Naids, ko ĶKP sēj ķīniešu prātos

Es atzinīgi novērtēju nesen Minghui publicēto rakstu "Kā Ķīna kļuva par sabiedrību, kurā visi ir viens otram ienaidnieki" un izlasīju to divas reizes.

Rakstā bija izskaidrots, kā Ķīnas komunistiskā partija (ĶKP) Kultūras revolūcijas laikā iznīcināja tradicionālās vērtības.

Patiesībā ĶKP sāka kaitēt Ķīnas civilizācijai jau krietni pirms tam. Zemāk minēti daži piemēri no manas pieredzes.

Kad 1949. gada novembrī ĶKP ieņēma Čuncjinu, man bija 10 gadi un es mācījos piektajā klasē. Neraugoties uz to, ka bijām pavisam jauni, ĶKP mums skaloja smadzenes, apgalvojot, ka kalpo zemniekiem un strādniekiem, bet muižnieki un kapitālisti ir ļaundari. Tāpat komunisti nomelnoja misionārus, apgalvojot, ka viņi ēd bērnus, un ka netālu no misionāru dibinātā bērnudārza akā esot atrasti daudzu bērnu līķi.

No 1950. līdz 1951. gadam notika daudzas politiskās kampaņas, tostarp zemes reforma, cīņa pret kontrrevolucionāriem, attīrīšana no kontrrevolucionāriem un citas. Mēs, skolēni, bijām spiesti vērot, kā tiek izpildīts nāvessods, ko dēvēja par "smilšu burkas sadauzīšanu" (tas nozīmē, ka sadauzīt cilvēkam galvu ir tikpat vienkārši kā sašķaidīt burku). Tas mūsu jaunajos prātos radīja šausmas.

Skola mums organizēja akcijas, lai varētu uzbrukt zemes īpašniekiem. Sestās klases skolēns, kura uzvārds bija Sju, skolas konferencē kritizēja savu tēvu, sakot, ka viņa tēvs, zemes īpašnieks, ekspluatē zemniekus. Es nevarēju saprast: kā bērns var tik viegli publiski uzbrukt saviem vecākiem?

Kampaņu "Trīs pret" un "Pieci pret" laikā 1953. gadā manas trīs māsas un es – visas vidusskolnieces – saņēmām no skolas prasību norobežoties no ģimenes. Amatpersonas arī izplatīja baumas, ka mūsu mājā esot paslēpts zelts. Tas nebeidzās līdz brīdim, kamēr mēs pārmeklējām visu māju, bet zeltu tā arī neatradām.

Mūsu skolas direktors savas runas bieži sāka ar vārdiem: "Mani skolēni..." Par to viņš tika publiski nosodīts, jo "skolēni piederēja ĶKP, nevis direktoram".

Kad 1955. gadā tā sauktā Hu Fena kontrrevolucionāru grupa kļuva par uzbrukumu mērķi, amatpersonas organizēja skolniekus, kuri pēc kārtas dežurēja pie skolotāju logiem, lai noklausītos jebkādas kontrrevolucionāras runas. Es klausījos divas stundas, bet neko nedzirdēju.

Pēc tam, kad ĶKP 1957. gadā sāka antilabējo kampaņu, cilvēki vēl vairāk baidījās ziņot par patieso situāciju vai teikt to, ko viņi patiešām domā. Tas liecina, ka ĶKP sāka vairot naidu Ķīnas iedzīvotāju vidū jau ilgi pirms Kultūras revolūcijas.

ĶKP propagandas maldināta es 1957. gadā devos uz laukiem. Lauku iedzīvotāji bija pazīstami ar savu pieticību un turēšanos pie tradicionālajām vērtībām. Taču ĶKP īstenotā smadzeņu skalošana noskaņoja tos vienu pret otru. "Lielā izrāviena" laikā 1958. gadā viņi bija spiesti dienu un nakti debatēt par to, kā sekot partijas politikai. Ikviens, kurš debašu laikā snauduļoja, saņēma publisku rājienu.

Lielā bada laikā trūka pārtikas. Sičuaņas provinces amatpersonas teica, ka katrs zemnieks katru dienu varēs saņemt 100 gramus graudu. Bet pat šī deva dažkārt tika samazināta.

Lai nepieļautu, ka izsalkušie zemnieki paši gatavo ēdienu, amatpersonas aizliedza kurināt mājās pavardu. Ikvienam, kurš iekūra uguni ēdiena gatavošanai, publiski uzbruka, sita un applaucēja kājas ar verdošu ūdeni.

Tā kā arvien vairāk zemnieku mira badā, daži no viņiem sāka kasīt arā no zemes sēklas, lai izdzīvotu. Lai to novērstu, ierēdņi izmērcēja pupu vai zirņu sēklas urīnā un sēja tās kopā ar pelniem. Taču cilvēki mira badā, un daži joprojām tās raka ārā, lai apēstu. Par viņiem bieži tika ziņots amatpersonām, un tam sekoja piekaušana vai pazemošana, izdurot metāla stiepli viņiem cauri atslēgas kauliem, un šādā paskatā vadājot tos pa ielām.

Visas šīs briesmīgās lietas, ko veicināja ĶKP, agrāk neviens pat nespēja iedomāties. Taču Kultūras revolūcijas laikā viss kļuva vēl ļaunāk un pletās plašumā.

Avots: https://en.minghui.org/html/articles/2024/8/7/219416.html