Pieci tumsas paveidi

Meistars Kuans, pazīstams arī kā Dzije, bija slavens mūziķis no Dzjiņas, vienas no valstīm, kas tā tika nodēvēta Ķīnas vēstures Pavasara un Rudeņu periodā (770.–476. g. p.m.ē.) Tolaik augstākās klases mūziķiem parasti tika piešķirts tituls "Ši" (Meistars). Viņa darbība tiek datēta ar laika periodu no 572. līdz 532. gadam pirms mūsu ēras, valdnieku Dzjindao un Dzjiņpina valdīšanas laikā. Dokumentos, kas attiecas uz Haņu dinastijas valdīšanas laiku, viņš aprakstīts kā īpaši talantīgs mūziķis. Vēsturē viņš ir iemantojis titulu "Mūzikas gudrais".

Lai gan Meistars Kuans bija mūziķis, pazīstams ar savām izcilajām spējām stīgu instrumentu spēlē, viņš bieži deva padomus valsts pārvaldes jautājumos pašam valdniekam. Viņš pielika visas pūles, lai Dzjiņas valsts turpinātu plaukt un zelt.

Meistars Kuans bija akls. Pats sevi viņš bieži vien dēvēja par "neredzīgo amatpersonu". Runāja, ka atskanot Meistara Kuana mūzikas spēlei, zirgi pārstāja plūkt zāli un pacēla galvas, lai paklausītos; putni pārtrauca savu lidojumu un kaklus izstiepuši uzmanīgi klausījās. Kad viņš spēlēja Cjinhui mūziku, izmantojot īpašu, ātras pirkstu kustības tehniku, viņam apkārt, dziedot un dejojot, graciozi lidinājās 16 debesu dzērves. Kad viņš atskaņoja Cjindzjao mūziku, ko imperators Huandi bija sacerējis dievību un garu pulcēšanai Tai kalna pakājē, mirklī, kad atkanēja pirmās skaņdarba notis, saules apspīdētās debesis pēkšņi pārklājās tumšiem mākoņiem. Atskanot otrajai skaņdarba daļai, sacēlās spēcīga vētra. Trešajai daļai skanot, vējš norāva pils jumtu, noplēsa drapērijas telpās, salauza smagos upurēšanas ceremonijas piederumus, bet jumta dakstiņi, sabirzuši sīkos gabaliņos, nobira uz grīdas.

Valdnieks Dzjiņpins ļoti apbrīnoja Meistaru Kuanu. Ikreiz, kad radās grūtības vai bija risināms kāds svarīgs jautājums, viņš konsultējās ar Meistaru Kuanu.

Reiz sarunā ar Meistaru Kuanu valdnieks Dzjiņpins izteicās: "Lai gan jūs esat ārkārtīgi gudrs, tomēr esat akls. Jūsu pasaule droši vien ir pārāk tumša."

Meistars Kuans atbildēja: "Nebūt nē. Pasaulē pastāv pieci tumsas paveidi, tomēr neviens no tiem uz mani neattiecas."

"Ko jūs ar to domājat?" jautāja valdnieks Dzjiņpins.

"Labi. Ļaujiet man jums to izskaidrot soli pa solim," bilda Meistars Kuans.

"Amatpersonas kļūst slavenas, pateicoties kukuļdošanai, un cilvēkiem nav kur sūdzēties, ja pret viņiem izturas netaisnīgi, un tomēr valdnieks izliekas neredzam šo situāciju un ignorē to visu. Šis ir pirmais tumsas paveids.

Uzticamu amatpersonu vietā valdnieks paļaujas uz nodevīgām amatpersonām. Muļķi ieņem augstus amatus, kamēr ļauni ļautiņi apspiež gudros un labestīgos, un tomēr valdniekam par to nekas nav zināms. Šis ir otrais tumsas paveids.

Lai slēptu savu patieso dabu, viltīgi cilvēki spēlē divkosīgu spēli, un tomēr viņi tiek turēti godā, kamēr labestīgi cilvēki tiek apmeloti un padzīti. Taču valdnieks to nemaz nenojauš. Šis ir trešais tumsas paveids.

Valsts grimst nabadzībā, tauta ir nogurusi, tomēr valdnieks, alkstot pēc grandioziem sasniegumiem, tērē visus resursus sava militārā spēka vairošanai. Glaimu apvīts, viņš atsakās mosties. Šis ir ceturtais tumsas paveids.

Cilvēki vairs nespēj atšķirt labo no ļaunā, likumi netiek ievēroti, korumpētie ierēdņi sagroza likumu, un ļaudis nevar dzīvot mierā, tomēr valdnieks to visu neizprot. Šis ir piektais tumsas paveids.

Neviena valsts, kurā pastāv šie pieci tumsas paveidi, nav izvairījusies no sabrukuma. Tumsa, kas apņem mani, ir vien niecīga tumsa, kas nekādi neapdraud valsti."

Dzirdot šos līdzjūtības pilnos vārdus, valdnieks Dzjiņpins bija dziļi aizkustināts. Viņš apņēmās cītīgi strādāt valsts labklājības labā un darīt visu iespējamo, lai būtu gudrs valdnieks ar augstu morālo stāju.

Reiz valdnieks Dzjiņpins rīkoja dzīres sava galma izklaidei. Vīna apreibināts viņš izteica šādu piezīmi: "Ha, ha, ha! Nekas dzīvē nav salīdzināms ar laimi būt valdniekam! Tikai valdnieka rīkojumus neviens neuzdrošinās pārkāpt!"

Meistars Kuans sēdēja cieši līdzās valdniekam Dzjiņpinam. Dzirdot šos vārdus, viņš pacēla savu mūzikas instrumentu cjiņu un meta to Dzjiņpina virzienā. Valdnieks Dzjiņpins, pagalam pārsteigts, centās izvairīties no trāpījuma. Meistara Kuana cjiņa atsitās pret sienu.

"Meistar, ko tu dari?" joprojām nespēdams atjēgties, jautāja valdnieks Dzjiņpins.

Meistars Kuans atbildēja: "Tikko kāds svarīgs vīrs te sarunāja muļķības, tāpēc es gribēju viņam iesist."

Valdnieks Dzjiņpins dusmīgi atcirta: "Es biju tas, kurš izteica šo apgalvojumu!"

Meistars Kuans pakratīja galvu un sacīja: "Man šis apgalvojums nepavisam neizklausījās pēc tāda, ko vajadzētu teikt valdniekam."

Redzot, ka valdnieks Dzjiņpins tik daudzu cilvēku klātbūtnē jūtas visai neērti, amatpersonas centās izpelnīties viņa labvēlību, viens pēc otra teikdami: "Meistars Kuans ir aizvainojis valdnieku. Viņu vajadzētu sodīt ar nāvi."

Meistars Kuans stāvēja malā ar vēsu smaidu uz lūpām, bet valdnieks Dzjiņpins iegrima domās uz ilgāku laiku. Beigās viņš, iepletis rokas, atzina: "Meistara lojālie vārdi nav ausīm tīkami. Uzskatīsim, ka viņš ir devis man padomu. Aizmirsīsim to."

Redzēdams, ka valdnieks ir gatavs uzklausīt viņa padomus, Kuans bieži izmantoja iespēju, lai, iepazīstinot ar savu mūzikas mākslu, sniegtu viņam padomus valsts lietās, un darīja visu iespējamo, lai palīdzētu saglabāt labklājību Dzjiņas valstī.

Kad tirāniskais valdnieks Veisjaņs tika padzīts no savas zemes, valdnieks Dzjindao uzskatīja, ka tauta ir "nedaudz šāvusi pār strīpu". Bet Meistars Kuans atspēkoja viņa viedokli, sakot: "Ja valdnieks ir labs, cilvēki noteikti viņu atbalstīs. Tirānisks valdnieks dzen cilvēkus izmisumā. Kāpēc gan lai viņi nevarētu to padzīt?" Valdniekam Dzjindao šķita, ka tas skan visai saprātīgi, tāpēc viņš jautāja, kā pareizi pārvaldīt valsti. Meistars Kuans vienkārši pateica divus vārdus: "Labsirdība, taisnīgums."

To uzzinot, kaimiņvalstu iedzīvotāji atzina: "Dzjiņa ir valsts, kuru nedrīkst uztvert vieglprātīgi, jo pat mūziķis, spēlējot uz stīgām, var ietekmēt valsts nākotni. Pret šādu valsti mums ir jāizturas uzmanīgi." Tolaik Cji bija ļoti spēcīga valsts, un arī valdnieks Cjidzjiņs svarīgus jautājumus apsprieda ar Meistaru Kuanu. Meistars Kuans sacīja: "Valdniekam jākalpo savas tautas labklājībai." Meistaru Kuanu atzinīgi novērtēja gan valdnieki un prinči, gan arī vienkāršie ļaudis. Vēlākajās leģendas versijās viņš tika nodēvēts par mūzikas dievu.

Mūsdienās cilvēki uzskata, ka stāsts par Meistaru Kuanu ir vien leģenda. Patiesībā Meistars Kuans bija augsta līmeņa pilnveidošanās praktizētājs. Lai gan viņš bija akls, tieši šī iemesla dēļ viņa sirds bija mierpilna un skaidra. Viņš spēja izprast dziļus principus, kas sniedzās pāri vienkāršo ļaužu saprašanai. Tanī pat laikā viņš spēja noteikt cilvēka raksturu, klausoties kā tas muzicē vai dzied. Ar savas mūzikas palīdzību viņš harmonizēja "piecus elementus" valdnieka Dzjiņpina ķermenī, lai saskaņotu viņa jiņ un jan un palīdzētu tam atgūt veselību. (Ķīniešu tradīcijā pieci elementi ir zeme, uguns, metāls, koks un ūdens, un tiek uzskatīts, ka tie uztur cilvēkā radīšanas spēku un ir saistīti ar aukstumu, karstumu, sausumu, mitrumu un vēju, kas savukārt ietekmē aknas, sirdi, liesu, plaušas un nieres).

Ķīnas vadītājam, kurš atradās pie varas tūkstošgažu mijā diemžēl piemīt visi pieci tumsas paveidi, par kuriem Meistars Kuans stāstīja valdniekam Dzjiņpinam. Nereti mēs varam smelties gudrību no viediem senču nostāstiem – lai šis stāsts palīdz atvērt acis tiem, kas iet negodīga un nežēlīga vadītaja pēdās.

Avots: https://en.minghui.org/html/articles/2002/9/19/26659.html