Mūzika var palīdzēt novērst bērnu trūkumus

Agrīnās mūzikas izglītības pirmsākumi Eiropā sakņojas slavenajās Dalkroza ritma mācības un Orfa mūzikas mācību metodēs. (Attēls: Martins Novaks, informācijas avots: Dreamstime)

Agrīnās mūzikas izglītības pirmsākumi Eiropā sakņojas slavenajās Dalkroza ritma mācības un Orfa mūzikas mācību metodēs. Laika gaitā šīs pieejas ir attīstījušās par ritmiku mūzikas apmācībā, kas ietver sevī tādus elementus kā ritms, valoda, kustības, deja un muzicēšana ansamblī. Galvenā uzmanība tiek pievērsta bērnu vispusīgai attīstībai, nevis atsevišķu prasmju apguvei. Līdz 20. gadsimta 80. gadiem Orfa mācību metodes pat kļuva par pamatu mūzikas terapijas attīstībai.

1993. gadā čelliste Rošē kundze, kura absolvēja Džuliarda skolu un vēlāk Kolumbijas Universitātē ieguva doktora grādu psiholoģijā, bērnudārzos veica virkni testu. Viņa salīdzināja divas bērnu grupas: tos, kuri piedalījās mūzikas apmācībā, un tos, kuri nepiedalījās. Izmantojot psiholoģiskos testus, lai novērtētu telpiskās domāšanas spējas, eksperimentālās grupas dalībnieku telpiskās domāšanas rādītāji bija par 46 % augstāki nekā kontrolgrupai.

2004. gadā vācu izdevējs Gustavs Bosse izdeva grāmatu, kuras autores bija Dr. Renāte Klopela un profesore Sabīne Vlieksa no Trosingenes Mūzikas universitātes. Grāmatā “Helping Children with Behavioral Disorders Through Rhythm Music Teaching: Recognize, Understanding, and Treat Correctly” (Palīdzēt bērniem ar uzvedības traucējumiem, mācot ritmiku: atpazīt, saprast un pareizi izturēties) ar konkrētu gadījumu palīdzību ilustrēti dažādi bērnu uzvedības traucējumi, piemēram, bailīgums, nedrošība, vardarbīga uzvedība, uzmanības deficīts un hiperaktivitāte. Tajā analizēti šādas uzvedības cēloņi un paskaidrots, kā ritmikas mācīšana var palīdzēt tos novērst praksē.

Muzikālā izglītība, lai attīstītu bērnu intelektu un palīdzētu viņiem pārvarēt uzvedības problēmas, ko izraisa ģenētika, dažādas slimības vai agrīna nelabvēlīga dzīves pieredze ir kļuvusi par kopīgu pētījumu tēmu attīstīto valstu mūzikas izglītības ekspertu, psihologu un neirologu aprindās. (Attēls: Noams Armons, informācijas avots: Dreamstime)

Muzikālās izglītības izmantošana bērnu intelektuālai attīstīšanai, kā arī ģenētikas, dažādu slimību vai agrīnas nelabvēlīgas dzīves pieredzes radītu uzvedības problēmu risināšanai ir kļuvusi par kopīgu pētījumu tēmu attīstīto valstu mūzikas izglītības ekspertu, psihologu un neirologu aprindās.

Muzikālā izglītība bērniem ir ļoti svarīga. Muzikālās nodarbības var uzlabot viņu atmiņu, iztēli un radošumu, kā arī izlabot dzirdes problēmas un attīstīt jutīgumu. Tomēr lielākajai daļai vecāku ir jāpalīdz saprast, cik svarīgi ir nodrošināt muzikālo izglītību saviem bērniem.

Šādā brīdī vecākiem vajadzētu meklēt autoritatīvus vecākus un bērnus izglītojošos materiālus un sākt klausīties, mācīties un vērot. Derētu arī izvairīties no mūzikas tehnikas uzspiešanas saviem bērniem, jo tā var itin viegli izraisīt nepatiku pret mūziku. Galu galā vecāku attieksme būtiski ietekmē bērna veselīgu augšanu. Tāpēc ieteicams izvēlēties vispiemērotāko pieeju savu bērnu muzikālajai izglītošanai.

Mūzika var palīdzēt novērst bērnu trūkumus

Mūsu pieredze liecina, ka tad, kad vecāki saglabā pareizu un mierīgu attieksmi, bērni strauji progresē, un daži pat piedzīvo radikālas pārmaiņas. Piemēram, kad Sjaoliņa sāka mācīties mūziku piecu gadu vecumā, viņas māte jau pēc divām vai trim nodarbībām informēja mūs, ka bērnam ir autisms. Meitene nebija īpaši sabiedriska, maz runāja, ātri sāka raudāt un viņai bija slikta koordinācija. Tomēr Sjaoliņai bija zināšanas mūzikas teorijā, un viņa labi dziedāja.

Laika gaitā Sjaoliņa uzrādīja ievērojamus uzlabojumus. Viņa pārstāja raudāt, viņas neizskaidrojamā trauksme un bailes pakāpeniski mazinājās, un meitene kļuva dzīvespriecīgāka. Viņa pat varēja kopā ar vienaudžiem piedalīties muzikālos priekšnesumos un fiziskās aktivitātēs. Ikreiz, kad Sjaoliņa piedzīvoja neveiksmes vai šaubas, pasniedzējs lūdza viņas mātei pievērst mietenei vairāk uzmanības un palīdzēt viņai. Tagad Sjaoliņa apgūst pūšamo instrumentu spēli jau trešajā klasē, un maz atšķiras no citiem bērniem.

Sjaosjiņa ir savas ģimenes uzmanības centrā, taču viņa ir kautrīga, bieži atbild ar "nezinu", lai izvairītos no atbildības vai kādu neaizvainotu. Šādiem bērniem ir grūti komunicēt un mijiedarboties ar citiem, tāpēc pedagogiem ir grūti novērtēt viņu panākumus mācībās, kas liecina arī par uzvedības traucējumiem. Tomēr pēc četrus gadus ilgas mūzikas mācīšanās Sjaosjiņa ir spērusi lielu soli uz priekšu. Viņa spēj droši spēlēt flautu uz skatuves, un viņas vienaudžiem patīk darboties kopā ar viņu radošos projektos un spēlēs. Visi saka, ka viņa ir būtiski mainījusies.

Aņaņs piedzima ar hidrocefāliju, demonstrēja ekscentrisku uzvedību un maz runāja. Tēvs par viņu ļoti rūpējās un iesaistīja zēnu dažādās nodarbībās, tostarp mūzikā un sportā. Pateicoties skolotāju un vecāku kopīgajiem pūliņiem, Aņaņs tagad skaisti spēlē klavieres un lieliski uzstājas izrādēs.

Muzikālajai izglītībai ir nozīmīga loma bērna intelektuālajā attīstībā un veselīgas personības izaugsmē. Vecākiem nav vajadzības koncentrēties tikai uz to, cik labi bērns apgūst kādu konkrētu instrumentu. Mācīšanās kolektīvā mākslinieciskā vidē var padarīt bērnus laimīgākus, jautrākus un gatavus sazināties ar citiem, kas noved pie normālas uzvedības. Tas ir vissvarīgākais ieguvums. Ar šo stabilo pamatu arī instrumenta spēle strauji progresēs.

Jau 1973. gadā Farela veiktajā pētījumā Freiburgas Universitātē Šveicē atklājās, ka mūzikas apguve var uzlabot studentu sociālās prasmes un mācīšanās spējas. (Attēls: Koonsiri Boonnak, informācijas avots: Dreamstime)

Mūzika spēj uzlabot bērnu sociālās prasmes

Psihologi, veicot plašus pētījumus, ir atklājuši, ka labām savstarpējām attiecībām ir izšķiroša nozīme, lai dzīve veidotos laimīga. Daudzi pētījumi liecina, ka cilvēks, kas dzīvo pozitīvā starppersonu vidē, attīstās par daudz veselīgāku personību. Tāpēc mēs uzskatām, ka bērnu sociālās prasmes ir svarīgākas par akadēmiskajiem sasniegumiem, un tās nevajadzētu pilnveidot tikai vidusskolnieka vecumā. Labas savstarpējās attiecības ir būtiskas arī pieaugušajiem, tāpēc sociālo prasmju uzlabošanai tiek pievērsta arvien lielāka uzmanība.

Sociālo prasmju uzlabošana ietver sevī spēju analizēt sociālās situācijas, izprast citu psiholoģiskos stāvokļus un izmantot mākslinieciskos līdzekļus, īpaši muzikālās aktivitātes, lai veicinātu sociālo mijiedarbību.

Jau 1973. gadā Farela veiktajā pētījumā Freiburgas Universitātē Šveicē atklājās, ka mūzikas apguve var uzlabot studentu sociālās prasmes un mācīšanās spējas. 1994. gadā amerikāņu pētnieks Edžertons veica interesantu pētījumu. Viņš integrēja mūziku sociālajās spēlēs bērniem vecumā no 6 līdz 9 gadiem – gan bērniem ar attīstības traucējumiem (ieskaitot autismu), gan arī tiem, kas attīstījās normāli. Viņš atklāja, ka mūzika ievērojami uzlaboja abu grupu savstarpējo sapratni un veicināja iesaistīšanos sociālajās spēlēs. Viņš arī norādīja, ka bērni ar attīstības traucējumiem, saskaroties ar stresu, piedzīvoja mazāku trauksmes līmeni.

Pētījumi arī atklāja, ka tad, kad bērnu spēlēs tika izmantota fona mūzika, viņi vairāk mijiedarbojās ar saviem vienaudžiem. Tāpat tika secināts, ka sociālā mijiedarbība ir labākais veids, kā attīstīt sociālās prasmes, un, jo vairāk cilvēki izolējas, jo vairāk viņi baidās mijiedarboties ar citiem.

Viena no galvenajām muzikālo nodarbību funkcijām ir emociju raisīšana. Dr. Golemans kā "emocionālās inteliģences" piekritējs uzskatāmi pierādīja, ka emocionālā sistēma lielā mērā nosaka to, cik piepildīta un apmierinoša ir cilvēka dzīve. Pozitīvās izjūtas var mazināt sociālo trauksmi. Tātad, ja laiks un apstākļi to atļauj, mūzikas klausīšanās un mūzikas instrumentu spēlēšana var palīdzēt veidot saikni ar pasauli.

Avots: https://nspirement.com/2024/10/27/music-address-childrens-shortcomings.html