Ķīniešu gudrība: labestības spēks

Senatnē ķīnieši ticēja Debesu, Zemes un cilvēka vienotībai, centās sasniegt harmoniju ar Visumu, īpašu uzmanību pievēršot tikumībai. Pamatojoties uz garīgajiem principiem, viņi uzskatīja, ka cilvēkam ir ļoti svarīgi būt labestīgam un uzlabot savu uzvedību. Zinot, ka „labais tiks atlīdzināts ar labu, bet par ļauno sekos sods”, cilvēki sargājās darīt sliktu. Gluži pretēji, cilvēki atbalstīja un mudināja uz labu un pareizu rīcību, rādot piemēru citiem, lai visā sabiedrībā valdītu kārtība un ļaudis dzīvotu mierā un labklājībā.

Gudrie mudināja veikt labus darbus, sakot, ka „patiesi cēlsirdīgs cilvēks izturas pret citiem ar labestību”. Ir daudz senu nostāstu, kas atspoguļo labestības brīnumaino spēku.

Labestība aptur karaspēku, nes mieru un uzplaukumu.

Pavasaru un Rudeņu periodā (770.– 476. g.p.m.ē.), kad Dzi Lu no Lu valsts pirmoreiz atnāca pie Konfūcija, viņš izrādīja visu savu augstprātību un nepatiku. Tomēr gudrā vīra vārdi par tikumu un pieticību ļoti iespaidoja Dzi Lu, un viņš apņēmīgi sāka mācīties pieklājības normas. Mācot viņam, kā kļūt par labu cilvēku un gudru valdnieku, Konfūcijs teica: „Cilvēkam pats galvenais ir godīgums. Amatpersonas pienākums ir rādīt labu piemēru, rūpēties par citiem, nekad neizrādīt slinkumu un vājumu.”

Dzi Lu un citu skolnieku pavadībā Konfūcijs ceļoja pa valsti, visur izplatot tikumības principus. Reiz viņi ieradās Sunu valsts Kuanas pilsētā.

Vietējie iedzīvotāji noturēja Konfūciju par laupītāju Jan Hu, kurš šajā apgabalā uzbruka cilvēkiem, jo viņi izskatījās ļoti līdzīgi. Kuanas pārvaldnieks steidzīgi sapulcināja karavīrus, lai uzbruktu Konfūcijam un viņa skolniekiem.

Drosmīgais Dzi Lu, redzot, ka Kuanas karavīri viņus ielenc, paķēra ieroci un bija gatavs cīnīties. Taču Konfūcijs palika nesatricināmi mierīgs un, apturējis skolnieku, teica: „Vai tiešām cilvēki, kuri pilnveidojas un praktizē labestību un taisnīgumu, nav spējīgi apturēt tādu cietsirdību? Tā ir mana kļūda – es nemācīju jums poēziju, etiķeti un mūziku. Nāc šurp, Dzi Lu. Tu spēlēsi un dziedāsi, un es tev pievienošos.”

Dzi Lu nolika ieroci un, paņēmis mūzikas instrumentu, sāka spēlēt. Konfūcijs viņam pievienojās. Kad viņi bija izpildījuši trīs dziesmas, karavīri saprata, ka Konfūcijs ir svēts cilvēks, nevis ļaunais Jan Hu. Karavīrus aizkustināja šī labestīgā rīcība, viņi noņēma bruņas un mierīgi devās prom.

Tā gudrais atzina savu kļūdu, izrādīja labestību un izvairījās no briesmām.

Dzi Lu turpināja sekot skolotāja norādījumiem un paaugstināja savu tikumību. Konfūcijs par viņu teica: „Dzi Lu vienmēr atzīst savas kļūdas un nekavējoties tās izlabo. Tā arī ir pilnveidošanās.”

Vēlāk Dzi Lu tika iecelts par svarīgu amatpersonu Puiji provincē, viņš bija uzticīgs savai valstij un valdīja, ievērojot Konfūcija mācību. Trīs gadus pēc tam, kad viņš sāka pārvaldīt Puiji provinci, tā kļuva par mierīgu un pārtikušu zemi, kur ļaudis viens pret otru izturējās draudzīgi. Konfūcijs uzskatīja, ka tas ir noticis, pateicoties Dzi Lu labestībai.

Labestība izlabo sliktu cilvēku

Minu dinastijas laikos (1368.–1644. g.) Šaņju provincē dzīvoja kaujas mākslu meistars Vu Dzjaņdziņs. Viņš bija ļoti stiprs, taču rupjš cilvēks. Ja kāds stājās tam ceļā, viņš laida darbā dūres un, ļaudamies savām iegribām, atņēma citiem mantas un naudu, tāpēc visi no viņa baidījās.

Kādā karstā dienā viņš izgāja uz ielas, lai nedaudz atvēsinātos. Viņu pamanījuši, apkārtējie izbijās un izklīda uz visām pusēm, palika tikai viens sirmgalvis. Vu Dzjaņdziņs augstprātīgi noprasīja: „Visi, izņemot tevi, aizbēga, ko kājas nes. Tu netici, ka es esmu lielisks kaujas mākslu meistars?” Sirmgalvis atbildēja: „Jūs ļoti kļūdāties: vecāki jūs audzināja ar cerību, ka būsiet noderīgs savai valstij. Lai gan jums ir lieli sasniegumi cīņas mākslās, jūs nekad neesat gribējis palīdzēt mūsu valstij. Tā vietā jūs izvēlējāties kļūt par rupju cilvēku. Valsts ir zaudējusi tik talantīgu cilvēku! Cik žēl! Cik žēl!”

Sirmgalvja vārdi ļoti aizkustināja Vu Dzjaņdziņu, un ar nožēlas asarām acīs viņš teica: „Visi runāja, ka es esmu ļauns; tad, lūk, es arī uzskatīju sevi par sliktu cilvēku. Šodien jūsu vārdi – kā rīta zvanu skaņas – atmodināja mani no miega. Bet es tik ilgi esmu bijis slikts un nezinu, vai spēšu kļūt labāks, pat ja to ļoti vēlēšos.” Sirmgalvis atbildēja: „Ja jūs patiesi vēlaties mainīties un kļūt par labu cilvēku, tad jums noteikti izdosies.”

Un patiesi, Vu Dzjaņdziņs mainīja savu raksturu, sāka izturēties pret cilvēkiem ar labestību un mīlestību, bet savus talantus pielietoja valsts labā. Vēlāk viņš kļuva par ievērojamu karavadoni un iemantoja lielu cieņu.

Stāsti par ķīniešu gudrajiem parāda, ka labestība iedvesmo cilvēkus aizdomāties par dzīves patieso jēgu, atmodina viņu sirdsapziņu, liekot tiem sākt cienīt tikumību un taisnīgumu. Labestības spēks ir neaptverami milzīgs, jo var radikāli mainīt jebkura cilvēka sirdi. Labestība vada cilvēkus atklāt īstenību, ievirza apziņu pareizā gultnē, palīdz izdarīt pareizo izvēli un izlabo visu slikto.

Apzinoties labestības brīnumaino spēku, senie Ķīnas skolotāji, tādi kā Konfūcijs, mācīja savus laikabiedrus izturēties vienam pret otru labvēlīgi. Viņu mācības iedvesmoja nākamās paaudzes, un tādēļ daudzi Ķīnas imperatori izmantoja Konfūcija principus par pamatu savas pārvaldes sistēmai. Tādējādi labestība kļuva par svarīgu senās Ķīnas kultūras sastāvdaļu.

Raksts krievu valodā: http://ru.clearharmony.net/articles/201602/113444.html