Senās Ķīnas stāsti: Laulību nozīme senajā Ķīnā

Šis ir stāsts par mācīto vīru Liu Tinši no Ķīnas Ziemeļu Sun dinastijas (960.-1279. g.m.ē.) Cji prefektūras (mūsdienu Šaņdunas provinces). Kad Liu nokārtoja provinces līmeņa valsts dienesta eksāmenus, viņš tika iecelts par vidēja līmeņa valsts ierēdni Tun prefektūrā, kas tolaik tika uzskatīts par diezgan ievērojamu sasniegumu. Su Dunpo (1037.-1101. g.m.ē.), viens no visslavenākajiem ķīniešu literatūras dižgariem Ķīnas vēsturē, tolaik bija Tun prefektūras gubernators. Su Dunpo augstu vērtēja Liu Tinši viņa rakstura dēļ un uzdeva viņam svarīgus darbus.

Pirms Liu Tinši nokārtoja provinces līmeņa valsts dienesta eksāmenus, viņš savā pilsētā satika vienkāršu sievieti un piedāvāja viņai apprecēties. Taču laulība nebija oficiāla, jo Liu nebija samaksājies viņas vecākiem pūra naudu, lai padarītu laulības oficiālas.

Vēlāk, kad Liu Tinši nokārtoja provinces līmeņa valsts dienesta eksāmenus, viņš kļuva par vidēja līmeņa valdības ierēdni, un viņu ļoti augstu vērtēja slavenais literāts Su Dunpo. Visi zināja, ka Liu Tinši ir daudzsološs jauns cilvēks ar lielu karjeras perspektīvu. Taču sieviete smagi saslima un pilnībā zaudēja redzi. Sievietes vecāki bija nabadzīgi zemnieki, tādēļ viņi uzskatīja, ka viņa nav cienīga aprecēt Liu, un neuzdrīkstējās runāt par saderināšanās tēmu.

Kāds Liu draugs mēģināja atrunāt viņu no precībām ar šo sievieti. Viņš sacīja: „Viņa tagad ir akla. Kādēļ tu savas karjeras un turpmākās ģimenes dzīves dēļ neatrodi kādu citu, ko precēt? Ja tev jāapprec kāda no tās ģimenes, tad appreci viņas jaunāko māsu.”

Liu Tinši atbildēja: „Kad es izteicu viņai bildinājumu, es jau atdevu viņai savu sirdi. Viņa var būt akla, bet viņas sirds ir vesela. Ja es lauztu savu solījumu, tad tas nozīmētu, ka mana sirds ir samaitāta. Turklāt visi kādu dienu paliek veci. Kad cilvēka sieva kļūst veca, viņš nevar aizvietot viņu ar jaunāku, vai ne? Cilvēkam ir jātur savs vārds. Manai sirdij nav jāmainās.”

Tā Liu Tinši apprecēja aklo sievieti. Kad viņi bija apprecējušies, Liu Tinši pielika visas pūles, lai aprūpētu savu aklo sievu. Viņi ļoti labi satika un bija uzticīgi viens otram. Viņi kopā uzaudzināja vairākus bērnus.

Kad Su Dunpo uzzināja šo stāstu, viņš bija ļoti aizkustināts. Viņš sacīja: „Liu Tinši patiešām ir cildena sirds!”

Ģimenes dzīve ir valsts un sabiedrības stūrakmens. Uzturēt ģimenes dzīvi nozīme nodrošināt stabilitāti, drošību un valsts un sabiedrības labklājību. Laulības, savukārt, ir ģimenes dzīves stūrakmens. Uzturēt laulības nozīme garantēt harmonisku, vienotu un veselu ģimeni. Cilvēka raksturs un tikumiskā uzvedība, savukārt, ir pāra attiecību stūrakmens. Gan vīram, gan sievai jābūt godīgiem, uzticamiem un labestīgiem, un viņiem ir jāciena un jāmīl viens otru, lai laulības būtu laimīgas. Īsāk sakot, ir nepieciešams paaugstināt cilvēka morāli, un lai katrs būtu labestīgs, atklāts, godīgs un pacietīgs.

Es vēlos dalīties ar šīm gudrības pērlēm no Austrumiem un Rietumiem:

„Vēlīnās Haņ [dinastijas] grāmatā” teikts: „Neaizmirsti draugu, kuru tu ieguvi, kad biji grūtībās, un nepamet sievu, kas dalīja ar tevi grūtos brīžus.” (Piezīme: „Vēlīno Haņ grāmatu” 5. gadsimtā sastādīja Faņ Je, kurš par informācijas avotu izmantoja vēstures pierakstus un dokumentus. Grāmatā iekļauta Austrumu Haņ dinastijas vēsture no 25. līdz 220. g.m.ē.)

Vei Džens sacīja: „Tie, kas ir labestīgi pret citiem, saņems pretī labestību. Tie, kas ir devīgi pret citiem, saņems atbalstu grūtā brīdī.” (Piezīme: Vei Džens bija viens no ievērojamākajiem politiķiem Ķīnas vēsturē. Apmēram 13 gadus viņš bija Tan dinastijas kanclers Imperatora Taidzuna valdīšanas laikā.)

Platons „Simpozijā” rakstīja: „Ļaunums ir vulgārs mīlnieks, kas mīl ķermeni, nevis dvēseli, tā kā viņš nav stabils, jo viņš mīl lietu, kas pati par sevi nav stabila, tādēļ, kad jaunības ziedu laiks, ko viņš iekāro, būs beidzies, viņš paceļas spārnos un aizlido, par spīti visiem saviem vārdiem un solījumiem; turpretim cildena rakstura mīlestība ir tik ilga kā dzīve, jo tā kļūst vienota ar mūžību.” (Piezīme: „Simpozijs” ir filozofisks dialogs, ko sarakstījis Platons aptuveni 385. g.p.m.ē. Tā ir diskusija par mīlestības būtību, kas izpaužas dažādu runu formā, gan satīrisku, gan nopietnu, ko izsaka vairāki vīri iedzeršanas viesību simpozijā traģēdiju sacerētāja Agatona mājās Atēnās.)