Četri kļūdaini priekšstati par Konfūciju

Lai gan Konfūcijs, iespējams, ir visievērojamākais tēls tradicionālajā Ķīnas un Austrumāzijas kultūrā, mūsdienās tas tiek pakļauts nepelnītai kritikai. Dižais skolotājs un filozofs bieži vien kļūdaini tiek uzskatīts par apspiešanas, pakļaušanas un sieviešu nīdēja simbolu. Šādā interpretācijā Konfūcija mācība paver ceļu sociālajiem ļaunumiem, kas šodien nomoka Ķīnu, — no cilvēktiesību neievērošanas līdz visuresošajai korupcijai.

Tādi paši uzskati par Konfūcija mācību šodien valda arī Ķīnā, kur visizplatītāko izpratni par Konfūciju ir iekrāsojusi un izkropļojusi marksisma ideoloģija, kā rezultātā Konfūcijs tiek uzskatīts par reakcionāru ļaundari, kura idejas bremzējot Ķīnas progresu. Šīs interpretācijas atspoguļo gadiem ilgo attālināšanos no tradicionālās kultūras, kas smagi cietusi totalitārā režīma vajāšanu rezultātā.

Tālāk sekos četri izplatītākie mīti par Konfūciju, kas ir pamatā tam, ka filozofs tiek nepareizi izprasts.

Pirmais mīts: konfūcisms ir despotisks

Iespējams, viskļūdainākā izpratne par Konfūcija mācību: tā aizstāv apspiešanu. Šāds uzskats cēlies no mācības par paklausību vecākiem, vecāku cilvēku godāšanu — bērniem būs godāt savus vecākus un padzīvojušus cilvēkus, un padotajiem būs pakļauties saviem priekšniekiem. Tā kā mācība atbalsta hierarhijas principu, tad radies uzskats, ka Konfūcijs ir bijis autoritārs un diktatorisks.

Daži Ķīnas eksperti pat mēģina apgalvot, ka tieši Konfūcija ietekmei jāpateicas par to, ka mūsdienu Ķīnā netiek ievērotas cilvēktiesības, pilsoniskā brīvība un demokrātija.

Tomēr pielīdzināt hierarhiju apspiešanai nozīmē pārmērīgi vienkāršot konfūcisma patieso domu.

Konfūcijs ar saviem skolniekiem.

Lai gan Konfūcijs uzskatīja, ka cilvēkiem ir dažādas sociālās lomas, viņš nebūt neaicināja diskriminēt cilvēkus, balstoties uz viņu sociālo statusu. Viņš teica, ka ikvienam – „no Debesu Dēla līdz parastam cilvēkam” – ir jāievēro vienādas morāles normas.

Vēl vairāk, padotā un dēla pienākums ir ignorēt augstākstāvošā (vienalga, vai tas ir darba devējs, tēvs vai vecākais brālis) vēlmes, ja ir skaidri redzams, ka viņa dotie norādījumi ir aplami. Konfūcijs uzskatīja: ja nebūs neviena, kas valdniekam, ministram vai bērna vecākam norādītu uz viņa kļūdām, tad tas var novest ģimeni vai impēriju līdz sabrukumam. „Vienkārši paklausīt tēva rīkojumiem, – kā gan to var uzskatīt par „dēla godbijību?” sacīja Konfūcijs.

Konfūcijs uzskatīja, ka monarha vai vecāku loma neaprobežojas tikai ar valdīšanu pār saviem padotajiem vai bērniem, bet gan nozīmē – izglītot tos ar gudrību. Tieši šīs vērtības padara nāciju patiesi diženu, jo tās liek cilvēkiem rīkoties tikumīgi pat tad, ja neviens viņiem nav teicis, ko tieši darīt.

Otrais mīts: Konfūcija mācība aizstāv sieviešu diskrimināciju

Vai tie būtu stereotipi par Āzija sieviešu padevību, vai tādas derdzīgas prakses kā pēdu nosaitēšana un jaundzimušo meiteņu slepkavošana – Ķīnas un Austrumāzijas kultūrās pārsvarā valda negatīvi priekšstati par sievietes vietu sabiedrībā. Un atkal jau, lielākā daļa vainas šajā sakarā balstās uz apgalvojumu „tā teica Konfūcijs”.

Lai gan sievietes Konfūcija mācībā patiešām nav pamanāms faktors, nekas neliecina par to, ka filozofs domājis par tām negatīvi. Mācot „dēla paklausību” pilsētas amatniekiem, viņš uzsvēra, ka par mātēm ir sirsnīgi jārūpējas. Darbā „Tūkstoš vārdu” – izglītojošā tekstā, kas balstīts uz tradicionālo konfūcisma mācību –, ir rindkopa „mājās izrādi cieņu savas mātes gudrībai.”

Astoņpadsmitā gadsimta ķīniešu zīmējums, kurā attēlota māte, kas atnesusi savu bērnu uz templi (Voltersa mākslas muzejs).

Konfūcija un viņa skolnieku izteicienu krājumā „Apkopotas runas” var atrast vienu no biežāk citētajām rindkopām, pēc kuras var šķist, ka Konfūcijs noniecina sievieti: „Tikai sievietēm un cilvēkiem ar sliktu raksturu ir grūti sadzīvot ar citiem. Ja izturēsies pret viņiem draudzīgi, viņi kļūs uzmācīgi. Ja izturēsieties rezervēti, viņi kļūs neapmierināti.”

Taču, ja aplūkosim seno ķīniešu valodas formu, tad vārdu, ko Konfūcijs apzīmējis ar hieroglifu „yu”, bieži vien saprot kā vārdu „un”, bet patiesībā tas nozīmē „dot” (piemēram, doties laulībā), un šādā nozīmē tas arī ticis lietots. Tādējādi Konfūcijs ar to domājis neveiklu situāciju, kas radusies, sieviešu kārtas radiniecei apprecot cilvēku ar sliktu raksturu, kad visi ir spiesti uzņemt šo cilvēku ģimenē.

Kas attiecas uz kāju nosaitēšanu, tā pirmo reizi parādījās Sunu dinastijas laikā 10. gadsimtā, apmēram 1 500 gadus pēc tam, kad Konfūcijs jau bija miris. Un pat tolaik ievērojamais (un bieži kritizētais) neokonfuciānisma zinātnieks Džu Sji nosodīja šo parādību kā barbarisku perversiju, un daudzi imperatori centās to izskaust.

Trešais mīts: konfuciānisms atbalsta korupciju

Cenšoties izprast, kādēļ 19. un 20. gadsimtā Ķīna atpalika no Rietumiem politiskajā un tehnoloģiskajā attīstībā, ķīniešu zinātniekiem korupcijā un „radu būšanā”, kas Ķīnā turpinās vēl šodien, ienāca prātā vainot konfūcisma mācību.

Iemesls tam bija sekojošs: tā vietā, lai balstītos uz skaidri noteiktiem likumiem, konfūcismā uzsvērtas ģimeniskās saites un cilvēka iedzimtais godaprāts. (Ironiski, jo tas ir pretrunā ar uzskatu, ka konfuciānisms ir skarba autoritārisma filozofija.)

Un tomēr, tieši tāpat, kā Konfūcijs neatbalstīja aklu pakļaušanos, viņš nekad nav teicis, ka ģimenes labklājība ir svarīgāka par visu citu. Pēc Konfūcija ieskatiem, visa valsts ir viena milzu ģimene, kas sadalīta neskaitāmās mazās ģimenēs. Ķīnas varoņi, tādi kā slavenais ģenerālis Jue Fejs, tiek attēloti kā cilvēki, kuriem nācās pieņemt smagus lēmumus, kad uz spēles tika likta viņu tuvinieku vai arī impērijas labklājība, – izdarot izvēli par labu pēdējai.

Pēc Konfūcija domām, mērķis neattaisno līdzekļus. Par godājamu un cienījamu cilvēku tika uzskatīts ne jau tas, kurš tikai cenšas apmierināt pamatinstinktus un dzenas pēc materiālajiem labumiem, bet gan tas, kurš ievēro rituālus un tic principiem. „Izcils cilvēks nav nekāds instruments (pods),” viņš sacīja saviem skolniekiem.

„Instruments” tiek tulkots arī kā „pods” (CC-BY-SA-2.5).

Ķīnā korupcija un citas sabiedrības „kaites” bieži vien tiek izskaidrotas ar ķīniešu zemo intelekta līmeni; pie šādiem uzskatiem parasti pieturas politiķi, lai attaisnotu apstākli, ka Ķīnā netiek ievērotas cilvēktiesības un demokrātijas principi. Konfūcisms, kas jau nodots aizmirstībai kā primitīva un atpalikusi mācība, tiek izmantots kā viens no līdzekļiem tautas noniecināšanai.


Ceturtais mīts: konfūcisms sludina ateismu

Tūkstošiem gadu ķīnieši ir ticējuši „trim tradicionālajām reliģijām” – konfūcismam, budismam un daoismam. Lai gan konfūcisms – kā sociālās un ģimenes ētikas filozofija – galvenokārt ir attiecināma uz laicīgām lietām, Konfūcijs un viņa mācība tomēr ir cieši saistīti ar daudz noslēpumainākajiem daoisma filozofijas principiem. Konfūcijs dziļi cienīja Lao Dzi, kurš pēcnācējiem atstāja sākotnējo daoisma filozofijas tekstu „Daodedzjin”(Dao un De kanons), viņš salīdzināja šo godājamo un gudro vīru ar cildenu drakonu.

Tomēr komunistiskās partijas valdīšanas laikā ķīniešiem tika iepotēti principi, kas lika viņiem noniecināt un ienīst visas reliģiskās ticības un seno filozofu mācības, uzskatot tās par „feodālisma paliekām”. Vardarbīgu kampaņu rezultātā miljoniem cilvēku tika vajāti un nogalināti savu uzskatu dēļ, neskaitāmas senās relikvijas un celtnes tika iznīcinātas un sagrautas.

Šodien, kad komunistiskā partija vairs neuzdrīkstas atklāti graut tradicionālo kultūru, tā cenšas pa jaunam definēt to, kas no tās vēl atlicis, lai saskaņotu to ar savu marksisma materiālisma ideoloģiju.

Citējot dažus Konfūcija un viņa skolnieku izteicienus, kurus iespējams pārprast, mūsdienu ķīniešu zinātnieki bieži vien kļūdaini apgalvo, ka pats Konfūcijs ir bijis pret garīgumu un pat bijis neticīgais.

Viens no šiem citātiem skan: „Es nepieminu nevaldāmus dievus vai dīvainas spējas.” Bet, aplūkojot šo frāzi kontekstā, tā nebūt neliecina par to, ka Konfūcijs noraidoši izturētos pret reliģiju.

Konfūcijs vairākkārt ir labvēlīgi izteicies par senajām Džou dinastijas laika reliģiskajām ticībām un dziļi pārdzīvoja, ka tās tikušas aizmirstas. Viņš ir arī apkopojis „Dzejas kanonu” (Šidzjin) – šajā dzeju krājumā apdziedāta Džou dinastijas laika cilvēku stiprā ticība.

Pēc Konfūcija domām, viens no galvenajiem cilvēka tikumiem ir pieklājība, kas tulkojama arī kā „rituālu ievērošana”. Runa ir par reliģiskajām paražām un ceremonijām, uz kuru atdzimšanu cerēja Konfūcijs – tās atgādinātu cilvēkam par dievišķo.


Raksts franču valodā: http://fr.clearharmony.net/articles/a118332-Quatre-idees-fausses-largement-repandues-concernant-Confucius.html

Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.