Veņ Tiaņsjans - uzticīgs Dienvidu Sunu dinastijas patriots

Veņ Tiaņsjans (1236. g. - 1283. g.) bija zinātnieks un ģenerālis Dienvidu Sunu dinastijas perioda beigās; viņš pazīstams ar savu uzticību un patriotismu.

Ilustrācija: Sm Jan, Epoch Times

Veņs kopš bērnības tika audzināts kā patriots. Skolas laikā viņš jau pazina visu varoņu un slaveno zinātnieku statujas savā dzimtajā pilsētā. Pārliecības un apņēmības pilns kļūt par zinātnieku, Veņs nokārtoja vietējo eksāmenu, bet pēc tam piedalījās imperatora eksāmenā civildienestam galvaspilsētā. Viņa eksāmena darbs bija izpildīts ar tādu centību, ka radīja lielu iespaidu uz galveno eksaminētāju. Imperators Veņam piešķīra pirmo ierēdņa pakāpi.

Taču Veņa karjera neveidojās pārāk gludi. Tajā laikā Dienvidu Sunu dinastiju apdraudēja agresīvi noskaņoto mongoļu ekspansija. Veņa patriotisms un taisnīgums nesastapa pienācīgu imperatora un citu ierēdņu atbalstu, un viņš vairākas reizes tika pazemināts amatā. Neskatoties uz netaisnīgo attieksmi, Veņs palika uzticīgs savam imperatoram un valstij.

Izdzirdot, ka cietoksnim, kas atrodas netālu no Sunu galvaspilsētas, ir uzbrukusi Juaņu dinastijas mongoļu armija, Veņs pārdeva savas ģimenes māju un dārglietas, lai finansētu karavīru vervēšanu Sunu dinastijas armijai. Viņš ieveda savu pulku galvaspilsētā, lai aizstāvētu imperatoru, un vēlāk, kad daudzi ierēdņi bija aizbēguši no galma, Veņs tika iecelts par premjerministru.

Lai gan Veņs guva uzvaru vairākās kaujās, lielās mongoļu armijas spiediena rezultātā viņš nespēja apturēt Dienvidu Sunu dinastijas krišanu. 1277. gadā viņa sievu un meitas sagūstīja Juaņu dinastijas armija, bet pēc gada Veņ Tiaņsjana armija cieta sakāvi, un viņš pats tika sagūstīts. Cenšoties pārvilināt Veņu savā pusē, mongoļu armijas virspavēlnieks draudēja viņam ar spīdzināšanu, taču saprata, ka Veņs no nāves nebaidās. Virspavēlnieks augstu novērtēja viņa nepiekāpību un apņēmību un pavēlēja savam pulkam aizvest Veņu atpakaļ uz mongoļu galvaspilsētu. Četrus gadus Veņs pavadīja cietumā, kur, saņēmis vēstuli no meitas, uzzināja, ka visa viņa ģimene atrodas verdzībā Juaņu pilī. Veņs zināja, ka, tikai piekrītot kalpot Juaņu dinastijai, viņš varēs atbrīvot savu ģimeni un atkal satikt savus tuviniekus. Lai gan Veņs pārcieta smagas sirdssāpes, viņš tomēr palika uzticīgs sakautajai Sunu dinastijai.

Kad Juaņu imperators Hubilajs dzirdēja par Veņ Tiaņsjana talantiem, viņš nolēma piespiest to kalpot sev, tāpēc aizsūtīja bijušo Dienvidu Sunu dinastijas kancleru, lai tas viņu pārliecinātu piekāpties, taču visi tā centieni bija veltīgi.

Tad Hubilajs izsauca Veņ Tiaņsjanu uz pili un, izturoties pret viņu ar lielu cieņu, centās pārliecināt Veņu stāties viņa dienestā. Imperators apsolīja viņam augstu amatu, taču Veņs atbildēja, ka, būdams Dienvidu Sunu dinastijas ierēdnis, viņš vienmēr paliks tai uzticīgs, un piebilda, ka drīzāk mirs par Sunu dinastiju, nekā kalpos mongoļiem.

1283. gadā, kad Veņ Tiaņsjans bija 47 gadus vecs, viņam tika izpildīts nāvessods. Runāja, ka Juaņu dinastijas valdnieks Hubilajs nožēloja Veņa nāvi un teica: „Cik uzticams un taisns cilvēks! Cik žēl, ka es nespēju viņu pierunāt kalpot manai dinastijai.”

Veņa taisnīgums, lojalitāte un patriotisms bieži aizēno viņa dzejnieka sasniegumus, bet viņa varoņa nāve ir iedvesmojusi ne vienu vien paaudzi.

Visa Veņ Tiaņsjana dzīve apliecināja viņa slaveno frāzi: „Visi ir mirstīgi, taču lai mana uzticīgā sirds apgaismo vēstures hroniku.”

Raksts turku valodā: http://tr.clearharmony.net/articles/a115705-Tarihsel-Figurler-Wen-Tianxiang-%E2%80%9CGuney-Song-Hanedanliginin-Sadik-ve-Vatansever-Bilge-Generali%E2%80%9D.html