vēsturiskas personības. Kļūstot par svētajiem, viņi atbrīvojās no pasaulīgajām jūtām un kaislībām, priekiem un bēdām, ieguva mūžīgo dzīvību un turpināja dzīvot saskaņā ar Debesu likumiem.

Džan Cuijinas glezna „Astoņi nemirstīgie”.

Ķīniešu mīti ir pārpilni brīnumainu stāstu par cilvēkiem, kuri, pilnveidojoties dažādās Dao praksēs, ieguvuši nemirstību. Par nemirstīgo varēja kļūt dažādos veidos. Saskaņā ar vieniem ticējumiem: Daoss, aizejot uz Debesīm, paņem līdzi savu ķermeni, ar kuru notiek noslēpumainas pārvērtības – tas piepildās ar Debesu enerģiju un iegūst nemirstību. Citos gadījumos pārvērtības notiek pēc tam, kad cilvēks ir izdzēris nemirstības eliksīru, kurš vairumā gadījumu ticis izgatavots Debesu pils zālēs, vai arī apēdis nemirstības zāļu graudiņu. Tāpat var nobaudīt arī persiku no Nemirstības koka, kurš aug Dievietes Sjivanmu dārzā un dod augļus tikai reizi trīs tūkstoš gados; un vēl ir uz papīra uzrakstīta burvju formula, pēc kuras izlasīšanas cilvēks kļūst nemirstīgs.

Tādējādi paņēmienu, ar kuru palīdzību iegūt nemirstību, ir ļoti daudz. Nemirstīgais Daoss, kas sācis dzīvot mūžīgo dzīvi, vairs nav pakļauts Zemes likumiem. Viņš var dzīvot brīnišķīgās alās svētajos kalnos vai svētītās salās jūrā. Viņš pat var ar Nefrīta imperatora atļauju apmesties Debesīs. Jebkurā gadījumā tas vairs nav cilvēks, bet gan svētais, kuram ir cilvēka prātam neaptveramas iespējas.

Viņu āriene tūkstošiem gadu paliek tāda pati, kāda tā bijusi Zemes dzīvē.

Nemirstīgie var pieņemt cilvēka izskatu un sazināties ar cilvēkiem. Viņi valda pār Debesu dzīvniekiem, spēj pārvērsties; bieži vien viņiem pieder dažādi maģiski priekšmeti, kas apveltīti ar burvju spēku – tas var būt vēdeklis, aukliņa, spieķis u.c.

Ķīnā visizplatītākie ir mīti par Astoņiem nemirstīgajiem. Šie tautā iemīļotie un pielūgtie nemirstīgie reiz bijuši cilvēki – pazīstamas vēsturiskas personības –, bet pēc tam kļuvuši par vientuļniekiem, kas dzīvojuši augstos kalnos, tālu no pasaulīgajiem priekiem un bēdām.

Viens no Astoņiem nemirstīgajiem Džun Li Cjuaņ.

Džun Li Cjuaņ ir galvenais no Astoņiem nemirstīgajiem. Viņš dzīvoja Džou dinastijas laikos (1122. g.p.m.ē. - 249. g.). Dzīves laikā viņš bija pulkvedis, tāpēc tiek uzskatīts par karavīru aizstāvi. Parasti viņu attēlo kā tuklu vīru ar kailu vēderu. Reizēm viņš vienā rokā tur persiku, bet otrā – vēdekli, un ar to palīdzību viņš atdzīvina mirušos. Viņš prata izgatavot dzīvības eliksīru un burvju pulveri.

Džun Li piedzima Šeņsji provincē, netālu no Sjaņjanas. Pirmo reizi viņš tiek pieminēts grāmatā „Sjuan-he šu pu”. Šajā grāmatā rakstīts, ka viņš bijis liela auguma, sprogainu bārdu, bieziem matiem uz deniņiem, bet uz galvas bijuši tikai divi matu kumšķīši, viņam bijis tetovēts ķermenis un basas kājas. Tāds viņš attēlots arī zīmējumos.

Džun Li Cjuaņ – viens no nemirstības alķīmijas mākslas pamatlicējiem. Viņš ir arī viens no Dao skolas Cjuaņdžeņ (Pilnīgās Patiesības skola) dibinātājiem. Daoismā viņu sauca arī par Džeņjan Dzuši – pirmais Īstenā Jan meistars, kā arī par Mākoņu zāles meistaru. Viņš bija kāda cita nemirstīgā – Li Te-guaja – skolnieks. 13. un 14. gadsimtā, kad Ķīnā valdīja Juaņu (mongoļu) dinastija, Džun Li tika kanonizēts un nosaukts par daoiešu patriarhu.

Leģenda vēsta, ka Džun Li Cjuņa dzimšanas brīdī visa istaba pielijusi ar neparastu mirdzumu, tāpēc bērnam tika pareģota neparasta nākotne. Jaundzimušā izskats arī bijis diezgan neparasts – milzīga galva, plata piere, lielas ausis, resni vaigi, garas uzacis un sarkans deguns. Rokas bijušas tik garas kā trīsgadīgam bērnam. Mazulis septiņas dienas neesot ne ēdis, ne raudājis.

Raksts krievu valodā: http://ru.clearharmony.net/articles/201602/113462.html