Mūziķu patronese sv. Cecīlija ir viena no viscienītākajām personībām kristiešu tradīcijās. Lai gan nav konkrētu pierādījumu tam, ka viņa pati būtu bijusi komponiste vai mūziķe, viņas dzīve un mocekles nāve gadsimtiem ilgi ir raisījusi godbijību un kalpojusi par iedvesmas avotu mākslinieciskiem atveidojumiem un mūzikai, kas slavina viņas vārdu.
Cecīlija piedzima bagātā romiešu ģimenē, un viņas stāsts kāda leģendāra notikuma dēļ uz laikiem savijās ar mūziku un dievišķo iedvesmu. Stāsta, ka tad, kad Cecīlija precējusies, viņa esot dzirdējusi debesu mūziku un "savā sirdī dziedājusi Dievam". Šī saikne starp mūziku un viņas nelokāmo ticību noveda pie tā, ka vēlāk viņu sāka godāt kā mūzikas patronesi, cauri gadsimtiem saistot viņas vārdu ar mūziķu un komponistu dievišķo iedvesmu.
"Romas Cecīlija" ir vārds, ar kuru tā bijusi pazīstama, un kristiešu tradīcijās viņa ir atstājusi paliekošu ietekmi uz mūzikas un mākslas pasauli. Viņas dzīve, jo īpaši dievišķās iedvesmas mirklis kāzās, gadsimtiem ilgi ir kalpojis par iedvesmas dzirksti mākslinieciskajai un muzikālajai jaunradei. Viņa simbolizē dziļo saikni starp ticību un mākslu, parādot, ka arī mūzika var būt ceļš uz dievišķo. Nezūdošais mantojums, ko viņa ir atstājusi, turpina iedvesmot mūziķus un māksliniekus, kuri savos darbos cenšas paust garīgās pasaules skaistumu.
Sv. Cecīlijas dzīve un leģenda
Cecīlija piedzima laikā, kad kristietība vēl bija uzskatāma par minoritāru reliģiju, un tiek uzskatīts, ka viņa jau kopš agras bērnības bija dedzīga Kristus sekotāja. Viņas ģimene, kas visticamāk, piederēja Romas augstākajai sabiedrībai, noorganizēja viņas laulības ar vīrieti vārdā Valeriāns, kurš nebija kristietis. Leģenda vēsta, ka Cecīlija bija devusi šķīstības zvērestu, taču būdama paklausīga, viņa piekrita laulībām.
Lai gan viesi viņas kāzās, iespējams, dzirdēja zemes instrumentu skanējumu, Cecīlija savā sirdī esot dzirdējusi "debesu mūziku", pie kuras viņa atkārtojusi savu solījumu Dievam. Šī dievišķā iedvesma radīja simbolisko saikni starp viņu un mūziku.
Kāzu naktī viņa vīram atklāja savu ticību un svēto zvērestu, paskaidrojot, ka eņģelis sargā viņas šķīstību. Skeptiski noskaņotais Valeriāns vēlējās redzēt šo sargeņģeli, tāpēc Cecīlija sūtīja vīru meklēt vajāto svēto Urbānu, vecu svēto vīru, kurš pamācīja un kristīja Valeriānu kristīgajā ticībā.
Atgriezies mājās, Valeriāns izdzirdēja debesu mūziku un ieraudzīja eņģeli, kas stāvēja blakus Cecīlijai, turot rokā divus Paradīzē pītus rožu vainagus, nemirstīgus savā pilnībā, bet redzamus tikai ticīgajiem.
Kad eņģelis uzlika vainagus galvā Cecīlijai un Valeriānam, kuri bija nometušies ceļos viņa priekšā, viņš teica Valeriānam: "Tā kā tu sekoji savas šķīstās sievas padomam un ticēji viņas vārdiem, lūdz, ko vēlies, un tev tas tiks dots." Valeriāns atbildēja: "Man ir brālis, vārdā Tiburtijs, kuru es mīlu kā savu dvēseli; dariet tā, lai arī viņa acis tiktu atvērtas patiesībai."
Moceklība un brīnumi
Cecīlijas dievišķā iedvesma un nelokāmā uzticība Dievam galu galā noveda viņu līdz mocekles nāvei. Laikā, kad Romā tika izvērstas kristiešu vajāšanas, gan Valeriāns, gan Tiburtijs par savu ticību tika nomocīti līdz nāvei, un arī pati Cecīlija nonāca uzmanības lokā par savu lomu cilvēku pievēršanā kristietībai. Par atteikšanos noliegt savu ticību viņa tika apcietināta un notiesāta uz nāvi.
Viņas nāves neparastie apstākļi padara leģendu vēl noslēpumaināku. Pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem viņu nogalināt pārkurinātā pirtī, tika atsūtīts bende, lai viņai nocirstu galvu; tomēr viņam nodrebēja roka, un viņš atstāja viņu noasiņot ar trim brūcēm kaklā un krūtīs.
Pilna ticības un žēlsirdības, Cecīlija savas pēdējās dienas pavadīja lūgšanās, kā arī uzmundrinot tos cilvēkus, kurus bija pievērsusi kristīgajai ticībai. Visu savu mantu viņa lika izdalīt nabagiem un lūdza, lai viņas mājas, kurās viņa pēc trim dienām beidzot nomira, tiktu pārveidotas par dievnamu.
Ar laiku šī iesvētītā baznīca pamazām sāka brukt, bet 9. gadsimtā pāvests Paskāls I to atjaunoja. Kamēr šis dievbijīgais darbs turpinājās, Paskālam sapnī parādījās sv. Cecīlija un atklāja tam savu apbedījuma vietu. Pēc tam viņas ķermenis tika atrasts un apglabāts pārbūvētajā sv. Cecīlijas baznīcā Trasteverē, Romā.
Septiņus gadsimtus vēlāk kaps tika atvērts vairāku baznīcas augstāko amatpersonu klātbūtnē, kuras atrada viņas nesatrūdējušo ķermeni, kas gulēja "uz labā sāna, kā aizmigusi, un ļoti pazemīgā pozā". Šis atklājums vēl vairāk nostiprināja viņas, kā svētās statusu, un šī baznīca joprojām ir nozīmīga svētceļojumu vieta.
Sv. Cecīlijas mantojums un ietekme uz mākslu
Sv. Cecīlijas mantojums ir saglabājies cauri gadsimtiem, jo īpaši mūzikas jomā. Viņas svētki, kas tiek svinēti 22. novembrī, vēsturiski ir bijuši laiks, kad mūziķi un kori piedāvā priekšnesumus par godu viņai. Renesanses un baroka laikmetā viņa kļuva par daudzu mākslas un mūzikas darbu centrālo tēmu.
Tādi gleznotāji kā Rafaēls, Rubenss un Artemīzija Džentileski bieži vien attēloja viņu savos darbos eņģeļu ieskautu spēlējam mūzikas instrumentus, piemēram, ērģeles vai liru. Šī ikonogrāfija ir veicinājusi Cecīlijas saistīšanu ar dievišķo iedvesmu un muzikālo jaunradi.
Papildus vizuālajai mākslai sv. Cecīlijas ietekme ir izplatījusies arī uz mūziku. Viņai veltītus skaņdarbus ir rakstījuši tādi komponisti kā Henrijs Pērsels un Bendžamins Britens. Henrija Pērsela "Oda sv. Cecīlijai" (1692) ir viens no pazīstamākajiem piemēriem, kurā svētā godināta kā mūziķu mūza un aizbildne. 20. gadsimtā šo tradīciju turpināja Britena "Himna sv. Cecīlijai" (1942), tādējādi apliecinot viņas paliekošo nozīmi mūziķu un komponistu daiļradē gadsimtu gaitā.
Lai gan Cecīlijas vārds bieži asociējas ar mūziku, nav pierādījumu, ka viņa būtu bijusi mūziķe vai komponiste, taču viņas ticībā un dievbijībā aizvadītā dzīve ir kļuvusi par metaforu mākslinieciskās jaunrades garīgajam avotam. Viņa simbolizē ideju, ka mūzika, tāpat kā visa māksla, var būt dievišķā izpausme, veids, kā sasniegt Dievu un sazināties ar Debesīm. Tas vēstures gaitā ir padarījis viņu par nozīmīgu tēlu kristiešu mūziķiem un komponistiem.
Dievišķā iedvesma un mūsdienu ietekme
Lai gan sv. Cecīlija dzīvoja laikā, kad kristietība centās nostiprināties Romas impērijā, viņas stāsts par dievišķo iedvesmu šodien vairs nav tikai vēsturisks notikums. Mūsdienās viņa tiek uzskatīta par simbolu mūzikas sakrālajai lomai dievkalpojumā un garīgajā dzīvē. Mūziķi turpina lūgt viņas svētību, īpaši viņas svētku dienā, un daudzi kori, orķestri un mūzikas iestādes nes viņas vārdu.
Cecīlijas stāsts ir radis atbalsi arī ārpus kristietības robežām. Laikmetā, kad mūzika tiek uzskatīta par universālu valodu, viņas – dievišķās iedvesmas nesējas – lomu var novērtēt visu ticību pārstāvji. Leģenda par Cecīliju kalpo par piemēru tam, ka mūzika spēj savienot cilvēkus ar kaut ko augstāku par viņiem pašiem, neatkarīgi no tā, vai tas ir Dievs, daba vai cilvēces uzkrātā kopīgā pieredze.
Par autori: Šoba ir no Bengalūru, un par sevi saka, ka ir radoša, dēkaine, filmu mīļotāja, romānu lasītāja un badmintona spēlētāja. Kādu dienu viņa sapņo uzrakstīt pati savu bērnu grāmatu.
Avots: https://www.visiontimes.com/2024/10/23/st-cecelia-divine-inspiration-in-music.html
* * *
Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.
vairāk ...