Senās Ķīnas stāsti: Vei valsts valdnieks marķīzs Veņs jautā Dzi Sja par mūziku

Dzi Sja (507.g.p.m.ē. – 420.g.p.m.ē.) bija Konfūcija skolnieks un ievērojams pedagogs. Vei valsts valdnieks marķīzs Veņs reiz jautāja Dzi Sja: „Kad es uzvelku savas galma drēbes un klausos seno mūziku, es ātri vien apguļos un aizmiegu. Bet, kad es klausos mūziku no Džen un Vei karalistēm, es nekad nejūtos noguris. Sakiet man lūdzu, kādēļ senā mūzika nogurdina cilvēkus, bet jauno laiku mūzika piesaista cilvēkus?”

Dzi Sja atbildēja: „Kad tiek izpildīta senā mūzika, tās skanējums ir tīrs, un tā ir mierīga un plaša. Stīgu un pūšamie instrumenti seko bungu ritmam. Mūzika vienmēr sākas ar bungām un beidzas ar šķīvjiem. Sjan tiek izmantots nobeiguma daļā, bet Ja (dziesmas veids) tiek izmantots, lai uzturētu mūzikas tempu. Cēla rakstura cilvēki ar mūzikas un dejas palīdzību pauž dziļu domu vai slavinājumu seno laiku svēto imperatoru sasniegumiem. Senā mūzika vadīja cilvēkus pilnveidot sevi, pārvaldīt savu ģimenes dzīvi un pat nest mieru pasaulei.”

Dzi Sja turpināja: „Kad tiek izpildīta mūsdienu mūzika, tā izklausās haotiska un nevienmērīga. Mūzikas skaņas ir piepildītas ar nekrietniem un ļauniem elementiem, kas liek cilvēkam gremdēties tajās tik dziļi, ka nav iespējams no tām atrauties. Reizēm šī mūzika tiek apvienota ar punduru, dziedātāju un aktieru uzstāšanos, kuru laikā vīrieši un sievietes ir sajaukti kopā, un cilvēki neietur atšķirību starp tēviem un dēliem. Kad mūzika ir beigusies, tā nav nedz izskaidrojusi patiesību, nedz arī slavinājusi seno laiku svēto imperatoru sasniegumus. Tāds ir jauno laiku mūzikas raksturojums. Jūs jautājāt man par mūziku, bet patiesībā Jums patīk skaņas. Mūzika un skaņas ir līdzīgas viena otrai, taču tās ir atšķirīgas.”

Vei marķīzs Veņs jautāja: „Lūdzu, pastāstiet man, kādas ir šīs atšķirības.”

Dzi Sja atbildēja: „Senos laikos debesis un zeme bija harmoniskas, četri gadalaiki bija tādi, kādiem tiem jābūt, un cilvēki pilnveidoja pašdisciplīnu, un attīstīja žēlsirdību un tikumību. Tādēļ viņiem gadu no gada bija auglīgas ražas. Nebija slimību, neparādījās dēmoni un ļaunums, tā bija mierīga pasaule. Vēlāk atnāca Svētais un izveidoja likumus, kas noteica pareizas attiecības starp imperatoru un galma ierēdņiem, tēviem un dēliem. Tiklīdz tika izveidoti šie likumi, pasaule kļuva stabila. Tad tika izveidoti arī pareizi mūzikas ritmi un apvienotas piecas skaņas, mūzikas instrumenti tika spēlēti kopā, lai pavadītu dzejas dziedājumus. To tad arī sauc par tikuma skaņu. Tikai tikumīgu skanējumu var saukt par mūziku. Bet tas, kas Jums patīk šobrīd, iespējams, ir izlaidības skaņa.”

Vei marķīzs Veņs nekavējoties pārjautāja: „Sakiet man, lūdzu, no kurienes nākušas izlaidības skaņas.”

Dzi Sja atbildēja: „Džen karaļvalsts mūzika ir vieglprātīga un koķeta. Tā veicina izlaidību un netikumību. Sun karaļvalsts mūzika ir sentimentāla un vāja, un tā nomāc cilvēka gribu. Vei karaļvalsts mūzikai ir ļoti ātrs ritms, kas nogurdina prātu. Cji karaļvalsts mūzika ir augstprātīga un ļauna, un tā liek justies pārākam. Šie četri mūzikas veidi liek cilvēkam aizrauties ar dziesmām un sievietēm un ir kaitīgi morāles nedalāmībai, un tādēļ netiek izmantoti upurēšanas ceremonijās.”

Dzi Sja turpināja: „Dzejas grāmatā” teikts: „Mūsu senči vēlējās dzirdēt tikai vienkāršus un harmoniskus skaņdarbus.” Būdams vienkāršs, cilvēks izrāda cieņu, būdams harmonisks, cilvēks ir laipns. Nav nekā neiespējama, ja cilvēks ir cieņas pilns un laipns. Valsts valdniekam ir jābūt uzmanīgam savā izvēlē. Ierēdņi darīs to, kas patīk valdniekam. Vienkāršie ļaudis atdarinās to, kas ir populārs augstākstāvošo personu vidū. Lūk, tāda ir nozīmē tam, kas teikts „Dzejas grāmatā”: „Ir ļoti viegli novest tautu neceļos.”

Fragments no „Rituālu pierakstiem” (The Records of Rites)