Ar drosmi izlabot savas kļūdas un bez vilcināšanās pilnveidot sevi

„Kļūdīties ir cilvēcīgi”, vēsta sens ķīniešu sakāmvārds. Tas nozīmē, ka pat godavīrs var kļūdīties. Pretstatā parastam cilvēkam, gudrais vairāk tiecas ieskatīties sevī, izlabot savas kļūdas un pilnveidot sevi. Lūk, kādēļ viņš ir dižens un gudrs.

Senatnes gudrie mācīja, ka mums „ar prieku jāpieņem padoms”. Imperators Tan Taidzuns (599. gada 23. janvāris - 649. gada 10. jūlijs) bija Tan dinastijas otrais imperators. Viņa vārds bija Li Šimiņs, kas nozīmē „kalpot valstij un nest mieru cilvēkiem”. No visiem imperatoriem senās Ķīnas vēsturē viņu atceras kā valdniekiem, kurš vislabāk pratis pieņemt padomu, un tādejādi viņš atstājis labu piemēru turpmākajiem imperatoriem. Viņš iedrošināja ierēdņus dot padomus un piedeva tiem, kas viņu nepamatoti kritizēja. Kad ierēdņi izteica savu viedokli vai norādīja uz viņa kļūdām, Tan Taidzuns atklāti atbildēja: „Tas, ko jūs sakāt, ir pamatoti. Tas biju es, kurš nebija kārtīgi padomājis.” Kad cilvēki nepamatoti kritizēja imperatoru Tan Taidzunu, daži ierēdņi ieteica viņus sodīt. Tan Taidzons atbildēja: „Es nevaru to darīt. Ja es viņus sodīšu, neviens nekad vairs neuzdrošināsies norādīt uz manām kļūdām.” Tādēļ, ka Tan dinastijai bija gudrs imperators un daudzi tikumīgi ierēdņi, valdība nebija korumpēta, valstī valdīja stabilitāte un cilvēki dzīvoja mierīgu dzīvi. Tas bija dinastijas uzplaukuma laiks.

Attiecībā uz priekšlikumu izteikšanu vai pieņemšanu, tas būtu jādara bez bailēm, par galveno uzskatot cilvēku intereses. Cji Sjuaņvans (ap 350. - 301. g.p.m.ē., īstajā vārdā Tiaņ Bidzjans) bija Cji (viena no Septiņām karojošām valstīm) valdnieks. Reiz, viņš pavēlēja pārbūvēt pili. Pēc trīs gadiem darbs vēl aizvien nebija pabeigts, bet neviens no ierēdņiem nedeva valdniekam padomu. Kāds godavīrs vārdā Čjuņ Dzju bija nobažījies, ka pils pārbūves ieilgšana varētu iztukšot valsts resursus. Riskējot ar savu dzīvību, viņš deva Cji Sjuaņvanam padomu, sakot: „Ja valsts valdnieks nerēķinās ar tautas pacietības mēru, vai tāds valdnieks ir tikumīgs?” Cji Sjuaņvans atbildēja: „Nē, tāds valdnieks nav tikumīgs.” Čjuņ Dzju uzdeva nākamo jautājumu: „Jūs šobrīd atjaunojat lielu pili, kura atrodas uz vairāk kā simts akriem [1] zemes, un kurai ir trīssimt vārtu. Tik liela valsts kā Cji nevar pabeigt pils pārbūvi trijos gados, un neviens ierēdnis neuzdrīkstas sniegt padomu. Vai Jūsu augstībai patiešām ir ierēdņi?” Cji Sjuaņvans brīdi svārstījās un tad atbildēja: „Nē, man nav.” Čjuņ Dzju palūdza atļauju doties prom, apgriezās un aizgāja. Cji Sjuaņvans pēkšņi saprata, ātri piecēlās un sauca nopakaļ: „Čjuņ kungs, lūdzu, atgriezieties. Kāpēc Jūs tik vēlu man devāt padomu? Es nekavējoties izdošu pavēli pārtraukt būvniecību.” Tad viņš sacīja saviem ierēdņiem: „Lūdzu, atzīmējiet šo gadījumu valsts vēsturiskajos pierakstos, ka es gribēju pārbūvēt pili un ka nebiju tikumīgs. Tas bija Čjuņ kungs, kas mani apstādināja.”

Lai izlabotu savas kļūdas un pilnveidotos, prātam jābūt skaidram un atvērtam. Cjin dinastijas (1661. - 1728. g.) imperatora Kansji valdīšanas laikā Džan Jins no Tunčenas pilsētas bija Veņhua pils ierēdnis, kā arī rituālu un izglītības ministrijas sekretārs. Džan Jina kaimiņos dzīvoja ievērojamā Je ģimene. Je kungs strādāja imperatora pilī par padomnieku. Kādu dienu starp abām ģimenēm izcēlās strīds par pagalma sētas posmu. Džan Jina sieva nekavējoties nosūtīja vēstuli savam vīram. Izlasījis to, Džan Jins kļuva satraukts. Viņš nosūtīja sievai atbildes vēstuli, kurā bija teikts: „Tu atrakstīji man vēstuli no tūkstošiem jūdžu liela attāluma par mūra gabaliņu. Tas nekas, ja atkāpsimies par trīs metriem. Lielais Ķīnas mūris joprojām stāv, taču imperatora Cjiņ vairs nav starp dzīvajiem.” Tādēļ Džan kundze lika strādniekiem mūrēt sētu, atkāpjoties trīs metru no iecerētā. Je ģimeni aizkustināja šis žests, un viņi arī pavēlēja saviem kalpiem celt sienu ar trīs metru atkāpi. Tā divas ģimenes kļuva par labiem kaimiņiem.

Īstenībā, ja kāds spēj labot savas kļūdas un pilnveidot sevi, viņš ir patiesi atbildīgs par savu dzīvi. Lai to spētu paveikt, cilvēkam nevajadzētu satraukties par savām kļūdām. Tas ir vēl sliktāk, nekā tās slēpt. Ir jāatceras, jāseko un jārealizē sevis pilnveidošanas principi jebkurā laikā un pie jebkuriem apstākļiem. Tas vēl lielākā mērā attiecas uz tiem, kas pieļāvuši nopietnas kļūdas. Ir kāds sens sakāmvārds: „Lai cik liels būtu kāda sasniegums, tas nevar sacensties ar unci pašslavināšanas. Lai cik smags būtu kāda noziegums, tas nav salīdzināms ar nožēlas pieskaņu.” Ja cilvēkam ir kauna sajūta, un viņš spēj nožēlot, tad tā ir gudrības pazīme. Turpretī, ja cilvēks turpina būt augstprātīgs, nespēj pārkāpt sev un atteikties no savtīguma, un turpina meklēt attaisnojumu savai rīcībai, tad viņam nekad nebūs draugu, un viņš pļaus, ko sējis.

Džou Livans (? – 828. g. p. m. ē., īstajā vārdā Dzji Hu) bija Rietumu Džou desmitais imperators, un viņš valdīja gandrīz sešpadsmit gadus. Viņš bija despotisks, valdonīgs un visnotaļ lepns par savu spēju „apsteigt kritiku”. Kaut arī cilvēkiem bija daudz sūdzību, Džou Livans neļāva viņiem izteikties un novēroja tos, kas viņu kritizēja. Tiklīdz kādu izdzirdēja viņu kritizējam, vienalga vai tas bija ierēdnis, vai parasts pilsonis, viņš tika sodīts ar nāvi. Cilvēki uz ielas neuzdrošinājās pat sarunāties viens ar otru, kur nu vēl diskutēt. Džou Livans vairāk uztraucās par to, kā „nepieļaut, ka cilvēki izsaka kritiku, nekā nepieļaut, ka pārplūst upe”. Trīs gadus vēlāk zeme radīja traucējumus upes tecējumam, izraisot plūdus. Cilvēku pacietība bija galā. Viņi sapulcējās ap pili un vēlējās nogalināt Džou Livanu. Arī karavīri negribēja viņu aizsargāt. Džou Livana ģimene un sabiedrotie novērsās no viņa, un viņš tika izsūtīts uz Dži.

Vēsture ir kā spogulis, un iznākums ir atkarīgs no cilvēka spējas pieņemt kritiku. Mums jāizprot princips: „Kļūdīties ir cilvēcīgi, bet cilvēki ciena tos, kas spēj atzīt kļūdas un grib mainīties.” Mums nav jābaidās izdarīt kļūdas. Svarīgākais ir zināt, ko darīt, kad mēs esam pieļāvuši tās. Daži cilvēki baidās dzirdēt nepatīkamus vārdus. Tiklīdz viņi izdzird ko aizskarošu, viņi sadusmojas un pat grib uzbrukt citiem, un atriebties. Šāda uzvedība ne tikai kaitēs citiem, bet galu galā kaitēs arī viņiem pašiem. Mums jāsaglabā pienācīga attieksme un jādara tas, kas ir pareizi, vienlaicīgi paaugstinot mūsu domāšanas līmeni. Tad nekas nespēs mūs kavēt no tālākas attīstības.

Paskaidrojumi:

1. 1 akrs = 0,4047 hektāri.