Kā komunisma rēgs valda mūsu pasaulē (8. nodaļa, 2. daļa)

Satura rādītājs (turpinājums)

4. Vardarbības un melu politika

a) Kā komunisms pielieto vardarbību un melus

b) Kūdīšana uz vardarbību Rietumos

c) Rietumu maldināšana ar melu palīdzību

5. Ceļš uz totalitārismu

a) Brīvas gribas iznīdēšana un morālas atbildības apspiešana

b) Totalitārisms ar labklājības, tehnoloģiju un pārmērīgas reglamentācijas palīdzību

6. Komunisma radītais apdraudējums pamatvērtībām

Atsauces

***

4. Vardarbības un melu politika

Komunistiskajā doktrīnā nekādi līdzekļi netiek uzskatīti par nepieņemamiem. Komunistiskās partijas publiski atzīst, ka vardarbība un meli ir viņu instrumenti pasaules iekarošanai un pārvaldīšanai. No brīža, kad Padomju Savienībā pirmo reizi parādījās komunistiskais režīms, līdz mūsdienām – tikai viena gadsimta laikā – komunisms ir novedis nāvē vismaz simts miljonus cilvēku. Komunistiskās partijas biedri ir laupījuši, spīdzinājuši, nogalinājuši, iznīcinājuši un melojuši.

Komunistu izplatītie meli ir ļoti dažāda apjoma kā komunistiskās valstīs, tā arī Rietumos. Tie var būt gan salīdzinoši nelieli meli, piemēram, izdomājumu un viltus ziņu izplatīšana vai politiskā pretinieka nomelnošana, gan arī sistemātiski un plaša mēroga meli, kas tiek izplatīti, īstenojot plašas propagandas operācijas. Piemēram, ĶKP iestudēja pašsadedzināšanās incidentu Tiaņaņmeņas laukumā, un vainoja tajā Faluņgun garīgās prakses sekotājus, lai izraisītu sabiedrībā naidu pret šo praksi.

Tiek izmantoti arī lielie meli jeb lielā maldināšana, un ar to ir visgrūtāk tikt galā, jo lielie meli ir gandrīz līdzvērtīgi komunistiskai ideoloģijai kā tādai. To mērogs ir tik milzīgs, tie ir tik daudzšķautņaini, to iedarbība tik ilga, un tie skar tik lielu skaitu cilvēku – ieskaitot tos, kas ir patiesi ziedojušies šim mērķim – ka patiesība par konkrēto situāciju tiek pazaudēta. Komunisma rēgs safabricēja melus, ka komunisma mērķis ir "lielā vienotība". Tā kā šo apgalvojumu īsā laika posmā nevarēja atspēkot, tā bija maldināšana, uz kuru balstījās viss komunistiskais projekts. Komunisti apgalvo, ka viņi rada paradīzi zemes virsū, bet patiesībā tie ir viņu lielākie meli, un vienīgais, kas dzimis šo melu rezultātā, ir elle zemes virsū.

Iepriekšējā nodaļā tika analizēts, kā komunisms, ar vēl vienas lielas maldināšanas palīdzību, piesavinājās progresīvisma jēdzienu. Dažās pēdējās desmitgadēs komunisms ir pārņēmis vairākas sociālās kustības un novedis cilvēkus pie nemieriem un revolūcijām, kas tiks aplūkotas turpmākajās nodaļās.

a) Kā komunisms pielieto vardarbību un melus

Komunistiskās partijas kūda uz šķiru cīņu – un tā ir cīņa uz dzīvību un nāvi. Kā teikts "Komunistiskās partijas manifestā": "Komunisti necieš, ka jāslēpj savi uzskati un mērķi. Viņi atklāti paziņo, ka viņu mērķi var sasniegt, tikai piespiedu kārtā gāžot visus pastāvošos sociālos apstākļus." [14] Ļeņins grāmatā "Valsts un revolūcija" rakstīja: "Mēs jau minējām iepriekš un sīkāk parādīsim turpmākajā izklāstā, ka Marksa un Engelsa mācība par vardarbīgas revolūcijas nenovēršamību attiecas uz buržuāzisko valsti. Buržuāziska valsts nevar tikt nomainīta ar proletārisku valsti (proletariāta diktatūru) "atmiršanas" ceļā, bet, pēc vispārīga likuma, to var nomainīt tikai ar vardarbīgas revolūcijas palīdzību." [15]

Varas sagrābšanas procesā – kā Parīzes komūnas, Krievijas revolūcijas vai ĶKP nostiprināšanās laikā – komunistiskās partijas izmanto ārkārtīgi vardarbīgas un asiņainas metodes. Neatkarīgi no tā, vai viņu ienaidnieki ir jauni vai veci, veseli vai vārgi, komunistiskās partijas tos dedzina, aplaupa un nogalina; tās demonstrē tādu ļaunumu, kas satricina dvēseli. Vardarbīgo komunistisko režīmu pastrādāto noziegumu skaits ir tik liels, ka tos nav iespējams saskaitīt.

Komunistiskās partijas ir gatavas apsolīt jebko, taču nekad pat neapsver iespēju pildīt savus solījumus. Lai apmierinātu savas vajadzības, viņi maina savus vēstījumus, kā vien ienāk prātā, bez jebkādiem morāliem ierobežojumiem vai kauna sajūtas. Tādi vadoņi kā Mao, Bens Bella un Kastro, savulaik apgalvoja, ka nekad neveidos totalitāru režīmu. Taču, tikuši pie varas, viņi nekavējoties sāka īstenot pasākumus, lai koncentrētu visu varu savās rokās, veicot tīrīšanas partijas iekšienē, kā arī vajāšanas kampaņas pret disidentiem un parastajiem iedzīvotājiem.

Turklāt manipulācijas ar valodu ir viena no galvenajām metodēm, ko komunistiskais kults izmanto, lai maldinātu cilvēkus, proti, mainot vārdu nozīmi un pat apgriežot to pilnīgi otrādi. Tā kā pārveidotā valoda tiek lietota pastāvīgi, tās izkropļotās nozīmes dziļi iesakņojas cilvēku apziņā. Piemēram, "Dievs" tiek pielīdzināts "māņticībai"; "tradīcijas" tiek pielīdzinātas "atpalicībai", "muļķībai" un "feodālismam"; "Rietumu sabiedrība" tiek pielīdzināta "naidīgajiem" vai "pret Ķīnu vērstiem spēkiem" un "proletariāts" kļūst par "valsts īpašumu saimnieku". Lai gan komunisma apstākļos tautai nav nekādas teikšanas, komunisti apgalvo, ka "visa vara pieder tautai". Norādīšana uz netaisnību tiek uzskatīta par "kūdīšana uz valsts varas graušanu". Tāpēc, runājot ar tiem, kurus dziļi saindējis komunistiskais kults, cilvēki bieži vien konstatē, ka abas puses nevar komunicēt, jo nespēj vienoties pat par vārdu nozīmi.

Komunisma kults ne tikai pats melo, bet arī rada vidi, lai visi iedzīvotāji pievienotos tam melošanā, – tostarp izmantojot piespiedu politisko apmācību, obligātu politiskās nostājas deklarēšanu un politisko pārbaudi. Tā mērķis ir piespiest cilvēkus apgalvot to, kam viņi netic, tādējādi viņus demoralizējot un degradējot viņu izpratni par labo un ļauno. Kad cilvēki uzzina par komunistu izdomājumiem, viņi uz to atbild ar saviem meliem. Komunistiskais kults zina, ka ļaudis tam melo, bet tas ir pieņemami, jo melošana pati par sevi ir daļa no spēles. Komunistiem bīstami kļūst tikai tad, kad cilvēki sāk runāt patiesību.

Melu kultūras uzspiešana ir komunistu izstrādāts morālās deģenerācijas līdzeklis. Šajā grāmatā jau vairākkārt uzsvērts, ka ĶKP režīms vēlas ne tikai nogalināt cilvēka fizisko ķermeni, bet arī izraisīt galēju morālo sabrukumu. Šajā ziņā komunisma rēgs savu mērķi ir daļēji sasniedzis.

b) Kūdīšana uz vardarbību Rietumos

Komunisma rēgs ir veidots no pirmatnējā spēka – naida, un tā teorijas ir piesātinātas ar naidu. Tas veicina šķiru cīņu un visu problēmu saknes piedēvē tradicionālajām sociālajām struktūrām. Lai izraisītu aizvainojumu un naidu pret bagātajiem un rosinātu revolūciju un vardarbību, tas stāsta par to, ka bagātie ekspluatē nabadzīgos. Paplašinoties komunistiskajām kustībām, to manipulācijas, vardarbība un meli Rietumos ir kļuvuši par ikdienišķu parādību, piesātinot sabiedrību ar naidu.

Sabiedrība ar pastiprinātu tieksmi uz vardarbību kļūs mazāk stabila un vairāk sašķelta. Amerikas sabiedrībā daži politiķi un politiskie darboņi uzbrūkot saviem ienaidniekiem, nekaunas pielietot negodīgus līdzekļus, tādus kā apmelošana, pāriešana uz personīgiem apvainojumiem un tamlīdzīgi. Mūsdienās nesamierināmās pretrunas starp abām lielākajām partijām padara tās tikpat nesavienojamas kā uguns un ūdens.

Kreisi noskaņotās partijas un politiķi apgalvo, ka aizsargās cilvēktiesības un ievēros demokrātiskā sabiedrībā noteiktos likumus. Taču, tikuši pie varas un komunistiskā rēga vadīti, viņi izmanto visas metodes, lai apspiestu opozīciju un patvaļīgi atņemtu citiem viņu tiesības.

Ne visi vēlas konfliktus, bet ir vajadzīgi tikai daži komunistu aktīvisti, lai tos izraisītu. Pēc 2016. gada prezidenta vēlēšanām Antifas ekstrēmisti pievērsās savam mērķim – konservatīvajiem – un sāka vajāt viņus gan mītiņos, gan citur. Viņi nedeva iespēju prezidenta atbalstītājiem un konservatīvi domājošiem uzstāties pasākumos, un atsevišķos gadījumos uzbruka viņiem pat fiziski. 2017. gada jūnijā citas partijas atbalstītājs beisbola treniņa laikā šāva uz Pārstāvju palātas vairākuma partijas līderi Stīvu Skelīsu, ievainojot viņu. Kāds kreisi noskaņots Nebraskas štata pārstāvis pat sacīja, ka viņš "priecājas", ka Skelīss tika sašauts, un vēlas, lai viņš būtu miris. Šī amatpersona drīz vien tika atstādināta no savas partijas štata līmeņa komitejas priekšsēdētāja amata.

c) Rietumu dezorientēšana ar melu palīdzību

Rietumos komunismam ir slikta slava, tāpēc meli ir vienīgais līdzeklis, kā tam paplašināt savu ietekmi. Daži politiķi popularizē politiku, kas būtībā ir komunistiska, bet nosaukta citā vārdā, izmantojot tādus saukļus kā "brīvība", "progress" un "sabiedrības intereses". Piemēram, socializētas veselības aprūpes sistēmas izveide netiek dēvēta par sociālistisku, bet gan par "Medicīnisko aprūpi ikvienam" un "universālu veselības aprūpi", vai arī tās izveide tiek pamatota kā sabiedriskās domas atbalstīta rīcība. Kad kreisie politiķi vēlas piespiest darba devējus maksāt minimālo algu, viņi to nosauc par "iztikas minimumu". Lai tiktu ievēlēti, viņi bārsta tukšus solījumus, līdzīgi kā to dara komunistiskās partijas savos centienos sagrābt varu.

Proti, politiķi izmanto izkropļotu un pārdalošu fiskālo un nodokļu politiku, piemēram, piešķirot nodokļu atvieglojumus arodbiedrībām, valdības programmām un mazākumtautību uzņēmumiem, vienlaikus palielinot nodokļus citiem uzņēmumiem un turīgajiem. Rezultātā tie, kas šajā situācijā ir ieguvēji, (tai skaitā nabadzīgie, arodbiedrības un tā tālāk) kļūst atkarīgi no politiķiem, kas rīkojas viņiem par labu, un tāpēc atbalsta viņus vēlēšanās. Tādējādi šiem politiķiem ir stabila un ilgtermiņa ietekme šajā reģionā, un viņi var veidot savu politisko mašinēriju. Tajā pašā laikā uzņēmumi tiek pakļauti finansējuma ierobežojumam, tāpēc samazina darbības apjomu, pārtrauc darbību vai pārceļas, kā rezultātā pastāvīgi samazinās nodokļu ieņēmumi un darba vietu skaits pilsētā, kas galu galā noved pilsētu bankrotā.

Agrāk cilvēki ticēja, ka ASV ir patiešām brīva sabiedrība un pēdējais bastions pret komunismu. Taču mūsdienās ikvienam ir skaidri redzams, ka augsti nodokļi, augsti attīstīta labklājības valsts, kolektīvisms, sociāldemokrātija, "sociālā vienlīdzība" un tamlīdzīgi, kas visi tā vai citādi izriet no sociālisma un marksisma-ļeņinisma ideoloģiskās DNS, ir nostiprināti politikā un tiek īstenoti praksē. Jo īpaši jaunā paaudze vienkārši neko nezina par komunistisko valstu vardarbīgo vēsturi. Komunisma jaunā ietērpa maldināti, viņi sapņo un tiecas pēc iluzora ideāla. Rezultātā viņi neapzināti iet ceļu, kas ved uz iznīcību.

5. Ceļš uz totalitārismu

Totalitārā kontrole, kuru komunistiskie režīmi pielieto attiecībā pret savu padoto dzīvi, ir rūpīgi dokumentēta. Taču komunisma ideoloģiskie atzarojumi demokrātiskajās valstīs slepeni virzās uz to pašu mērķi, atbalstot likumus, kas intensīvi paplašina valdības varu un pastiprina sabiedrības un ekonomikas regulēšanu. Vēl biedējošāks ir fakts, ka mūsdienu autoritāro režīmu rīcībā ir zinātne un tehnoloģijas, kas dod viņiem tādas uzraudzības un sociālās kontroles iespējas, kādas agrākie tirāni diez vai varēja pat iedomāties.

a) Brīvas gribas iznīdēšana un morālas atbildības apspiešana

Ja cilvēki vadās pēc dievišķajām tradicionālajām vērtībām, viņu kultūra attīstīsies pēc ortodoksāla ceļa, ļaujot viņiem veidot spēcīgu saikni ar dievišķo. Arī atšķirīgās sociālās un politiskās sistēmas, kas pastāv visā cilvēcē, izriet no attiecīgajām kultūrām.

Radītājs ir apveltījis cilvēkus ar brīvu gribu un spēju patstāvīgi risināt savas lietas. Viņiem jāvada sevi, ievērojot pašdisciplīnu, morālo stāju un atbildību gan par sevi, gan par savu ģimeni. Izpētījis Amerikas politiku 19. gadsimtā, franču politiskais filozofs Aleksis de Tokvils ļoti atzinīgi novērtēja Amerikas sabiedrību. Viņu pārsteidza amerikāņu spēja analizēt sevi, viņu izpratne par ļaunumu, gatavība pacietīgi risināt problēmas un viņu kopējā spēja izvairīties no vardarbības, saskaroties ar politiskām problēmām. Viņš uzskatīja, ka Amerikas Savienoto Valstu diženums slēpjas to spējā labot savas kļūdas.

Savukārt komunisma rēgs vēlas kūdīt cilvēkus uz tradīciju un tikumības neievērošanu, tādējādi noslēdzot viņiem ceļu uz labestību un dievišķo. Komunistiskajā režīmā dzīvojošie, pašiem nemanot, no Dieva tautas pārtop par sātana pavalstniekiem. Komunistiskajās valstīs valdība monopolizē sociālos resursus, tāpēc pilnīgi viss ir jāīsteno, sekojot komunistiskās partijas līderu norādījumiem, kuriem pašiem ir jādemonstrē pienācīgs "partejiskums", lai izdzīvotu nežēlīgajās frakciju cīņās, kas raksturīgas komunistiskajiem režīmiem. Parastie pilsoņi vai ierindas kadri, kas cenšas sekot savai sirdsapziņai un rīkoties saskaņā ar morāles normām, gandrīz vienmēr nonāk pretrunā ar partijas ideoloģisko līniju un tiek pazemināti amatā vai atzīti par valsts ienaidniekiem. Tā viņi pārtop par zemāko šķiru, kas, spiesti cīnīties par izdzīvošanu sabiedrības zemākajos slāņos.

Arī brīvo sabiedrību valdības virzās autoritārisma virzienā, "lielajai valdībai" sākot kontrolēt gandrīz visas jomas. Viena no autoritāras politikas galvenajām iezīmēm ir spēcīga centrālā valdība, kas plāno un vada ekonomiku. Šobrīd rietumvalstu valdībām ir milzīga vara iejaukties ekonomikā un kontrolēt to, lai īstenotu valdības plānus; šīm mērķim tās izmanto valsts ieņēmumu un izdevumu, nodokļu un aizņēmumu finansēšanas instrumentus.

Centrālās administratīvās varas paplašināšanās, vietējo pašvaldību kontrole pār iedzīvotāju dzīvi, kā arī daudzie likumi un tiesu spriedumi ir noveduši pie visaptverošas valdības varas paplašināšanās un vēl nepieredzētas sabiedrības kontroles. "Politkorektums" tiek izmantots par attaisnojumu, lai atņemtu cilvēkiem vārda brīvību. Tie, kas atklāti nosoda šo biedējošo politiku, tiek atstumti kā "naida runas" paudēji. Tie, kas uzdrošinās iebilst pret politkorektumu, tiek atstumti, izolēti, dažos gadījumos atlaisti no darba, bet ārkārtējos gadījumos šie cilvēki pat cietuši no draudiem vai uzbrukumiem.

Taisnu tikumības normu vietā ir stājušies izkropļoti politiski standarti. Pēc tam šie standarti tiek uzspiesti ar likuma varu, regulējumiem un publiskiem uzbrukumiem, tādējādi radot sociālā terora un spiediena atmosfēru. Pēc tam šis sociālais terors sāks apspiest cilvēku brīvo gribu un viņu tieksmi pēc labestības. Tāda ir totalitārās politikas būtība.

b) Totalitārisms ar labklājības, tehnoloģiju un pārmērīgas reglamentācijas palīdzību

Mūsdienu Rietumu sabiedrībā ir daudz likumu un noteikumu, kas regulē gandrīz visus sabiedrības dzīves aspektus, sākot no kārtības darbavietā līdz pat bērnu audzināšanai. Valsts sociālā palīdzība arvien biežāk tiek uzskatīta par obligātu nepieciešamību, nevis par ārkārtas palīdzību patiesi bēdīgā situācijā nonākušajiem. Tehnoloģiju attīstība ir ļāvusi valdībām īstenot birokrātiju līdz šim vēl neredzētā līmenī. Šo procesu veicina un paātrina kreisie grupējumi un politiķi, kuri to pasniedz kā progresu. Patiesībā valdības īstenotā pārraudzība un labklājības valsts veidošanas politika nopietni apdraud brīvību un morāli.

19. gadsimtā Tokvils ievēroja, ka, "ja mūsdienu demokrātiskajās nācijās tiktu ieviests despotisms, tas būtu citāds; tas būtu vērienīgāks un maigāks; tas pazemotu cilvēkus, tos nemokot". [16] Katru gadu tiek pieņemti tūkstošiem jaunu likumu, sākot no federālā līmeņa līdz pat štatu, apgabalu un pašvaldību līmenim. ASV Nodokļu kodeksa apjoms ir vairāki desmiti tūkstoši lappušu, bet nesen pieņemtā Veselības apdrošināšanas likuma apjoms pārsniedz divdesmit tūkstošus lappušu. Pat tiesneši un juristi nespēj izprast visus likumus, nemaz jau nerunājot par vidusmēra pilsoni. Cilvēks var pārkāpt likumu, pats to pat nenojaušot.

Turklāt, lai cik pilnīgs arī būtu likums, tas ir tikai ārējs ierobežošanas veids, tam nav varas pār cilvēka sirdi. Kā teicis Laodzi: "Jo vairāk likumu tiks pieņemts, jo vairāk būs zagļu un bandītu". Cilvēki ignorē faktu, ka sociālās problēmas rodas, atbrīvojot cilvēka ļauno dabu. Izstrādājot arvien vairāk likumu, ignorējot lietas būtību, veidojas apburtais loks, un sabiedrība soli pa solim sāk virzīties uz totalitārismu.

Socializētā veselības aprūpe

Vēstures gaitā labdarības organizācijas ir organiski iekļāvušās vietējās kopienās un reliģiskajās organizācijās. Tajā pašā laikā pietiekami kompetentas valdības spēja piešķirt nepieciešamos resursus trūcīgajiem, piemēram, bada, sausuma vai plūdu laikā. Britu jurists A. Daisijs ievēroja, ka 20. gadsimtā valdības sāka uzskatīt, ka indivīdu labklājība ir regulējama un nodrošināma ar nodokļu palīdzību:

"Līdz 1908. gadam jautājums par to, vai cilvēkam – bagātam vai nabadzīgam – apdrošināt savu veselību, bija pilnībā atstāts katra indivīda brīvas izvēles ziņā. Viņa rīcība neskāra valsti ne vairāk, ne mazāk, kā jautājums par to, vai viņam nēsāt mēteli melnā vai brūnā krāsā. Taču Valsts apdrošināšanas likums ilgtermiņā uzliks valstij, t.i., nodokļu maksātājiem, daudz lielāku atbildību, nekā angļu vēlētāji ir paredzējuši. ... [Apdrošināšana bezdarba gadījumā] patiesībā nozīmē, ka valsts atzīst par savu pienākumu apdrošināt cilvēku pret sekām, kas saistītas ar darba zaudējumu. … Valsts likums par apdrošināšanu atbilst sociālisma doktrīnām. …" [17]

Analītiķi ir norādījuši uz vairākām fatālām sociālā medicīniskā nodrošinājuma problēmām. Tas nav ilgtspējīgi, jo cilvēki vēlas gūt vairāk labumu no bezmaksas pakalpojumiem, nekā par tiem maksā. Par sniegtajiem pakalpojumiem nav ne atlīdzības, ne sodu, un medicīnas nozares speciālistiem nav jānes nekāda juridiska atbildība par to, ko viņi dara. Valdība cieš milzīgus zaudējumus, jo cilvēki krāpjas, izmantojot sistēmas nepilnības, ļaunprātīgi to izmanto un iesaistās ēnu ekonomikā. Valdība lemj par dzīvības un nāves jautājumiem, izmantojot medicīnas sistēmu, kuru nomāc birokrātija. [18]

2010. gadā 32 gadus vecam vīrietim Zviedrijas ziemeļos pēc stundām ilgas medicīniskās palīdzības gaidīšanas nācās pašam sev sašūt asiņojošo brūci. Nejauši sagriezies, remontējot mājokli, viņš vispirms aizsteidzās uz poliklīniku, kas izrādījās slēgta, pēc tam devās uz neatliekamās palīdzības nodaļu. Tur viņš stundu gaidīja palīdzību, kamēr viņa brūce turpināja asiņot. Visbeidzot, pamanījis medmāsas atstātos adatu un diegu, viņš mēģināja pats sniegt sev medicīnisko palīdzību. Vēlāk slimnīcas personāls ziņoja par viņu attiecīgajai iestādei kā par likuma pārkāpēju, kas bez atļaujas izmantojis slimnīcas aprīkojumu. [19] Šis ir tikai viens piemērs tam, kā socializēta veselības aprūpes sistēma var novest pie absurda iznākuma. Tā kā bezmaksas medicīnisko aprūpi vēlas visi, resursi tiek izmantoti ļaunprātīgi. Pretruna starp ierobežotajiem resursiem un pieprasījumu pēc bezmaksas pakalpojumiem izraisa līdzsvara trūkumu pieprasījuma un piedāvājuma attiecībās. Nepietiekams piedāvājums nozīmē ilgu gaidīšanas laiku un neatbilstošu aprūpi. Tādējādi socializētā medicīna kaitēs tiem, kam aprūpe patiešām ir nepieciešama.

Turklāt, lai gan daudzi sapņo par sociālo nodrošinājumu no šūpuļa līdz kapam, iedzīvotāju atkarība no valdības liek pamatus autokrātiskam režīmam. Lai palielinātu varas iestāžu iesaistīšanos sabiedrības vai atsevišķu pilsoņu dzīves regulēšanā, ir nepieciešamas plašākas kontroles sistēmas no valsts puses. Savukārt personāla algošanai un noteikumu izstrādei ir nepieciešami līdzekļi, kurus iegūst no nodokļiem. Līdz ar valsts varas palielināšanos veidojas arī spēcīgas politiskās kliķes, kas ir ieinteresētas saglabāt un paplašināt savu varu.

Masu novērošana

Tehnoloģijas vēl vairāk atvieglo valdībām iespēju kontrolēt savus iedzīvotājus. Spilgtākais piemērs tam ir Ķīnas Komunistiskā partija, taču tādas pašas briesmas pastāv arī rietumvalstīs, jo īpaši Eiropā, kur sociālistiskās programmas ir jau plaši izplatītas.

Šodien Ķīnā pastāv pasaulē lielākā novērošanas sistēma. Sabiedriskās vietās un uz ceļiem – novērošanas kameras ir visur. Tikai dažu minūšu laikā 1,4 miljardu cilvēku jūrā ir iespējams atrast melnajā sarakstā iekļautās personas. Viedtālruņa lietojumprogrammā WeChat iestrādātā novērošanas programmatūra ļauj īstenot atklātu novērošanu, un ikvienam, kam ir mobilais tālrunis, privātums ir pilnīgi zudis. Jums vienkārši nav kur paslēpties.

Tehnoloģijām kļūstot arvien attīstītākām un valdībām arvien lielākām, un lielākām, sociālisma ceļa turpināšana Rietumos novestu pie līdzīga šausminoša likteņa – pastāvīgas uzraudzības, spiediena un pārvaldības. Šis galīgais scenārijs nebūt nav pārspīlējums. Papildus fiziskai novērošanai un cenzūrai valdība var izmantot arī lielos datus un finanšu informāciju, lai panāktu, ka konkrēti pilsoņi tiek atlaisti no darba. Bankām var likt anulēt hipotekāros kredītus. Valdība, kurai ir pieejami šādi tehnoloģiskie līdzekļi, var anulēt nepaklausīgo pilsoņu profesionālās darbības licences un liegt viņiem piekļuvi sociālajiem pabalstiem, kas, saistībā ar citām tās piekoptajām ekonomikas politikām, ir šo cilvēku vienīgais iztikas avots.

6. Komunisms – ierocis uzbrukumam cilvēces pamatvērtībām

Komunistiskās ideoloģijas gadsimtiem ilgi ir sējušas haosu politikā. Austrumos komunistiskie režīmi ir mobilizējuši visus valsts spēkus, lai sagrautu politiskos oponentus, iznīcinātu tradicionālo kultūru un nogalinātu desmitiem miljonu cilvēku. Rietumos kreiso kustības ir pakāpeniski pārņēmušas demokrātijas procesu. Lai gan viņi izvairās no atklātas vardarbības un diktatūras, viņu pārstāvētā politika izriet no tās pašas cīņas filozofijas. Tieksme pēc varas, bagātības un slavas ir pastāvējusi tikpat ilgi kā pati cilvēce, jo ikvienam piemīt spēja darīt kā ļaunu, tā arī labu. Izmantojot cilvēka dabai piemītošo morālo vājumu, komunisma rēgs ir izveidojis "aģentu" tīklus visā pasaulē.

Komunistiskās ideoloģijas infiltrācijas dēļ mūsdienu Rietumu sabiedrības ir galēji sašķeltas, un kreisie pielieto visus spēkus, lai traucētu un liktu "sprunguļus riteņos" tiem, kas politikā turas pie tradicionāliem uzskatiem. Nebūs pārspīlēts sakot, ka Rietumi šobrīd cīnās par savām vērtībām.

Kreiso politiķu ietekme ir izrādījusies ārkārtīgi noturīga pret mēģinājumiem to vājināt vai mainīt. Komunisma ietekmētie politiķi un aktīvisti slepeni sadarbojas ar plašsaziņas līdzekļiem, lai diskreditētu opozīciju un izplatītu maldinošu informāciju, tādējādi dezorientējot sabiedrību. Kreisā spārna amatpersonas ignorē vai bremzē valdības rīkojumu izpildi, novirza valsts resursus savu ideoloģisko programmu atbalstam un īsteno politiku, kas veicina sociālo sašķeltību un konfliktu saasināšanos.

Saskaņā ar The Associated Press-NORC Sabiedrisko attiecību pētījumu centra veiktās aptaujas datiem 2018. gadā vairāk nekā 80 % respondentu norādīja, ka, viņuprāt, amerikāņi ir ļoti sašķelti attiecībā uz svarīgām vērtībām, un ka valsts ir sašķelta politikas jautājumos daudz vairāk nekā agrāk. [20]

Valstij ir unikāla spēja mobilizēt cilvēkresursus un ekonomiskos resursus. Pareizi izmantota politiskā vara var dot lielu labumu visai tautai, kā arī uzlabot starptautisko situāciju. Taču, kā par to liecina vēstures gaita un komunistiskās kustības vēsture, varas ļaunprātīga izmantošana noved pie briesmīgiem noziegumiem.

Bijušais ASV prezidents Reigans savā pirmajā inaugurācijas runā sacīja: "Reizēm mums uznāk kārdinājums noticēt, ka sabiedrība ir kļuvusi pārāk sarežģīta lai to pārvaldītu ar pašpārvaldes palīdzību, ka elitāras grupas īstenota valdība ir pārāka par valdību, kas darbojas tautas labā, un ko īsteno tauta. Bet, ja neviens no mums nav spējīgs tikt galā pats ar sevi, tad kurš no mums ir spējīgs pārvaldīt kādu citu?" [21] Prezidents Donalds Tramps savulaik teica, ka Amerikas Savienotajās Valstīs "mēs nepielūdzam valdību, mēs pielūdzam Dievu". [22]

Valsts vienotībai ir nepieciešamas kopīgas vērtības un kopīga kultūra. Lai gan doktrīnas dažādās reliģijās atšķiras, izpratne par labo un ļauno ir līdzīga. Tas dod iespēju Amerikas Savienotajās Valstīs dzīvojošajiem ar dažādu etnisko un kultūras izcelsmi harmoniski dzīvot viens otram līdzās. Taču, kad cilvēku uzskati morāles pamatjautājumos nesaskan, uz spēles tiek likta pati valsts izdzīvošana.

(Turpinājums sekos)

Atsauces

14. Marx and Engels, "Manifesto."

15. Vladimir Lenin, The State and Revolution (1918), 381–492, Marxists Internet Archive, piekļūts 2020. gada 17. aprīlī, https://www.marxists.org/archive/lenin/works/1917/staterev/ch01.htm. [Vladimirs Ļeņins, Valsts un revolūcija (1917), Avots, 1987 un Vladimirs Iļjičs Ļeņins, Valsts un revolūcija, Zvaigzne, 2011]

16. Alexis de Tocqueville, Democracy in America, vol. 2, Henry Reeve, trans., (London: Longmans, Green, and Co., 1889), 289.

17. Albert Venn Dicey, Lectures on the Relation Between Law & Public Opinion in England, During the Nineteenth Century (London: Macmillan and Co., 1919), xxxviii, Online Library of Liberty, piekļūts 2020. gada 17. aprīlī, http://oll.libertyfund.org/pages/dicey-on-the-rise-of-legal-collectivism-in-the-20thc.

18. Paul B. Skousen, The Naked Socialist (Salt Lake City, UT: Izzard Ink, 2014), Kindle edition.

19. Peter Vinthagen Simpson, "Jonas, 32, Sewed Up His Own Leg after ER Wait," The Local, August 3, 2010, https://www.thelocal.se/20100803/28150.

20. Juana Summers, "AP-NORC Poll: Most Americans See a Sharply Divided Nation," The Associated Press, http://www.apnorc.org/news-media/Pages/AP-NORC-Poll-Most-Americans-see-a-sharply-divided-nation.aspx.

21. Ronald Reagan, "First Inaugural Address of Ronald Reagan" (speech, US Capitol, Washington, DC, January 20, 1981), The Avalon Project, piekļūts 2020. gada 17. aprīlī, https://avalon.law.yale.edu/20th_century/reagan1.asp.

22. Donald Trump, "Remarks by President Trump at the 2017 Values Voter Summit" (speech, Omni Shoreham Hotel, Washington, DC, October 13, 2017), White House, piekļūts 2020. gada 17. aprīlī, https://www.whitehouse.gov/briefings-statements/remarks-president-trump-2017-values-voter-summit.

Avots: https://www.epochtimes.com/gb/18/6/7/n10464261.htm