Kā komunisma rēgs valda mūsu pasaulē (9. nodaļa, 1. daļa)

Satura rādītājs

Ievads

1. Valsts īpašumtiesības un plānveida ekonomika: verdzības sistēmas

a) Valsts īpašumtiesības: totalitārais jūgs

b) Plānveida ekonomika: lemta neveiksmei

Rietumu valstis: komunisma ieviešana zem cita nosaukuma

a) Augsti nodokļi un attīstīta sociālā nodrošinājuma sistēma

b) Agresīvā ekonomiskā intervence rietumvalstīs

c) Kā sociālistiskā ekonomika noved pie komunistiskā totalitārisma

Atsauces

***

Komunisma ietekme ir jūtama visās mūsu pašreizējās ekonomikas sistēmas nozarēs. Tā kā nepārtraukta valdības paplašināšanās tendence jau ir kļuvusi par normu, gandrīz katra valsts uz zemeslodes attālinās no klasiskajiem brīvā tirgus principiem, sliecoties uz komunistiskās vai sociālistiskās ekonomikas pusi.

Raugoties uz valstīm, kuras pēc padomju bloka sabrukuma atteicās no komunisma un sociālistiskā ekonomikas modeļa, var likties, ka komunisma rēgam nav izdevies sasniegt savus mērķus. Bet patiesībā viss nav tik vienkārši. Rēga darbības metodēm nav stingri noteikta modeļa. Lai sasniegtu augstāku mērķi, tas var atteikties no noteiktām formām, vienlaikus pielietojot citas, lai pielāgotos vēsturiskajai vai sociālajai situācijai. Nekur citur tas nav tik ļoti raksturīgi, kā ekonomikas jomā.

Pirms vairāk nekā 150 gadiem Kārlis Markss savā grāmatā "Kapitāls" iestājās par privātīpašuma atcelšanu un valsts īpašumtiesību nostiprināšanu. Totalitārās komunistiskās valstis šo mērķi centās panākt vistiešākajā veidā, īstenojot teroru, vardarbību un masveida slepkavības. Taču, tā kā atklāta komunistiskā doktrīna ar laiku zaudēja savu pievilcību, demokrātiskajās valstīs kreisie izstrādāja nevardarbīgas metodes. Daudzveidīgie sociālisma un komunisma paveidi, ko viņi gadu gaitā ir ieviesuši, nav viegli klasificējami.

Komunistiskā ekonomiskā politika ne tikai ierobežo pamattiesības uz privātīpašumu un uzņēmējdarbību, bet arī veicina korupciju un sekmē tradicionālās kultūras izzušanu. Lai saglabātu savus tikumiskos pamatus, dzīvesveidu un labklājību, valstīm visā pasaulē ir jāapzinās komunistu īstenotais apvērsums ekonomikas jomā un jāveic pasākumi, lai to novērstu.

1. Valsts īpašumtiesības un plānveida ekonomika: verdzības sistēmas

Debesis radīja cilvēku, apveltīja viņu ar gudrību un spēku, un noteica, ka savā dzīvē viņam būs gūt atlīdzību par savu darbu, lai nodrošinātu sev iztiku. ASV Neatkarības deklarācijā ir teikts: "Mēs uzlūkojam par pašsaprotamu, ka visi cilvēki ir radīti vienlīdzīgi, un ka viņu Radītājs tiem piešķīris noteiktas neatņemamas Tiesības, starp kurām ir Dzīvība, Brīvība un tiecība pēc Laimes." [1] Protams, pie šīm tiesībām pieder arī tiesības uz privātīpašumu un tā pārvaldīšanu.

Turpretim Markss un Engelss "Komunistiskās partijas manifestā" norāda: "Komunistu teoriju var apkopot vienā teikumā: privātīpašuma atcelšana." [2] Tā ir norāde uz valsts īpašumtiesībām, kas plānveida jeb komandekonomikā ir obligāta. Komunistiskajā plānveida ekonomikā ražošanas līdzekļus nepastarpināti kontrolē valsts. Šī sistēma pēc savas būtības pašos pamatos pārkāpj debesu principus, ir pretrunā ar cilvēka dabu un, galu galā – tā ir verdzības forma.

a) Valsts īpašumtiesības: totalitārais jūgs

Austrāliešu eksperts komunistiskās ideoloģijas jomā Freds Švarcs savā grāmatā "Jūs varat uzticēties komunistiem... ka viņi ir komunisti" stāsta šādu anekdoti par korespondentu, kurš ieradies apmeklēt padomju automobiļu rūpnīcu:

"Kam pieder šī rūpnīca?"

"Mums," – viņam atbild.

"Kam pieder zeme, uz kuras tā būvēta?"

"Mums pieder."

"Kam pieder šajā rūpnīcā saražotā produkcija?"

"Mums pieder."

Ārā liela laukuma stūrī dirnēja trīs noplukušas vecas automašīnas. Viesis jautāja: "Kam pieder šīs grabažas?"

Viņam atbildēja: "Tās pieder mums, bet ar vienu brauc rūpnīcas direktors, otra ir nodota politiskā komisāra rīcībā, bet trešo izmanto slepenpolicija."

Šis pats korespondents, apmeklējot kādu rūpnīcu Amerikā, vērsās pie strādniekiem ar tādu pašu jautājumu: "Kam pieder šī rūpnīca?"

"Henrijam Fordam," – viņam atbildēja.

"Kam pieder zeme, uz kuras tā būvēta?"

"Henrijam Fordam."

"Kam pieder šajā rūpnīcā saražotā produkcija?"

"Henrijam Fordam."

Pie rūpnīcas bija liela autostāvvieta, kurā bija redzamas visdažādāko marku un tipu modernas amerikāņu automašīnas. Korespondents jautāja:

"Kam pieder visas šīs automašīnas?"

Strādnieki atbildēja: "Āāā, tās ir mūsējās." [3]

Šis stāsts skaidri demonstrē atšķirību starp privātā un valsts īpašuma sistēmām. Pēdējā gadījumā darba resursi un peļņa tiek nacionalizēti. Tādēļ zūd mehānismi, kas motivē individuālo entuziasmu, ambīcijas un novatorismu, kā arī atbildības sajūtu, kāda rodas cilvēkam, kuram pieder savs īpašums. Teorētiski valsts īpašumtiesības nozīmē, ka valsts bagātības ir sadalītas starp visiem iedzīvotājiem, bet praksē tas nozīmē, ka priviliģētā šķira monopolizē ekonomiskos resursus un izmanto autoritāru politisko varu, lai turētu paklausībā pārējos iedzīvotājus.

Galvenais ekonomikas izaugsmes faktors ir cilvēki. Valsts īpašumtiesības apslāpē cilvēku aktivitāti un motivāciju būt produktīviem, grauj morāli, veicina neefektivitāti un rada pārprodukciju vai galēju deficītu. No padomju kolhoziem līdz tautas komūnām Ķīnā un tālāk līdz neveiksmīgajiem kolektivizācijas ieviešanas mēģinājumiem Kambodžā un Ziemeļkorejā – valsts īpašumtiesību sistēma izraisa badu visur, kur vien tiek ieviesta.

Cilvēcē līdzās pastāv gan labais, gan ļaunais. Privātīpašums ļauj cilvēkam attīstīt godprātību, mudina to būt strādīgam un taupīgam. Kolektīvais īpašums, savukārt, sekmē cilvēkā negatīvas rakstura iezīmes, tādas kā skaudība un slinkums.

Austriešu ekonomists un filozofs Frīdrihs Hajeks rakstīja, ka civilizācijas izaugsme balstās uz sociālajām tradīcijām, kurās tiek respektēts privātīpašums. Šādas tradīcijas ļāva attīstīties modernajai tirdzniecības sistēmai un tās radītajai ekonomiskajai izaugsmei. Tā ir organiska, pati sevi veidojoša kārtība, kuras funkcionēšanai nav nepieciešama valdība. Tomēr komunistiskās un sociālistiskās kustības cenšas pārveidot pasauli atbilstoši savām vēlmēm, ko Hajeks dēvē par "nāvīgu iedomību". [4]

Ja tādi jēdzieni kā privātīpašums un brīvība ir nesaraujami saistīti, tad tas pats princips attiecas uz valsts īpašumtiesībām, kas ir cieši saistītas ar diktatūru un apspiešanu. Nacionalizējot īpašumus un resursus, valsts īpašumtiesības kavē ekonomikas produktivitāti un pārvērš cilvēkus par kalpiem, kam jāpilda centrālās varas rīkojumi. Valstij, kas kontrolē ekonomiku, ir arī iespējas apspiest režīmam oponējošas balsis, savukārt tautai ir maz iespēju tam pretoties.

Tādējādi privātīpašuma likvidēšana neizbēgami noved pie totalitārisma iekārtas, kas uzspiež saviem padotajiem kolektīvismu, kā jūgu lopam kaklā. Kad bagātība kļūst kopēja, vara kļūst privāta. Tautai tiek atņemta brīvība, tai skaitā brīvība būt tikumīgai, jo režīms kļūst par vienīgo tikumības normu noteicēju.

b) Plānveida ekonomika: lemta neveiksmei

Plānveida ekonomikā visas sabiedrības ražošana, resursu sadale un produktu izplatīšana notiek pēc valsts noteikta plāna. Tas pilnīgi atšķiras no piedāvājuma un pieprasījuma brīvajā tirgus ekonomikā.

Plānotajai ekonomikai piemīt dabiski un acīmredzami trūkumi. Pirmkārt, lai saprātīgi organizētu ražošanu, ir jāapkopo milzīgs datu apjoms. Jebkurai valstij, it īpaši modernai valstij ar lielu iedzīvotāju skaitu, nepieciešamās informācijas apjoms ir neiedomājami liels, un to praktiski nav iespējams apstrādāt. Piemēram, bijušās Padomju Savienības preču cenu noteikšanas iestādei bija jānosaka cenas 24 miljoniem dažādu preču veidu. [5] Cilvēku sabiedrība ir sarežģīta un mainīga, te nevar pielietot vienotu plānveida ekonomiku. Pat izmantojot mūsdienu lielos datu apjomus un mākslīgo intelektu, cilvēka domāšanu nav iespējams ievadīt kā mainīgo lielumu, tāpēc sistēma vienmēr būs nepilnīga.

Austriešu ekonomists Ludvigs fon Mīzess rakstā "Ekonomikas aprēķins sociālistiskajā kopienā" aplūkoja attiecības starp sociālismu un tirgus ekonomiku. [6] Viņš atzīmēja, ka bez reāla tirgus eksistences sociālistiskā sabiedrība nav spējīga veikt saprātīgus ekonomiskos aprēķinus. Tādējādi resursu sadali nevar racionalizēt, un plānveida ekonomika ir lemta neveiksmei.

Kā aprakstīts iepriekš, plānveida ekonomikai ir nepieciešama valsts piespiedu kontrole pār resursiem, kas galu galā prasa absolūtu varu, kvotas un rīkojumus. Kad reālās dzīves prasības neatbilst valsts plāniem, valsts vara apspiež dabiskās ekonomiskās tendences, tādējādi izraisot masveidīgu un nepareizu kapitāla sadali un visas ar to saistītās problēmas. Plānveida ekonomika ar valdības ierobežoto spēku un "gudrību" mēģina spēlēt Dieva lomu, kas ir lemta neveiksmei.

Turklāt varas ekonomika vispirms ir pakārtota politikai, nevis cilvēku faktiskajām vajadzībām. Ekonomikas plānošana un autoritārā politika ir nedalāmi jēdzieni. Tā kā valsts plānos neizbēgami ir trūkumi, tad parādoties problēmām, plāni tiks kritizēti gan valdībā, gan ārpus tās, tādēļ pie varas esošie sajutīs, ka viņu autoritāte tiek apstrīdēta, un cīnīsies pret to ar politisku spiedienu un tīrīšanām. Mao Dzeduns, piemēram, ignorēja ekonomikas likumus un piespieda veikt Lielo izrāvienu, izraisot trīs gadus ilgu badu, kas noveda pie desmitiem miljonu cilvēku nāves. Tas Mao Dzedunam radīja nopietnus sarežģījumus noturēties savā amatā komunistiskajā partijā, kas ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ viņš vēlāk uzsāka Kultūras revolūciju.

Ķīnas valstij piederošie uzņēmumi pilnībā demonstrē plānveida ekonomikas un kolektīvā īpašuma katastrofālās sekas. Pēdējos gados liels skaits Ķīnas valsts uzņēmumu ir palēninājuši vai pat pavisam apturējuši ražošanu, gadu no gada ir cietuši zaudējumus vai kļuvuši maksātnespējīgi. Lai uzturētu savu darbību, tie paļaujas uz valsts subsīdijām un banku kredītiem. Būtībā tie ir kļuvuši par valsts ekonomikas parazītiem, un daudzi no tiem tiek dēvēti par "zombiju uzņēmumiem". [7] No 150 000 valsts uzņēmumu Ķīnā, izņemot valsts monopolu ienesīgajās naftas un telekomunikāciju nozarēs, citi valsts uzņēmumi uzrāda nepietiekamu peļņu un cieš pamatīgus zaudējumus. Līdz 2015. gada beigām viņu kopējie aktīvi veidoja 176 % no IKP (iekšējais kopprodukts), to parādsaistības – 127 %, bet peļņa – tikai 3,4 %. [8] Daudzi ekonomisti apgalvo, ka šie zombiju uzņēmumi ir visai iespaidīgi aplaupījuši Ķīnas ekonomiku; valsts šķietamie panākumi daudzus gadus turpina būt atkarīgi no lētas produkcijas ražošanas, kas ir iespējama tikai pārmērīgi ekspluatējot lētu darbaspēku un izrādot pilnīgu nevērību pret apkārtējo vidi.

Tikmēr ekonomikas plānošana atņem cilvēkiem brīvību un liek valstij par viņiem rūpēties. Visus cilvēku dzīves aspektus kontrolē valsts, kas iesloga cilvēkus neredzamā cietumā, cenšas likvidēt brīvo gribu un izjauc dabisko dzīvesveidu, ko cilvēkiem iedibinājis dievišķais. Šī projekta būtība ir pārvērst cilvēkus par vergiem un mašīnām. Šis ir vēl viens piemērs tam, kā komunisti saceļas pret tradīcijām un morāli.

Rietumu valstis: komunisma ieviešana zem cita nosaukuma

Atsevišķam indivīdam marksisma "privātīpašuma atcelšana" nozīmē "buržuāziskās individualitātes, buržuāziskās neatkarības un buržuāziskās brīvības atcelšanu". Sabiedrībai tas nozīmē, ka "proletariāts izmantos savu politisko pārākumu, lai pakāpeniski atņemtu buržuāzijai visu kapitālu, lai centralizētu visus ražošanas instrumentus valsts, t.i., proletariāta, kas organizēts kā valdošā šķira, rokās." [9]

Daudzas ekonomiskās politikas nostādnes vai struktūras virspusēji var nešķist sociālistiskas, tomēr tās ierobežo, vājina vai pat atņem cilvēkiem tiesības uz privātīpašumu. Citas vājina brīvās uzņēmējdarbības mehānismus, paplašina valdības varu un virza sabiedrību tālāk uz sociālisma pusi. Izmantotās metodes ir augsti nodokļi, dāsna sociālā palīdzība un agresīva valsts iejaukšanās.

a) Augsti nodokļi un attīstīta sociālā nodrošinājuma sistēma

Augsti nodokļi ir slēpts veids, kā pakāpeniski likvidēt privātīpašuma sistēmu. Galarezultāts augstiem nodokļiem ir tāds pats kā komunistisko režīmu uzspiestajām valsts īpašumtiesībām un "egalitārismam". Vienīgā atšķirība slēpjas apstāklī, vai nacionalizācija tiek veikta pirms vai pēc ražošanas.

Rietumos ražošana tiek kontrolēta privāti, bet ienākumi tiek pārvērsti valsts aktīvos, pateicoties nodokļiem un pārdales shēmām. Šī bagātību pārņemšana tiek panākta likumīgi, ar demokrātijas un likumdošanas palīdzību, nevis ar slepkavošanu un vardarbību.

Būtiska komunistiskās vai sociālistiskās ekonomikas iezīme Rietumvalstīs ir spēcīgi attīstīta sociālā nodrošinājuma sistēma, kas tiek izmantota, lai pakāpeniski grautu cilvēka morālās spriestspējas un brīvību. Lai gan daļa valsts palīdzības ir saprātīga, piemēram, sociālais nodrošinājums katastrofu vai negadījumu upuriem, tomēr sociālā nodrošinājuma sistēma itin viegli var pārvērsties par ērtu krāpšanas līdzekli. Turklāt šie pozitīvie aspekti tiek izmantoti par attaisnojumu nodokļu paaugstināšanai un valdības kontroles palielināšanai. Šajā ziņā dāsna sociālā nodrošinājuma sistēma jau ir nodarījusi cilvēkiem, sabiedrībai un morālajām vērtībām tikpat postošu ļaunumu kā atklāta komunistiskā ekonomika, un vardarbīga revolūcija vairs pat nav nepieciešama.

Sociālā nodrošinājuma sistēma attīstītajās Rietumu valstīs apēd lielu daļu ieņēmumu, kas nāk no privātiem īpašumiem atskaitītiem nodokļiem. Visus sociālos pabalstus galu galā nākas samaksāt cilvēkiem, maksājot nodokļus vai dzēšot valsts parādu. Nav citu līdzekļu, kā nodrošināt šādu valdības dāsnumu. Amerikas Savienotajās Valstīs vairāk nekā puse no nodokļu ieņēmumiem tiek tērēti sociālajam nodrošinājumam un medicīniskajai aprūpei. Vairāk nekā 80 % no šīs naudas veido iedzīvotāju ienākuma nodokļi un sociālās apdrošināšanas nodokļi; 11 % nāk no uzņēmumu ienākuma nodokļa. [10] Šāda veida milzīgi valdības izdevumi parādījās tikai pagājušajā gadsimtā.

1895. gadā ASV Augstākā tiesa pasludināja ienākuma nodokli par antikonstitucionālu. Lēmums bija spēkā līdz 16. grozījuma ratifikācijai 1913. gadā. 1900. gadā no 15 valstīm ievāktie dati rādīja, ka tikai septiņās valstīs tika iekasēts ienākuma nodoklis, un Itālija atradās vadībā ar 10 % likmi. Austrālijā, Japānā un Jaunzēlandē ienākuma nodokļa likmes bija aptuveni 5 %.

Saskaņā ar Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) publicētajiem datiem par 35 tirgus ekonomikas valstīm līdz 2016. gadam 27 valstīs ienākuma nodokļa likme pārsniedza 30 %. Valstis ar visaugstākajiem ienākuma nodokļiem – 54 un 49,4 % – abas atrodas Eiropā. [11] Turklāt, ieturot pusdienas vai iepērkoties Eiropā, pārdošanas nodoklis (PVN) parasti ir vairāk par 20 %. Uzņēmumu nodokļi un vēl citi padara kopējo nodokļu slogu tikai vēl smagāku.

Augsti nodokļi ir slogs ne tikai turīgajiem, bet arī tiem, kas atrodas nodokļu maksātāju saraksta lejasdaļā. Kamēr bagātajiem bieži vien ir pieejami dažādi likumīgi līdzekļi, lai pasargātu sevi no nodokļu maksāšanas, nabadzīgie zaudē iespēju saņemt sociālo pabalstu, tiklīdz viņu ienākumi pārsniedz noteiktu slieksni. Pēc nodokļu atskaitīšanas šie ienākumi bieži vien ir zemāki par to, ko viņi saņemtu kā pabalstu. Cilvēki faktiski tiek sodīti par to, ka strādā vairāk, un tādējādi tiek motivēti dzīvot uz sociālo pabalstu rēķina.

Spēcīgi attīstīta sociālā nodrošinājuma sistēma

Mūsdienu sabiedrībā ir izveidotas plašas sociālā nodrošinājuma sistēmas, kas aptver bezdarbu, medicīnisko aprūpi, pensijas, darba traumas, mājokļus, izglītību, bērnu aprūpi un daudz ko citu, kas ir krietni vairāk nekā tradicionālās koncepcijas par palīdzību tiem, kam tā patiešām ir nepieciešama.

Politikas izpētes institūta The Heritage Foundation ziņojums liecina, ka 2013. gadā vairāk nekā 100 miljoni, jeb aptuveni viena trešdaļa ASV iedzīvotāju saņēma sociālos pabalstus (neskaitot valsts pensiju un valsts bezmaksas medicīnisko aprūpi veciem ļaudīm), kas vidēji bija 9000 ASV dolāru uz vienu pabalsta saņēmēju. [12] Saskaņā ar ASV Tautas skaitīšanas biroja tā paša gada datiem 14,8 % iedzīvotāju tika klasificēti kā tādi, kas dzīvo zem nabadzības sliekšņa – būtībā tāds pats rādītājs kā 1967. gadā, dažus gadus pēc tam, kad prezidents Lindons Džonsons pieteica karu nabadzībai Amerikā. Tas liecina, ka, ievērojami paplašinot sociālo pabalstu apjomu, kā tas tika darīts Džonsona administrācijas laikā, nav sasniegts mērķis samazināt to cilvēku skaitu, kas dzīvo zem nabadzības sliekšņa.

Saskaņā ar 2014. gada datiem, 50 gadu laikā, kopš Džonsons uzsāka karu pret nabadzību, ASV nodokļu maksātāji sociālajai palīdzībai ir iztērējuši 2,2 triljonus dolāru. Tomēr, kā liecina Tautas skaitīšanas biroja statistika, nabadzības līmenis pēdējos 40 gadus ir saglabājies nemainīgs. [13]

Turklāt nabadzības līmenis tiek noteikts pēc ienākumiem, un tajā nav ņemti vērā dažādi sociālā nodrošinājuma saņēmējiem piešķirtie pabalsti, piemēram, pārtikas taloni, mājokļa subsīdijas un izglītības pabalsti. Pirms vairāk nekā gadsimta franču domātājs Aleksis de Tokvils izteicās, ka, piešķirot pabalstus, ņemot vērā tikai nabadzības slieksni, nav iespējams zināt, vai personas, kurām ir tiesības saņemt palīdzību, patiešām cieš no apstākļiem, kurus nevar ietekmēt, vai arī nelaime ir viņu pašu radīta. [14]

Apzināta liela cilvēku skaita iedalīšana "trūcīgo" demogrāfiskajā kategorijā tiek izmantota par attaisnojumu sociālā nodrošinājuma sistēmas paplašināšanai. Šodien nabadzīgo iedzīvotāju dzīves līmenis ir krietni augstāks nekā 60. gados. Saskaņā ar valdības 1999. gadā veiktās aptaujas datiem 96 % vecāku nabadzīgās ģimenēs atzīmēja, ka viņu bērni nekad nav cietuši badu tā iemesla dēļ, ka viņi nav varējuši iegādāties pārtiku. Gandrīz 50 % nabadzīgo ģimeņu dzīvoja privātmājās, bet 40 % – daudzdzīvokļu ēkās. Tikai 9 % dzīvoja pārvietojamos treileros. 80 % bija gaisa kondicionieri, un divām piektdaļām piederēja platekrāna televizori. Trīs ceturtdaļām trūcīgo ģimeņu piederēja automašīnas. [15]

Tomēr ASV valdības nodrošinātie pabalsti ir zem vidējā līmeņa salīdzinājumā ar citām ESAO dalībvalstīm. Lielākā daļa cilvēku, kas dzīvo Ziemeļvalstīs un citās Rietumeiropas valstīs, bauda daudz lielāku labklājību nekā amerikāņi. Piemēram, Dānijā pat turīgākie pilsoņi bauda sociālā nodrošinājuma garantijas no šūpuļa līdz kapam, kas ietver bezmaksas medicīnisko aprūpi, augstāko izglītību un citus dāsnus pabalstus. Zviedriem pienākas 480 dienu apmaksāts bērna kopšanas atvaļinājums bērna piedzimšanas vai adopcijas gadījumā. Pirms valsts ekonomiskā sabrukuma grieķi ik gadu saņēma 14 mēnešalgas un varēja pensionēties 57 gadu vecumā. Grieķija pensiju izmaksām tērēja 17,5 % no IKP.

Sociālā nodrošinājuma sistēmas paplašināšana, pārejot no tās tradicionālās lomas sniegt ārkārtas palīdzību uz ilgtermiņa pabalstu izsniegšanu veselām iedzīvotāju grupām, patiesībā ir daļa no mērķa ieviest komunistisko ekonomiku.

Sociālie pabalsti, korupcija un šķiru konflikti

No ekonomiskā viedokļa raugoties, sociālā nodrošinājuma būtība ir atņemt naudu vieniem cilvēkiem, lai atdotu to citiem. Tā kā par līdzekļu sadali, parasti neko neprasot par to pretī, ir atbildīga valdība, sociālais nodrošinājums nolīdzina līdz ar zemi principu, ka, lai kaut ko iegūtu, ir jāstrādā. Šī veselā saprāta zuduma pazīme ir īpaši izteikta Ziemeļeiropā.

Zviedru zinātnieks Nima Sanandaji to nodemonstrēja ar "Pasaules iedzīvotāju vērtību apskata" projekta datu palīdzību. 80. gadu sākumā 82 % zviedru piekrita apgalvojumam, ka "ir nepareizi saņemt valsts pabalstus, kas jums nepienākas". 2010.–2014. gada aptaujā šim apgalvojumam piekrita vairs tikai 55 % zviedru. [16]

Pateicoties dāsnam sociālam nodrošinājumam, tie, kas smagi strādā, saņem mazāk, nekā tie, kas ir mazāk strādīgi, toties saņem pabalstus. Laika gaitā tas degradē cilvēku morālo stāju, jo tie, kas uzauguši, saņemot lielus pabalstus no valsts, zaudē no senčiem mantoto strādīgumu, neatkarību, atbildību un centību. Viņi uztver šo sistēmu kā pašsaprotamu un uzskata sociālo nodrošinājumu par cilvēktiesībām, kas viņiem pienākas. Viņi ir pieraduši paļauties uz valdību un pat padarīt to par ķīlnieci, lai saņemtu nepārtrauktu palīdzību. Tādējādi sabiedrības vērtības tiek gandrīz neatgriezeniski mainītas.

Pārmērīgs sociālais nodrošinājums mazina arī tradicionālo labdarības organizāciju lomu, liedzot ziedotājiem iespēju darīt labus darbus, bet saņēmējiem – izjust pateicību. Tradicionālajā sabiedrībā labdarība tika īstenota pēc izvēles, vai nu sniedzot palīdzību tieši nelaimē nonākušajiem, vai ziedojot labdarības organizācijām, piemēram, baznīcām. Pastāvēja skaidri noteikti ziedotāji un saņēmēji, un iespēja saņemt palīdzību bija privilēģija, nevis tiesības. Saņēmēji izjuta pateicību par ziedotāju labo sirdi un bija motivēti izmantot ziedojumu, lai pieliktu vēl vairāk pūļu savas situācijas uzlabošanai. Tie, kas paši saņēmuši labdarības ziedojumu un mainījuši savu dzīvi, visticamāk, izrādīs līdzīgu labvēlību situācijā, kad citi būs nonākuši tādās pašās grūtībās, ar kādām nācies saskarties pašiem.

Tokvils atzīmēja, ka labdarība apvieno sevī augstsirdības un pateicības tikumus, kas savstarpēji mijiedarbojas, lai uzlabotu sabiedrību un pozitīvi ietekmētu tās morāli. Tajā pašā laikā attiecības starp devēju un saņēmēju mazināja konfliktus un antagonismu starp bagātajiem un nabagajiem, jo atsevišķu indivīdu labdarība sasaistīja dažādu ekonomisko slāņu pārstāvjus. [17]

Mūsdienu uzpūstā sociālā nodrošinājuma sistēma sarauj attiecības starp ziedotājiem un saņēmējiem, birokratizējot labdarības procesu. Šodien "ziedotāji" ir nodokļu maksātāji, kas ir spiesti atdot pašu nopelnīto, nevis dalīties ar to labprātīgi. Tanī pat laikā saņēmējiem nav nekāda sakara ar saviem labdariem un viņi nejūt nekādu pateicību par viņu upuri.

Tokvils uzskatīja, ka sociālā nodrošinājuma sistēma saasina konfliktus starp bagātajiem un nabagajiem. Tā kā daļa no viņu līdzekļiem tiek piespiedu kārtā atņemta, turīgie var sākt just nepatiku pret pabalstu saņēmējiem. Tokvils atzīmēja, ka arī nabagi varētu just neapmierinātību, ja pabalstus uzskatītu par pašsaprotamiem: "Viena šķira joprojām raugās uz pasauli ar bailēm un riebumu, bet otra uzlūko savu nelaimi, izmisuma un skaudības pārņemta." [18]

Uzpūstā sociālā nodrošinājuma sistēma kļūst arī par veidu, kā komunisma rēgs var saasināt sabiedrībā skaudību un politiskus konfliktus. To var vērot Grieķijas ekonomikas krīzes gadījumā: "Grieķu amatpersonas atzīst, ka augstāko sabiedrības slāņu izvairīšanās no nodokļu maksāšanas ir kļuvusi par "nacionālu sporta veidu"," rakstīja The Economist. [19] Samazinoties nodokļu ieņēmumiem, Grieķijas valdība mēģināja samazināt sociālos pabalstus, bet šajā jautājumā sastapās ar stingru pretestību. Lai nekaitinātu savus vēlētājus un vienlaikus saglabātu tādu pašu labklājības līmeni, kāds ir citās Eiropas valstīs, valdība, kompensējot nodokļu ieņēmumu samazināšanos, paļāvās uz aizdevumu ņemšanu. Galu galā Grieķijā tika paaugstināti nodokļi vidējiem un augstiem ienākumiem, lauksaimniekiem un uzņēmumiem.

2009. gadā Martina Halla, Mario Laknera un Frīdriha Šneidera empīriskais pētījums parādīja, ka sociālā nodrošinājuma sistēma uz ilgu laiku atsit cilvēkam jebkādu vēlēšanos cītīgi strādāt. Trīs ekonomisti nonāca pie secinājuma, ka attīstīta sociālā nodrošinājuma sistēmas valsts dinamika ir kaitīga nācijas ekonomiskās bāzes veselībai. [20]

Nabadzības kultūra

Sociālajiem pabalstiem jākalpo par ārkārtas līdzekli palīdzības sniegšanai tiem, kam tā patiešām nepieciešama īpašos apstākļos, piemēram, nelaimes gadījums darbā, epidēmija, dabas katastrofa utt. Tiem nevajadzētu kļūt par iztikas līdzekli, kas pienākas pēc noklusējuma, jo tādējādi nav iespējams atrisināt nabadzības pamatcēloņus.

Paplašinot kritērijus, pēc kuriem nosaka, kam ir tiesības saņemt pabalstus, tiek radīta negatīva stimulējoša atmosfēra, kas veicina šo pabalstu ļaunprātīgu izmantošanu. Piemēram, termins "invaliditāte" tiek nepārtraukti definēts no jauna, lai paplašinātu to personu loku, kurām ir tiesības to saņemt. Rezultātā veidojas ekonomisks panīkums, kas izraisa sabiedrības morāles pagrimumu.

2012. gadā laikraksts The New York Times publicēja rakstu "Kā gūt labumu no bērna analfabētisma", kurā aplūkota sociālā nodrošinājuma politikas ietekme uz ģimenēm ar zemiem ienākumiem, kas dzīvo Apalaču kalnu reģionā ASV Austrumos. Rakstā aprakstīts, kā trūcīgās ģimenes pārstāja sūtīt savus bērnus uz lasīt un rakstītprasmju apguves nodarbībām, lai varētu pretendēt uz pabalstu. "Mammas un tēti baidās, ka, ja bērni iemācīsies lasīt, viņiem ir mazāka iespēja iziet ikmēneša pārbaudi, kurā nosaka, vai bērnam ir garīgās attīstības traucējumi," teikts rakstā. "Daudzi cilvēki, kas dzīvo kalnu nogāzēs izvietotajos treileros, ir nabadzīgi un izmisuši, un ikmēneša čeks par 698 dolāriem katram bērnam no "Papildu ienākumu nodrošinājuma" programmas viņiem ir ļoti svarīgs. Šīs pārbaudes turpinās, līdz bērns sasniedz 18 gadu vecumu." [21]

Programma aizsākās pirms aptuveni 40 gadiem ar mērķi palīdzēt ģimenēm, kurās bērni ar smagiem fiziskiem vai garīgiem traucējumiem apgrūtināja vecākiem iespēju strādāt un nopelnīt iztiku – aptuveni 1% trūcīgo ģimeņu. Līdz 2012. gadam vairāk nekā 55 % bērnu, kas atbilda kritērijiem, tika klasificēti kā bērni ar garīgās attīstības traucējumiem, taču bez noteiktas diagnozes. Amerikas Savienotajās Valstīs pašlaik ir aptuveni 1,2 miljoni "garīgi atpalikušo" bērnu, kuriem nodokļu maksātāji ik gadu atvēl 9 miljardus ASV dolāru. [22]

Šeit sociālais nodrošinājums un cilvēka rakstura vājības viens otru papildina lejupslīdošā spirālē. Lai gan tie, kas atbalsta un izstrādā sociālā nodrošinājuma politiku, dara to, iespējams, labu nodomu vadīti, šīs politikas ietekme bieži vien ir kaitīga gan atsevišķam indivīdam, gan sabiedrībai kopumā.

Sociālā nodrošinājuma ļaunprātīga izmantošana ne tikai noplicina valsts finanses, bet arī ietekmē to bērnu nākotni, kuri aug šīs sistēmas ietvaros. 2009. gadā veiktajā pētījumā konstatēts, ka divas trešdaļas cilvēku, kuri bērnībā saņēma sociālo palīdzību, turpināja to saņemt arī pieaugušā vecumā. [23]

Amerikāņu ekonomists Viljams Niskanens uzskata, ka sociālā nodrošinājuma sistēma ir radījusi nabadzības kultūru, kas savukārt ir izveidojusi apburto loku – atkarību no valsts pabalstiem, ārlaulībā dzimušus bērnus, vardarbīgus noziegumus, bezdarbu un abortus.

Niskanens analizēja pavalstu datus par 1992. gadu un aplēsa iespējamo ietekmi, ko varētu radīt "Palīdzības trūcīgām ģimenēm ar bērniem" pabalstu palielināšana par 1 % no iedzīvotāju vidējiem ienākumiem. Viņš nāca pie slēdziena, ka pabalsta saņēmēju skaits pieaugs par aptuveni 3 %; nabadzīgo skaits palielināsies par aptuveni 0,8 %; vientuļo māmiņu skaits palielināsies par aptuveni 2,1 % un bezdarbs pieaugs par aptuveni 0,5 %. Abortu un vardarbīgo noziegumu skaits pieaugs tikai nedaudz vairāk par 1% procentu katrs. [24] Niskanena secinājumi liecina, ka labi attīstīta sociālā nodrošinājuma sistēma veicina atkarību no sistēmas un mazina personas individuālo atbildību.

Ģimeņu iziršana ir nabadzības kultūras galvenā sastāvdaļa. Veicot pētījumu par vēsturisko un mūsdienu nabadzību Ņujorkas melnādaino iedzīvotāju vidū, ekonomists Valters Viljamss noskaidroja, ka 1925. gadā 85 % melnādaino ģimeņu bija abi vecāki. Līdz 2015. gadam melnādaino vientuļo vecāku ģimeņu īpatsvars bija sasniedzis gandrīz 75 %. Sociālā nodrošinājuma sistēma tikai veicina šo parādību, jo vientuļajām mātēm tā sniedz ievērojami lielāku materiālo atbalstu nekā precētiem vecākiem. Apzināti izvēloties neveidot ģimeni, vecākiem rodas iespēja izmantot vairāk valsts subsīdiju, tostarp sociālos pabalstus, mājokļa pabalstus, pārtikas talonus un medicīnisko aprūpi. Sociālajam nodrošinājumam ir bijusi nozīmīga loma vientuļo vecāku skaita palielināšanā, kas, kā pierādīts, tikai vairo nabadzību. Papildus tam Viljamss konstatēja, ka nabadzības līmenis melnādaino precēto pāru vidū kopš 1994. gada ir saglabājies viencipara līmenī. [25]

Kreisie izmanto sociālā nodrošinājuma politiku, lai iegūtu balsis

Lai gan pēdējās desmitgadēs labklājības līmenis ir nepārtraukti audzis, arī plaisa starp bagātajiem un trūcīgajiem ir nepārtraukti palielinājusies. Vidējā alga, kas tiek koriģēta atbilstoši inflācijai, palielinās gliemeža tempā, kamēr bagātie kļūst vēl bagātāki, kā rezultātā palielinās trūcīgo strādājošo iedzīvotāju grupa. Kreisie izmanto šīs sabiedrības problēmas kā ieroci, lai panāktu plašāku valdības sastāvu, augstākus nodokļus un lielāku sociālo nodrošinājumu, it kā lai cīnītos pret nabadzību, tādējādi tikai vēl vairāk saasinot problēmas.

Kreisā spārna politiķi izmanto dažādus priekšvēlēšanu saukļus, lai pārliecinātu vēlētājus par viņu cēlajiem nodomiem. Viņi parāda sevi kā augstākās morāles etalonu, lai gan patiesībā iztukšo nodokļu maksātāju kabatas savu programmu finansēšanai. Viņu metode ir atņemt augstāko un vidējo slāņu bagātību un izdalīt to nabadzīgajiem. Šāda piespiedu labdarības sistēma nomāc attiecības starp ziedotājiem (nodokļu maksātājiem) un saņēmējiem. Politiķi uzdodas par labsirdīgiem devējiem un kā pateicību saņem saņēmēju balsis. Tanī pat laikā viņi cenšas saņēmējiem iegalvojot, ka viņiem vajadzētu apvainoties uz bagātajiem, kas būtībā ir īstie ziedotāji.

b) Agresīvā ekonomiskā intervence Rietumvalstīs

Rietumos valsts, kas tradicionāli tikai pieņēma un īstenoja likumus, tagad ir kļuvusi par galveno dalībnieku ekonomiskajos procesos. Līdzīgi kā tiesnesis futbola spēlē, valsts ir kļuvusi atbildīga par kapitāla kontroli un regulēšanu ekonomikā, kas agrāk lielākoties bija pašregulējoša sistēma.

Šobrīd valdības brīvajā pasaulē jau sākušas iejaukties savu valstu ekonomikas sistēmās. Viens no šīs tendences veicinātājiem bija Lielā depresija pagājušā gadsimta 30. gados. Pēc krīzes uz Rietumu sabiedrību dziļu ietekmi atstāja britu ekonomista Džona Meinarda Keinsa izstrādātā ekonomikas teorija. Keinsisma ekonomika paredz aktīvu valsts iejaukšanos un ekonomikas regulēšanu ar finanšu palīdzību. Savā nozīmīgākajā grāmatā "Vispārējā nodarbinātības, procentu un naudas teorija" Keinss iebilst pret brīvā tirgus pašregulāciju un tā vietā iesaka lielākus valdības izdevumus un iejaukšanos, piemēram, glābšanas pasākumus, lai stabilizētu tirgu.

Veselīgā sabiedrībā valdības loma ir ierobežota. Valstij vajadzētu iejaukties ekonomikā tikai izņēmuma gadījumos, piemēram, dabas katastrofu vai citu krīžu laikā. Taču šodien Keinsa teorija ir laidusi saknes visā pasaulē. Gandrīz visas valdības cenšas panākt lielāku kontroli pār savu valstu ekonomiku.

Ja valdība aktīvi iesaistās ekonomikā, katra tās darbība rada milzīgu rezonansi tirgus norisēs. Jauna politika un likumi var radīt vai sagraut veselas nozares, padarot daudzus uzņēmumus un investorus pārāk atkarīgus no valdības lēmumiem.

Aktīva finanšu kontrole apvienojumā ar augsta sociālā nodrošinājuma politiku daudzas valdības ir iedzinusi dziļos parādos. Saskaņā ar ESAO datiem vairāk nekā trešdaļai tās dalībvalstu valsts parāds pārsniedz 100 % no IKP. Vienas valsts parāds ir pārsniedzis 237% no visas tās saražotās tautsaimniecības produkcijas. [26] Tas rada lielu apdraudējumu daudzu valstu sociālajai un ekonomiskajai nākotnei.

Nobela prēmijas laureāts, ekonomists Ronalds Kouzs ir publicējis vairāku pētījumu aprakstus par valdības iejaukšanās ietekmi. Savos darbos Kouzs atklāj, ka intervences politika gandrīz vienmēr noved pie negatīviem rezultātiem. Viņš apgalvo, ka visticamākais izskaidrojums tam ir tāds, ka "valdība šodien darbojas tik plašā mērogā, ka ir sasniegusi stadiju, ko ekonomisti sauc par sarūkošu resursu atdevi. Jebkas, ko tā dara papildus, rada haosu." [27]

Iejaukšanās sekas un realitāte

Valdības intervencei plašā mērogā ir vismaz divas būtiskas sekas. Pirmkārt, pieaug valsts varas loma un tās apmēri. Valdības ierēdņi kļūst aizvien iedomīgāki par savu spēju iejaukties ekonomikā un likt valstij uzņemties glābējas lomu. Pēc krīzes pārvarēšanas valdība tiecas saglabāt savas paplašinātās pilnvaras un funkcijas.

Otrkārt, iejaukšanās rada lielāku paļaušanos uz valdību. Kad iedzīvotāji saskaras ar grūtībām, vai kad brīvais tirgus nespēj piedāvāt vēlamos produktus, iedzīvotāji atbalstīs lielāku valdības iejaukšanos, lai apmierinātu viņu prasības.

Palielinoties valsts varai, privātā uzņēmējdarbība mazinās, un brīvajam tirgum ir mazāk vietas, kur darboties. Cilvēki, kas pateicoties politiķiem, ir kļuvuši par ieguvējiem, un tādējādi nonākuši politiķu atkarībā, arvien uzstājīgāk pieprasīs, lai valdība uzņemas atbildību par līdzekļu sadali un pieņem likumus tās īstenošanai.

Rietumos ir jūtama spēcīga politiskā strāva, kas virza sabiedrību kreisajā virzienā. Tā ietver gan sākotnējā kreisā spārna sekotājus, tostarp sociālistus un komunistus, gan arī tos, kas tradicionāli nav saistīti ar kreiso spārnu, bet kurus kreisie ir kooptējuši savā sastāvā. Tas iedrošina kreisos politiķus īstenot aktīvākus pasākumus, lai iejauktos ekonomikā un privāto uzņēmumu darbībā. Šķiet, ka šo normālas ekonomiskās aktivitātes samazināšanos izraisījušas dažādas sociālās kustības, taču patiesībā tas ir komunisma rēgs, kas visus rausta aiz diedziņiem.

Rietumu valdības, vicinot vienlīdzības karogu, vai aizbildinoties ar citiem politiskiem ieganstiem, izmanto savu varu, lai vēl vairāk iejauktos ekonomikā, vienlaikus pieņemot likumus, kas dod tām lielāku un pastāvīgāku varu. Nav šaubu, ka šāda rīcība atņem tirgus ekonomikai tās galveno noteicēju – cilvēku brīvo gribu.

Valsts būtībā paplašina savu varu pār brīvo tirgu, lai pārvērstu to par centralizēti vadāmu komandekonomiku. Ilgtermiņā sekas ir tādas, ka visi ekonomikas aspekti un tautas iztikas avoti nonāks valsts kontrolē. Ekonomiskie līdzekļi tiks izmantoti, lai stiprinātu politisko varu, paverdzinot sabiedrību un pilsoņus.

c) Kā sociālistiskā ekonomika virza Rietumus uz autoritārismu

Augsti nodokļi, augsti attīstīta sociālā nodrošinājuma sistēma un plaša mēroga valsts iejaukšanās ekonomikā – tās ir sociālisma izpausmes Rietumu ekonomiskajās sistēmās. Pašreizējā situācijā vienīgā reālā atšķirība starp komunistisko valstu plānveida ekonomiku un spēcīgo valsts intervenci Rietumos ir tāda, ka vairs tikai likuma vara un citi sistēmas pamataspekti aizsargā cilvēktiesības no to pilnīgas iznīcināšanas absolūtas valdības kontrolē.

Ekonomists un filozofs Hajeks savulaik brīdināja par sekām, kādas sagaidāmas pēc valsts kontrolētas ekonomikas plānošanas un līdzekļu sadales. Viņš apgalvoja, ka tas neizbēgami kropļos tirgu un novedīs pie totalitārisma uzplaukuma neatkarīgi no tā, vai sistēma ir demokrātiska vai ne. Hajeks uzskatīja, ka, lai gan Eiropā un Ziemeļamerikā piekoptais sociālisms atšķiras no valsts īpašumtiesību un plānveida ekonomikas, tam būs tāds pats iznākums – cilvēki tomēr zaudēs brīvību un iztikas līdzekļus, tikai lēnāk un netiešākā veidā. [28]

Kā jau iepriekš šajā grāmatā minēts, Markss, Engelss un Ļeņins uzskatīja komunismu par galīgo mērķi, bet sociālismu par obligātu soli ceļā uz to. Tas, ka vilciens pa ceļam apstājas kādā no stacijām, neietekmē vilciena galamērķi – gluži pretēji, tā var uzņemt vēl vairāk pasažieru. Tāpat arī komunisma rēgs ir galvenais dzinējspēks, kas sekmē valsts virzību uz sociālismu. Līdzko cilvēce atteiksies no tradīcijām gan ekonomiskajā, gan citās jomās, un pieņems komunistisko ideoloģiju, tam, cik ātri notiks virzība uz komunismu, vairs nebūs nozīmes.

Šī ceļa galamērķis nav paradīze zemes virsū, bet gan cilvēces iznīcināšana. Rēgu neuztrauc tas, vai mērķis par "paradīzi" tiks īstenots vai nē – šis solījums ir tikai ēsma, ar ko ievilināt ļaudis slazdā un novest galīgā pazudināšanā.

Lasīt tālāk: 9. nodaļa, 2. daļa

Atsauces

1. Thomas Jefferson et al., "United States Declaration of Independence," July 4, 1776, National Archives, piekļūts 2020. gada 20. aprīlī, https://www.archives.gov/founding-docs/declaration-transcript.

2. Karl Marx and Friedrich Engels, "Manifesto of the Communist Party," in Marx & Engels Selected Works, vol. 1, trans. Samuel Moore, ed. Andy Blunden (Moscow: Progress Publishers, 1969), Marxists Internet Archive, piekļūts 2020. gada 20. aprīlī, https://www.marxists.org/archive/marx/works/1848/communist-manifesto/ch04.htm.

3. Fred Schwarz, You Can Trust the Communists (to Be Communists) (New Jersey: Prentice-Hall, 1960), 26–27.

4. Friedrich A. Hayek, The Fatal Conceit: The Errors of Socialism, W. W. Bartley III, ed. (Chicago: University of Chicago Press, 1991).

5. Thomas Sowell, Intellectuals and Society, Revised and Expanded Edition (New York: Basic Books, 2012), chap. 2.

6. Ludwig von Mises, "Economic Calculation in the Socialist Commonwealth," Mises Institute, piekļūts 2020. gada 20. aprīlī, https://mises.org/library/economic-calculation-socialist-commonwealth.

7. Shi Shan 石山, "Zhongguo guoqi gaige de kunjing" 中国国企改革的困境 ["Quagmire in the Reform of China’s State-Owned Enterprises"], Radio Free Asia, September 22, 2015, https://www.rfa.org/mandarin/yataibaodao/jingmao/x.... [ķīniski]

8. Linette Lopez, "Zombie Companies Are Holding China’s Economy Hostage," Business Insider, May 24, 2016, https://www.businessinsider.com/chinas-economy-is-being-held-hostage-2016-5.

9. Marx and Engels, "Manifesto."

10. Max Galka, "The History of US Government Spending, Revenue, and Debt (1790–2015)," Metrocosm (blog), February 16, 2016, http://metrocosm.com/history-of-us-taxes.

11. Organization for Economic Cooperation and Development, "OECD Tax Rates on Labour Income Continued Decreasing Slowly in 2016," November 4, 2017, http://www.oecd.org/newsroom/oecd-tax-rates-on-labour-income-continued-decreasing-slowly-in-2016.htm.

12. Rachel Sheffield and Robert Rector, "The War on Poverty After 50 Years," The Heritage Foundation, September 15, 2014, https://www.heritage.org/poverty-and-inequality/report/the-war-poverty-after-50-years.

13. Robert Rector, "The War on Poverty: 50 Years of Failure," The Heritage Foundation, September 23, 2014, https://www.heritage.org/marriage-and-family/commentary/the-war-poverty-50-years-failure.

14. Alexis de Tocqueville, Memoir on Pauperism, trans. Seymour Drescher (London: Civitas, 1997).

15. Sheffield and Rector, "The War on Poverty."

16. Nima Sanandaji, Scandinavian Unexceptionalism: Culture, Markets, and the Failure of Third-Way Socialism (London: Institute for Economic Affairs, 2015), Kindle edition, 75.

17. Tocqueville, Memoir.

18. turpat, 31.

19. "A National Sport No More," The Economist, November 3, 2012, https://www.economist.com/europe/2012/11/03/a-national-sport-no-more.

20. Martin Halla, Mario Lackner, and Friedrich G. Schneider, "An Empirical Analysis of the Dynamics of the Welfare State: The Case of Benefit Morale," Kyklos 63, no.1 (2010): 55–74, Wiley Online Library, piekļūts 2020. gada 20. aprīlī, https://onlinelibrary.wiley.com/doi/abs/10.1111/j.1467-6435.2010.00460.x.

21. Nicholas Kristof, "Profiting From a Child’s Illiteracy," The New York Times, December 7, 2012, https://www.nytimes.com/2012/12/09/opinion/sunday/kristof-profiting-from-a-childs-illiteracy.html.

22. turpat.

23. turpat.

24. William A. Niskanen, "Welfare and the Culture of Poverty," The Cato Journal 16, no. 1 (1996), https://www.cato.org/sites/cato.org/files/serials/files/cato-journal/1996/5/cj16n1-1.pdf.

25. Walter E. Williams, "The True Black Tragedy: Illegitimacy Rate of Nearly 75%," CNSNews.com, May 19, 2015, https://www.cnsnews.com/commentary/walter-e-williams/true-black-tragedy.

26. Organization for Economic Cooperation and Development, "General Government Debt (Indicator)," 2019, piekļūts 2020. gada 20. aprīlī, https://data.oecd.org/gga/general-government-debt.....

27. Ronald Coase, as quoted in Thomas W. Hazlett, "Looking for Results: An Interview With Ronald Coase," Reason, January 1997, https://reason.com/archives/1997/01/01/looking-for-results.

28. Friedrich A. Hayek, The Road to Serfdom (Chicago: University of Chicago Press, 1944).

Avots: https://www.epochtimes.com/gb/18/6/7/n10464261.htm