Senās Ķīnas stāsti: Cilvēkam ar lielu žēlsirdību nav ienaidnieku

Men Ke (pazīstams arī kā Mendzi), kurš dzīvoja laikā no 372. līdz 289. g. p.m.ē., bija dzimis Dzou karalistē, mūsdienu Dzou apgabalā Ķīnā. Viņš bija ievērojams seno laiku domātājs un skolotājs Ķīnā, kuram pieder tādi neaizmirstami izteikumi, kā „Godavīram jābūt taisnīgam un jāizturas ar cieņu”, „Valdi ar tikumu” un „Cilvēkam ar lielu žēlsirdību pasaulē nav ienaidnieku”. Tālāk seko stāsts par viņu.

Men Ke apceļoja vairākas karaļvalstis, mācot savu filozofiju. Cji valsts lūdza viņu kļūt par imperatora viesskolotāju. Valdnieks Cji Sjuaņvans reiz viņam vaicāja: „ Valdnieks Cjihuaņ Guns un valdnieks Dziņveņ Guns bija divi ļoti spēcīgi valdnieki Pavasara un Rudens periodā (722.- 481. g.p.m.ē.). Pastāsti, lūdzu, kaut ko par viņiem.”

Men Ke sacīja: „Es nevēlētos runāt par notikumiem, kas saistīti ar šiem diviem valdniekiem. Ja Jūs uzstājat, es gribētu pastāstīt par to, kā apvienot pasauli ar tikumu.”

Valdnieks Cji Sjuaņvans jautāja: „Kā gan var apvienot pasauli ar tikumu?”

Men Ke: „Ja viss, ko darīsiet, būs vērsts uz cilvēku labklājību, tad, ja Jūs mēģināsiet apvienot pasauli, neviens nevarēs Jūs apturēt.”

Cji Sjuaņvans: „Vai tāds, kā es, varētu palīdzēt cilvēkiem uzlabot dzīvi?”

Men Ke: „Jā, Jūs varat.”

Cji Sjuaņvans: „Kā tu zini, ka es varu?”

Men Ke: „Esmu dzirdējis par tevi kādu stāstu. Kādu dienu, sēžot pilī, Jūs ieraudzījāt garām ejam vīru ar govi un pajautājāt, kurp viņš ved lopiņu. Vīrs atbildēja, ka ved govi upurēt dieviem. Jūs sacījāt: „Atbrīvo govi! Es nevaru skatīties, kā viņa trīc. Govs nav pelnījusi nāvi, jo nav izdarījusi neko sliktu.” Tad vīrs jautāja: „Vai tad mēs vairs neupurēsim dzīvniekus dieviem?” Uz ko Jūs atbildējāt: „Kā gan mēs varam neupurēt? Upurēsim govs vietā aitu.” Vai šis stāsts ir patiess?”

Cji Sjuaņvans: „Jā, tas ir patiess.”

Men Ke: „Tieši savas labās sirds dēļ Jūs varat apvienot pasauli. Cilvēki, kas dzirdēja šo stāstu, nodomāja, ka Jūs esat skopulis. Bet es zinu, ka tā nav taisnība. Jūs darījāt to tādēļ, ka nevarējāt noskatīties, kā govs tiek nokauta.”

Cji Sjuaņvans: „Jā, daži cilvēki tā domā. Lai arī mana valsts nav liela, kā gan es varētu būt tāds skopulis, lai paglābtu govi taupības dēļ? Es patiešām negribēju redzēt, kā govs tiek nokauta.”

Men Ke sacīja: „Lūdzu, nevainojiet šos cilvēkus par to, ko viņi tā domā. Viņi tikai redz Jūs, ziedojam aitu govs vietā, kā gan lai viņi saskata Jūsu rīcības dziļāko būtību? Turklāt, ja Jūs tā rūpējaties par nevainīgajiem, tad kāda ir atšķirība starp govi un aitu?”

Cji Sjuaņvans: „Tev taisnība. Pat es nevaru to paskaidrot. Taču es to nedarīju ekonomisku apsvērumu vadīts. Bet cilvēkiem ir savi iemesli tā domāt.”

Men Ke: „Tam nav nozīmes. Jūsu Augstība pažēloja govi, jo Jūs esat labs cilvēks; tā kā tur bija govs, nevis aita, un kad Jūs redzējāt, ka govi grasās upurēt, Jūs nevarējāt to pieļaut. Patiesībā, arī aitu būtu jāžēlo, tāpat kā govi.”

Men Ke turpināja: „Bet kādēļ Jūs savu laužu priekšā dzīvnieku dzīvību vērtējat augstāk nekā viņu dzīvību? Tas ir tā, it kā Jūs esat spējīgs pacelt 3000 mārciņu, bet nevarat pacelt spalviņu; varat saskatīt pašu mata galiņu, bet neredzat ratus pilnus ar malku. Jūsu ļaudis neizjūt Jūsu mīlestību un žēlsirdību. Nav brīnums, ka viņi Jūs uzskata par skopuli. Jūsu augstība neapvieno pasauli ar tikumu nevis tādēļ, ka Jūs to nespējat, bet tādēļ, ka nevēlaties to darīt.”

Cji Sjuaņvans: „Kāda ir atšķirība starp nevēlēšanos un nespēju?”

Men Ke: „Ja Jūs teiktu kādam pārlēkt par Ziemeļu jūru ar Tai kalnu azotē, viņš teiktu, ka nevar to izdarīt. Viņš patiešām nav spējīgs to izdarīt. Ja Jūs prasītu viņam nolauzt mazu zariņu priekš veca vīra, un viņš teiktu, ka nevar, tad darītu to tādēļ, ka negrib, nevis tādēļ, ka nespēj. Darīt labu saviem cilvēkiem nav kā lēkt pār Ziemeļu jūru ar Tai kalnu azotē, tas drīzāk ir kā nolauzt mazu zariņu priekš veca vīra. Seno laiku gudrie bija daudz pārāki par citiem nevis tādēļ, ka viņiem piemita kādas īpašas spējas, bet tādēļ, ka viņi sludināja labo.”

Men Ke turpināja: „Jūsu Augstība negrib darīt šīs lietas viena iemesla dēļ – Jūsu lielākā vēlme ir iekarot pasauli un valdīt pār visām karalistēm. Jūs cilvēku intereses nevērtējat augstāk par visu. Bet, ja gribat piepildīt savu vēlmi valdīt pār pasauli ar militāru spēku, tad Jūs ne vien cietīsiet neveiksmi, bet radīsiet daudz nelaimju. Lūdzu, apdomājiet labi. Vai Jūs patiešām gribat vest kaujā visu savu karaspēku, riskējot ar savu karavīru un ģenerāļu dzīvībām, iegūt ienaidniekus citās karaļzemēs un nodarīt postu cilvēkiem tikai savas laimes dēļ?”

Cji Sjuaņvans: „Nē. Kā gan es varu priecāties par šādām nelaimēm, vienīgais, ko gribēju, bija piepildīt savu lielāko vēlmi. Man nebija ne jausmas par šīm sliktajām sekām. Tagad, kad tu man to izstāstīji, es sapratu.”

Men Ke: „Ja Jūsu Augstība ir laimīgs, kad cilvēki ir laimīgi, tad ļaudis atbildēs ar to pašu. Ja Jūsu Augstība raizējas, kad cilvēkiem ir rūpesti, tad viņi jutīsies tāpat. Ja Jūsu Augstība spēj priecāties vai bēdāties tāpat kā visa pasaule, tad ir neiespējami valdīt kā savādāk, kā tikai ar tikumu. Cilvēkus no tālām zemēm piesaistīs tava karaļvalsts. Tie, kas šeit dzīvos, baudīs mieru un pārticību. Cilvēki pasaulē mīlēs un atbalstīs Jūs. Vai tad Jūs negribat šādu lietu kārtību savā karaļvalstī?”

Cji Sjuaņvans bija ļoti iepriecināts: „Man patīk tava ideja, un es mēģināšu to īstenot. Es ceru, ka tu man palīdzēsi sasniegt šo mērķi.”

Izmantojot Cji Sjuaņvana līdzjūtību, kad viņš pažēloja govi, Men Ke spēja pastāstīt valdniekam, kā pareizi vadīt valsti un visbeidzot pārliecināt viņu. Cji Sjuaņvans atteicās no sava plāna iekarot pasauli ar militāru spēku un izvēlējās valdīt ar tikumu. Tā rezultātā Cji karaļvalsts kļuva par mierpilnu un pārtikušu zemi, un cilvēki bija pateicīgi par Men Ke mācību.

Men Ke, tiekoties ar valdniekiem un augstmaņiem, allaž izturējās pieklājīgi un ar cieņu, tā demonstrējot savus principus. Tas viss bija balstīts uz viņa mīlestību pret cilvēkiem, cieņu pret dzīvību un lielo drosmi. Kad ļaudis atgriežas pie savām sākotnējām, žēlsirdīgajām domām, viņi spēj atšķirt labo no ļaunā, izvēlēties gaišo ceļu un izprast dzīves īsto jēgu.