Neremdināma iekāre noved pie atmaksas

Lu Cjins dzīvoja Minu dinastijas laikos (1368. g. –1644. g.). Viņam piemita neveselīga ziņkāre un viņš guva baudu, apspriežot neķītras lietas. Lu Cjina netikumīgo vēlmju dēļ viņa ģimene dzīvoja nabadzībā, un, kad Lu bija nedaudz vecāks par trīsdesmit gadiem, nomira abi viņa dēli.

Kādu dienu Lu nomira un nonāca pazemes valstībā, kur viņš sastapa savu vectēvu, kurš, šķiet, bija uz viņu ļoti dusmīgs.

Vectēvs teica: „Divas mūsu ģimenes paaudzes uzkrāja labo karmu, darot labus darbus un palīdzot citiem. Tādēļ tev vajadzēja būt ļoti laimīgam cilvēkam. Taču tava neremdināmā iekāre radīja tik daudz sliktās karmas, ka tu pazaudēji visu savu laimi. Es baidījos par to, ka tu pārkāpsi laulību. Ja tu to būtu izdarījis, tad mūsu Lu dzimta tiktu pilnībā nolemta. Tāpēc es lūdzu pazemes valstības dievu atvest tevi šurp pirms laika, lai tu redzētu, kādi sodi sagaida laulības pārkāpējus.”

„Man teica, ka cilvēkam, kas liekas gultā ar svešām sievām, savu bērnu nebūs,” teica Lu Cjins. „Es neuzdrošinātos pārkāpt laulību, vectēv.”

To dzirdot, pazemes valstības sargs teica: „Dzimtas līnijas pārtraukšana ir visvieglākais sods, kuru cilvēki saņem par laulības pārkāpšanu. Patiesībā – ar otra cilvēka pavedināšanu jau pietiek, lai garantētu tādu rezultātu. Ja cilvēks pavedina svešas sievas vai pārtrauc šo sakaru rezultātā iestājušos grūtniecību, vai vēl ļaunāk – nogalina sievietes likumīgo dzīvesbiedru –, tad sekas būs daudz smagākas.

Cilvēku likumi attiecībā pret laulību pārkāpējiem ir pārāk mīksti. Cilvēki rada karmu jau tad, kad vienkārši padomā par laulības pārkāpšanu. Pat dieviem, kuri atbild par laulības pārkāpēju sodīšanu, būs problēmas, ja viņi neziņos par šo cilvēku untumainajām domām un attiecīgi nesodīs viņus par tām. Drīz jūs varēsiet ieraudzīt, kādus sodus saņems šie laulības pārkāpēji.”

Kamēr sargs runāja, pārējie sargi atveda uz tiesu uzreiz desmit laulības pārkāpējus, kuri, važās iekalti, nometās uz ceļiem.

Pazemes dievs sāka paziņot savus bargos spriedumus vienu pēc otra. Pirmais neuzticīgais vīrs nākamajā dzīvē kļūs par garīgi atpalikušu un mēmu ubagu. Otrs neuzticīgais vīrs pārdzims par prostitūtu, kura beigās kļūs akla. Trešais divas dzīves pēc kārtas pārdzims par govi, bet ceturtais desmit reizes pārdzims par cūku.

Pēc tam, kad visi spriedumi bija nolasīti, sargi nosūtīja laulības pārkāpējus pārdzimšanai nākamajā dzīvē. Lu Cjins bija šausmās no šī skata.

„Tas vēl nav pats ļaunākais, kas ar viņiem varēja notikt,” teica sargs. „Es ceru, ka tagad jūs visu sapratāt. Jums nav jādzenas pēc īsiem baudas mirkļiem; tas sagraus visas jūsu nākamās dzīves. Bēdziet no iekāres tā, kā bēgtu no bultām, kas raidītas uz jums. Pierakstiet visu, ko šeit redzējāt, un brīdiniet pārējos cilvēkus.”

Lu Cjins tieši tā arī rīkojās. Viņš brīnumainā kārtā atdzīvojās un drīz vien uzrakstīja grāmatu „Ceļojums uz pazemi”. Lai brīdinātu cilvēkus par briesmām, ko rada iekāre, tika publicēti desmit tūkstoši šīs grāmatas eksemplāru.

40 gadu vecumā Lu tika atalgots ar diviem dēliem, un viņa ģimene atkal bija pārtikusi.

Mūža nogalē Lu Cjins nolēma noslēgties no sabiedrības un apmetās pie Dienvidķīnas jūras, lai kļūtu par mūku.

Raksts angļu valodā: http://en.minghui.org/html/articles/2015/10/19/153301.html