Dievu atstātā kultūra: Morāla tīrība bez mantkārības

Dievu atstātajai kultūrai piemīt visaugstākā morālā tīrība. Nekādas pasaulīgas grūtības vai šķēršļi, bagātība vai iekāre nepiespiedīs cilvēku ar augstu tikumību mainīt savu uzvedību, brālības kodeksu vai taisnprātīgumu. Lai atbilstu šim standartam, cilvēkam ir jākontrolē savas vēlmes un mantkārība. Tālāk seko stāsti par Konfūciju un viņa skolniekiem, kas ilustrē šos principus.

Reiz, kad Konfūcijs devās apciemot Cji karalistes princi Dzjinu, princis dāvāja viņam zemes gabalu ar nosaukumu Bincjue, lai uzlabotu viņa dzīves apstākļus. Konfūcijs atteicās no šī piedāvājuma. Kad Konfūcijs aizgāja no Cji karalistes, viņš saviem skolniekiem sacīja:

„Godprātīgiem cilvēkiem neklājas pieņemt apbalvojumus, kas nav nopelnīti. Princis Dzjins nepieņēma manu padomu, un tā vietā piedāvāja man zemi. Viņš nesaprata manu mācību.” Tādēļ Konfūcijs aizgāja no Cji karalistes.

Dzendzi, ko sauca arī par Dzencaņu, bija viens no Konfūcija skolniekiem. Saimniecībā viņš vienmēr nēsāja vecas, nodilušas drēbes. Karalis Liu nosūtīja pie viņa savu pilnvaroto, lai piedāvātu viņam muižu. Karaļa sūtnis sacīja: „Jums ir jābrauc, lai to saņemtu!”

Dzendzi noraidīja piedāvājumu. Karaļa sūtnis vairākas reizes atgriezās, lai piedāvātu viņam zemi. Taču Dzendzi turpināja atteikties. Sūtnis sacīja: „Jūs to nelūdzāt, taču citi cenšas jums to dot. Kādēļ jūs nepieņemat?” Dzendzi atbildēja: „Es esmu dzirdējis, ka, ja kāds kaut ko pieņem no otra cilvēka, šis cilvēks baidīsies, ka paliek parādā. Pat ja karalis man kaut ko dod, neizrādot lepnumu, vai tad es nebaidīšos, ka esmu viņam parādā?” Tādēļ Dzendzi nekad nepieņēma tādas dāvanas. To uzzinājis, Konfūcijs sacīja: „Būdams tik godīgs, Dzendzi patiešām parādīja, ka ir cēls un apveltīts ar augstu tikumību.”

Kad Konfūcija mazdēls Dzjisi atradās Vei karalistē, viņam bija lielas grūtības ar iztiku. Divdesmit dienu laikā viņām bija iespēja paēst tikai deviņas reizes, un viņam gandrīz nebija ko vilkt mugurā. Viņš ģērbās pavisam nonēsātās kokvilnas drēbēs, pat jakas viņam nebija. Kad par to uzzināja Vei karalistes prinča skolotājs, pazīstamais mācītais vīrs Tiaņ Dzifans, viņš sūtīja savu cilvēku, lai tas aiznes Dzjisi siltas, lapsādas drēbes. Baidīdamies, ka Dzjisi tās nepieņems, Tiaņ Dzifans piebilda: „Es vienmēr aizmirstu lietas, kuras dāvinu, it kā izmetu tās ārā.” Taču Dzjisi atteicās no šī piedāvājuma. Tiaņ Dzjifans sacīja: „Jums nav tā, ko es jums piedāvāju. Kādēļ jūs nevarat to pieņemt?” Dzjisi atbildēja: „Esmu dzirdējis, ka atdot lietas nepienācīgā veidā citiem, ir tas pats, kas izmest tās grāvī. Kaut arī esmu nabadzīgs, es negribu būt grāvis, tādēļ es nevaru tās pieņemt.”

Raksts krievu valodā pieejams: http://ru.clearharmony.net/articles/200712/5378.html