Kā komunisma rēgs valda mūsu pasaulē (5. nodaļa, 1. daļa)

Satura rādītājs

Ievads

1. Vardarbīgais un nevardarbīgais komunisms

2. Spiegošanas un dezinformācijas karš

3. No Jaunā kursa līdz progresīvismam

4. Kultūras revolūcija Rietumos

5. Pretkara un cilvēktiesību aizsardzības kustības

Atsauces

***

Ievads

2016. gada ASV prezidenta vēlēšanas izvērtās par vienu no dramatiskākajiem notikumiem pēdējo gadu desmitu laikā. Priekšvēlēšanu kampaņa bija negaidītu pavērsienu pilna, un tā tas turpinājās vēl ilgi pēc vēlēšanām. Uzvarētāju, republikāņu kandidātu Donaldu Trampu, sagaidīja negatīvas informācijas vilnis plašsaziņas līdzekļos un protesti pilsētās visā valstī. Demonstranti turēja plakātus ar tādiem saukļiem kā "Nav mans prezidents", un pats Tramps tika dēvēts par rasistu, seksistu, ksenofobu vai nacistu. Sekoja prasības veikt atkārtotu balsu skaitīšanu un impīčmenta draudi, pirms vēl jaunievēlētais prezidents bija stājies amatā.

Pētnieciskā žurnālistika ir atklājusi, ka daudzi no šiem protestiem ir konkrētu interešu grupu darbības rezultāts. Kā redzams Floridā dzīvojošā izmeklētāja un režisora Trevora Loudona dokumentālajā filmā "Amerika aplenkumā: Pilsoņu karš 2017. gadā", ievērojama daļa demonstrantu bija "profesionāli revolucionāri", kas cieši saistīti ar komunistiskajiem režīmiem un citām autoritārām valstīm, piemēram, Ziemeļkoreju, Irānu, Venecuēlu vai Kubu. Filmā tiek atmaskota arī loma, kādu šajos notikumos spēlēja divas ievērojamas amerikāņu sociālistu organizācijas – staļinistu "Strādnieku pasaules partija" un maoistu "Brīvības ceļa sociālistiskā organizācija". [1]

Loudons, kurš pēta komunistisko kustību kopš 20. gadsimta 80. gadiem, konstatēja, ka kreiso spārnu organizācijas par savu galveno iefiltrēšanās un diversiju mērķi ir izvēlējušās ASV. Labi sagatavotu personu ietekmē Amerikas politikas, izglītības, plašsaziņas līdzekļu un biznesa jomas arvien vairāk novirzās uz kreiso pusi. Pat tad, kad pēc Aukstā kara cilvēki visā pasaulē sveica brīvās pasaules triumfu, komunisms slepus pārņēma Rietumu sabiedrības publiskās institūcijas, gatavojoties pēdējai cīņai.

Tādās Austrumu valstīs kā Padomju Savienība vai Ķīna, kur notiek masu slepkavības un tiek iznīcināta tradicionālā kultūra, komunisms manifestējas kā totalitāras valdības. Tanī pat laikā tas arī nemanāmi, bet pārliecinoši ir ieguvis kontroli pār Rietumiem, pielietojot diversiju un dezinformācijas taktiku. Lai panāktu, ka cilvēce deģenerē un iznīkst, tas grauj ekonomiku, politiskos procesus, sociālās struktūras un sabiedrības morāli.

Amerika ir brīvās pasaules gaisma, un tai ir Dieva dots uzdevums – atrasties Zemeslodes sardzē. ASV militārā iejaukšanās spēlēja nozīmīgu lomu abu pasaules karu iznākumu noteikšanā. Aukstā kara laikā, kad pasaulei draudēja kodolkara briesmas, ASV efektīgi iegrožoja padomju bloku līdz pat padomju un Austrumeiropas komunistisko režīmu sabrukšanai. Amerikas brīvības un saprātīgas pārvaldes veiksmīgais eksperiments ir pasargājis pasauli no masu iznīcināšanas un tirānisku režīmu kundzības.

Lai radītu darbaspējīgu Neatkarības deklarāciju un Amerikas Savienoto Valstu Konstitūciju, Amerikas dibinātāji pielietoja savas zināšanas par Rietumu reliģiskajām un filozofiskajām tradīcijām. Šajos dokumentos par pašsaprotamām atzītas tiesības, ko cilvēkam piešķīris Radītājs – sākot ar ticības un vārda brīvību – , kā arī ir noteikta varas sadale, lai garantētu republikānisku pārvaldes sistēmu.

Rietumu brīvība ir pilnīgi pretēja komunisma mērķim. Komunisms maskējas ar skaistām vīzijām par kolektīvu, vienlīdzīgu sabiedrību, taču tā mērķis ir paverdzināt un iznīcināt cilvēci.

Tā kā Rietumvalstīs komunistiskās partijas tieši nepārņēma varu, komunisma rēgs cenšas iekarot Rietumus ar diversiju palīdzību, iefiltrējot savus piekritējus visās organizācijās un iestādēs. Ir zināmi vismaz pieci vareni spēki, kas virza komunistu un kreisā spārna diversijas Rietumos.

Pirmais graujošais spēks bija Padomju Savienība, kas nodibināja komunistu Trešo internacionāli (Kominterni), lai ar tās palīdzību izplatītu revolūciju visā pasaulē.

Otrais – vietējās komunistiskās partijas, kas sadarbojās ar Padomju komunistisko partiju un Kominterni.

Kā trešais spēks jāmin ekonomiskā krīze un sociālie satricinājumi, kas daudzas Rietumu valdības dažu pēdējo desmitgažu laikā pamudināja pieņemt sociālistisko politiku, kā rezultātā notika pakāpeniska virzība uz kreiso pusi.

Ceturtais spēks ir tie, kas ar simpātijām izturas pret komunistisko partiju un sociālismu, un atbalsta tos. Šie komunisma līdzskrējēji ir kalpojuši par "noderīgo idiotu" piekto kolonnu Rietumu sabiedrībā, palīdzot iznīcināt tās kultūru, sēt morālu degradāciju un graut likumīgās valdības.

Piektais spēks ir Ķīnas komunistiskā partija. Pēc tam, kad Ķīnas komunisti īstenoja ekonomiskās reformas, kas sākās 20. gadsimta 80. gados, ĶKP uzsāka apmaiņas programmas politikā, biznesā un kultūras jomā, kas deva tai iespēju iefiltrēties Rietumos.

Ņemot vērā komunisma rēga ieviestās kārtības ārkārtīgi sarežģīto struktūru, šī darba ietvaros nav iespējams sniegt visaptverošu pārskatu par tās iefiltrēšanos Rietumos. Tomēr, izprotot šos vispārīgos pamatprincipus, lasītājs var gūt zināmu priekšstatu par to, kā darbojas velns, un iemācīties saskatīt kopīgas iezīmes tā neskaitāmajos melu slāņos. Lai neizplūstu garās runās, šajā nodaļā ir sniegts tikai vispārīgs pārskats par komunisma izplatību Amerikas Savienotajās Valstīs un Rietumeiropā.

1. Vardarbīgais un nevardarbīgais komunisms

Plaši pazīstamā izpratnē komunistiskā partija, gluži pamatoti, asociējas ar vardarbību. Fakts, ka Krievijas un Ķīnas komunistiskie režīmi nāca pie varas vardarbīgas revolūcijas rezultātā un ar vardarbības palīdzību īstenoja represijas, novērsa uzmanību no mazāk pamanāmām komunisma formām. "Komunistiskās partijas manifestā" Kārlis Markss un Frīdrihs Engelss rakstīja: "Komunisti necieš, ka jāslēpj savi uzskati un mērķi. Viņi atklāti paziņo, ka viņu mērķi var sasniegt, tikai piespiedu kārtā gāžot visus pastāvošos sociālos apstākļus." [2]

Markss uzskatīja, ka komunistiskā revolūcija varētu sākties attīstītajās kapitālistiskajās valstīs, bet Vladimirs Ļeņins uzstāja, ka sociālismu var uzbūvēt arī Krievijā, kas savā ekonomiskajā attīstībā bija salīdzinoši atpalikusi. Vēl viens nozīmīgs Ļeņina ieguldījums marksismā – viņa doktrīna par partijas celtniecību, kas paredzēja pārņemt noziedzīgo organizāciju iecienītās piespiešanas, maldināšanas un vardarbības metodes un papildināt tās ar marksisma sociālekonomisko teoriju. Pēc Ļeņina domām darbaļaužu klase pati par sevi nav spējīga attīstīt šķiru apziņu vai pieprasīt revolūciju, tāpēc lai liktu tai rīkoties, nepieciešams spēks no ārpuses. Revolūcijas aģenti tikts apvienoti stingri disciplinētā proletāriešu "avangardā" – komunistiskajā partijā.

Lielbritānijas Fabiāņu biedrība, kas tika dibināta 1884. gadā, gadu pēc Marksa nāves, cīņā par sociālisma uzspiešanu izvēlējās citu ceļu. Sākotnēji biedrības ģerbonī bija attēlots vilks aitas ādā, un tās nosaukums ir atsauce uz seno romiešu ģenerāli un diktatoru Kvintu Fābiju Maksimu Verrukozu, kurš ieguva slavu ar savu kavēšanās taktiku karā pret Kartāgu. Pirmajā biedrības publicētajā brošūrā bija šāda piezīme: "Jums jāgaida īstais brīdis tikpat pacietīgi, kā to darīja Fābijs karā pret Hanibālu, lai gan daudzi viņa vilcināšanos nosodīja; bet īstajā brīdī tev jādod spēcīgs trieciens, tāpat kā to darīja Fābijs, pretējā gadījumā tu būsi gaidījis veltīgi un bez rezultātiem." [3]

Lai pakāpeniski ieviestu sociālismu, Fabiāņu biedrība izgudroja "iespiešanās" politiku, lai iefiltrētos politikā, uzņēmējdarbībā un pilsoniskajā sabiedrībā. Biedrība mudina savus biedrus sekmēt sociālistisko mērķu sasniegšanu, iestājoties atbilstošās organizācijās un sadarbojoties ar tādām svarīgām personām kā valdības ministri, augstākās valsts pārvaldes amatpersonas, rūpnieki, augstskolu dekāni un baznīcu vadītāji. Sidnijs Vebs, biedrības pamatsastāva loceklis, rakstīja:

"Kā biedrība mēs laipni gaidījām ikvienas reliģiskās konfesijas vai arī nevienas reliģiskās konfesijas pārstāvjus un pārstāves, stingri uzsverot, ka sociālisms nav sekulārisms un ka jebkuras saprātīgas kolektīvās darbības mērķis un uzdevums ir individuālās dvēseles, sirdsapziņas vai personības attīstīšana. ... Mēs arī neaprobežojāmies ar savu propagandu tikai lēni topošajā Leiboristu partijā vai starp tiem, kas bija gatavi sevi saukt par sociālistiem, vai starp strādniekiem, vai kādā konkrētā šķirā. Mēs savus priekšlikumus vienu pēc otra pēc iespējas pārliecinošāk izvirzām visiem, kas gatavi tos uzklausīt – konservatīvajiem, kad vien varējām tiem piekļūt, visu konfesiju baznīcām un draudzēm, dažādām universitātēm, liberāļiem un radikāļiem, kā arī citām sociālistiskām biedrībām jebkurā laikā. Mēs to saucam par "iespiešanos", un tas bija svarīgs atklājums." [4]

Gan Fabiāņu biedrības nevardarbīgajam komunismam, gan Ļeņina vardarbīgajam komunismam bija viens un tas pats galīgais mērķis, turklāt Ļeņins neatteicās arī no nevardarbīgu līdzekļu pielietošanas. Ļeņins savā grāmatā "Bērnišķīgā "kreisuma" slimība komunismā" (Детская болезнь "левизны" в коммунизме) kritizēja Rietumeiropas komunistiskās partijas, kas atteicās sadarboties ar, viņaprāt, "reakcionārajām" arodbiedrībām vai pievienoties "kapitālistisko" valstu parlamentiem. Savā grāmatā Ļeņins rakstīja: "Komunistam, pareizi apzinoties savus mērķus, politikas māksla ir pareizi aprēķināt apstākļus un brīdi, kad proletāriešu avangards var veiksmīgi pārņemt varu. Viņam ir jāizlemj, kad pēc varas pārņemšanas šis avangards spēs iegūt pienācīgu atbalstu no pietiekami visaptverošām strādnieku šķiras un neproletariāta strādnieku masām un kad tas spēs saglabāt, nostiprināt un paplašināt savu pārākumu, izglītojot, apmācot un piesaistot aizvien plašākas strādnieku masas." [5]

Ļeņins atkārtoti uzsvēra, ka komunistiem ir jāslēpj savi patiesie nodomi. Dzenoties pēc varas, noderēs ikviens solījums vai kompromiss. Citiem vārdiem sakot, lai sasniegtu savus mērķus, viņiem jābūt negodīgiem. Gan Krievijas boļševiki, gan Ķīnas komunistiskā kustība savā ceļā uz varu izmantoja vardarbību un melus.

Padomju un Ķīnas komunistisko režīmu nežēlība ir novērsusi uzmanību no nevardarbīgā komunisma rietumos. Fabiāņu biedrība specializējās maskēšanās mākslā. Tā izvēlējās īru dramaturgu Bernardu Šovu, lai ar prozaiskas retorikas palīdzību prozaiskā veidā atainotu patiesos nevardarbīgā sociālisma mērķus. Savas grāmatas "Inteliģentas sievietes rokasgrāmata par sociālismu un kapitālismu" noslēgumā Šovs rakstīja: "Es arī skaidri pateicu, ka sociālisms nozīmē vai nu vienlīdzīgus ienākumus, vai neko, un ka sociālismā jums neļaus būt nabadzīgiem. Jūs piespiedu kārtā baros, apģērbs, izmitinās, mācīs un nodarbinās neatkarīgi no tā, vai jums tas patīk vai nē. Ja atklāsies, ka jums nav pietiekami stingra rakstura, lai būtu visu šo pūliņu vērts, jūs, iespējams, varētu tikt saudzīgā veidā sodīts ar nāvi. [6]

Tāpat kā ļeņiniskajam režīmam dažkārt var šķist lietderīgi samazināt savas valdīšanas atklāto nežēlību, Rietumu komunistiskās partijas un to dažādās piesegorganizācijas nevairās no vardarbības un citām noziedzīgām darbībām, ja tas sekmē to politiskās programmas īstenošanu.

2. Spiegošanas un dezinformācijas karš

Saskaņā ar komunisma teoriju nācija ir apgrūtinoša šķiru sabiedrības konstrukcija, tāpēc komunisma mērķis ir likvidēt tādus jēdzienus kā patriotisms un nacionālā piederība. "Komunistiskās partijas manifestā" Markss un Engelss pasludina, ka "strādniekiem nav tēvzemes" (Komunistiskās partijas manifests, Rīga, Liesma, 1977). Manifests beidzas ar aicinājumu "Visu zemju proletārieši, savienojieties!"

Ļeņina vadībā boļševiki nodibināja pasaulē pirmo sociālistisko režīmu un nekavējoties izveidoja Kominterni, lai kūdītu uz sociālistisko revolūciju visā pasaulē. Padomju Savienības un Kominternes mērķis bija gāzt visu pasaules tautu likumīgos režīmus un nodibināt pasaules proletariāta sociālistisko diktatūru.

Komunistiskās partijas visā pasaulē vērsās pie Kominternes pēc norādījumiem un pieņēma tās finansējumu un apmācību programmas. Ar tās rīcībā esošajiem milzu impērijas resursiem boļševikiem izdevās pa visu pasauli savervēt aktīvistus, kas pēc tam tika apmācīti veikt diversijas operācijas savās valstīs.

1919. gadā dibinātā ASV komunistiskā partija (ASVKP) bija viena no šādām organizācijām, kas pieslējās Kominternei un boļševikiem. Lai gan pati ASVKP tā nekad arī nekļuva par nozīmīgu politisku spēku, tās ietekme uz Amerikas Savienotajām Valstīm tomēr bija ievērojama. ASVKP slepeni sadarbojās ar aktīvistiem un aktīvistu organizācijām, lai iefiltrētos strādnieku un studentu kustībās, baznīcā un valdībā.

20. gadsimta 50. gadu beigās amerikāņu antikomunistiskās domas pionieris Freds Švarcs vērsās pie ASV Pārstāvju palātas "Neamerikāniskās darbības izmeklēšanas komisijas" ar vārdiem: "Jebkurš mēģinājums spriest par komunistu ietekmi, balstoties uz viņu skaitu, ir tas pats, kas mēģināt novērtēt kuģa korpusa izturību, salīdzinot sūces skarto zonu ar neskarto kuģa korpusu. Viena sūce spēj nogremdēt veselu kuģi. Komunisms ir teorija par to, ka daži apmācīti cilvēki kontrolē un vada pārējos. Viens priviliģētā stāvoklī esošs cilvēks var kontrolēt tūkstošiem citu cilvēku, un manipulēt ar tiem." [7]

Tagad ir zināms, ka Otrā pasaules kara laikā ASV valdībā aktīvi darbojās padomju slepenie aģenti. Neskatoties uz senatora Džozefa Makartija antikomunistiskajiem centieniem to nepieļaut, kreisi noskaņotie politiķi, akadēmiķi un mediji noklusēja vai slēpa šos faktus no sabiedrības.

Deviņdesmitajos gados ASV valdība atslepenoja projekta "Venona" arhīvus – padomju šifrētos ziņojumus, ko Otrā pasaules kara laikā bija atšifrējuši amerikāņu izlūkdienesti. Šie dokumenti liecināja, ka ASV valdībā strādāja vismaz 300 padomju spiegu, tostarp augsta ranga amatpersonas Rūzvelta administrācijā, kurām bija pieejama īpaši slepena informācija. Citi aģenti izmantoja savus ieņemamos amatus, lai ietekmētu Amerikas politiskā kursa izstrādes un valsts pārvaldes gaitu. Starp tiem, kas tika atzīti par padomju spiegiem, bija ASV Valsts kases augsta līmeņa amatpersona Harijs Deksters Vaits, Valsts departamenta amatpersona Eldžers Hiss, kā arī Jūliuss un Etele Rozenbergi, pāris, kurus sodīja ar nāvi elektriskā krēslā par atombumbas izgatavošanas un citu militāro tehnoloģiju nodošanu Padomju Savienībai.

Tomēr Venonas projekta pārtvertā un atšifrētā informācija patiesībā bija vien aisberga redzamā daļa; cik lielā mērā Padomju Savienība patiesībā iefiltrējās ASV valdībā – joprojām nav zināms. Kā augsti stāvošām amerikāņu amatpersonām daļai padomju slepeno aģentu bija iespējas ietekmēt svarīgu politisku lēmumu pieņemšanu.

Hiss, kurš bija Valsts departamenta Speciālo politisko lietu biroja direktors, bija nozīmīgs prezidenta Franklina Rūzvelta padomnieks Jaltas konferencē Otrā pasaules kara beigās. Viņš palīdzēja noteikt teritoriju sadales kārtību pēc kara, izstrādāt Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtus, lemt par gūstekņu apmaiņu un tamlīdzīgi.

Vaits bija uzticams ASV Valsts kases sekretāra Henrija Morgentau (jaunākā) palīgs. Viņš piedalījās 1944. gada Bretonvudsas starptautiskā finanšu līguma izstrādē un bija viens no Starptautiskā Valūtas fonda un Pasaules Bankas dibinātājiem. Vaits aicināja Ķīnas Nacionālistu partiju (Gomiņdanu) iecelt pagrīdē darbojošos ĶKP locekli Dzji Čaodinu augstā amatā Ķīnas Republikas Finanšu ministrijā. Stājoties amatā 1941. gadā, Dzji bija autors graujošajām valūtas reformām, kas kaitēja Gomiņdana reputācijai un veicināja ĶKP nostiprināšanos. [8] Daži vēsturnieki apgalvo, ka padomju spiegu un viņu kreisā spārna piekritēju ietekme uz ASV ārpolitiku lika ASV pārtraukt militāro palīdzību Gomiņdanam Ķīnas pilsoņu kara laikā pēc Otrā pasaules kara. Rezultātā Ķīna nonāca ĶKP rokās. [9]

Vitekers Čemberss, padomju informators un ASVKP biedrs, kurš vēlāk pārgāja pretējā pusē un liecināja pret citiem spiegiem, reiz izteicās: "Pretinieka varas aģenti varēja izdarīt daudz vairāk nekā tikai nozagt dokumentus. Viņi varēja ietekmēt valsts ārpolitiku valsts galvenā ienaidnieka interesēs, un ne tikai izņēmuma gadījumos..., summāri tam noteikti vajadzētu būt satriecoši lielam skaitam gadījumu, kad viņiem izdevies ietekmēt arī ikdienā pieņemtos lēmumus". [10]

Jurijs Bezmenovs, VDK aģents, kurš 1970. gadā pārbēga uz Rietumiem, savos rakstos un intervijās ir atklājis padomju diversiju metodes. Saskaņā ar Bezmenova teikto, popkultūrā sastopamajiem Džeimsa Bonda stila spiegiem, kas spridzina tiltus vai izzog slepenus dokumentus, nav nekā kopīga ar realitāti. Tikai 10 līdz 15 % no visiem VDK darbiniekiem un resursiem tika novirzīti tradicionālajām spiegošanas operācijām, bet pārējie resursi bija paredzēti ideoloģiskajām diversijām.

Bezmenovs ar segvārdu Tomass Šūmans sacīja, ka diversija notiek četros posmos: demoralizācija, destabilizācija, krīze un "stabilizācija". Pie pirmā posma, kas ilgst tik ilgi, cik nepieciešams, lai izaudzinātu vienu paaudzi, pieder demoralizēšana un sabiedrības maldināšana attiecībā uz ienaidnieka valstī pastāvošo realitāti; otrā posma mērķis ir radīt haosu sabiedrībā; trešajā posmā tiek izraisīta krīze, kas noved pie pilsoņu kara, revolūcijas vai ārvalstu iebrukuma. Šo soļu kulminācija ir ceturtais un pēdējais "stabilizācijas" posms, proti, valsts nonākšana komunistu kontrolē.

Uz pirmo posmu Bezmenovs attiecināja trīs diversijas jeb demoralizācijas sfēras: ideoloģija, pārvalde un sabiedrības dzīve. Ideoloģijas sfērai pieder reliģija, izglītība, plašsaziņas līdzekļi un kultūra. Pārvaldes sfēra ietver valsts pārvaldi, tiesību sistēmu, tiesībaizsardzību, bruņotos spēkus un diplomātiju. Uz sabiedrības dzīves sfēru attiecas ģimene un kopiena, veselības aizsardzība un attiecības starp dažādu rasu un sociālo slāņu cilvēkiem.

Kā piemēru Bezmenovs minēja to, kā tika manipulēts ar vienlīdzības jēdzienu, lai radītu nemierus. Aģentiem jāpropagandē vienlīdzības ideja, izraisot ļaudīs neapmierinātību ar saviem politiskajiem un ekonomiskajiem apstākļiem. Aktīvisms un sabiedriskās nekārtības ies roku rokā ar ekonomisko bezizeju, vēl vairāk saasinot darba ņēmēju un kapitālistu attiecības destabilizācijas procesa padziļināšanās periodā. Tas vainagosies ar revolūciju vai komunistu spēku iebrukumu. [11]

Bija vēl cits pārbēdzējs Jons Mihajs Pačepa, augstākā ranga izlūkdienesta virsnieks, kurš 1978. gadā no padomju bloka aizbēga uz ASV. Arī viņš atklāja, kā komunistiskie režīmi pirmā posma īstenošanai pielietoja pret Rietumvalstīm psiholoģiskā kara un dezinformācijas stratēģijas. Pačepa uzskatīja, ka dezinformācijas mērķis bija mainīt cilvēku vērtību sistēmu. Manipulējot ar viņu ideoloģiskajām vērtībām, cilvēki nespēs saprast vai pieņemt patiesību pat tad, ja viņiem tiks sniegti tieši pierādījumi. [12]

Bezmenovs atzīmēja, ka ideoloģiskās diversijas pirmais posms parasti ilgst 15 līdz 20 gadus, tas ir laiks, kas nepieciešams jaunās paaudzes izglītošanai, savukārt otrais posms ilgst divus līdz piecus gadus, bet trešais prasīs vairs tikai divus līdz sešus mēnešus. 1984. gadā sniegtajā intervijā Bezmenovs atzīmēja, ka pirmais posms tika īstenots pat veiksmīgāk, nekā padomju varas iestādes bija gaidījušas.

Daudzu padomju spiegu un izlūkdienestu darbinieku liecības, kā arī atslepenotie Aukstā kara laika dokumenti liecina, ka 60. gadu kontrkultūras kustības virzītājspēks bija iefiltrēšanās un diversiju taktika.

1950. gadā Makartijs sāka izgaismot komunistu iefiltrēšanās apmērus ASV valdībā un sabiedrībā. Taču četrus gadus vēlāk Senāts nobalsoja par neuzticības izteikšanu viņam, un valdības iniciatīva atbrīvoties no komunistu ietekmes tika pārtraukta. Mūsdienās jēdziens "makartisms" ir sinonīms politiskai vajāšanai, kas liecina par to, ka kreisais spārns ir veiksmīgi nostiprinājis savu dominanci ideoloģiskajā cīņā.

Kopš Padomju Savienības sabrukuma un Aukstā kara beigām komunistu infiltrācija nav mazinājusies. Kreisais spārns plēšas ar zobiem un nagiem, aizstāvot laulības pārkāpējus, abortu piekritējus, noziedzniekus un komunistus, vienlaikus atbalstot anarhiju un iestājoties pret civilizāciju.

3. No Jaunā kursa līdz progresīvismam

1929. gada 24. oktobrī Ņujorkas biržā sākās panika un vienā dienā tika pārdots rekordliels skaits akciju – 12,9 miljoni. Krīze izplatījās no finanšu sektora uz visu ekonomiku, un tai sekojošā Lielā depresija netaupīja ne rūpnieciski attīstītās, ne jaunattīstības pasaules valstis. Bezdarba līmenis ASV, kas 1929. gadā bija 3 %, līdz 1933. gadam pieauga līdz vienai ceturtdaļai darbaspēka. Rūpnieciskā ražošana lielākajās industriālajās valstīs, izņemot Padomju Savienību, samazinājās vidēji par 27%. [13]

1933. gada sākumā, simts dienu laikā pēc Rūzvelta inaugurācijas, tika iesniegti daudzi likumprojekti saistībā ar krīzes risināšanu. Šī politika paredzēja lielāku valdības iejaukšanos ekonomikā un Kongress pieņēma nozīmīgas reformas, tai skaitā "Ārkārtas likumu par bankām", "Lauksaimniecības regulējuma likumu", "Valsts rūpniecības atveseļošanas likumu" un "Likumu par sociālo nodrošinājumu". Lai gan, sākoties Otrajam pasaules karam, Rūzvelta Jaunais kurss būtībā pārstāja pastāvēt, daudzas no šajā laikā izveidotajām institūcijām un organizācijām ir turpinājušas ietekmēt Amerikas sabiedrību līdz pat mūsdienām.

Rūzvelts gadā vidēji izdeva vairāk rīkojumu nekā jebkurš cits ASV prezidents. Tomēr līdz 1941. gadam bezdarba līmenis Amerikas Savienotajās Valstīs tā arī nenokritās zem divciparu skaitļa, un karš jau klauvēja pie durvīm. Jaunā kursa patiesā ietekme bija tāda, ka ASV valdība uzsāka virzību uz augstiem nodokļiem, lielu valsts pārvaldi un ekonomisko intervenci.

Savā 2017. gadā publicētajā grāmatā "Lielie meli: atmaskojot amerikāņu kreiso spēku nacistiskās saknes" konservatīvais domātājs Dinešs D’Souza apgalvo, ka Valsts rūpniecības atveseļošanas likums, kas bija Rūzvelta "Jaunā kursa" galvenais elements, būtībā nozīmēja ASV brīvā tirgus galu. [14]

Vēsturnieka Džima Pauela 2003. gadā izdotajā grāmatā "Franklina Delano Rūzvelta neprāts" teikts, ka Jaunais kurss drīzāk paildzināja Lielo depresiju, nevis to pārtrauca: "Sociālā nodrošinājuma likums un darba likumi veicināja turpmāku bezdarba pieaugumu, savukārt augstie nodokļi apgrūtināja veselīgu uzņēmējdarbību, u. tml." [15] Ekonomists un Nobela prēmijas laureāts Miltons Frīdmans atzinīgi novērtēja Pauela darbu, piebilstot: "Patiesību sakot – kā to nešaubīgi parāda Pauels – Jaunais kurss kavēja atveseļošanos no ekonomikas lejupslīdes, paildzināja un palielināja bezdarbu, kā arī radīja priekšnoteikumus vēl vairāk uz iejaukšanos tendētai un dārgāk izmaksājošai valdībai." [16]

Prezidents Lindons Džonsons, kurš stājās amatā pēc prezidenta Džona Kenedija slepkavības 1963. gadā, savā 1964. gada runā par stāvokli valstī izsludināja "visaptverošu karu pret nabadzību un bezdarbu" un pēc tam sāka īstenot savas idejas par "Izcilas sabiedrības" (Great Society) izveidošanu. Īsā laika posmā Džonsons izdeva virkni valdības rīkojumu, izveidoja jaunas valsts struktūras, nostiprināja virzību uz labklājības valsts modeli, paaugstināja nodokļus un ievērojami paplašināja valdības pilnvaras.

Interesanti ir novērot līdzību starp Džonsona administratīvajiem pasākumiem un tā laika komunistu literatūrā izklāstītajiem politiskajiem mērķiem. Bijušais ASVKP ģenerālsekretārs Gass Hols reiz teicis: "Komunistu attieksmi pret "Izcilo sabiedrību" var apkopot vienā vecā sakāmvārdā, ka diviem cilvēkiem, kas guļ vienā gultā, var būt dažādi sapņi. ... Mēs atbalstām šos pasākumus, jo sapņojam par sociālismu."

ASVKP varbūt arī atbalstīja "Izcilās sabiedrības" iniciatīvu, taču tās nodomi atšķīrās no Džonsona mērķiem; kamēr Džonsona administrācijas mērķis bija uzlabot Amerikas Savienoto Valstu situāciju saskaņā ar demokrātisko sistēmu, komunistiskā partija centās atvieglot Amerikas Savienoto Valstu pāreju uz sociālismu.

"Izcilās sabiedrības" programmai un karam pret nabadzību bija trīs nopietnas sekas: tie palielināja atkarību no sociālajiem pabalstiem, neveicināja cilvēku vēlmi strādāt un iedragāja ģimenes struktūru. Sociālās nodrošināšanas politika deva priekšroku nepilnām ģimenēm, tādējādi veicinot laulības šķiršanu un ārlaulībā dzimušu bērnu skaita pieaugumu. Saskaņā ar statistikas datiem 1940. gadā ārlaulībā dzimušo skaits bija 3,8 %, bet 1965. gadā šis rādītājs bija pieaudzis līdz 7,7 %. 1990. gadā, 25 gadus pēc prezidenta Džonsona reformas, šis rādītājs bija 28 %, un 2012. gadā jau sasniedza 40 %. [17] Šī politika daudz lielākā mērā ietekmēja nacionālās minoritātes, īpaši afroamerikāņus.

Ģimenes lomas noniecināšana izraisīja tālejošas sekas, tādas kā veselu paaudžu nabadzību, strauji augošu noziedzības līmeni, lielāku finanšu slogu valdībai, bērnu audzināšanas kvalitātes pasliktināšanos ģimenē un uz sociālās palīdzības saņemšanu tendētu domāšanu, kas noveda pie vēl augstāka brīvprātīgā bezdarba līmeņa.

Skotu vēsturniekam un juristam lordam Aleksandram Freizeram Taitleram piedēvētajā citātā teikts: "Demokrātija nevar pastāvēt kā nemainīga valsts pārvaldes forma. Tā var pastāvēt tikai līdz brīdim, kad vairākums atklāj, ka var paši nobalsot par lielu pabalstu saņemšanu no valsts kases. Pēc tam vairākums vienmēr balso par kandidātu, kurš sola vislielākos pabalstus no valsts kases, kā rezultātā demokrātija sabrūk neapdomīgas fiskālās politikas dēļ, kam vienmēr seko diktatūra, bet pēc tam monarhija."[18] Dažkārt šis citāts tiek piedēvēts franču vēsturniekam Aleksim de Tokjevilam.

Ķīniešu sakāmvārds skan: "No taupības pāriet uz izšķērdību ir viegli; no izšķērdības uz taupību – grūti". Kad cilvēki kļūst aizvien atkarīgāki no pabalstiem, valdībai kļūst gandrīz neiespējami samazināt to apjomu un veidus. Rietumu labklājības valsts ir kļuvusi par politisku purvu, no kura izvest nespēj ne politiķi, ne atbildīgās amatpersonas.

70. gados galēji kreisie atteicās no revolucionārajiem terminiem, kas amerikāņu tautu darīja nemierīgu, un aizstāja tos ar neitrālāk skanošo "liberālismu" un "progresīvismu". Cilvēkiem, kas dzīvojuši komunistiskajās valstīs, šie jēdzieni nav sveši, jo komunistiskās partijas jau sen izmanto vārdu "progress" kā vārda "komunisms" neīstu sinonīmu. Piemēram, "komunistiskā kustība" tika aizstāta ar jēdzienu "progresīvā kustība", bet "prokomunistiski noskaņotas personas" vai komunistiskās partijas pagrīdes biedrus nodēvēja par "progresīvajiem intelektuāļiem".

Tikmēr liberālisms pēc būtības ne ar ko neatšķiras no progresīvisma, jo tam ir tāda pati koncepcija – augsti nodokļi; pārmērīga sociālā labklājība; liels valdības aparāts; atteikšanās no reliģijas, morāles un tradīcijām; "sociālā taisnīguma" kā politiska ieroča izmantošana; "politkorektums" un feminisma, homoseksualitātes, seksuālo perversiju, u.tml. agresīva popularizēšana.

Mēs negrasāmies norādīt ar pirkstu uz kādu atsevišķu personu vai politiķi, jo sarežģīto vēsturisko notikumu kontekstā ir patiešām grūti veikt korektu analīzi un izdarīt pareizus secinājumus. Skaidrs, ka komunisma rēgs kopš 20. gadsimta sākuma ir bijis aktīvs gan Austrumos, gan Rietumos. Kad vardarbīgā revolūcija sekmīgi tika realizēta Austrumos, tā paplašināja komunisma ietekmi uz Rietumu valstu valdībām un sabiedrībām, aizvien vairāk novirzot tās uz kreiso pusi.

Vairāku gadu desmitu laikā kopš Lielās depresijas Amerikas Savienotās Valstis ir īstenojušas aizvien sociālistiskāku politiku, bet ateisms un materiālisms ir iedragājuši Amerikas sabiedrības morālos pamatus. Cilvēki ir novērsušies no dievišķā, no tradicionālās morāles, tādējādi vājinot savu spēju pretoties maldināšanai.

4. Kultūras revolūcija Rietumos

20. gadsimta 60. gados, kas bija pagrieziena punkts mūslaiku vēsturē, notika vēl nebijusi kontrkultūras kustība, kas izplatījās no Austrumiem uz Rietumiem. Atšķirībā no ĶKP Kultūras revolūcijas, Rietumu kontrkultūras kustībai, šķiet, bija vairāki mērķi vai, drīzāk, tai trūka konkrēta mērķa.

No 20. gadsimta 60. gadu vidus līdz 70. gadu vidum kontrkultūras kustības dalībniekus galvenokārt motivēja dažādas tieksmes. Vieni iestājās pret Vjetnamas karu, citi cīnījās par pilsoniskajām tiesībām, citi aizstāvēja feminismu un nosodīja patriarhātu, vēl citi cīnījās par homoseksuāļu tiesībām. To visu vainagoja žilbinoša, pret tradīcijām un autoritātēm vērstu kustību parāde, kas iestājās par seksuālo brīvību, hedonismu, narkotikām un rokenrolu.

Šīs Rietumu kultūras revolūcijas mērķis bija iznīcināt krietno kristīgo civilizāciju un tās tradicionālo kultūru. Lai arī šķietami nesakārtotas un haotiskas, šīs globālās pārmaiņas kultūrā radās komunisma dēļ. Daudzi kustības dalībnieki pielūdza "trīs M" – Marksu, Markūzi un Mao.

Herberts Markūze bija viens no nozīmīgākajiem Frankfurtes skolas pārstāvjiem. Frankfurtes skola – marksistiski noskaņotu intelektuāļu grupa, kas bija saistīta ar Sociālo pētījumu institūtu, kurš pirmo reizi tika izveidots 1923. gadā toreizējā Frankfurtes Universitātē. Lai uzbruktu Rietumu civilizācijai un ieviestu marksismu kultūras sfērā, tās dibinātāji izmantoja "kritiskās teorijas" jēdzienu.

Viens no Frankfurtes skolas dibinātājiem bija ungāru marksists Ģērģs Lukāčs. Viņš paziņoja, ka skolas mērķis ir atbildēt uz jautājumu: "Kas mūs paglābs no Rietumu civilizācijas?" [19] Pamatojot šo apgalvojumu, viņš uzskatīja, ka Rietumi ir vainīgi genocīda noziegumos pret visām civilizācijām un kultūrām, ar kurām tie ir saskārušies. Amerikāņu un Rietumu civilizācija, pēc Lukāča domām, ir pasaulē lielākā rasisma, seksisma, natīvisma, ksenofobijas, antisemītisma, fašisma un narcisisma krātuve. Šis intelektuālais izklāsts bruģēja ceļu "politkorektumam" mūsdienu Rietumos.

1935. gadā Frankfurtes skolas marksisti pārcēlās uz ASV un uzsāka darbību Kolumbijas Universitātes paspārnē Ņujorkā. Tas viņiem deva iespēju izplatīt savas idejas Amerikas zemē. Ar citu kreisi noskaņotu akadēmiķu palīdzību viņi samaitāja vairākas amerikāņu jauniešu paaudzes.

Markūzes teorija, apvienojusi sevī marksismu ar Freida panseksuālismu, kļuva par katalizatoru seksuālās atbrīvošanās kustībai. Markūze uzskatīja, ka cilvēka instiktu ierobežošana kapitālistiskajā sabiedrībā neļauj indivīdam atbrīvoties un justies brīvam. Tāpēc bija nepieciešams nostāties pret visām tradicionālajām reliģijām, morāli, kārtību un autoritāti, lai pārvērstu sabiedrību par utopiju, kurā valda neierobežotas un viegli pieejamas baudas.

Markūzes slavenais 1955. gadā publicētais sacerējums "Eross un civilizācija: filozofisks pētījums par Freida mācību" ieņem nozīmīgu vietu starp daudzajiem Frankfurtes zinātnieku darbiem divu īpašu iemeslu dēļ: pirmkārt, grāmata apvieno Marksa un Freida idejas, pārveidojot Marksa politisko un ekonomisko kritiku par kritiku attiecībā uz kultūru un psiholoģiju. Otrkārt, grāmata veido tiltu starp Frankfurtes teorētiķiem un jaunajiem lasītājiem, kas ļāva aizsākt 20. gadsimta 60. gadu apvērsumu kultūrā.

Markūze sacīja, ka šo kontrkultūras kustību varētu dēvēt pat par "kultūras revolūciju, jo protests ir vērsts pret visu kultūras sistēmu, ieskaitot pašreizējās sabiedrības morāli", piebilstot: "ir viena lieta, ko mēs varam droši apgalvot: tradicionālā revolūcijas ideja un tradicionālā revolūcijas stratēģija vairs nepastāv. Šīs idejas ir novecojušas. … Tas, kas mums ir jāveic, ir sava veida difūza un dispersa sistēmas šķelšana." [20]

Tikai retais no dumpīgajiem jauniešiem spēja izprast Frankfurtes skolas pārgudrās teorijas, bet Markūzes idejas bija vienkāršas: būt pret tradīcijām, pret autoritāti un pret morāli. Ļaujieties seksam, narkotikām un rokenrolam bez ierobežojumiem. Viņam pat pieder teiciens "mīlēties, nevis karot". Ja vien cilvēks saka "nē" visām autoritātēm un sabiedrības normām, viņš vai viņa tiks uzskatīts par savējo ceļā uz "cēlo" revolucionāro mērķi. Kļūt par revolucionāru bija ļoti vienkārši un viegli, tāpēc nav brīnums, ka šī kustība tolaik piesaistīja tik daudzus jauniešus.

Nākas uzsvērt, ka, lai gan daudzi dumpīgi noskaņotie jaunieši rīkojās uz savu roku, ar kustības priekšgalā esošajiem radikālāk noskaņotajiem studentu līderiem manipulēja ārvalstu komunisti, kas bija viņus arī attiecīgi apmācījuši. Piemēram, saskaņā ar FIB ziņojumiem, ASV studentu aktīvistu organizācijas "Studenti par demokrātisku sabiedrību" (SDS) vadītājus apmācīja Kubas izlūkdienesta aģenti.

Studentu pretkara protesta akcijas iniciēja un organizēja komunistu grupas. Viena no šādām grupām bija galēji kreisā organizācija Weather Underground kas parādījās pēc SDS sabrukuma 1969. gadā.

Tajā pašā gadā savā paziņojumā Weather Underground izmantoja šādu citātu: "Pretrunas starp Āzijas, Āfrikas un Latīņamerikas revolucionārajām tautām un imperiālistiem ar ASV priekšgalā ir galvenās mūsdienu pasaules pretrunas. Šo pretrunu attīstīšanās veicina visas pasaules iedzīvotāju cīņu pret ASV imperiālismu un tā pakalpiņiem."

Tie bija toreiz otrā ietekmīgākā komunistiskās Ķīnas līdera Liņa Biao vārdi no viņa rakstu sērijas "Lai dzīvo tautas kara uzvara!". [21]

Līdzīgi kā Kultūras revolūcija nodarīja neatgriezenisku kaitējumu Ķīnas tradicionālajai kultūrai, kontrkultūras kustība izraisīja milzīgu apvērsumu Rietumu sabiedrībā. Pirmkārt, tā padarīja par normālām daudzas subkultūras, kas bija piederīgas sabiedrības zemākajiem slāņiem vai bija tradicionālās kultūras novirzieni. Seksuālā atbrīvošanās, narkotikas un rokenrols strauji grāva jauniešu morālās vērtības un padarīja tos par graujošu spēku, kas bija vērsts pret Dievu, tradīcijām un sabiedrību.

Otrkārt, kontrkultūras kustība radīja priekšnoteikumu haotiskam aktīvismam un sekmēja dažādu antisociālu un antiamerikānisku domāšanas veidu izplatību, radot labvēlīgu augsni ielu protestiem un tiem sekojošajam kultūras karam.

Treškārt, pēc tam, kad 60. gadu jaunieši beidza savu aktīvistu dzīvesveidu, viņi iestājās universitātēs un pētniecības institūtos, ieguva maģistra un doktora grādus un iekļāvās Amerikas sabiedrībā. Savu marksistisko pasaules uzskatu un tā vērtības viņi ienesa izglītībā, plašsaziņas līdzekļos, politikā un uzņēmējdarbībā, veicinot nevardarbīgu revolūciju visā valstī.

Kopš 20. gadsimta 80. gadiem kreisie lielā mērā ir pārņēmuši un nostiprinājušies nozīmīgākajos plašsaziņas līdzekļos, akadēmiskajās aprindās un Holivudā. Ronalda Reigana prezidentūras laikā šī tendence uz īsu brīdi tika apturēta, bet 90. gados tā atkal atsākās un pēdējos gados ir sasniegusi maksimumu.

5. Pretkara un cilvēktiesību aizsardzības kustības

Džordža Orvela romānā "Dzīvnieku ferma. 1984" kā viena no četrām galvenajām Okeānijas ministrijām minēta Miera ministrija, kuras pārziņā ir partijas militārās lietas. Ministrijas nosaukuma apgrieztā nozīme atspoguļo komunistu bieži izmantoto stratēģiju: ja jūsu spēki ir mazāki par ienaidnieka spēkiem, pasludiniet savu vēlmi pēc miera; olīvkoka zara pasniegšana ir labākais veids, kā noslēpt gaidāmo uzbrukumu.

Padomju Savienība un citas komunistiskās valstis izrādījās īstas lietpratējas šīs stratēģijas pielietošanā, kuras mērķis ir iefiltrēties Rietumos un atbruņot tos. Tūlīt pēc Otrā pasaules kara – kad ASV joprojām ir vienīgā valsts, kas izgatavojusi un palaidusi atombumbu – tika izveidota Pasaules Miera padome. Tās pirmais priekšsēdētājs bija franču fiziķis un Francijas Komunistiskās partijas biedrs Frederiks Žolio-Kirī.

Cietusi milzīgus zaudējumus karā, un cenšoties izvairīties no Rietumu spiediena, Padomju Savienība agresīvi propagandēja mieru visā pasaulē. Pasaules Miera padomi tiešā veidā ietekmēja Padomju Miera aizsardzības komiteja – organizācija, kas bija saistīta ar Padomju Komunistisko partiju. Padome izvērsa pasaules mēroga kampaņu, pasludinot Padomju Savienību par mieru mīlošu valsti un nosodot ASV kā galveno kara kurinātāju. Labi pazīstamā frāze "cīņa par mieru", ko popularizēja augsta ranga padomju ierēdnis un ideoloģiskais līderis Mihails Suslovs, kļuva par padomju retorikas neatņemamu sastāvdaļu.

"Pašreizējā pretkara kustība liecina par visplašāko tautas masu gribu un gatavību aizsargāt mieru un neļaut agresoriem iegrūst cilvēci vēl vienā slepkavību bezdibenī," 1950. gadā savā propagandas traktātā rakstīja Suslovs. "Tagad mūsu uzdevums ir pārvērst šo masu gribu aktīvā, konkrētā rīcībā, kuras mērķis ir sagraut angloamerikāņu kara kurinātāju plānus un pasākumus." [22]

"Miers visā pasaulē" kļuva par vienu no komunistu pirmajām frontes līnijām sabiedriskās domas karā pret brīvo pasauli. Lai virzītos uz saviem komunistiskajiem mērķiem, Padomju Savienība sponsorēja daudzas organizācijas un grupas, tādas kā Pasaules Arodbiedrību federācija, Sieviešu starptautiskā demokrātiskā federācija, Starptautiskā žurnālistu federācija, Pasaules demokrātiskās jaunatnes federācija un Pasaules zinātnisko darbinieku federācija.

Pazīstamais padomju disidents Vladimirs Bukovskis 1982. gadā rakstīja: "Vecākās paaudzes pārstāvji joprojām atceras 50. gadu gājienus, mītiņus un prasības. ... Nav noslēpums, ka visa kampaņa tika organizēta, vadīta un finansēta no Maskavas, ar tā dēvētā Miera fonda un Padomju Savienības kontrolētās Pasaules Miera padomes starpniecību. " [23]

Bijušais ASVKP ģenerālsekretārs Holls sacīja: "Cīņu par mieru nepieciešams izvērst plašākā mērogā, ir jāceļ tās līmenis, jāiesaista daudz vairāk cilvēku, padarot to par galveno tēmu katrā kopienā, katrā sabiedriskā organizācijā, katrā arodbiedrībā, katrā baznīcā, katrā mājā, katrā ielā, katrā mūsu tautas pulcēšanās vietā". [24]

Savu kustību "cīņa par mieru visā pasaulē" padomes īstenoja visa Aukstā kara laikā. Staņislavs Luņevs, bijušais padomju GRU (Главное разведывательное управление, ГРУ) virsnieks, kurš 1992. gadā pārbēga uz ASV, teica, ka "GRU un VDK palīdzēja finansēt gandrīz visas pretkara kustības un organizācijas Amerikā un ārpus tās". [25]

Bijušais marksists un pret Vjetnamas karu vērstās kustības aktīvists Ronalds Radošs, atzina: "Mūsu nolūks nekad nav bijis izbeigt karu, bet gan izmantot pret karu vērstos noskaņojumus, lai radītu jaunu revolucionāru sociālistu kustību pašu mājās." [26]

Pēdējā lielākā pretkara kustība, ko veicināja Padomju Savienība, notika 80. gadu sākumā, kad ASV Eiropā izvietoja vidējā darbības rādiusa kodolraķetes. Pret karu noskaņotie protestētāji pieprasīja, lai gan ASV, gan Padomju Savienība ierobežo savus kodolieroču arsenālus, un 1987. gadā tika parakstīts "Līgums par vidējā un tuvā darbībās rādiusa raķešu likvidāciju". Ņemot vērā vārda brīvības un politiskās pārskatāmības trūkumu padomju blokā, līguma nosacījumu izpildi efektīvi garantēt bija iespējams tikai demokrātiskajos Rietumos. Pēc Aukstā kara organizācijas, kas bija saistītas ar komunistiem vai kreisajiem radikāļiem, turpināja ieņemt nozīmīgu lomu ASV pretkara kustības virzīšanā, īpaši pēc tam, kad sākās karš pret terorismu. [27]

Komunisti centās pārņemt arī Amerikas pilsoņtiesību kustību. Jau 20. gadu beigās Amerikas Komunistiskā strādnieku partija uzskatīja, ka melnādainie amerikāņi var kļūt par lielu revolucionāru potenciālu. [28] 1935. gadā izdotajā komunistiskās propagandas rokasgrāmatā "Nēģeri padomju Amerikā" tika ierosināts īstenot rasu revolūciju Dienvidos, tostarp izveidot Nēģeru republiku, kas būtu saistīta ar vispārējo proletariāta revolūciju. [29]

20. gadsimta 60. gados pilsonisko tiesību aktīvisti saņēma atbalstu no Padomju Savienības un Ķīnas komunistiskajām partijām. ĶKP atbalstīja vai tieši ietekmēja ekstrēmistisko "Revolucionārās darbības kustību" un maoistu "Melno panteru partiju". 1965. gada vasarā vairākās Amerikas pilsētās plosījās rasu nemieri. Pēc izstāšanās no ASVKP Leonards Patersons liecināja, ka vardarbīgo afroamerikāņu organizāciju vadītāji tolaik baudīja spēcīgu komunistiskās partijas atbalstu. Viņi abi ar Holu bija izgājuši apmācību Maskavā. [30]

Gan organizatoriskās struktūras, gan ideoloģiskās programmas ziņā Melno panteru partija par savu paraugu uzskatīja ĶKP, izmantojot tādus Mao saukļus kā "ieroči sniedz varu" un "visa vara pieder tautai". Mao "Mazā sarkanā grāmatiņa" bija obligāta lasāmviela visiem tās dalībniekiem. Melnās panteras, tāpat kā ĶKP, iestājās par vardarbīgu revolūciju. Viens no partijas līderiem Eldridžs Klīvers 1968. gadā prognozēja terora, vardarbības un partizānu kara vilni. Daudzās Melnās panteras sapulcēs tās dalībnieki vicināja "Mazo sarkano grāmatiņu", atdarinot sarkangvardus, kas tāpat rīkojās Ķīnā. [31]

Pateicoties pilsonisko tiesību kustībai, rasu attiecības veiksmīgi tika iekļautas publiskajā diskusijā un palīdzēja amerikāņiem atrisināt dažas no visdziļākajām pretrunām, izmantojot miermīlīgus līdzekļus, piemēram, likumdošanu, demonstrācijas, boikotus un izglītošanas pasākumus. Tomēr kreisā spārna revolucionāri ir turpinājuši izmantot rasu konfliktu kā atspēriena punktu savām radikālajām programmām. [32]

Lasīt tālāk: 5. nodaļa 2. daļa

Atsauces

1. Joseph (Jake) Klein, "An Interview With Trevor Loudon," Capital Research Center, February 24, 2017, piekļūts 2020. gada 16. aprīlī, https://capitalresearch.org/article/an-interview-with-trevor-loudon.

2. Karl Marx and Friedrich Engels, "Manifesto of the Communist Party," in Marx & Engels Selected Works, vol. 1, trans. Samuel Moore, ed. Andy Blunden (Moscow: Progress Publishers, 1969), Marxists Internet Archive, piekļūts 2020. gada 17. aprīlī, https://www.marxists.org/archive/marx/works/1848/communist-manifesto/ch04.htm.

3. "Our History," Fabian Society, piekļūts 2020. gada 6. martā, https://fabians.org.uk/about-us/our-history.

4. Mary Agnes Hamilton, Sidney and Beatrice Webb: A Study in Contemporary Biography (London: Sampson Low, Marston & Co., 1932).

5. Vladimir Lenin, ‘Left Wing’ Communism: An Infantile Disorder (Moscow: Foreign Languages Publishing House, 1952), 47. (Latviski zināma ar nosaukumu "Bērnišķīgā "kreisuma" slimība komunismā")

6. George Bernard Shaw, The Intelligent Woman’s Guide to Socialism and Capitalism (New York: Brentano’s Publishers, 1928), 470.

7. US Congress, House, Committee on Un-American Activities, Communist Legal Subversion: The Role of the Communist Lawyer: Report, 86th Cong., 1st sess., February 16, 1959.

8. John Earl Haynes and Harvey Klehr, Venona: Decoding Soviet Espionage in America (New Haven: Yale University Press, 1999), 138–145.

9. M. Stanton Evans and Herbert Romerstein, Stalin’s Secret Agents: The Subversion of Roosevelt’s Government (New York: Threshold Editions, 2012).

10. Whittaker Chambers, Witness (New York: Random House, 1952).

11. Tomas Schuman (Yuri Bezmenov), Love Letter to America (Los Angeles: Maxims Books, 1984), 21–46.

12. Ion Mihai Pacepa and Ronald J. Rychlak, Disinformation: Former Spy Chief Reveals Secret Strategies for Undermining Freedom, Attacking Religion, and Promoting Terrorism (Washington, DC: WND Books Inc., 2013).

13. Bureau of the Census, "Historical Statistics of the United States: Colonial Times to 1970, Part 2," piekļūts 2020. gada 16. aprīlī, https://www.census.gov/history/pdf/1930-39unemployment.pdf

14. Dinesh D’Souza, The Big Lie: Exposing the Nazi Roots of the American Left (Washington, DC: Regnery Publishing, 2017).

15. Jim Powell, FDR’s Folly: How Roosevelt and His New Deal Prolonged the Great Depression (New York: Crown Forum, 2003).

16. Milton Friedman, as quoted in Powell, FDR’s Folly, back cover.

17. Nicholas Eberstadt, "The Great Society at 50: What LBJ wrought," American Enterprise Institute, May 9, 2014, piekļūts 2020. gada 16. aprīlī, https://www.aei.org/articles/the-great-society-at-50.

18. Elmer T. Peterson, "This Is the Hard Core of Freedom," The Daily Oklahoman, December 9, 1951.

19. William S. Lind, ‘Political Correctness:’ A Short History of an Ideology (Washington, DC: Free Congress Foundation, 2004), 4–5.

20. turpat., 10.

21. Lin Biao, "Defeat US Imperialism and Its Lackeys by People’s War," in Long Live the Victory of People’s War! (Beijing: Foreign Language Press, 1965).

22. Mikhail Suslov, "The Defense of Peace and the Struggle Against the Warmongers" (New Century Publishers, February 1950), Marxists Internet Archive, piekļūts 2020. gada 17. aprīlī, https://www.marxists.org/archive/suslov/1949/11/x01.htm.

23. Vladimir Bukovsky, "The Peace Movement & the Soviet Union," Commentary Magazine, May 1982, piekļūts 2020. gada 17. aprīlī, https://www.commentarymagazine.com/articles/the-peace-movement-the-soviet-union.

24. US Congress, Congressional Record: Proceedings and Debates, 88th Cong., 1st sess., Vol. 109, Part 1, January 9, 1963–January 30, 1963.

25. Stanislav Lunev and Ira Winkler, Through the Eyes of the Enemy: The Autobiography of Stanislav Lunev (Washington, DC: Regnery Publishing, 1998).

26. Ronald Radosh, as quoted in Robert Chandler, Shadow World: Resurgent Russia, the Global New Left, and Radical Islam (Washington, DC.: Regnery Publishing, 2008), 389.

27. "AIM Report: Communists Run Anti-War Movement," Accuracy in Media, February 19, 2003, https://www.aim.org/aim-report/aim-report-communists-run-anti-war-movement.

28. John Pepper (Joseph Pogani), American Negro Problems (New York: Workers Library Publishers, 1928), Marxists Internet Archive, piekļūts 2020. gada 17. aprīlī, https://www.marxists.org/history/usa/parties/cpusa/1928/nomonth/0000-pepper-negroproblems.pdf.

29. James W. Ford and James S. Allen, The Negroes in a Soviet America (New York: Workers Library Publishers, 1935), 24–30.

30. Leonard Patterson, "I Trained in Moscow for Black Revolution," Speakers Bureau of the John Birch Society, YouTube video, posted by Swamp Yankee, August 20, 2011, https://www.youtube.com/watch?v=GuXQjk4zhZs.

31. G. Louis Heath, ed., Off the Pigs! The History and Literature of the Black Panther Party (Metuchen, NJ: Scarecrow Press, 1976), 61.

32. Thurston Powers, "How Black Lives Matter Is Bringing Back Traditional Marxism," The Federalist, September 28, 2016, http://thefederalist.com/2016/09/28/black-lives-matter-bringing-back-traditional-marxism.

Avots: https://www.epochtimes.com/gb/18/6/7/n10464261.htm