Su Ši – dižens literāts un “haofan” rakstīšanas stila aizsācējs Sunu dinastijas laikā

Su Ši (1036. g. - 1101. g.) bija izcils rakstnieks, dzejnieks, gleznotājs un kaligrāfs Ziemeļu Sunu dinastijas laikos. Viņu uzskata par „haofan” rakstīšanas stila dibinātāju un vienu no „Tanu un Sunu dinastiju astoņiem Dižajiem Meistariem”.

Ilustrācija: Blū Hsiao, Epoch Times

Su piedzima literātu ģimenē; viņš kopš bērnības sāka pētīt vēsturi un Konfūcija darbus. Jau pusaudža gados Su savā apkārtnē bija pazīstams kā talantīgs esejists, kas labi orientējās Ķīnas vēsturē, kā arī toreizējos sociālajos jautājumos. 22 gadu vecumā viņš kā labākais no visiem kandidātiem nokārtoja imperatora eksāmenu valsts dienestam. Viņam tika piešķirts augstākais akadēmiskais grāds „Dzjiņši”, kas bija nepieciešams priekšnoteikums tiem, kuri kandidēja uz amatu centrālajā valdībā.

Tajā laikā, kad ministrs–reformators Van Aņši sāka ieviest savus radikālos “jaunos likumus”, Su ieņēma daudzsološu amatu imperatora galmā. Ceļodams pa valsti, Su kļuva par liecinieku vienkāršo ļaužu ciešanām, kuras bija radījuši daži no šiem jaunajiem likumiem, tāpēc viņš uzrakstīja imperatoram vēstuli, kurā nosodīja šos jauninājumus. Taču Van Aņši nepieļāva politisko opozīciju galmā, un viņš bija neapmierināts ar Su vēstuli, neskatoties uz to, ka atzinīgi vērtēja Su literāro talantu. Reformatoru spiediena ietekmē, kā arī tāpēc, lai norobežotos no politiskajiem satricinājumiem, Su pieņēma lēmumu aizbraukt no galvaspilsētas un ieņemt vairākus oficiālus amatus provincē. Viņš mēģināja ieviest šos jaunos likumus ar zināmu elastību, cenšoties ņemt vērā vietējos apstākļus.

1079. gadā reformatoru grupa apsūdzēja Su par imperatora kritizēšanu, un tikai brīnumainā kārtā viņam izdevās izvairīties no soda. Viņu pazemināja amatā un izsūtīja uz Huandžou Hubejas provincē, kur viņš nodzīvoja piecus gadus. Neskatoties uz to, Su nezaudēja optimismu un neapvainojās uz Van Aņši, bet rakstīja dzeju, aizrāvās ar glezniecību un kulināriju. Ar Van Aņši tika saglabātas labas attiecības, un viņi abi pat apmainījās ar saviem dzejoļiem.

Su politiķa lomā var raksturot kā pa pusei reformatoru un pa pusei konservatīvo. Pēc tam, kad 1086. gadā konservatori Sima Guana vadībā atguva pārsvaru imperatora galmā, Su atkal izsauca uz galvaspilsētu. Taču vēlāk Su atkal zaudēja labvēlību, jo uzskatīja, ka ne visi jaunie likumi būtu jāatceļ. 1094. gadā viņu atkal izsūtīja uz Huidžou un Hainaņas salu.

Laikabiedri apbrīnoja Su, jo viņš meistarīgi pārvaldīja daudzus literatūras žanrus. Pusaudža vecumā viņš studēja Konfūcija darbus, bet izsūtījuma laikā apguva daoisma un budisma klasiku. Par viņa optimismu, labo humora izjūtu un asprātīgajām piezīmēm liecina daudzi raksti un folklora.

Arī Su kaligrāfijas darbi tika augstu novērtēti, un kolekcionāri iegādājās tos par lielu naudu. Kāds militārais darbinieks, kurš strādāja ar Su, bieži izmantoja viņa piezīmes, lai iemainītu tās pret lielu daudzumu aitas gaļas. Katru reizi, kad viņam atkal bija nepieciešama aitas gaļa, viņš sūtīja Su oficiālu vēstuli ar lūgumu atbildēt rakstiski. Ar laiku viņa mantkārība pieauga, un Su uzzināja par viņa slepenajiem darījumiem. Kad ierēdnis kārtējo reizi atsūtīja savu izsūtāmo ar kaut kādiem dokumentiem un pieprasīja rakstisku atbildi, Su sniedza tikai mutisku atbildi. Izsūtāmais negribēja iet prom, bet atkal un atkal lūdza dot rakstisku atbildi. Viņš tā lūdzās Su, līdz tas, vairs nespēdams valdīt smaidu, teica: “Pasaki savam priekšniekam, ka šodien es aizliedzu viņam nogalināt dzīvniekus.”

Su bija draudzība mūža garumā ar budistu mūku, ko sauca Fojiņ (burtiskā tulkojumā nozīmē “Budas paraksts” jeb “Budas zīmogs”). Savas draudzības laikā viņi daudz jokoja un apmainījās ar asprātībām. Stāsta, ka sākumā – pirms viņu iepazīšanās –, Su attieksme pret budismu esot bijusi diezgan ciniska. Par abiem draugiem ir kāds labi zināms stāsts. Reiz Fojiņ paslavēja Su, sacīdams, ka tas sēžot kā Buda, bet Su teica mūkam, ka tas sēžot kā govs mēslu kaudzē, par ko mūks tikai pasmaidīja. Kad Su vaicāja, kāpēc viņš smaida, mūks teica: “ No manas mutes nāk Buda, bet no jūsējās -– govs mēsli.” Abi izplūduši smieklos.

Reiz Su Ši iztērēja visus savus ietaupījumus un nopirka māju. Pirms pārcelšanās uz jauno dzīvesvietu viņš pie savas jaunās mājas izdzirdēja kādas vecas kundzes raudas. Viņam kļuva tās žēl, un viņš jautāja, kāpēc viņa raud. Kundze pastāstīja, ka bērni pret viņas gribu ir pārdevuši viņai piederošo māju, kas mantota no vecākiem. Kad Su iztaujāja viņu sīkāk, noskaidrojās, ka tā ir māja, kuru viņš tikko nopircis. Su atdeva kundzei māju un sadedzināja dokumentu, kas apliecināja, ka viņš ir mājas īpašnieks. Pēc tam Su atgriezās īpašumā, kuru iepriekš bija nomājis.

Su Ši guva lielus panākumus prozā, kaligrāfijā un glezniecībā. Līdz mūsdienām ir saglabājušies vairāk nekā 2 700 Su Ši dzejoļu. Galvenokārt tie ir dabas apraksti vai novērojumi par dzīvi. Viņa dzejoļiem piemīt krāšņums un iztēle vai arī vienkāršība un mierīgums. Lai aprakstītu kādu dabas ainavu vai savas domas, viņš bieži vien izmantoja spilgtas alegorijas. It īpaši viņa garajos dzejoļos ir daudz metaforu, kas atstāj lasītājam iespēju bezgalīgai fantāzijai. Viņš prasmīgi izmantoja humoru, sniedzot lasītājam svaigu skatījumu uz dzīvi. Su Ši dzejoļi ar viņa spriedumiem un strukturētajiem secinājumiem kļuva par lielisku Sunu dinastijas poēzijas piemēru.

Su Ši nomira 1101. gadā, būdams 64 gadus vecs. Gulēdams uz nāves gultas, saviem trim dēliem viņš teica: “Savā dzīvē es neesmu darījis neko sliktu, tāpēc esmu pārliecināts, ka pēc nāves nenonākšu ellē.”

Raksts turku valodā: http://tr.clearharmony.net/articles/a115466-Tarihsel-Figurler-Su-Shi-Song-Hanedanliginda-Yazi-Okulu-Haofang-in-Buyuk-Kurucusu.html