Satura rādītājs (turpinājums)
3. Distopiskais sociālisms Ķīnas komunistiskajā partijā
a) Ķīnas ekonomika: neatslābstošā komunistu kontrolē
b) Patiesība par Ķīnas ekonomisko uzplaukumu
c) Ķīnas ekonomiskā modeļa sekas
Sociālisma nodarītie postījumi jaunattīstības valstīs
a) Austrumeiropa: sociālisma sērgas upuris
b) Kā sociālistiskā ekonomika cieta neveiksmi jaunattīstības valstīs
5. Marksa teorija par ekspluatāciju: labā un ļaunā samainīšana vietām
6. Naids un skaudība: absolūtās vienlīdzības pamatā
a) Ekonomiskā vienlīdzība: atspēriena punkts virzībai uz komunismu
b) Komunisma izmantotās arodbiedrības brīvo sabiedrību graušanai
7. Komunistiskie "ideāli": cilvēka vilināšana pretī savai iznīcībai
8. Tikumība, labklājība un miers
Atsauces
* * *
3. Distopiskais sociālisms Ķīnas komunistiskajā partijā
1978. gadā, pēc tam, kad plānveida ekonomika un politiskās kampaņas bija novedušas Ķīnu līdz galējai nabadzībai, Ķīnas komunistiskā partija bija spiesta īstenot ekonomiskās reformas, lai saglabātu savu varu. Uzsākot "reformu un atvērtības" procesu, ĶKP ieviesa brīvā tirgus elementus. Daudziem tas radīja iespaidu, ka partija ir kļuvusi kapitālistiska.
a) Ķīnas ekonomika: neatslābstošā komunistu kontrolē
Praktisku apsvērumu dēļ ĶKP liberalizēja dažus Ķīnas ekonomikas aspektus, piemēram, atļāva privāto uzņēmējdarbību. Tomēr komunisti savu tvērienu nebūt neatslābināja. Lai gan privātie uzņēmumi eksistē, ĶKP nekad nav solījusi tautai nekādas pamattiesības uz privātīpašumu. Pēc likuma resursi un zeme galu galā paliek partijas īpašumā.
Tajā pašā laikā ĶKP stingri kontrolē ekonomiskos jautājumus, tostarp ekonomikas plānošanu valsts mērogā. Tirgus ir tikai līdzeklis, ko valsts izmanto, lai stimulētu ražošanu; tas nav patiesi neatkarīgs, un nav arī tādu institūciju, kas palīdzētu brīva tirgus darbībai.
Ķīnas komunistiskais modelis ir kroplīgs sociālisma, valsts centralizētas kontroles un tirgus ekonomikas krustojums. Ķīnā nav neatkarīga tiesiskā regulējuma vai skaidri noteiktas īpašumtiesību sistēmas. Valūtas kursam nav atļauts dabiski regulēties. Kapitāla ieplūšana valstī un izplūšana no tās tiek kontrolēta, bet starptautisko uzņēmumu darbība valstī ir stingri ierobežota. Lai veicinātu eksporta attīstību, uzveicot konkurentus cenu karā, ĶKP izmanto valsts subsīdijas un nodokļu atvieglojumus eksportam. Tas ir izjaucis ierasto pasaules tirdzniecības kārtību. Tieši šo iemeslu dēļ Pasaules Tirdzniecības organizācija jau ilgstoši atsakās atzīt Ķīnu par tirgus ekonomikas valsti.
Daudzas rietumvalstu valdības naivi cerēja, ka ekonomiskā attīstība nesīs Ķīnai politisko liberalizāciju un demokrātiju. Tā vietā ĶKP, kuras rīcībā nonāca lielāki finansiālie līdzekļi, pakļāva savu tautu daudz nežēlīgākām un izsmalcinātākām represijām. Piemēram, lai varētu turpināt Faluņgun vajāšanu, ĶKP ievērojami paplašināja un pilnveidoja savus drošības spēkus, ieguldot līdzekļus modernās novērošanas sistēmās un paaugstinot amatos amatpersonas, kuras "veiksmīgi" īstenojušas vajāšanu politiku.
Instrumenti, kas tika izmantoti Faluņgun vajāšanai, pēc tam tika veiksmīgi pielietoti arī citu ticīgo grupu un visas valsts iedzīvotāju vajāšanai. Kopš 2009. gada ĶKP ir tērējusi vairāk nekā 500 miljardus juaņu (75 miljardus ASV dolāru) gadā, lai segtu izmaksas "stabilitātes uzturēšanai", tas ir, Ķīnas iedzīvotāju uzraudzībai.
b) Patiesība par Ķīnas ekonomisko uzplaukumu
Pateicoties Ķīnas straujajam IKP pieaugumam pēdējo 40 gadu laikā, daudzi ir noticējuši sociālistiskās ekonomikas pārākumam. Tas licis daudziem rietumniekiem, tostarp politisko un akadēmisko aprindu elitei, pabrīnīties par totalitārās sistēmas efektivitāti.
Patiesībā ĶKP izveidoto ekonomisko modeli diez vai būs iespējams atkārtot kur citur. No vienas puses, neskatoties uz ekonomisko izaugsmi, sociālisma sistēma iekšēji ir visai nestabila. No otras puses, partijas darbības modelī slēpjas korupcijas pārpilnība, ko radījusi tās negodprātīgā politiskā sistēma. Ķīnas ekonomiskās izaugsmes pamatā lielā mērā ir sekojoši faktori.
Pirmkārt, spēcīgu produktīvu stimulu Ķīnas ekonomikai deva valsts ekonomikas un centrālās plānošanas atslābināšana, kā arī privātā sektora atdzīvināšana. Ķīnieši, kuru darbīguma gars gadu desmitiem tika apslāpēts, demonstrēja vēlmi izkļūt no nabadzības un tieksmi uzsākt uzņēmējdarbību. Turklāt Ķīnas milzīgais iedzīvotāju skaits – vairāk nekā viens miljards – nodrošināja gandrīz neizsmeļamas lēta darbaspēka rezerves.
Otrs faktors bija Rietumu kapitāla un tehnoloģiju masveida ieplūšana Ķīnā reformu laikmetā. Plānveida ekonomikas apstākļos Ķīnas neizmantotās plašās teritorijas, darbaspēks un noieta tirgus bija kā zelts, kura vērtība vēl nebija noteikta. Kapitālieguldījumu un neizmantoto resursu kombinācija nostrādāja kā aizdedze Ķīnas ekonomikas uzplaukumam. Ja nebūtu partijas totalitārās varas, šis uzplaukums varētu sākties jau pirms gadu desmitiem, un būtu bijis daudz kontrolējamāks un ilgtspējīgāks.
Rietumu investīciju apjoms Ķīnā ir milzīgs. Saskaņā ar publicētajiem datiem, amerikāņu ikgadējie tiešie ieguldījumi Ķīnā 2018. gadā sasniedza gandrīz 117 miljardus ASV dolāru, salīdzinot ar 11 miljardiem ASV dolāru 2000. gadā. [29] Ķīnas Tirdzniecības ministrijas dati liecina, ka no 1979. līdz 2015. gadam Ķīnā ienākušā ārvalstu kapitāla kopējā vērtība sasniedza aptuveni 1,64 triljonus ASV dolāru. [30]
Rietumvalstis piešķīra Ķīnas Tautas Republikai preferenciālas tirdzniecības režīmu, kā arī plašu piekļuvi tirgum. 2000. gada maijā ASV valdība garantēja Pekinai "pastāvīgas normālas tirdzniecības attiecības". 2001. gada 11. decembrī Ķīna oficiāli iestājās Pasaules Tirdzniecības organizācijā un pievienojās starptautiskajam tirgum. Līdz ar to milzīga daļa rietumvalstu līdzekļu un ražošanas tika pārcelta uz Ķīnu, padarot to par "pasaules rūpnīcu".
Tomēr nedrīkst aizmirst, ka ĶTR ekonomisko varenību veicināja neētiska prakse: pārmērīga strādnieku ekspluatācija, piespiedu darbs cietuma tipa nometnēs visā valstī, mājokļu nojaukšana un to iemītnieku piespiedu pārvietošana uz citu dzīvesvietu un tamlīdzīgi. Īslaicīga uzplaukuma labad, un lai no savas zemes, cilvēkiem un resursiem izspiestu maksimālu peļņu, ĶKP nekaunas nodarīt kaitējumu apkārtējai videi un ignorēt draudus sabiedrības veselībai. Komunistiskā partija izmantoja Rietumu kapitālu, tehnoloģijas un tirgus, savu izdevīgo tirdzniecības statusu un lētās iekšzemes ražošanas izmaksas, lai uzkrātu milzīgas summas ārējās rezervēs. Tirdzniecības deficīts starp ASV un Ķīnu pieauga no aptuveni 83 miljardiem ASV dolāru 2000. gadā līdz vairāk nekā 345 miljardiem ASV dolāru 2019. gadā.
Galu galā ĶKP neņēma vērā starptautiskās tirdzniecības noteikumus un pilnībā izmantoja tai pieejamās iespējas neatkarīgi no tā, vai tās bija likumīgas. Cenšoties apsteigt citas valstis rūpniecības un tehnoloģiju jomā, tā īstenoja valsts stratēģiju, kas paredzēja intelektuālā īpašuma plaģiātismu. Tā ir vēsturē lielākā zādzība. Amerikas intelektuālā īpašuma zādzību komisijas 2017. gada ziņojumā teikts, ka ĶTR viltotās preces, pirātiskās programmatūras un nozagtie komercnoslēpumi katru gadu rada ASV zaudējumus no 225 līdz 600 miljardiem ASV dolāru, un šajā summā nav iekļauti tie zaudējumi, ko rada intelektuālā īpašuma zādzības. Ziņojumā teikts, ka iepriekšējo trīs gadu laikā Amerikas Savienotās Valstis intelektuālo zādzību dēļ ir zaudējušas 1,2 triljonus ASV dolāru, no kuriem lielāko daļu ir veikuši Ķīnas uzņēmumi. [31] Nacionālās izlūkošanas direktora biroja ziņojumā teikts, ka 90 % kiberuzbrukumu ASV uzņēmumiem veikti no ĶTR, un kopumā tie katru gadu rada zaudējumus ekonomikai aptuveni 400 miljardu ASV dolāru apmērā. [32]
ĶKP ekonomiskais modelis izmanto valsts varu, lai veicinātu strauju ekonomikas attīstību, vienlaikus izmantojot negodīgu taktiku, lai palielinātu tās konkurētspēju. Tas ir pamudinājis arī citas valstis īstenot stingrāku valsts iejaukšanos ekonomikā. Šīs valstis ir pieļāvušas smagu kļūdu, uzskatot šo kompartijas modeli par veiksmes paraugu, vienlaikus ignorējot tās radītās cilvēciskās un morālās traģēdijas.
c) ĶKP ekonomiskā modeļa sekas
ĶKP ekonomiskais modelis iet roku rokā ar komunisma rēga iecerēto nepārtraukto cilvēciskās morāles degradāciju.
Mūsdienu Ķīnu pārpludina viltotas preces, indīga pārtika, pornogrāfija, narkotikas, azartspēles un bandas. Korupcija un izvirtība ir kļuvušas par sasniegumiem, ar kuriem var lepoties, savukārt sociālā uzticēšanās vairs praktiski nepastāv. Arvien pieaugošo plaisu starp bagātajiem un nabadzīgajiem papildina sociālie konflikti un tiesu varas ļaunprātīga izmantošana. ĶTR varas ekonomikā partijas amatpersonas izmanto savu stāvokli, lai iedzīvotos bagātībā. Korupcijas apmērs palielinās, paaugstinoties rangam. Miljardu piesavināšanās ir pierasta lieta. Otras tādas tik korumpētas vai morāli deģenerētas valdības kā Ķīnas komunistiskais režīms vienkārši nav.
Dzīvojot šādā korupcijas pārņemtā vidē, pilsoņi izliekas neredzam savu tautiešu ciešanas. 2011. gada oktobrī pasauli satrieca divus gadus vecās Juejue nāve, kuru Guandunas provincē notrieca kravas automašīna. Tā vietā, lai izkāptu un palīdzētu, autovadītājs, bēgot no notikuma vietas, vēlreiz pārbrauca meitenītei pāri. Pēc dažām minūtēm kāds cits auto pārbrauca pāri meitenes kājām. 18 cilvēki vienaldzīgi pagāja garām, līdz beidzot kāds metāllūžņu vācējs pārnesa raudošo mazuli uz drošāku vietu. Vēlāk meitenīte slimnīcā nomira. Starptautiskie plašsaziņas līdzekļi uzdeva jautājumu – vai Ķīna nav zaudējusi dvēseli? Varētu būt saprotams, ka cilvēki nav gatavi nākt palīgā citiem, ja pastāv draudi paša dzīvībai, piemēram, bruņotas laupīšanas gadījumā, bet uz ielas gulošā, mirstošā Juejue nevienam neradīja nekādus draudus.
Komunistiskā kustība noved pie ārkārtējas tradicionālo vērtību un kultūras iznīcības, un komunistiskajā Ķīnā morāles standarti jau ir pazeminājušies daudz vairāk, nekā to iespējams iedomāties. Orgānu izņemšana dzīviem cilvēkiem, labiem cilvēkiem, kuri nodarbojas ar garīgo pilnveidošanos un tiecas kļūt labāki, ir kļuvusi par valsts sankcionētu rūpniecisku procesu. Nezināms skaits pārliecības dēļ ieslodzīto ir noslepkavoti uz operāciju galdiem, jo viņu orgāni tika izņemti peļņas gūšanai. Mediķus, kuru pienākums ir palīdzēt cilvēkiem, komunisti ir pārvērtuši par slepkavām. ĶKP ļaunums ir izplatījies pa visu pasauli; ar ekonomisku stimulu palīdzību partija mudina valstis, kurām būtu jāaizstāv cilvēktiesības, pievērt acis uz tās noziegumiem.
Ekonomiskā izaugsme bez morāles ir haotiska, neilgtspējīga un iznīcinoša. ĶKP necilvēcīgās politikas ietekmē pieaug sociālo konfliktu skaits, un daba ir uz iznīcības sliekšņa. Morālā pagrimuma sekas ir fatālas. Ķīna sevi dēvē par spēcīgu valsti, taču tā ir tikai ilūzija. Tās šķietamais uzplaukums, kas balstīts uz izmisīgu dzīšanos pēc peļņas, ir lemts sabrukumam.
Ja Ķīna nespēs izklūt no ĶKP slazda, tā nevar cerēt uz gaišu nākotni. Komunisma rēga plānos neietilpst panākt veselīgu un ilgtspējīgu izaugsmi, tā patiesais mērķis ir iznīcināt Ķīnu līdz ar pārējo pasauli.
Sociālisma nodarītie postījumi jaunattīstības pasaulē
a) Austrumeiropa: sociālisma sērgas upuris
Gandrīz 30 gadus pēc Padomju Savienības sabrukuma komunisms turpina vajāt Austrumeiropu, jo nekad nav notikusi pilnīga bijušo komunistisko režīmu pastrādāto noziegumu izmeklēšana un zaudējumu kompensācija to upuriem.
Komunisma ilgstošo klātbūtni var pamanīt dažādos Austrumeiropas politikas un ekonomikas aspektos. Piemēram, Krievija un Baltkrievija saglabā spēcīgus valsts uzņēmumus, attīstītu sociālā nodrošinājuma sistēmu un agresīvu intervences politiku. Pārejas periodā no komunisma Austrumeiropas valstis piedzīvoja krīzi – lēnu ekonomisko izaugsmi un augstu bezdarba līmeni. Tas viss veicināja komunisma un sociālisma atdzimšanu jaunās formās. Kreisās spārna partijas aktivizējās ar jaunu sparu, uzjundot nostaļģiju pēc "vecajiem labajiem sociālisma laikiem". [33] Komunisma rēgu padzīt tā arī nav izdevies.
b) Kā sociālistiskā ekonomika cieta neveiksmi jaunattīstības valstīs
Jaunattīstības valstīs Āzijā, Latīņamerikā un Āfrikā daudzas nesen vēl neatkarīgas valstis līdz 20. gadsimta 60. gadiem deklarēja savu uzticību sociālismam, kas noveda pie katastrofāliem rezultātiem. 2000. gadu sākumā Venecuēlas ekonomika sabruka tieši tās sociālistiskās politikas rezultātā. Kādreiz bagātākajā Latīņamerikas valstī tagad valda nabadzība, noziedzība un bads. Kādreiz Zimbabve bija viena no pārtikušākajām Āfrikas valstīm, šodien to piemeklējusi īsta ekonomiskā katastrofa, bet inflācija ir sasniegusi neiedomājami augstu līmeni.
Venecuēla: kā sociālisms noveda plaukstošu valsti līdz bankrotam
Venecuēlas zeme ir svētīta ar ievērojamām naftas rezervēm. Pagājušā gadsimta 70. gados tā bija visstraujāk augošā ekonomika Latīņamerikā, tajā bija viszemākā ienākumu nevienlīdzība un augstākais IKP uz vienu iedzīvotāju reģionā. [34] Venecuēlas salīdzinoši brīvā ekonomika piesaistīja kvalificētus imigrantus no Itālijas, Portugāles un Spānijas. Apvienojumā ar īpašumtiesību aizsardzību, šie faktori laikā no 20. gadsimta 40. līdz 70. gadiem ļāva valsts ekonomikai strauji augt. [35]
1999. gadā, kad jaunais prezidents stājās amatā, viņš uzsāka neveiksmīgu nacionalizācijas programmu, kas galu galā Venecuēlas ekonomiku iedzina pilnīgā haosā. Prezidents publiski paziņoja: "Mums ir jāpārspēj kapitālisms. Taču mēs nevaram pāriet uz valsts kapitālismu, kas būtu tāda pati perversija kā Padomju Savienībā. Mums jāatgriež sociālisms kā tēze, projekts un ceļš, jauna veida sociālisms, humānistisks sociālisms, kas par prioritāti izvirza cilvēku, nevis mašinēriju vai valsti." [36]
Lai uzbūvētu sociālismu, Venecuēlas valdība rekvizēja vai nacionalizēja daudzus privātos uzņēmumus dažādās nozarēs, tostarp naftas, lauksaimniecības, finanšu, smagās rūpniecības, tērauda, telekomunikāciju, enerģētikas, transporta un tūrisma jomā. Šis process tika paātrināts pēc prezidenta pārvēlēšanas 2007. gadā. Viņa valdīšanas laikā no 2007. līdz 2012. gadam valsts atsavināja 1147 privātos uzņēmumus, un sekas tam bija katastrofālas.
Kādreiz produktīvo nozaru uzņēmumi tika slēgti, un to vietā stājās neefektīvi valsts uzņēmumi, kas atbaidīja investorus. Samazinoties ražošanai, Venecuēla sāka lielā mērā paļauties uz importu. Līdz ar virkni valdības iejaukšanās pasākumu, kas bija saistīti ar ārvalstu rezervēm un cenu kontroli, pēc naftas cenu krituma nāca neizbēgama katastrofa. Daži šo traģēdiju skaidro ar naftas krīzi, taču saskaņā ar Pasaules Bankas datiem septiņās valstīs, kuras atkarīgas no naftas eksporta vēl vairāk nekā Venecuēla, no 2013. līdz 2017. gadam turpinājās ekonomikas izaugsme. [37]
Venecuēlas dramatiskās neveiksmes galvenais iemesls bija sociālistiskā ekonomiskā sistēma. Venecuēlas ekonomiskā politika būtībā tika īstenota saskaņā ar desmit revolucionārajām prasībām, ko Markss formulēja Komunistiskajā manifestā, sākot ar privātīpašuma atcelšanu un augstiem nodokļiem un beidzot ar centralizētu ekonomiku un ražošanas līdzekļu pārvaldību. [38] Venecuēla piedzīvoja savu ekonomisko sakāvi, pateicoties komunisma rēgam.
Zimbabve: no Āfrikas lielākās maizes klēts līdz bada pārņemtai zemei
Pēc neatkarības pasludināšanas 1980. gadā Zimbabve centās izveidot sociālistisku valsti atbilstoši marksisma-ļeņinisma principiem. Tās pirmais premjerministrs bija pārliecināts marksists, un viņa partizāni, sekojot Mao Dzeduna idejai, saņēma beznosacījumu palīdzību no ĶTR. Atšķirībā no citām Āfrikas valstīm, kurās tika ieviests sociālisms, Zimbabvē nacionalizācijas politika netika ieviesta uzreiz.
Zimbabves ekonomiskās nedienas sākās 2000. gadā pēc zemes reformas uzsākšanas. Baltajiem lauksaimniekiem piederošā zeme tika konfiscēta un izdalīta melnādainajiem bezzemniekiem, kā arī ar politiku saistītām personām. Daudziem melnādainajiem nebija pieredzes lauksaimniecībā, kā rezultātā strauji samazinājās lauksaimniecības ražīgums. Mēģinājumā izvairīties no krīzes Zimbabves Rezervju banka drukāja vairāk naudas, izraisot nebeidzamu hiperinflāciju. Centrālās bankas dati liecina, ka 2008. gada jūnijā gada inflācija valstī sasniedza 231 miljonu procentu. Līdz 2008. gada novembra vidum inflācija sasniedza gandrīz 80 miljardus procentu, un pēc tam valdība pārtrauca publicēt ikmēneša statistiku. [39]
2008. gadā Zimbabvē iestājās bads. No 16 miljoniem valsts iedzīvotāju pieciem miljoniem draudēja bada nāve. Vēl šodien nepietiekams uzturs iedzīvotāju vidū ir hroniska un plaši izplatīta parādība.
Komunisms posta pasauli tā, ka to var redzēt vai arī paredzēt visās valstīs. Attīstītās Rietumu valstis sāk piedzīvot krīzes, ko izraisa pārmērīgs sociālais nodrošinājums un valsts iejaukšanās ekonomikā. Tikmēr sociālisma traģēdija jaunattīstības valstīs jau ir kļuvusi par realitāti. Princips ir sekojošs: komunisma rēgs ar finanšu aspektu palīdzību sola komfortu un apmierinājumu, lai pēc tam iedzītu cilvēkus morālās degradācijas un nabadzības bezdibenī.
5. Marksa teorija par ekspluatāciju: labā un ļaunā samainīšana vietām
Izmantojot sarežģītu teoriju kopumu, marksisms maldina cilvēkus, cenšoties aizstāt tradicionālo morāli ar saviem dīvainajiem lietderības standartiem, kuros labais un ļaunais ir samainīts vietām. Marksistu skatījumā vērtējums par to, vai indivīds ir labs vai slikts, nav balstīts uz viņa morālo stāju un rīcību, bet gan no viņa pozīcijas (apgrieztajā) kapitāla hierarhijā.
Tas, kurš pieder pie marksistu tā dēvētās "kapitālistu" šķiras, ir vainīgs pie proletariāta ekspluatācijas un, tā kā proletariāts it kā ir apspiestā un ekspluatētā šķira, tā pārstāvji, saprotams, ieņem augstāku pozīciju morāles ziņā. Lai arī kā viņi izturēros pret uzņēmumu īpašniekiem, zemes īpašniekiem un bagātajiem, galvu viņi var turēt augstu paceltu. Marksisms pārvērta īpašuma piederību par noziegumu un iestājās par vardarbīgu atsavināšanu.
Marksisma teorijā vērtību rada tikai darbs. Ja uzņēmuma īpašnieks gada laikā uzņēmumā iegulda 10 miljonus dolāru un tā gada ieņēmumi ir 11 miljoni dolāru, Marksa skatījumā šis 1 miljons dolāru peļņas ir "uzvijas vērtība" (starpība starp summu, kas iegūta, pārdodot produktu, un summu, ko izmaksāja tā ražošana), ko radījuši darbinieki, bet ko "kapitālists" – uzņēmuma īpašnieks netaisnīgi piesavinājies. Tādējādi Markss apgalvoja, ka ekspluatācija ir kapitālistu naudas pelnīšanas noslēpums un attiecīgi buržuāzijas "iedzimtais grēks". Markss secināja, ka, lai iznīcinātu šo grēku, ir jāiznīcina visa kapitālistiskā sabiedrība, proti, jālikvidē buržuāzija un jākonfiscē tās īpašums, kamēr partijas avangards kolektivizēs īpašumu un ieviesīs komunismu.
Marksa teorija par ekspluatāciju sadala cilvēkus divās pretnostatītās šķirās: buržuāzija ar kapitālu un proletariāts bez kapitāla. Taču patiesībā kopš industrializētās sabiedrības attīstības brīža cilvēka sociālā mobilitāte (iespējas mainīt savu piederību tam vai citam sabiedrības slānim) ir strauji palielinājušās. Sociālās mobilitātes līmenis 19. gadsimta pirmajā pusē gan Apvienotajā Karalistē, gan ASV bija tāds pats kā 20. gadsimta 70. gados. [40] Pāreja no vienas šķiras uz otru ir dinamisks process; iedomātais proletariāta pārstāvis vairs nav proletārietis, ja viņš, piemēram, iegādājas uzņēmuma akciju daļu. Ja piederību kādai šķirai var tik viegli mainīt, tad šādiem mēģinājumiem sadalīt cilvēkus klasēs nav cita mērķa, kā vien izraisīt šķiru naidu.
Ķīnā, Padomju Savienībā un Austrumeiropas komunistiskajās valstīs komunistiskās partijas piesavinājās zemes īpašumus, linčoja zemes īpašniekus un atsavināja īpašniekiem viņu rūpnīcas. Viņi slepkavoja "šķiras ienaidniekus" un konfiscēja no paaudzes paaudzē uzkrātās bagātības, īstenojot valsts terorisma kampaņas pret tautu. Visas šīs ļaundarības bija komunisma naidpilno teoriju ietekmes rezultāts. Tikmēr tradicionālajiem morāles standartiem, kā arī ticībai dievišķajam, svētajiem un praviešiem tika uzspiest zīmogs "ekspluatatoru šķirai piederīgs", tādēļ tie bija jāpakļauj uzbrukumiem un jāiznīcina.
Marksa teorijas jau sen ir diskreditētas gan ekonomistu, gan filozofu aprindās. Zemāk minēti tikai daži piemēri, kas uzskatāmi ilustrē, cik absurda ir Marksa ekspluatācijas teorija. Saskaņā ar marksisma teoriju vērtību rada darbs, un šo vērtību nosaka produkcijas izgatavošanā ieguldītais darba laiks. Tā ir smieklīga teorija, jo preces vērtība nav tās būtiskākā īpašība. Gandrīz aiz katras preces stāv subjektīvs cilvēciskais faktors, kā rezultātā veidojas dabiski un lielā mērā neprognozējami piedāvājuma un pieprasījuma modeļi.
Daudzi ekonomisti ir pētījuši šīs vērtības veidošanas procesu, un atšķirībā no Marksa šaurās doktrīnas lielākā daļa piekrīt, ka vērtības radīšanā ir iesaistīti daudzi faktori – zeme, kapitāls, darbaspēks, zinātne un tehnoloģijas, vadība, ieguldījumu risks utt. Saimnieciskās darbības veido sarežģītu sistēmu, kas ietver dažādus ražošanas ķēdes posmus. Dažādiem ražošanas faktoriem ir noteiktas prasības attiecībā uz pārvaldību, un dažādiem cilvēkiem ir dažādas lomas, kas nepieciešamas visā ķēdē, un kas sniedz savu ieguldījumu "uzvijas vērtības" radīšanā.
Piemēram, uzņēmuma īpašnieks plāno iztērēt 1 miljonu ASV dolāru, nolīgstot divus dizainerus, kas izstrādātu jaunu rotaļlietas modeli. Produkta izplatīšanai tiek nolīgts arī mārketinga speciālists. Pēc diviem gadiem jaunā rotaļlieta ir kļuvusi populāra un nes uzņēmumam peļņu 50 miljonu dolāru apmērā. Vai tas ir dizaineru un mārketinga speciālistu darbs, kas radīja atlikušo vērtību 50 miljonu ASV dolāru apmērā? Protams nē. Iemesls tam, ka jaunā rotaļlieta pelna miljonus, ir tas, ka cilvēki to vēlas iegādāties. Uzņēmuma īpašnieka izpratne par tirgu, spēja organizēt un vadīt citus, kā arī drosme riskēt – tas viss palīdzēja palielināt rotaļlietas vērtību. Pieņemsim, ka rotaļlietu izdomāja un tās projektu izstrādāja viens no dizaineriem – vai tad 50 miljonu ASV dolāru atlikusī vērtība radās no tā, ka uzņēmuma īpašnieks izmantoja dizainera radošumu, nedodot neko pretī? Protams nē. Ja dizainerim liktos, ka viņa radošums netiek pienācīgi atalgots, viņš varētu atrast citu uzņēmumu, kas piedāvā lielāku atalgojumu.
Brīvā tirgus apstākļos galu galā tiks panākts pareizais līdzsvars starp prasmēm, ambīcijām un kapitālu. Uzņēmumu īpašnieki, kas dzenas pēc pārmērīgas peļņas, zaudēs konkurencē vai nespēs piesaistīt talantus. Turklāt, tā kā, gaidot peļņu no ieguldītā kapitāla, tiek aizkavēta iespēja to tērēt vai kā citādi izmantot, peļņa ir saistīta arī ar investora ieguldījumu. Tāpēc ir normāli, ka par to tiks saņemta papildu summa. Princips ir tāds pats kā aizdodot ar procentiem.
Preces vērtības veidošanā ir iesaistīti arī daudzi "nejauši" faktori. Šādus faktorus var saprātīgi izskaidrot tikai, pielietojot vērtību sistēmu, kas balstās uz tradicionālajiem uzskatiem un kultūru.
Atsevišķās situācijās vērtības radīšana un iznīcināšana var būt pilnīgi nesaistīta ar darbu. Dimants, kura vērtība šodien ir 10 miljoni dolāru, pirms 5000 gadiem varēja būt bezvērtīgs, jo nevienam nebija vajadzīgs. No vectēva mantots neauglīgs zemes pleķītis pēkšņi var kļūt simtreiz vērtīgāks, ja netālu izaug pilsēta vai pazemē tiek atklāti retzemju metāli. Šādā gadījumā milzīga, negaidīta bagātība ir vienkārši veiksme; vērtības pieaugums nav saistīts ar darbu. Gan Rietumu, gan Austrumu kultūras tradīcijas atzīst, ka veiksme ir Dieva svētība.
Lai demonstrētu, ka valsts īpašumtiesības ir "racionālas" un "nepieciešamas", Markss izstrādāja ekspluatācijas teoriju, kas balstīta uz uzvijas vērtību, pārvēršot saimniecisko darbību, kas cilvēkiem ir parasta dzīves sastāvdaļa, par negatīvu un neētisku rīcību. Viņa teorija izplata naidu un nicinājumu pret pastāvošo ekonomisko kārtību, mēģinot to graut un gāzt.
Patiesībā darba devēji un strādnieki, zemes īpašnieki un zemnieki veido kopienu ar kopīgām interesēm. Lai izdzīvotu, viņu attiecību pamatā jābūt sadarbībai un savstarpējai atkarībai; katra grupa atbalsta otru. Markss apzināti pārspīlēja šķiru atšķirības, uzskatot tās par absolūtām – kā antagonismu starp nāvīgiem ienaidniekiem.
Darba devēju, tāpat kā strādnieku vidū, sastopami gan labi, gan slikti cilvēki. Ekonomiskās apmaiņas procesā patiešām būtu jāatmasko un jāsoda ikviens, kurš pārkāpj ētikas standartus. Sprieduma pamatā ir jābūt morālām īpašībām, nevis bagātībai.
Pieliekot pūles, cilvēki var mainīt savu ekonomisko un sociālo statusu. Uzkrājis bagātību, strādnieks var pārtapt par investoru. Savukārt investors, neveiksmīgi ieguldījis, var kļūt par strādnieku. Strādnieku un investoru lomas mūsdienu sabiedrībā nereti mainās. Lielākā daļa cilvēku spēlē abas lomas – gūto peļņu iegulda nākotnes ražošanas potenciālā, tādējādi radot darbavietas, vairojot sociālo labklājību un radot labvēlīgu ietekmi uz visu sabiedrību. Pat ASV arodbiedrību kustības dibinātājs ir teicis: "Vislielākais noziegums pret darbaļaudīm ir uzņēmums, kas negūst peļņu." [41]
Absurdā "uzvijas vērtības teorija" apzīmogo ar "ekspluatācijas" zīmogu zemes īpašnieku un kapitālistu normālu darbību. Tas ir izraisījis milzīgu naidu un cīņu, sajaucis ļaudīm prātus, vienlaikus iznīcinot miljoniem cilvēku dzīvības.
6. Naids un skaudība: absolūtās vienlīdzības pamatā
Komunisms iestājas par absolūtu vienlīdzību. Virspusēji tas var šķist cēls mērķis, kas daudziem liek akli ticēt, ka tas ir taisnīgs. Patiesībā absolūta vienlīdzība izraisa naidu un skaudību, jo cilvēki, kas tam tic, nevar paciest citu cilvēku panākumus vai to, ka citi ir bagātāki un viņiem ir labāka dzīve, vieglāks darbs vai greznāki dzīves apstākļi. Tie, kas tic šai teorijai, saka: "Man vajadzētu iegūt to, kas jums ir, un es varu dabūt to, ko jūs saņemat." Šādā pasaules skatījumā visi ir vienlīdzīgi un visa pasaule ir vienāda.
Absolūtā vienlīdzības izpaužas galvenokārt divos veidos. Pirmkārt, kad cilvēki joprojām nav vienlīdzīgi, viņi tiek mudināti justies neapmierinātiem ar savu ekonomisko stāvokli. Cilvēki sāk iekārot to, kas pieder citiem, un pat cenšas to iegūt ar nelikumīgiem vai vardarbīgiem līdzekļiem. Ārkārtējos gadījumos viņi iznīcina citu īpašumu un pat slepkavo, lai tikai tiktu pie bagātības.
Visļaunākā šādu tendenču izpausme ir vardarbīga revolūcija. Lai provocētu neapmierinātību, Markss iedala sabiedrību divās pretējās šķirās: tie, kam pieder ražošanas līdzekļi, un tie, kam nepieder. Laukos tie bija zemes īpašnieki un zemnieki; pilsētā – uzņēmumu īpašnieki un strādnieki. Šādas rīcības mērķis bija izraisīt šķiru naidu un izmantot it kā cietušos sabiedrības locekļus vardarbīgas revolūcijas īstenošanai. Zemnieki ir nabadzīgi, bet zemes īpašnieki bagāti – sagrābsim sev viņu bagātības! Ikvienam jābūt bagātam! Pielietojot šādus saukļus, ĶKP aicināja zemniekus iesaistīties "zemes reformā", tas ir, uzbrukt zemes īpašniekiem un sadalīt viņu zemi savā starpā. Zemes īpašnieki, kas nevēlējās pakļauties, tika noslepkavoti. Partija to darīja, vispirms kūdot huligānus izraisīt nemierus, pēc tam mudinot zemniekus pievienoties viņiem, lai tie saceltos un uzbruktu muižnieku šķirai. Pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados "zemes reformas" kustība Ķīnā izvērtās terora kampaņā, kas izdzēsa miljoniem cilvēku dzīvības.
Otrkārt, tiklīdz grupas praktiski ir sasniegušas "vienlīdzības" stāvokli, kurā visi ieguvumi tiek sadalīti starp visiem, ikviens, kurš izceļas, tiek sodīts. Attieksme pret visiem ir vienāda, neatkarīgi no tā, vai cilvēks ir strādīgs, mazāk strādīgs vai arī nestrādā nemaz. Tādējādi tiek ignorēts universālais princips: lai gan cilvēki var šķist vienādi, patiesībā katra cilvēka personība, intelekts, fiziskais spēks, tikumība, nodarbošanās, pienākumi, izglītība, dzīves apstākļi, izturība un neatlaidība, atjautība utt. ir atšķirīgi, un atšķirīgs ir arī katra cilvēka ieguldījums sabiedrībā. Kāpēc uz visiem būtu jāattiecina vienādi rezultāti? Šajā ziņā "nevienlīdzība", pret kuru vēršas komunisti, īstenībā ir patiesa vienlīdzība, bet viņu īstenotā vienlīdzība ir patiesa nevienlīdzība un patiesa netaisnība.
Senatnē ķīnieši teica, ka debesis atalgos cilvēku atbilstoši viņa ieguldītajām pūlēm. Reālajā pasaulē absolūta vienlīdzība nav iespējama.
Vienlīdzības aizsegā sliņķi ir ieguvēji, kamēr centīgie un strādīgie tiek sodīti, vai pat apvainoti un ienīsti. Ikviens palēnina savu tempu, lai tas būtu vienā līmenī ar lēnākā ātrumu. Tas noved pie tā, ka ikviens palaižas slinkumā, gaidot, kad kāds cits paveiks darbu, un cenšas izmantot ikvienu iespēju, lai iegūtu kaut ko par velti vai apzagtu citus. Rezultāts ir vispārējs morāles pagrimums.
Absolūtās vienlīdzības virzošais spēks – naids un skaudība – ir komunisma ekonomiskās perspektīvas indīgās saknes. Ikvienā cilvēkā mīt gan labais, gan ļaunais. Rietumu reliģijās tiek runāts par septiņiem nāves grēkiem, savukārt Austrumu kultūra māca, ka cilvēkam piemīt gan Budas būtība, gan dēmona būtība. Budas būtība izpaužas kā labestība, spēja paciest grūtības un rūpes par citiem. Dēmona daba izpaužas kā savtīgums, slinkums, skaudība, ļaunprātība, naids, dusmas, iekāre un tirānija, kā arī necieņa pret dzīvību, kūdīšana uz nesaskaņām, baumu izplatīšana, vēlēšanās iegūt kaut ko par velti, utt.
Komunistu ieviestā ekonomiskā pieeja apzināti veicina dēmoniskās dabas izpausmes, pastiprinot cilvēkā skaudību, alkatību, slinkumu un citus ļaunus faktorus, liekot cilvēkiem zaudēt cilvēcību un atteikties no tradicionālajām vērtībām, kas bijušas spēkā tūkstošiem gadu.
18. gadsimta ekonomists un filozofs Ādams Smits savā grāmatā "Tikumisko jūtu teorija" atzīmē, ka tikumība ir cilvēces labklājības pamats. Vienotu ētikas normu ievērošana "ir nepieciešams priekšnoteikums cilvēku sabiedrības pastāvēšanai, kas izzustu bez pēdām, ja cilvēcei nepiemistu cieņa pret šīm nozīmīgajām uzvedības normām". [42]
ASV Nacionālās ekonomikas padomes direktors Lorenss Kudlovs uzskata, ka līdzās ekonomiskajai labklājībai ir jāstāv tikumībai. 1997. gadā viņš rakstīja, ka, ja ASV spētu ievērot "galveno principu" – turēties pie morāles vērtībām, uz kurām valsts ir dibināta, – ASV attīstības iespējas būtu neierobežotas. [43]
a) Ekonomiskā vienlīdzība: atspēriena punkts virzībai uz komunismu
Absolūtā egalitārisma ietekmē Rietumos izskan enerģiski aicinājumi pēc "sociālā taisnīguma", minimālās algas noteikšanas, pozitīvas rīcības un citas prasības. Aiz tā slēpjas vēlme pēc rezultātu vienlīdzības, ko komunistiskie elementi var izmantot savā labā. No komunistu viedokļa raugoties, nav svarīgi, vai šīs neaizsargātās grupas panāk vienlīdzību un vai viņu sociālais statuss uzlabojas. Tie ir tikai bandinieki, kas izmantojami, lai radītu aizvainojumu un visbeidzot izraisītu revolūciju.
Kad komunistiem izdodas panākt vēlamo, viņi vienkārši izvirza jaunu nebeidzamu prasību plūsmu. Ja viņi cieš neveiksmi, tad turpina nostiprināt cilvēkos priekšstatu par to, ka vienlīdzības princips ir taisnīgs princips, un pārvērš to par galveno politisko pozīciju, ar kuras palīdzību var panākt lielāku ietekmi. Tā kā komunisms veicina neapmierinātību dažādās jomās un ar dažādiem līdzekļiem, un ja tam tiek ļauts izplatīties nekontrolēti, tad neizbēgams rezultāts ir sociālie nemieri. Komunisti vienmēr varēs atrast kādu neaizsargātu grupu un pieprasīt tai finansiālu vai sociālu vienlīdzību, turpinot atkārtot šo procesu, līdz būs nobruģēts ceļš uz komunismu.
Turklāt šīs politikas īstenošana bieži vien noved pie rezultāta, kas ir gluži pretējs solītajam. Tie, kurus šai politikai vajadzētu aizstāvēt, izrādās zaudētāju lomās. Ņemsim par piemēru likumu par minimālo algu: šķiet, ka tā mērķis ir aizsargāt darbinieku tiesības, taču rezultātā daudzi uzņēmumi vienkārši pārtrauc pieņemt darbā strādniekus, jo viņiem tas ir ekonomiski neizdevīgi. Rezultātā strādnieki zaudē darbu. Zemāk atalgotu darba vietu likvidēšana nozīmē arī zaudēt iespējas attīstīt darba prasmes, jo jauniešiem un tiem, kas tikko sākuši darboties profesijā, ir maz iespēju saņemt apmācību, lai vēlāk varētu strādāt labāk apmaksātā darbā. Vienota pieeja visiem pārkāpj arī ekonomikas principus un izraisa pārāk lielu valdības iejaukšanos.
Cilvēki izmanto attaisnojumu "vienāds atalgojums par vienādu darbu", lai prasītu sociālo revolūciju, kas vērsta uz cīņu pret rasismu un seksismu. Viņi atsaucas uz statistiku, par piemēru minot melnādaino vīriešu vidējo algu, kas ir zemāka par balto vīriešu vidējo algu, kā arī sieviešu vidējo algu, kas ir zemāka par vīriešu vidējo algu. Tiek apgalvots, ka šīs neatbilstības ir rasisma un seksisma rezultāts. Patiesībā šādi salīdzinājumi ir nevietā; ja salīdzina viena veida ābolus ar citiem, rezultāti ir atšķirīgi. Pētījumu rezultātā ir atklājies, ka koledžas izglītību ieguvušie precētie melnādaino pāri nopelna nedaudz vairāk nekā izglītotie balto pāri. [44] Pēc gadu desmitiem ilgušās komunistu taktikas, kuras mērķis bija iznīcināt tradicionālo ģimeni un veicināt sociālā nodrošinājuma sistēmas attīstību, šāda veida melnādaino ģimeņu ir salīdzinoši mazāk, un patiesībā tas ir galvenais iemesls, kāpēc pastāv vispārējas atšķirības starp rasēm ienākumu ziņā. Lai veiktu jēgpilnus un precīzus salīdzinājumus, ir jābūt veselajam saprātam, taču komunistiskie elementi, kurinot nesaskaņas un cīņu, liek cilvēkiem uz lietām raudzīties neracionāli.
Komunismam nerūp neaizsargāto grupu labklājība. Tam svarīgi ir tikai izkliegt saukļus, kas grūž cilvēkus uz iznīcības ceļa.
b) Komunisms izmanto arodbiedrības, lai grautu brīvas sabiedrības
Pēdējās desmitgadēs darba vietu skaita samazināšanās ASV rūpniecībā ir labi zināma parādība, taču daudzi cilvēki neapzinās, ka viens no galvenajiem vaininiekiem ir arodbiedrības, kuras pārņēmušas kreisā spārna idejas. Daudzas arodbiedrības mūsdienās apgalvo, ka palīdz strādnieku šķirai, taču bieži vien to rīcība ir gluži pretēja. Tas skaidri redzams arodbiedrību vēsturē un to pamatuzdevumu pārveidē.
Sākotnēji arodbiedrības dibināja strādnieku šķiras pārstāvji, kuriem gandrīz nebija nekādu zināšanu par to, kā vest vest sarunas ar vadību. Zināmā mērā arodbiedrība var būt starpnieks un risināt konfliktus starp darba ņēmējiem un uzņēmumu īpašniekiem. Taču komunistiskie elementi pārņēma arodbiedrības un pārvērta tās par komunistiskās politikas virzīšanas instrumentiem. Arodbiedrības kļuva par spēcīgu ieroci brīvās uzņēmējdarbības iznīcināšanai un politiskās cīņas īstenošanai.
Frīdrihs Engelss par šo tēmu rakstīja: "Strauji tuvojas laiks, kad strādnieku šķira sapratīs, ka cīņa par augstu atalgojumu un īsu darba laiku un visa pašreizējā arodbiedrību darbība nav pašmērķis, bet gan līdzeklis, ļoti nepieciešams un efektīvs līdzeklis, bet tas ir tikai viens no vairākiem līdzekļiem ceļā uz augstāku mērķi – algu sistēmas pilnīgu atcelšanu." [45]
Ļeņins uzskatīja, ka arodbiedrību dibināšana un legalizācija ir svarīgs līdzeklis, ar kura palīdzību strādnieku šķira spēs atņemt kontroli "kapitālistu" šķirai, un ka arodbiedrības kļūs par komunistiskās partijas balstu un galveno spēku šķiru cīņā.
Savā runā Ļeņins ierosināja arodbiedrībām kļūt par "administrēšanas skolām, ekonomikas vadības skolām, komunisma skolām" un par saikni starp komunistisko partiju un tautas masām. Arodbiedrības ikdienas darba uzdevums bija pārliecināt ļaužu masas pāriet no kapitālisma uz komunismu. "Arodbiedrības ir valsts varas rezervuārs," viņš rakstīja. [46]
19. gadsimta vidū un tā beigās komunisti un kreisie spēki izmantoja arodbiedrības, lai mudinātu strādniekus rīkot plašus streikus, izvirzīt bargas prasības īpašniekiem un pat īstenot vardarbīgus pasākumus, piemēram, iznīcināt iekārtas un rūpnīcas. 1905. gada oktobrī vairāk nekā 1,7 miljoni strādnieku Krievijā iesaistījās valsts mēroga politiskajā streikā, kas paralizēja visas valsts ekonomiku. Šajā laikā tika izveidota īpaši agresīva arodbiedrība – Centrālā strādnieku grupa, kas kļuva par Petrogradas padomes – strādnieku un karavīru "padomes" – priekšteci, kura bija būtisks Krievijas revolūcijas virzītājspēks. [47]
Arī Rietumu un attīstīto valstu arodbiedrībās ir iefiltrējušies un tās izmanto komunistiskie elementi. Attiecības starp darba devējiem un darba ņēmējiem ir simbiotiskas, tomēr komunisti cenšas provocēt, paplašināt un saasināt nesaskaņas to starpā. Arodbiedrības tiek izmantotas, lai saasinātu konfliktus sarunās starp vadību un strādniekiem. Turklāt arodbiedrības loģiski pamato un pastiprina konfrontatīvo aspektu vadības un darbinieku attiecībās un izmanto to, lai leģitimizētu savu pastāvēšanu. Tādā veidā tiek izraisīta strādnieku neapmierinātība un "kapitālisti" tiek vainoti visās problēmās. Šāda stratēģija ir bijusi arodbiedrību izdzīvošanas atslēga.
Šķiet, ka arodbiedrības cīnās par darba ņēmēju interesēm, taču patiesībā tās grauj nozares konkurētspēju. Tam ir divi iemesli. Pirmkārt, aizbildinoties ar darbinieku tiesību un interešu aizsardzību, arodbiedrības apgrūtina uzņēmuma iespējas atlaist darbiniekus, kuri nestrādā pietiekami labi un kuru darba rezultāti ir zemi. Tas veicina slinkošanas kultūru, un ir netikai netaisnīgi pret darbiniekiem, kuri strādā godprātīgi, bet mazina arī viņu produktivitāti. Svarīgākais uzņēmuma izaugsmes faktors ir tā darbinieki, bet, arodbiedrībām aizstāvot neefektīvos darbiniekus, uzņēmumi zaudē konkurētspēju. Uzņēmumi, kas nepilda arodbiedrību prasības, kļūst par uzbrukumu, tostarp streiku un protestu objektiem, kas vēl vairāk apgrūtina uzņēmējdarbību. Ietekmīgā Automobiļu rūpniecības darbinieku apvienotā arodbiedrība regulāri aicināja uz streikiem Detroitā. Pirms 2008. gada finanšu krīzes arodbiedrība pieprasīja 70 ASV dolāru algu stundā un pabalstus. Līdz ar to ASV automobiļu ražošanas nozare tika novesta uz bankrota sliekšņa. [48]
Otrkārt, aizbildinoties ar rūpēm par darbinieku labklājību (tostarp pensijām, veselības apdrošināšanu un tamlīdzīgi), arodbiedrības pastāvīgi palielina uzņēmumu izmaksas. Tas liek uzņēmumiem palēnināt izaugsmi un samazināt ieguldījumus pētniecības un tehnoloģiju attīstības jomā, kas kaitē konkurētspējai. Rezultātā uzņēmumiem nākas paaugstināt produktu cenas, kas negatīvi ietekmē patērētāju intereses. Pētījumi liecina, ka tieši šo iemeslu dēļ uzņēmumi, kuros nav arodbiedrību, tādi kā Toyota un Honda, varēja ražot augstas kvalitātes automašīnas par zemākām izmaksām, bet Detroitas automobiļu rūpnīcas ar arodbiedrībām kļuva mazāk konkurētspējīgas. [49]
ASV pētniecības centra The Heritage Foundation dibinātājs Edvīns Feulners par arodbiedrībām ir teicis: "Tās ir kā cilpa ap uzņēmuma kaklu, padarot to mazāk elastīgu, mazāk spējīgu gudri reaģēt uz mainīgā tirgus prasībām." [50]
Lai gan darba vietu skaita samazināšanās ASV ražošanas nozarēs ir tikusi atzīta un tiek apspriesta jau vairākus gadu desmitus, daudzi cilvēki nezina, ka tieši arodbiedrības ir viens no galvenajiem darba vietu skaita samazināšanās iemesliem. Saskaņā ar The Heritage Foundation ziņojumu no 1977. līdz 2008. gadam darba vietu skaits ražošanas nozarēs, kurās pastāv arodbiedrības, samazinājās par 75 %, bet bez arodbiedrībām palikušajās ražošanas nozarēs darbinieku skaits šajā laikā palielinājās par 6 %.
Situācija būvniecības nozarē ir līdzīga. Heritage Foundation pētnieks Džeimss Šērks raksta: "Atšķirībā no ražošanas nozares būvniecības nozare kopš 70. gadu beigām ir ievērojami augusi. Tomēr kopumā šis pieaugums ir noticis tikai tajos uzņēmumos, kas nav saistīti ar arodbiedrībām, un kopš 1977. gada tas ir palielinājies par 159%. Būvniecības uzņēmumos, kuru darbinieki bija arodbiedrības biedri, darba vietu skaits samazinājās par 17 %." [51]
Turklāt arodbiedrības ir instruments, ko komunistiskie elementi izmanto, lai veicinātu vienlīdzības politiku uzņēmumos. Šērks norāda, ka arodbiedrības pieprasa, lai uzņēmumi maksātu algu atkarībā no darbinieka darba stāža (tāpat ir sociālistiskajās valstīs), neņemot vērā darbinieka ieguldījumu uzņēmumā vai darba rezultātus. "Ar arodbiedrību noslēgtie līgumi iespiež algas noteiktos rāmjos: tie pazemina produktīvāku darbinieku algas un paaugstina mazāk kompetento darbinieku algas," viņš rakstīja. [52] Šeit darbojas tā pati ideja, kas komunismā nozīmē absolūtu vienlīdzību, un kas faktiski ir līdzekļu pārdale starp darbiniekiem uzņēmumā. Iejaukšanās uzņēmumu iekšējo lēmumu pieņemšanā un darba tirgus monopolizācija grauj brīvo tirgu.
Arodbiedrību agresīvā darbība, ko tās dēvē par darba ņēmēju labklājības nodrošināšanu, galu galā rada labvēlīgākus apstākļus vieniem darba ņēmējiem nekā citiem un kavē atsevišķu uzņēmumu un ekonomikas attīstību kopumā. 2005. gadā veiktā aptauja parādīja, ka "lielākā daļa arodbiedrību biedru negatīvi vērtē amerikāņu arodbiedrības" un ka "galvenais iemesls viņu neapmierinātībai nekad netiek atklāti apspriests arodbiedrību plašsaziņas līdzekļos vai arodbiedrību sanāksmēs". [53]
Komunisma ietekmētās un progresīvo kustību vadītās arodbiedrības bieži vien kļūst par instrumentiem cīņai pret brīvo tirgu, nevis par darbinieku likumīgo interešu aizstāvēm un garantiem. Korupcija un personīgo interešu aizstāvība ir izplatītas parādības arodbiedrību vadītāju vidū. Viņu stūrgalvīgā cīņa pret to, ko viņi dēvē par netaisnību darbavietā, rada apgrūtinājumu rūpniecībai un produktivitātei, kavējot korporatīvās reformas un saprātīgus mēģinājumus racionalizēt ražošanu, pakalpojumu nozari, izglītību, valsts pārvaldi un citas jomas. Politikā kreisie gūst atbalstu no arodbiedrībām, lai veicinātu savas sociālās kustības un dzītu ķīļus sabiedrībā.
7. Komunistiskie "ideāli": cilvēka vilināšana pretī savai iznīcībai
Lai gan komunistiskā teorija ir pilna nepilnību un pretrunu, daudzus tā joprojām spēj maldināt. Tas ir tāpēc, ka Markss aprakstījis utopisku komunistisko paradīzi, kuru varētu baudīt cilvēki visā pasaulē. Taču patiesībā tā ir vien fantāzija un maldi. Jaunajā utopiskajā sabiedrībā viņš attēloja "satriecošu materiālo pārpilnību". Katrs cilvēks strādātu "atbilstoši savām spējām" un saņemtu "atbilstoši savām vajadzībām". Nebūtu privātīpašuma, nebūtu plaisas starp bagātajiem un nabagajiem, nebūtu valdošās šķiras un ekspluatācijas. Tur ikviens baudītu brīvību un vienlīdzību, un katram cilvēkam būtu iespēja attīstīt savus īpašos talantus. Dzīve būtu brīnišķīga.
Šis maldinošo argumentu kopums, kuram neskaitāmas reizes jau mainīts iepakojums, ir uzrunājis daudzus, lai sāktu par to cīnīties. Daudzi rietumnieki mūsdienās nekad nav piedzīvojuši vai dzirdējuši par cilvēku traģēdijām totalitārā valstī. Viņi joprojām lolo iluzoras cerības, ka šāda komunistiskā paradīze ir iespējama, un šī iemesla dēļ turpina liet eļļu ugunī, aizstāvot komunistiskās un sociālistiskās idejas.
Visas Marksa izvirzītās idejas ir vien bīstamas ilūzijas. Markismā tiek apgalvots, ka komunistiskā sabiedrībā valdīs materiālo labumu pārpilnība. Tomēr cilvēka vēlmēm un iegribām nekad nav gala. Ņemot vērā ierobežotās cilvēku zināšanas, ierobežotās darba stundas un ierobežotos resursus, deficīts un trūkums ir neizbēgami. Deficīta princips ir visu ekonomisko pētījumu sākumpunkts. Ja šādi ierobežojumi nepastāvētu, cilvēkiem nebūtu vajadzības pētīt, kāda ražošanas metode ir visefektīvākā, jo paredzamā pārpilnība nodrošinātu visu, un to varētu šķērdēt pēc sava prāta.
Marksismā arī tiek apgalvots, ka komunistiskā sabiedrībā morāles normas ievērojami paaugstinātos. Tomēr, tā kā katrā cilvēkā vienlaikus ir gan labais, gan ļaunais, morāles normu paaugstināšanai sabiedrībā ir nepieciešama pareizu uzskatu un vērtību sistēma, pēc kuras vadīties, kā arī personīgi centieni garīgās pilnveidošanās jomā. Marksisms sludina ateismu un šķiru cīņu, kas pastiprina cilvēka ļauno pusi. Cilvēkiem tiek liegta ticības brīvība, bet reliģija tiek pārvērsta par politisku instrumentu, ko komunistiskās partijas izmanto, lai kropļotu un apspiestu patiesas ticības. Bez taisnas ticības dievišķajam un pašdisciplīnas cilvēka morāle var tikai pasliktināties. Turklāt visi komunistu līderi, tiklīdz tiek pie varas, kļūst par augstprātīgiem un nekaunīgiem tirāniem. Gaidīt, ka viņu sekotāju morāles normas ievērojami uzlabosies, ir pretrunā ar veselo saprātu.
Marksisms sludina arī to, ka visi būs vienlīdzīgi. Bet, kā jau minēts iepriekš, sociālisms neizbēgami noved pie tirānijas. Resursu sadales pamatā ir vara, bet varas sadalījums totalitārā valstī ir ļoti netaisnīgs. Tādējādi arī resursu sadale totalitārisma apstākļos būs visnetaisnīgākā. Visās valstīs, kur reiz ir valdījis vai turpina valdīt sociālisms, var vērot priviliģētu slāni, ievērojamu plaisu starp bagātajiem un nabadzīgajiem, kā arī varas īstenotu iedzīvotāju apspiešanu. Resursi tiek iztērēti militārām vajadzībām, vienkāršie ļaudis tiek aplaupīti, lai padarītu priviliģēto šķiru vēl varenāku, un lielākā daļa tautas turpina smagi strādāt, ciešot nabadzību.
Ar solījumu "no katra pēc viņa spējām, katram pēc viņa vajadzībām" marksisms tikai maldina ļaudis. [54] Komunisms sola, ka katram sabiedrības loceklim būs iespēja pilnībā realizēt savas spējas. Taču realitātē sociālistiskās ekonomikas apstākļos cilvēki nedrīkst rīkoties pēc saviem ieskatiem un saskaņā ar savām spējām, jo viņiem nav elementāru brīvību.
Marksisms apgalvo, ka darba dalīšanas rezultātā rodas atsvešinātība. Bet patiesībā darba dalīšana ikvienā sabiedrībā ir nepieciešama. Smits savā grāmatā "Tautu bagātības" apgalvo, ka darba dalīšana var ievērojami paaugstināt produktivitāti un celt tautas labklājību. Darba dalīšanas radītās atšķirības ne vienmēr izraisa konfliktus, un tās ne vienmēr noved pie atsvešinātības un depersonifikācijas. Visu sabiedrības slāņu cilvēki, neatkarīgi no viņu statusa, var dot savu ieguldījumu sabiedrībā, paaugstināt morāli un palīdzēt vairot prieku savās ģimenēs un kopienās.
Tomēr komunisms izmanto indivīdu tieksmi pēc labestības, lai ar maldināšanu padarītu tos par komunistiskās ideoloģijas reliģiskiem fanātiķiem. Šo tiekšanos pēc labestības tas izmanto kā savu lozungu, lai vestu cilvēkus prom no dievišķā. Tas saindē ļaužu apziņu, padara spēcīgāku viņu ļauno dabu, liekot pastrādāt visa veida noziegumus. Pakļauti šādai ietekmei, cilvēki nododas materiālo labumu baudīšanai, aizmirstot par cildenāku un cēlāku ticību augstākam dzīves mērķim. Komunisms saindē it visu, kam pieskaras. Katrā valstī, kur tas tiek pie varas, cilvēki iet bojā miljoniem. Ja cilvēki visā pasaulē nekavējoties neatmodīsies, viņus gaida šausminošas sekas.
8. Tikumība, uzplaukums un miers
Tiekšanās pēc laimes ir cilvēka dabā. Plaukstoša ekonomika var nest laimi, tomēr tā nevar pastāvēt vakuumā. Kad ekonomiskā attīstība savā ceļā novirzās no ētikas un morāles standartiem, tam var sekot ekonomiskā krīze. Sabiedrība, kurā vienkārši valda pārticība, ne tikai nespēj nest prieku un laimi, tās labklājība būs īslaicīga. Ētikas un morāles pamatiem sabrūkot, mūs gaida katastrofāls iznākums.
2010. gadā Ķīnas režīma rupors Žeņmiņ Žibao ziņoja, ka, neraugoties uz ekonomisko attīstību, Iedzīvotāju kopējās laimes indeksa rādītāji, saskaņā ar Forbes datiem, ķīniešiem jau gadiem ilgi krītas. Pasaules otro lielāko ekonomiku nomoka korupcija, vides piesārņojums un problēmas saistībā ar pārtikas nekaitīgumu, tāpēc Ķīnas iedzīvotājiem ir ārkārtīgi liela nedrošība attiecībā uz iztiku. Šajā gadījumā labklājība ir pieaugusi, bet morāles un laimes līmenis ir samazinājies.
Tas atspoguļo komunisma būtiskāko nepilnību: cilvēks sastāv ne tikai no miesas un asinīm, bet gan no vēl kā daudz svarīgāka – apziņas un dvēseles. Dievišķais ir noteicis cilvēka dzīves ceļu. Ķīniešiem ir teiciens: "Katrs kumoss un katrs malks ir iepriekš noteikti", kas ir analogs Rietumos pieņemtajam uzskatam, par likteni vai iepriekšnolemtību. Cilvēki, kas tic dievišķajam, saprot, ka par saņemto labklājību viņiem jāpateicas Radītāja žēlsirdībai. Viņiem ir svarīgi sirdī būt pazemīgiem un pateicīgiem, tāpēc šie cilvēki ir apmierināti un laimīgi.
Starp tiem, kas 1912. gadā atradās uz bojā gājušā "Titānika" klāja, bija arī miljonārs Džons Džeikobs Astors IV, kura bagātību pietiktu, lai uzbūvētu trīsdesmit "Titānikus". Tomēr, nonācis aci pret aci ar nāvi, viņš darīja to, ko uzskatīja par morāli pareizu – deva iespēju izglābties vispirms sievietēm un bērniem. Savu vietu pēdējā glābšanas laivā viņš atdeva diviem pārbiedētiem bērniem. [55] Tāpat rīkojās arī universālveikala Macy’s līdzīpašnieks Izidors Štrauss, viņš sacīja: "Es nekāpšu glābšanas laivā ātrāk par citiem vīriem." Arī viņa sieva Ida atteicās iekāpt glābšanas laivā, savu vietu atvēlot jaunajai mājkalpotājai Elēnai Bērdai. Ida izvēlējās savus pēdējos dzīves mirkļus pavadīt līdzās savam vīram. [56]
Šie cilvēki, kuriem piederēja milzu bagātības, izvēlējās tradicionālās vērtības un ticību, nevis iespēju glābt savus īpašumus un dzīvības. Viņu morālā stāja un taisnīguma izjūta atspoguļo cilvēku civilizācijas un cilvēka dabas cēlsirdību: cēls raksturs ir vērtīgāks par dzīvību, kas, savukārt, ir vairāk vērta nekā bagātība.
Garīgās mācības Faluņgun dibinātājs Li Hundži kungs, kanonā "Bagāts un tikumīgs" raksta:
"Valdnieku un ministru uzdevums ir padarīt tautu turīgu, bet naudas pielūgšana ir pati sliktākā rīcība. Bagātība bez De (tikumības)kaitē visām dzīvajām būtnēm, bet bagātība ar De ir tas, uz ko tautai ir cerība. Lūk, kāpēc, padarot sabiedrību bagātu, nedrīkst neizplatīt De.
De tiek uzkrāta iepriekšējās dzīvēs. Kļūt par valdnieku vai ministru, būt bagātam vai augstdzimušam – tas viss rodas no De. Ja nav De, tad neko neiegūsi, bet, ja zaudēsi De, tad viss sabruks un izzudīs. Tāpēc tiem, kas dzenas pēc varas un tiecas pēc bagātības, nepieciešams vispirms uzkrāt De. Ciešot grūtības un darot labu, var sakrāt daudz De. Tāpēc ir jāsaprot cēloņu un seku likumsakarība. To zinot, gan valdnieki, gan tauta spēs savaldīt savu sirdi, un tad zem debesjuma valdīs miers un labklājība." [57]
Ja cilvēce saglabās iepriekš minētās vērtības attiecībā uz bagātību un dzīvību, ievērojami samazināsies ekonomiskās problēmas, kuru pamatā ir cilvēku alkatība, slinkums un skaudība. Jo vairāk cilvēce spēs apspiest savas savtīgās vēlmes, jo mazāk komunisma rēgs varēs kārdināt cilvēka sirdi, un morāles normas paliks nemainīgas.
Komunistiskais spoks ir izstrādājis sarežģītus plānus cilvēces iznīcināšanai. Tā ekonomiskie pasākumi ir tikai daļa no stāsta. Lai atbrīvotos no komunistisko "ideālu" kontroles, mums ir jāatklāj sazvērestība, jāatpazīst maldinošie vēstījumi un jābeidz likt cerības uz šo jau sākotnēji nepareizo dogmu. Civilizācija atgūs savu vitalitāti, kad cilvēce no jauna atklās tradicionālās vērtības un atgriezīsies pie morāles un tikumības. Tikai tad cilvēce iegūs patiesu mieru un varēs baudīt mūžīgu labklājību un laimi.
(Turpinājums sekos)
Atsauces
29. M. Szmigiera, "Direct Investment Position of the United States in China from 2000 to 2018," Statistica.com, September 2, 2019, https://www.statista.com/statistics/188629/united-states-direct-investments-in-china-since-2000.
30. "Zhongguo waishang touzi baogao, 2016" 中国外商投资报告, ["Report on Foreign Investments in China, 2016"], in Zhongguo washang zhijie touzi linian gaikuang 中国外商直接投资历年概况 [A General Summary of Direct Foreign Investments in China], The Ministry of Commerce of China. [ķīniski]
31. US Commission on the Theft of American Intellectual Property, "Update to the IP Commission Report: The Theft of American Intellectual Property: Reassessments of the Challenge and United States Policy," (Washington DC: The National Bureau of Asian Research, February 2017), http://www.ipcommission.org/report/IP_Commission_Report_Update_2017.pdf.
32. Chris Strohm, "No Sign China Has Stopped Hacking US Companies, Official Says," Bloomberg, November 18, 2015, https://www.bloomberg.com/news/articles/2015-11-18/no-sign-china-has-stopped-hacking-u-s-companies-official-says.
33. Kurt Biray, "Communist Nostalgia in Eastern Europe: Longing for the Past," Open Democracy, November 10, 2015, https://www.opendemocracy.net/can-europe-make-it/kurt-biray/communist-nostalgia-in-eastern-europe-longing-for-past.
34. John Polga-Hecimovich, "The Roots of Venezuela’s Failing State," Origins 10, no. 9 (June 2017), http://origins.osu.edu/article/roots-venezuelas-failing-state.
35. José Niño, "Venezuela Before Chavez: A Prelude to Socialist Failure," Mises Wire, May 4, 2017, https://mises.org/wire/venezuela-chavez-prelude-socialist-failure.
36. John Bissett, "Hugo Chavez: Revolutionary Socialist or Leftwing Reformist?" Socialist Standard 101, no. 1215 (November 2005), http://socialiststandardmyspace.blogspot.com/2015/05/hugo-chavez-revolutionary-socialist-or.html.
37. Julian Adorney, "Socialism Set Fire to Venezuela’s Oil Crisis," Real Clear World, August 29, 2017, https://www.realclearworld.com/articles/2017/08/29/socialism_set_fire_to_venezuelas_oil_crisis_112520.html.
38. José Niño, "John Oliver is Wrong About Venezuela – It’s a Socialist Country," Mises Institute, May 30, 2018, https://mises.org/wire/john-oliver-wrong-about-venezuela-%E2%80%94-its-socialist-country.
39. Chris McGreal, "Zimbabwe’s Inflation Rate Surges to 231,000,000%," The Guardian, October 9, 2008, https://www.theguardian.com/world/2008/oct/09/zimbabwe.
40. Jason Long, "The Surprising Social Mobility of Victorian Britain," European Review of Economic History 17, no. 1 (February 1, 2013): 1–23, https://doi.org/10.1093/ereh/hes020.
41. Michael Rothschild, Bionomics: Economy as Ecosystem (Washington, DC: Beard Books, 2004), 115.
42. Adam Smith, The Theory of Moral Sentiments (Malta: Gutenberg Publishers, 2011).
43. Lawrence Kudlow, American Abundance: The New Economic and Moral Prosperity (New York: HarperCollins Publishers, 1997).
44. Thomas Sowell, Economic Facts and Fallacies (New York: Basic Books, 2008), 174.
45. Friedrich Engels, "Trades Unions," The Labour Standard, May 28, 1881, Marxists Internet Archive, piekļūts 2020. gada 20. aprīlī, https://www.marxists.org/archive/marx/works/1881/05/28.htm.
46. Vladimir Lenin, "The Trade Unions, The Present Situation and Trotsky’s Mistakes," in Lenin’s Collected Works, trans. Yuri Sdobnikov (Moscow: Progress Publishers, 1965), 32:19–42, Marxists Internet Archive, piekļūts 2020. gada 20. aprīlī, https://www.marxists.org/archive/lenin/works/1920/dec/30.htm.
47. Lü Jiamin 呂嘉民, "Liening gonghuixueshuo shi" 列寧工會學說史 ["A History of Leninist Theory on Unions"], (Liaoning People’s Press, 1987). [ķīniski]
48. James Sherk, "What Unions Do: How Labor Unions Affect Jobs and the Economy," The Heritage Foundation, May 21, 2009, https://www.heritage.org/jobs-and-labor/report/what-unions-do-how-labor-unions-affect-jobs-and-the-economy.
49. turpat.
50. Edwin J. Feulner, "Taking Down Twinkies," The Heritage Foundation, November 19, 2012, https://www.heritage.org/jobs-and-labor/commentary/taking-down-twinkies.
51. Sherk, "What Unions Do."
52. turpat.
53. Steve Inskeep, "Solidarity for Sale: Corruption in Labor Unions," National Public Radio, February 6, 2007, https://www.npr.org/templates/story/story.php?storyId=5181842.
54. Karl Marx, "Critique of the Gotha Programme," in Marx & Engels Selected Works (Moscow: Progress Publishers, 1970), 3:13–30, Marxists Internet Archive, April 20, 2020, https://www.marxists.org/archive/marx/works/1875/gotha/ch01.htm.
55. Keith Wootton, dir., Children on the Titanic (Marina Del Rey, CA: Vision Films, 2014).
56. Walter Lord, A Night to Remember: The Classic Account of the Final Hours of the Titanic (United States: Henry Holt and Company, 2005), 50.
57. Li Hongzhi, "Wealth With Virtue," in Essentials for Further Advancement, January 27, 1995, https://www.falundafa.org/eng/eng/jjyz02.htm [https://lv.falundafa.org/fa-lv/jingwen/jw19950127....].
Avots: https://www.epochtimes.com/gb/18/6/7/n10464261.htm
* * *
Jūs tiekat laipni aicināti izdrukāt un izmantot visus Clearharmony mājas lapā publicētos rakstus un to saturu, tomēr lūdzam atsaukties uz pirmavotu.